Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru

Neapšaubāmi mēs dzīvojam pasaulē un iekārtā, kurā nauda spēlē lielu lomu un daudzu cilvēku dzīvē – pat galveno. Negribu apspriest, labi vai slikti, pagaidām dzīvojam mēs šeit: viens noņemas ap savu Maslova piramīdas pirmo stāvu, cits ticis jau augstāk, un attieksme pret to katram sava. 

Runā, ka visu var nopirkt par naudu, bet to, ko nevar par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

Tiešām?

Par naudu nevar nopirkt ļoti daudz ko, bet, ja godīgi, tad praktiski visu pašu svarīgāko: uzticēšanos, pieredzi, patiesību, balsi, mirdzumu acīs, saprātu, prātu, vitalitāti. Talantu. Magnētismu un jaunību. Pagātni un nākotni. Sauli un mēnesi. Nemirstību un vietu paradīzē.

Izraēlā netālu no vecās Jeruzālemes ir Eļļas jeb Olīvu kalns. Te atrodas veca ebreju kapsēta, apglabāšana kurā tiek uzskatīta par milzīgu godu, jo eksistē uzskats, ka tieši šeit sākas augšāmcelšanās. Tā ir dārgākā kapsēta pasaulē un kapavieta tajā maksā miljons dolāru. Daudzas slavenības jau iegādājušās sev biļeti uz paradīzi, bet mani vēl joprojām neliek mierā doma par to, vai tiešām vēl palikuši ir cilvēki, kuri uzskata, ka no grēkiem var atpirkties? Par naudu taču nevar nopirkt jūtas. Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru.

Man patika viens puisis. Rudiem matiem, jautrs, velveta žaketē. Mēs bijām kolēģi un viņš bieži veda mani mājās. Pa ceļam mēs apspriedām pirmo formulu, mūziklu “Operas spoks” un jaunā MacBook Air priekšrocības. Viņš prasīja man padomu, kā garšīgi pagatavot ķirbju sacepumu un ko uzdāvināt vecākiem Atlasa kāzu jubilejā (24 gadi laulībā). Es godīgi devu padomus un piedalījos virtuves kombaina izvēlē. Pēc tam es viņam uzdāvināju milzīgu istabas augu gaisa attīrīšanai, lavandas paklājiņu vannas istabai un galda lampu, kas izskatījās kā guloša pūce. Viņš laikam jutās neērti un sāka no manis izvairīties. Es tā arī nespēju ar dāvanu palīdzību iegūt viņa uzmanību.

Nav iespējams par čemodānu pilnu ar zaļajiem papīriņiem nopirkt talantu. Sākt gleznot vētru kā slavenais Aivazovskis, dziedāt kā Karūzo un dejot kā Maija Pļisecka. Atgriezt vakardienu vai bērnību. Uzpirkt iedvesmu vai intuīciju. Iegūt brīvību vai dzīves jēgu. Bet visu pārējo var pilnībā reāli. Tikai par lielāku vai mazāku papīriņu žūksni.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paspēt vienā minūtē

Pirmajā klasē skolotāja mums uzdeva jautājumu: “Ko var paspēt vienā minūtē?” Mēs devāmies mājās domās iegrimuši un viedokļi dalījās.

Mamma teica, ka minūtes laikā viņa paspēs pārstādīt ģerāniju, izcept pankūku, uzkrāsot vienu aci un pagatavot kafiju. Tētis apsolīja gūt vārtus, uztaisīt 20 pietupienus un apēst pankūku, kuru uzcepa mamma.

– Bet, ja nopietni, tad vienas minūtes laikā var izmainīt visu savu dzīvi.
Toreiz es to nesapratu. Pasmējos un atgriezos pie receptēm. Jo minūte nav nekas. Sīkums.

Šodien es izmēģināju jaunu vingrinājumu tricepsam. Trenere, garkājaina meitene ar brazīlietes cienīgu pēcpusi nepiespiesti sacīja: “Iriša, viss ir labi, palikusi tikai viena minūte”. Es pamāju ar galvu un šī minūte man šķita kā mūžība, kaut gan tā bija gluži tāda pati kā iepriekšējā. Kā vakardienas simts minūtes, kurās noskatījos seriālu “Sievietes laime”.

Kad biju vēl studente, braucu autobusā un noklausījos divu sieviešu sarunu. Viena raudāja, bet otra to mierināja:
– Cik gadi pagājuši, kopš tava vīra nāves?
Sieviete, galvu šūpojot, sakārtoja savu tumšo lakatiņu:
– Astoņi, bet šķiet, ka tas notika tikai vakar.

Atceros, kā mana klases biedrene pavadīja armijā savu puisi. Viņi atvadījās uz perona un viņš kaislīgi viņu skūpstīja:
– Nepardzīvo! Tas būs tikai kaut kāds gads. Tas paskries ātri, nepaspēsi pat acis pamirkšķināt.
Viņa skatījās uz to kā uz citplanētieti un iekaucās:
“Kāds gads, kad katra minūte ir kilometru gara?”

Visbiežāk tās paskrien nepamanītas. Desmit minūtes pīppauzei, trīsdesmit pļāpām pa telefonu, piecdesmit datorspēlei, simtu divdesmit ziņu pārraidei un pieci simti sociālajiem tīkliem. Mēs tās notriecam, pat neaizdomājoties, bet pēc tam pienāk izšķirošā, pat liktenīgā minūte un iestājas savu vērtību pārvērtēšanas brīdis.

Nepietika skābeklis balonā, lai uznirtu, sekundes, lai atvainotos, ieelpas lai atelpotos un skatiena, lai mierinātu.

Tikai viena minūte… 72 sirds sitieni, 58 lidmašīnas, kas paceļas un 258 jaundzimušie. 10 miljoni izmēķētu cigarešu un 116 kāzas. 20 ieelpas un izelpas un tikpat daudz iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tieši tagad. Šajā pašā minūtē…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Kāda nejaušība

Katru dienu precīzi 19:43 gar viņas logu aiztraucās elektriskais vilciens.Šajā laikā sieviete vienmēr dzēra savu tēju un uzkoda negaršīgo, bet ļoti diētisko cepumu, un vēroja braucošo un garo kā slieka vagonu rindu. Tajos cilvēki gulēja, lasīja “Bulvāri”, adīja cimdus, ēda līdzapņemtās maizītes, spēlēja kārtis, daži centās aizbēgt no biļešu kontrolieriem. Klausījās stāstus, jaunākās baumas un ģitāras mūziku. Iegādājās nažu asināmos. Iepazinās.

Viņa vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez noputējušo vagonu rindas un tāpēc katru vakaru steidza skatīties šo dzelzceļa teātri. Šad tad viņa mēdza kopā ar draudzenēm aiziet uz kādu izaugsmes treniņu vai ziedu meistarklasi, un vēl retāk gāja uz randiņiem.

Vīrieši viņai pagadījās visai cēli. Piemēram, kāds starptautisko čarterreisu pilots, kas atgādināja Šreku. 
Viņš runāja labā angļu valodā, dzēra kafiju no litrīgām krūzēm un veda viņu uz boulingu. Piedāvāja kopdzīvi. Viņa divstāvu māja ar lielu guļamistabu un milzīgu laulības gultu uz podesta bija gandrīz neapdzīvota.
Garāžā divi folksvāgeni un pagalmā divi dogi, bet viesu mājā abi vecāki – krietni gados.Vajadzēja saimnieci, kas to visu pieskatītu, jo viņš lielāko daļu dzīves pavadīja gaisā. Apsolīja paradīzi, kautrīgi klusējot par to, ka par to visu vajadzēs samaksāt, strādājot par apsargu, sētnieku, kalponi, kopēju un medmāsu vienlaicīgi.

Otrs citēja Jeseņinu un mājās bija uzbūvējis altāri dzejniekam. Sienas bija apgleznojis ar Rjazaņas ainavām un skatiem no savu vecāku dzimtas mājām. Viņš ienīda Majakovski par to, ka tas viņa iemīļoto dzejnieku nosauca par “dekoratīvu vīreli” un bieži atkārtoja Jeseņina vārdus: “Es nevaru, bikses uzrāvis, skriet pakaļ komjaunatnei”. Viņš regulāri pūdereja vaigus, centīgi taisīja manikīru un valkāja sen no modes izgājušus zābakus ar spiciem purngaliem.

Trešais strādāja tūrisma biznesā. Viņš viņu izklaidēja ar aizraujošiem stāstiem un rekomendēja ceļojumu laikā neapmeklēt muzejus, bet pastaigāties pa pilsētu šaurajām ieliņām, degustēt vietējās virtuves gardumus un sarunāties ar cilvēkiem bāros. Solīja Dubrovniku ar Svētā Ivana torni un Madridi, bet pēc tam viņi nejauši satikās lielveikalā, un no viņa iepirkumu ratiem ārā rēgojās liela pamperu paka, līdzeklis zīdaiņiem zobu šķilšanas laikā un paka biezpiena sieriņu.

Tāpēc sieviete labprātāk sēdēja mājās, lasīja romānus, kraukšķināja diētiskos cepumus un vēroja vilciena vagonu rindas.

Reiz draudzene palūdza viņai atnākt līdzi uz kādu aklo randiņu. Viņa negribīgi piekrita, apsēdās brīvajā krēslā un pēkšņi ieraudzīja puisi, kuram vienīgajam no visiem redzētajiem bija silts acu skats un uztraukumā drebošas lūpas. Viņš smaržoja dīvaini: pēc vēja, sliedēm un provinces stacijām.
– Ar ko jūs nodarbojaties?
Puisis samulsa:
– Es esmu elektrovilciena mašīnists. Vienkāršiem vārdiem sakot – vadu elektrovilcienu.
Meitene izbrīnīta iepleta acis un čukstot jautāja:
– Un cikos jūs braucat garām stacijai Čokolovka?
– 19:43…

 Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielās laimes mazie mirkļi

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

Vakar visu dienu domāju par laimi. Par to, ka tā sastāv no sīkumiem. No vienkāršām detaļām. Spilgtiem uzplaiksnījumiem. Mirkļiem. Jo katram taču tā ir sava.
Mana tante jutās laimīga, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas ar pilnu tīkliņu asariem. Viņš vēra vaļā vārtiņus ar tik ļoti apmierinātu skatu, ka gribējas dejot letkajenku (somu tautas deju). Tajā dienā viņi vārīja zivju zupu, saaicināja kaimiņus, izvilka akordeonu un dziedāja līdz pirmajām zvaigznēm “Neraudi meitenīt”.

Manai vecmāmiņai laime asociējās ar piena ķīseli. Reiz, kara laikā, kad milti bija līdzīgi ceļa putekļiem un tēju vārīja no egļu skujām, viņas mamma uzvārīja piena ķīseli. Mamma kaut kur bija iemainījusi karotīti kartupeļu miltu un saujiņu cukura. No tā laika neko garšīgāku vecmāmiņa nebija ēdusi un nekādas Prāgas tortes un eklēri nespēja mēroties ar šo delikatesi.

Skolas gados es jutos bezgala laimīga, kad, atgriežoties no zobārsta, jau kāpņu telpā sasmaržoju savu mīļoto biezpiena cepumu aromātu. Mamma cepa veselu cepešpannu un kamēr tie atdzisa, lasīja man priekšā “Čuku un Geku”.

Valērijs Sjutkins kadā no savām intervijām stāstīja, ka reiz Harkovā pilsētas svētku laikā viņš izgājis uz skatuves, atvēris muti, lai sasveicinātos, un tajā mirklī mikrofonam noticis īssavienojums, un viņš dabūjis spēcīgu strāvas triecienu. Dziedātājs no visas sirds skaļi nolamājies un gandrīz no kauna zemē būtu ielīdis. Taču pilsētas laukumā bija pusmiljons cilvēku, kuri pēkšņi sarīkoja milzīgas ovācijas, pieņēmuši dziedātāju kā savējo – tādu pašu vienkaršu, viegli ievainojamu mirstīgo.

Manai māsai lielākā laime bija palikt mājās bronhīta dēļ, tas bija lielisks iemesls nosebot ģeometrijas stundu un visu dienu gultā lasīt Agatas Kristi romānus.

Draudzenei – ieraudzīt debesīs varavīksni un dzērvju kāsi.

Tēta draugam – saņemt prēmiju, aizlidot uz Maskavu, neizejot no lidostas apēst sešus “eskimo” saldējumus un atgriezties atpakaļ.

Kāda sieviete adoptēja divgadīgu puisēnu. Veda to mājās un ļoti uztraucās, jo viņu bērnu namā brīdināja, ka bērniņš raudās. Tas pētīja kļavas, reklāmas plakātus, sienu gleznojumus un klusēja. Pēc tam viņi iegāja dzīvoklī, paēda zupu, paspēlēja hokeju. Puisēns uzvedās diezga ieturēti, bet viņa visu laiku nevarēja atslābināties, jo gaidīja asaras. Pēc tam viņš aizmiga un miegā iesaucās: “Mammīt”. Tajā mirklī viņa apraudājās. Tā bija dievišķa laime.

Laime ir tad, kad dzīvi ir vecāki un veseli bērni.

Kad steidzies uz svarīgu tikšanos, kā lode izlido no mājas, bet vīrs jau ir paspējis notīrīt sniegu no mašīnas.

Kad no rītdienas sākas vasaras brīvlaiks un gaiss smaržo pēc pojenēm.

Vecāki jau aizmiguši, bet tu uz pirkstgaliem ielavies viesistabā, lai paskatītos “Netīrās dejas”.

Atrodi ziemas somā vienu pagājušā gada konfekti vai 100 rubļus. Izej pilno ārstu pārbaudi un uzzini, ka esi absolūti vesels.

Aizmirsti bērnu laukumā somu ar dokumentiem, bet pēc stundas atgriezies, un atrodi to turpat, kur atstāji.

Kad patstāvīgi elpo… staigā…. dzīvo…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Redzesloks vai viedoklis

aizvainojums44

Mēs esam raduši pastāvīgi spriest par citiem pēc sevis:
– Es gan tā nebūtu teikusi un tik zemiski nebūtu rīkojusies. Un ne par ko neuzvilktu tādas tantu kurpes. Un nekad nebūtu ar mieru dzīvot ar tādu ķēmu un pārcelties uz sazin kādu tur meža nostūri.

Atceros, reiz gulēju slimnīcā un ļoti ilgi nevarēju atveseļoties. Temperatūra kāpa ārā pa ausīm, bet es vienalga katru rītu piecēlos, nopūderēju seju un lidoju lejup pa kāpnēm no piektā stāva.

Sanitāre, kas stūma ar tīrīšanas līdzekļiem piekrautos slimnīcas ratus, ķēra pie sirds un stenēja: “Trakā! Tev taču vairs dzīvas vietas nav atlicis!”. Bet es, ar rokām pieturot savas sašūtās brūces, jau baroju hospitāļa suņus un vācu salvijas sēklas. Bet palātas kaimiņiene pēc nenozīmīgas operācijas gulēja gultā un stenēja, un no rīta līdz vakaram gaidīja vīru, lai tas viņu ar karotīti pabarotu un palīdzētu uzvilkt apakšbikses. Es viņu nosodīju. Smējos un neko negribēju dzirdēt par zemu sāpju slieksni.

Mans draugs desmit gadus nebija sarunājies ar savu māti. Viņš nebrauca ciemos, nezvanīja un nerakstīja vēstules savā smieklīgajā rokrakstā. Daudzi viņu nosodīja: “Kā tu tā vari! Tā taču ir tava māte! Pēc tam sev elkoņus grauzīsi!”. Tikai es atceros, kā viņa māte ar koka mietu sita viņam par galvu pat par visniecīgāko pārkāpumu. Un kā viņam periodiski tika uzliktas šuves, bet viņš visiem paskaidroja, ka iekritis kanalizācijas akā. Tajā viņš krita vismaz desmit reizes. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi apstādināja viņas nežēlīgo, pacelto roku un viņa briesmīgā balsī iekliedzās: “Tu man vairs neesi dēls!”. Un viņš aizbrauca – tāds kā stāvēja, un pēc tam ne reizi vien pacietīgi klausījās, kā meitenes, kuras izaugušas siltumnīcas apstākļos, pēļos gulējušas un ar kaktusu marmelādes kruasāniem barotas, dziedāja viņam par dēla pienākumu un līdzjūtību.

Reiz pie mums atnāca ciemiņi. Pieticīgi, inteliģenti cilvēki ar savu mazo dēlu. Puikam bija apmēram septiņi gadi. Viņš klusiņām sēdēja maliņā, ar rociņām aizklājis uz asfalta nobrāztos ceļgalus, un gausi knibijnāja kotleti ar kartupeļu biezeni. Bet, kad tika uzvārīta tēja un uz galda uzlikts trauciņš ar konfektēm, puika pielēca kājās gluži kā kaučuka bumbiņa un sāka bāzt kabatās “Sarkanās magones”. Es viņu ar skatienu nospiedu kā tarakānu, bet viņa mamma samulsusi pieliecās man un čukstēja:

– Es nespēju viņu atradināt no šī briesmīgā ieraduma. Viņš visu laiku krāj. Mājās mums nemēdz būt šokolādes konfektes. Labi, ja ir nauda griķiem un augu eļļai.

Mēs nevaram sajust citu zobu sāpes, izdzīvot kaimiņa bērnību un pārvarēt citu kilometrus. Saprast ķīnieti, kurš uzskata par apvainojumu, ja tējas trauciņa snīpis pavērsts pret viņa krūtīm, un angli, kurš šausminās par frizieri, ja bārdas mašīnītes vads netīšām pieskāries viņa augstdzimušajam vaigam.

Kādam pastāvīgi ir karsti, kādam – auksti. Kāds mīl braukt ar panorāmas ratu, bet kāds nespēj pakustēties no bailēm jau trīs metru augstumā. Vieni lasa detektīvus, otri “Daodedzin”. Dāņi nekad nesapratīs Somālijas iedzīvotājus, sieviete bez bērniem – piecu bērnu māti, paēdušais – izsalkušo, bet redzīgais – neredzīgo. Mums ir tikai mūsu pašu pieredze, pašu pasaules izjūta un sašaurināts redzesloks. Un būtu tomēr labi to paturēt pie sevis.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenovērtējamā mācība

93265865_1419734341564060_3759551269811781632_n

Reiz mans vīrs pasniedza man lielisku mācībstundu. Sākumā es to nesapratu un uzmetu lūpu. Uzskatīju, ka viņš ir biezādains un spītīgs ēzelis, kurš neko nesaprot no ģimenes dzīves. Un tikai pēc ilgāka laika es sāku apzināties, ka viņam bija taisnība.

Mēs apprecējāmies, kad vairs nebijām pārāk jauni: viņam bija 42 gadi, man – 36. Abi realizējušies un katram savs viedoklis par visu. Pirmie laulības gadi pagāja eiforijā, bet pēc tam es, pārāk aizrāvusies ar jauno statusu un savas ligzdiņas labiekārtošanu, sāku pieļaut vienu kļūdu aiz otras.
Es pametu savu step-aerobiku un angļu valodas kursus, lai pilnībā nodotos aveņu kēksu cepšanai un paklāju tīrīšanai. Zvanīju viņam darba laikā un interesējos par segmenta lodveida vārstu sērijas Flow-Tek S-19 pārdošanu. Šuvu raibus gultas pārklājus pačvork stilā un gludināju palagus no abām pusēm.

Griezu filca zaķus un gatavoju lečo. Apguvu dekupāžu un skumbrijas sālīšanu. Notievēju, biju pārstresojusies, cenšoties kļūt par ideālu saimnieci, un iedzinu sevi upura stavoklī.
To dienu es atceros kā šodien.

Bija pirmā novembra sestdiena, līņāja pelēkzaļai tējai līdzīgs lietus, un virtuvē jau no paša rīta dega gaisma. Viņš dzēra pienu un aizkaitināts vēroja, kā es šķēlītēs griežu sieru, aukstu teļa gaļu un tomātus.
Trīs reizes viņš atkārtoja, ka dzers tikai pienu un neēdīs nekādus sendvičus. Es klukstēju kā vista un mazgāju gaļas griežamo dēlīti.
Beidzot viņš neizturēja:
– Paklausies, man nevajag lai tu kalpo, pasniedz man pusdienas no pieciem ēdieniem, sterilizē krūzītes un tualetes podu. Mēs viens otram neesam vergi un es neesmu visa tava dzīve, es esmu tikai daļa no tās. Laimīgas nejaušības dēļ mēs satikāmies, iemīlējāmies un atradām kopsaucēju. Saķeres punktu.

Vietu, kurā mums divatā ir labi. Viss pārējais ir personisks. Tā kā necenties manī ieaugt un neliec manas intereses pirmajā vietā. Nevajag būt labāk vai sliktāk, vienkārši esi tu pati. Tā, kuru iemīlēju. Viegla, pilna humora un draiva. Bet šobrīd tu izšķīsti un aizej ēnā.
Viņš iemeta krūzi izlietnē un devās uz sporta zāli. Es paliku viena virtuves vidū, cenšoties sagremot viņa teikto. Sakopojusi visu gribasspēku, es noriju acīs sariesušās asaras, izmetu kārtaino mīklu, liku mierā sautējumu un iebāzu čemodānā dekoratīvos spilvenus.
Nomazgājos, piezvanīju savai angļu valodas pasniedzējai un atvēru failu ar nepazīstamu tekstu.
No tā brīža es vairs neesmu saimniece, ne arī meistars mežģīņu darināšanā vai lodveida vārstu pārdošanas menedžeris. Es nekalpoju, necenšos izpatikt un neko vairs nepierādu. No tā brīža es vienkārši esmu es pati.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis