Irina Makarenko | Ginta Filia Solis

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt…. un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR… parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…