Atgriezt sev savu jušanu

Es patiešām domāju, ka katram cilvēkam jau no bērnības ir nojautas, intuīcija. Taču sociums tās pastāvīgi grauj. Tu vēlies zīmēt, bet tevi sūta lipināt skulptūras. Negribi ēst putru, bet tevi piespiež to ēst. Un paslavē tikai tad, kad esi to paklausīgi apēdis.

Cilvēku jau kopš bērnības pieradina pie domas, ka iekšējie signāli un impulsi nav svarīgi, ka tie ir nepareizi vai neadekvāti. Bet kāds lielais un jau pieaugušākais skaidri zin, kā viņam jādzīvo. Bērna intuīcijas nogalināšanas klasika: ko tu čīksti!? Baidies no tumsas? Neizdomā – nav ko baidīties gulēt tumsā! Ko raudi? Sasities? Neizdomā, tas nav pārāk sāpīgi! Un tā bērns sāk šaubīties par to, vai vispār viņš maz jūt, ja jau reiz vecāki šaubās par viņa spēju just.

Sākumā jušanu nogalina vecāki, pēc tam to darīs skola, universitāte, valsts. Tavas vēlmes un atklāsmes nav svarīgas. Tu vienalga nezini, kā tev jādzīvo. Tavā vietā izlems citi. Tu tikai klausi un dari, kā tev liek! Tāpēc, ka autoritātēm vienmēr ir taisnība. Bet tu vienmēr kļūdies.

Cilvēki arī agrāk sevi nejuta. Bet tagad daudzi vispār ir pārstājuši atšķirt, kur patiesība un kur meli.

Pasaules politiskā propoganda ir pacentusies. Bet tie, kuri vēl sevi dzird, nopietni šaubās par to, vai viņi drīkst nedzīvot kā visi.

Piemēкam, cilvēks ir emigrējis. It kā tā ir viņa personīgā izvēle. Bet patiesībā? Emigrants ir kļuvis par dzimtenes nodevēju! Ka viņš drīksteja klausīties sevī un izdarīt labu sev? Nez kāpec propoganda aicina darīt sev sliktu? Tas vispār ir pret visiem pašsaglabāšanās instinktiem un dabisko jušanu.

Vairumam cilvēku jušana ir salauzta jau kopš bērnības. Cilvēki nezina, nejūt, kas priekš viņiem ir labi. Tāpec, ka daudziem ir iedvests, ka vienīgais “labi” ir upurēt sevi vairākuma vārdā. Sociuma, valsts, mistisku citu “cietēju” labā. Taču intuīcija, jušana tas ir tas, kas vienmēr stāv par sevi, ne par valsti vai pūli. Tas ir veselīgi – izvēlēties sevi un savus tuvos, nevis būt pareizam un paklausīgam kāda acīs. Tas ir veselīgi izvēlēties sevi. Tikai kamēr klusē intuīcija, cilvēks nejūt, kā sveša ļauna vara ved viņu nebūtībā.

Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei!
Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku!

Irina Lapik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei! Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku! Un tas nav stāsts par egoismu. Vai gan kāds ir spējis izdziedināt otru, būdams slims?

Jaunā laikmeta akcenti

Sāksim aplūkot šos akcentus vadoties no jēdziena “adversa taktika”, kas ļoti bieži apvieno visu pārējo.

Adversa taktikas būtība slēpjas tajā, ka tikai tad, kad visi pretinieki ir saspringti, dzīvē var ieviest pašus apjomīgākos plānus. Doma kā garīgā plāna būtība nevar tikt iznīcināta. Bet tai var pretnostatīt būtni ar lielāku potenciālu.
Kaut kur dziļi apziņā slēpjas iespēja, taču tā nespēj noformulēties un tad ir nepieciešama adversa taktika, lai atmodinātu cilvēcisko apziņu. Nākas novest darbību līdz absurdam, pretējā gadījumā gulošie nespēj pamosties. Pasaules mēroga notikumos nepieciešama tā pati taktika.

Visā pasaulē mēs varam redzēt, ka savdabīga adversa taktika izrādās pats labākais ceļš. Var tikai pabrīnīties, kāpēc cilvēcei ir jāmaldās pa tik sarežģītiem labirintiem, ja ir daudz vienkāršāki ceļi. Taču evolūcijas spirāle ir sarežģīta. Tai dažkārt nepieciešams īslaicīgi pazemināties, lai pēc tam paceltos daudz augstāk.
Tieši tad, kad Gaišie Spēki ievieš jebkādu plānu uz Zemes, tie ņem vērā visas iespējas, par aprēķina pamatu pieņemot sliktākos apstākļus. Tieši tāpēc, lai iznākums būtu veiksmīgs pat vissliktākajos apstākļos. Protams, pie šadas taktikas, kur tiek ņemta vērā ļaunā griba un svārstīgā jāņtārpiņu vai silto brīvā griba, neveiksmes nevar būt. Plāns realizējas pie jebkuriem apstākļiem. Un ļaunie, un tumšie, domājot, ka ceļ cietumu, patiesība uzceļ dievnamu.

Adversa taktika ir FOKUSĒŠANAS metode, kam seko IZLĀDES bultas, kas trāpa taisni spriedzes centrā. Gaismas spēki to izmanto ne tikai cilvēka dabas dziļas zināšanas dēļ, bet arī saskaņā ar Kosmisko pamatlikumu, saskaņā ar kuru cīņa par eksistenci un spēcīgākā pieredze (ne tikai fiziskajā, bet garīgā sajūta) dominē no brīža, kad Kosmoss izpaužas Esībā.
Tādējādi no visa sliktā tiek gūts labums!
Kad cilvēks apzinās savu DIEVIŠĶO BŪTĪBU ar viņu vairs nevar manipulēt un viņš vairs nav vadāms.

Galvenais Jaunā Laika akcents ir cilvēka saikne ar viņa Augstāko Es (sinonīmi “intuīcija”, “Sargeņģelis”, “Dvēseles sauciens”). Ja cilvēks dzīvo apzināti, palielinās smadzeņu platība aiz pieres kaula – neokortekss, kas piedalās izziņā, maņu un intuitīvajā uztverē.
Viens no Būtības aspektiem atrodas pašā virspusē. Tā ir mūsu elpošana, bet elpošana ir dzīvība. un, lūk, kā tā ir organizēta.
Deguns ir izlūks pasaulē (https://cyberpedia.su/11x91cb.html). Cilvēks VISU izvēlas un vērtē pēc smaržas, bet ne vienmēr dara to apzināti – partneri, darbu, dzīvesvietu. Degunu NEVAR apmānīt. Tas NEPAKĻAUJAS ne ego, ne apziņas manipulācijām. Tas dod spēju mīlēt, būt kaislīgam, laimīgam, izprast patiesību, pārvaldīt paredzēšanas spējas, intuīciju, gaišredzību.

Smaržas interpretē nevis deguns, bet smadzenes, un impulsu ātrums no ožas receptoriem uz smadzenēm ir lielāks nekā sajūtu pārraides ātrums ar sāpju receptoriem.
OŽA – ir INTUĪCIJAS SIĀMAS DVĪNIS, tās ALFA un OMEGA.
Cilvēkiem IR JĀJŪT, tas ir vissmalkākās matērijas pieprasījums, kā nabassaite savienojumam ar augstākām dimensijām. Nav nabassaites – nav dzīvības. Tāpēc visiem sajūtu “elementiem” ir sava personiskā saskaņa gan ar zemes (kosmisko) elektromagnētisko “ķēdi”, gan ar sava Augstākā Es “traktātiem”.
Turklāt to, cik kvalitatīva ir cilvēka saskaņa ar savu Augstāko Es ļoti labi var redzēt magnētiskās rezonanses galvas tomogrāfijā.

Ir tāds medicīniskais termins “periventrikulārais mirdzums” vai “spīdēšana” (agrāk saukta “leikoareoze”), kas attiecas uz smadzeņu elektrisko aktivitāti. MRI attēlos starojuma avoti izskatās kā balti plankumi, kas izkaisīti pa smadzeņu audiem. Pētījuma rezultātā tika atklāta radošās intuīcijas darbība – “virsapziņas ass” jeb “APZINĀTĪBAS ass”.
Un te nu sākas pats interesantākais! Vairumam cilvēku baltie plankumi ir NEKĀRTĪGi izkaisīti pa visu galvas smadzeņu virsmu.
Bet tiem, kuri ir apzināti (ir “atmodušies” – ezotērisks termins), šie baltie plankumi KONCENTRĒJAS KOPĀS, turklāt VIENMĒR sarindojas STARA formā, kas vērsts uz TUMSU.

Jebkurš talants (kā sajūta-zināšana) ir saistīts ar darbu, kas sagādā prieku.
Tā kā to ir izvēlējusies cilvēka Dvēsele, šī nodarbošanās cilvēkam sagādā radošuma prieku un baudu. Un viņš ar galvu metas tajā, nemanot, kā paskrien laiks; darot to, kas patiešām patīk, nevis to, ko nākas darīt piespiedu kārtā. Dvēsele līgsmo un sirds piepildās ar siltumu.
Tajā pat laikā fizioloģijas līmenī tiek fiksēta ATBILSTĪGO smadzeņu daļu PALIELINĀTA aktivitāte, kas ved pie to ATTĪSTĪBAS. Un augstākajā izpausmē (no baltajiem plankumiņiem) tiek veidota skaidra taisna līnija, kuras klātbūtne pati par sevi ir visu harmoniski strādājošo enerģētisko centru sintēze – kā sevi apzinošā Radītāja vizītkarte.

Baltie plankumiņi (un to sakopojumi) ir kustīgi un to kustība ir atkarīga no tā, kādu augstāko spēju cilvēks aktivizē ikdienā. Dažādos radošos stāvokļos balto plankuminu izvietojums būs atšķirīgs. Tā pārslēdzas konkrētā radošā “elektroinstalācija”.

Cilvēka apziņai ir ļoti interesanta īpasība – SINESTĒZIJA vai STARPSAJŪTU saikne. Tas notiek, ja noteiktu sensoro kanālu stimulēšana izraisa citu sensoro kanālu piespiedu reakciju (“Kā darbojas psihiskās smadzenes” (https://senseisekai.livejournal.com/606591.html)).

Atvērtās apziņas fenomens reāli eksistē – un eksistē tieši ikdienā. Kad cilvēka sirds ir atvērta Pasaulei, MRI fotogrāfijā parādās TUNELIS, kurš atduras  galvvidū  (http://wikingi7.narod.ru/acons.htm ).

Piemēram, uztveres jomas paplašināšana, palielinot jutību, var veicināt pašdziedināšanos. IR SVARĪGI, lai JEBKURĀ DARBĪBA BŪTU PAŠPĀRVALDĪTA – APZINĀTA.

Jo tad, ja rodas NEVADĀMI PROCESI var nokļūt pie psihiatra un tad atveseļoties būs sarežgīti.

DAUDZI cilvēki neapzinās, ka viņu sensorās (t.i., jūtamās) reakcijas līmenis ir DAUDZ augstāks nekā var iedomāties. Notiek tūlītēja informācijas nolasīšana no kosmosa tieši, apejot prātu.
Pašreiz tas daudziem cilvēkiem notiek intuitīvi un viņi sāk atpazīt melus – nav svarīgi, kadus: galvenais ir APAZĪŠANA.
Tā notiek dažādu sabiedrību noslāņošanās. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir tāds laiks.

…..

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sameklē sevi šai rudenī…

Pēc ilgstošās lietainās dūmakas kļuva skaidrāks…
Kļuva skaidrāks. Kļuva gaišāks. Kluva skaidrāk redzams, kur un kas.
Un tieši tāpat ir arī dzīvē.

Reizēm laiks ir tik ļoti apmācies un ievelkt tik dziļi, ka tu dzīvo vairāk intuitīvi, ej, kur acis rāda, ietinies siltās drēbēs un uzvilcis kapuci pāri acīm. Maz uz ko ceri un gandrīz neko negaidi…
Bet arī tā ir dzīve. Tajā viegli atrast vainu, taču, vai to maz vajag?
Varbūt tieši bezcerības periodi mūs noved pie tā, ka sākam meklēt gaismu nevis kaut kur ārpusē, bet sevī.

Varbūt tieši tie, atstājot mūs vienatnē pašus ar sevi, parāda to, ka velti mēs sev tik maz ticam.
Varbūt tieši tad, kad neviens nesteidz mūs glābt  (nevis tāpēc, ka negrib, bet vienkārši nezin kas, kā un kāpēc), ar mums notiek tās transformācijas, pēc kurām nevajadzīgi kļūst emocionālie rāpulīši, kuru nomainīšana pret tīriem bijusi atkarīga no citiem. 

Mani mīļie, tieši vēlajā rudenī gadās tie dvēseli caururbjošie mokošo skumju mirkļi, kuros atklājas visa patiesība par mūsu cilvēcisko trauslumu…

Tikai tagad šī patiesība vairs tevi neiegrūž izmisumā, tā tikai parāda tās lietas, kuras pa īstam ir svarīgas, un kuras tik grūti bija saskatīt starp košajiem papīriņiem, kuros ietīts tas, kas ilgu laiku tikai šķita svarīgs.

Sameklē sevi šai rudenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mērķu izvirzīšana Jaunajā laikmetā – nodoms un prioritātes

merku izvirzisana

Mērķu izvirzīšana Jaunajā laikmetā – nodoms un prioritātes.
Jaunais laikmets vedina stāties pretī savam lielākajām bailēm un uzsākt virzību uz priekšu. Šis ir laiks, kad mums ir jāpieņem lēmumi par to, ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt un kāds ir mūsu mērķis un dzīves jēga. Janvārī un februārī, tāpat kā 2019. gada nogalē, spēcīgi izjutīsim Jaunā laikmeta enerģijas, to vibrācijas un radītās pārmaiņas.
Uzsākot jaunu gadu, parasti seko ātrie lēmumi “laiks tik ātri skrien, man ir jāpagūst izdarīt to un to”, “es izniekoju savu dzīvi, no 1.janvāra es visu sākšu no jauna, mainīšos”. Prātā iezogas grandiozie plāni, idejas un cerības, par to, ko vajadzētu sasniegt un paspēt izdarīt. Papildus tam, izvirzītais mērķis bieži vien ir balstīts ārējā nevis iekšējā pasaulē, ar domu “paskaties, ko viņš ir sasniedzis, paveicis, izdarījis vai uzsācis”. Tu arī sāc gribēt šo “lielisko” dzīvi, kurai redzi tikai ārējo fasādi. Tu uzsāc skrējienu pēc tā, kas ir citiem, ar pilnu sparu tu dodies pretī grandiozajiem plāniem… Citreiz sanāk noskriet 5m, dažkārt – 5km, tomēr agri vai vēlu tu padodies. Kāpēc? Tāpēc, ka mērķis ir izvirzīts bez nodoma.

Nedaudz par to, kāpēc neizdodas iecerētais un virzība uz priekšu. Jo tu izmisīgi turies pie pagātnes, ar domām un atmiņām. Pat jomas, kuras neskar šo sfēru, apstājas, jo tu ieciklējies uz vienu cilvēku vai situāciju. Šis ir kā domino efekts – tad, kad tava uzmanība fokusējas uz vienu destruktīvu situāciju, viss pārējais arī sākt brukt. Tā varēja rīkoties vecajās enerģijās, kad viss nebija viens veselums. Tad tu varēji atdot savu uzmanību kam vienam un pārējās dzīves jomas vairāk vai mazāk no tā necieta. Jaunais laikmets necieš ieciklēšanos un veltīgu resursu izlietošanu. Ja tu to nesaproti vai nevēlies atzīt, tad tev visiem iespējamiem un pat neiespējamiem veidiem parādīs, ka tu neej pareizo ceļu. Nelauzies aizslēgtās durvis, jo aiz tām var būt tukšums. Atveras tās durvis, kurām ir jāatveras. Šajā laikmetā lietas un cilvēki nav jāizcīna. Tas nenozīmē, ka nav jābūt rīcībai un kustībai, bet, ja šie divi elementi ir, bet nav rezultāta, tad zini, tas nav priekš tevis. Varbūt bija 5, 2 gadi vai pat 5 mēneši atpakaļ, bet tagad vairs nav. Jaunajā laikmetā lietas notiek daudz vieglāk tad, ja tu seko savam sirdsceļam un izvirzi prioritātes. Ja to nedari, tad tava ceļā nemitīgi būs kādi šķēršļi un sekos jautājums “kāpēc man tā neveicas”. Neveicas tāpēc, ka tu nedari, to, kas tev būtu jādara. Pavēro pats sevi un savu rīcību. Cik bieži ir tā, ka brīžos, kad neesi patiess pats pret sevi, viss notiek smagi, lietas nevirzās uz priekšu, drīzāk ir atpakaļejoša kustība. Nepietiek laika, rodas negaidīti šķēršļi un problēmas.
Lai gan gada iesākums enerģētiskā plānā būs sarežģīts, tomēr ir grūti atrast piemērotāku laiku nodoma piepildījumam. Tas, kāda būs tava rīcība šajā laikā, cik būsi drosmīgs, noteiks to, kā ievirzīsies nākamie divi gadi tavā dzīvē.

Kā izvirzīt nodomu un prioritātes? Šī ir metode, kuru Visums man atsūtīja aptuveni pusgadu atpakaļ un jo vairāk to pielietoju savā dzīvē un mācu citiem, jo vairāk pārliecinos pār tās efektivitāti. Iedomājies savu dzīvi kā trīs ceļa joslas. Viena ir vēlos, otra – gribu un trešā – varu un daru. Jaunajā laikmetā ļoti liela nozīme ir tam, kā tiek formulēts nodoms. Nepietiek tikai gribēt, savādāk būs kā pasaku dzejā “Gribulītim acis zib, gribulītis daudz ko grib”. Tāpēc vidējā josla šajā laikmetā izzūd. Vārds “gribu” vairs nedarbojas. Izsaki skaļi vārdus “gribu” un “vēlos”, sajūti, kādas vibrācijas tie izraisa, kā tie rezonē ar tevi pašu. Enerģētiskā plānā “es vēlos” piesaista, “es gribu” – atgrūž. Tad, kad cilvēks vēlas ir kustība un virzība uz priekšu. Otrs svarīgs aspekts ir, ka ar vēlēšanos vien nepietiek. Vēlme piepildīsies tad, ja būs rīcība un būs izvirzīta pareiza prioritāte. Viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēks izdara mērķu izvirzīšanā, ir tā, ka uzmanība tiek dalīta uz vairākām dzīves jomām. Izvirzi vienu prioritāti, vai nu tās būtu attiecības, finanses vai veselība. Uzraksti šo vēlmi uz papīru, tādā veidā tiks materializēta doma un tu ieliksi savu enerģētiku. Trešajā joslā saraksti reālu rīcību, ko tu darīsi, lai šo nodomu īstenotu. Jaunajā laikmetā, ja nodoms ir pareizs, tad divu nedēļu laikā viņš sāk īstenoties. Turklāt paralēli uzlabojas situācija arī pārējās dzīves sfērās. Ja lēmums nenāk no sirds uz prātu, tad Visums tam neatļaus īstenoties un papildus sāks neveikties arī pārējās dzīves jomās.

Šajā laikā, izvirzot jebkāda veida mērķi, ir ļoti svarīgi nevis klausīties un skatīties, bet sadzirdēt un saredzēt savu intuīciju, zīmes un vīzijas. Nevis akli sekot, bet izprast būtību. Nemeklē atbildes ārpus sevis, bet gan sevī pašā. Ja redzi vienu un to pašu sapni, zīmes, simbolus, nemeklē izskaidrojumus grāmatās un ārējos padomos, ieklausies sevī. Atļauj redzētajam ienākt tevī, izproti, kāds ir to patiesais vēstījums. Neuztver redzēto burtiski, iemācies redzēt pāri horizontam. Intuīcija ir lielisks skolotājs, ne jau tikai tāpēc, ka tā palīdz izkļūt no racionālā prāta valgiem, bet arī tāpēc, ka tā sniedz iespēju saredzēt pāri ego virzītajai rīcībai. Ieklausies savā sirdī, nevis racionālajā prātā, atļauj sev iziet no savas komforta zonas. Atlaid lietas, cilvēkus, darbavietu, situāciju, attiecības – visu to, kas vairs neiederas. Tas ir izaicinājums, jo bailes no pārmaiņām nav ārējais faktors, tās ir tevī pašā. Tu baidies kļūdīties, no neveiksmes, noraidījuma, nesaprašanas un zaudējuma. Paplašinot savu būtību, augot un transformējoties, ir jāsaprot, ka jebkuras bailes ir tikai enerģija, kuru ir nepieciešams atbrīvot. Ja sirds saka, ka šis ir ceļš, pa kuru tev ir jāiet, tad paļaujies. Aizver acis un uzdod sev vienkāršu jautājumu : Kā es jūtos? Tā arī būs atbilde.

Iemācoties ieklausīties savā apziņā, tu spēj sadzirdēt Visuma mūziku. Pasaulē ienāk jaunas notis un vēl nedzirdētas harmonijas. Tā ir jauna Zemes, cilvēku, tava un tavas dvēseles identitāte.
Ir tikai jāsadzird…

Indu Puri

Indu Puri raksts žurnāla “Mistērija” janvāra numurā✍️

Izdziedināt sevi

sievietes daba9

Sevis dziedināšana, pirmkārt, ir uzticības sev atdzimšana, savām sajūtām, savām vēlmēm, saviem sapņiem. Tas ir veselīgs pašvērtejums un skaidrs skats uz lietām. Tā ir sevis atgriešana sev.

Attaisnot un piedot citiem – tas nav viens un tas pats.
Ja ir problēmas ar vīru, tas ir stāsts par sievu.
Jo zemāk tu sevi vērtē, jo vairāk vīrs tevi nenovērtē.
Jo kurlāka tu esi pret savām sajūtām, jo mazāk tavas jūtas ir svarīgas vīram.
Ja viņš tevi nodod, tad iemesls ir tas, ka tu pati sevi esi nodevusi un dari to atkal un atkal.
Nedrīkst sevi upurēt!!!! Nedrīkst! Tāpēc, ka attiecībā jābūt diviem! Diviem pilnvērtīgiem cilvēkiem.
Ja tu sevi upurē vīram, tad pati pazūdi, tavas vēlmes kļūst nesvarīgas, tavas jūtas tiek kritizētas un to dara gan citi, gan tu pati, un tās kļūst neinteresantas.
Tu esi dzirdējusi, lasījusi, ka jāsamierinās, jāpakļaujas, jāseko viņam… Bet vai esi pārbaudījusi, vai tavs izredzētais ir tevis cienīgs, pirms nodot viņam pašu vērtīgāko, sevi – mīļoto viņa vīrišķīgajai atbildībai?
Vai ir viedi samierināties ar apvainojumiem, krāpšanu, dzeršanu? Vai vajag pakļauties egoistiskam, rupjam, despotiskam un stulbam vīrietim? Sekot viņa grēku pēdās?
Tev tam ir atbildes! Un tas, ko saka tev tava sirds, nevis lektori tavā galvā vai tava prāta traktējumi, arī ir tava taisnība, tavs orientieris.

Pajautā sev, ko tu ieteiktu savai mīļajai meitai, ja viņa būtu tavā vietā?
Pati galvenā zināšana katrai sievietes dabas pērlei, tieši tev – pielietot saņemto gudrību lai nenodarītu ļaunu! Un nenodarītu ļaunu, pirmkārt, sev!
Pašvērtējums ir jāaudzē, mīlestība pret sevi ir jāaudzē, būt uzticīgai sev, savām sajūtām, saviem sapņiem un vēlmēm!

Žanna  Savarska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ticēt savai intuīcijai

sesta cakra6

Ļoti bieži atbilde atnāk kā priekšnojauta vai doma, kas rodas smadzenēs tajā mirklī, kad tu to vismazāk gaidi. Tas var notikt kā Stīvenam Spīlbergam pie auto stūres vai brokastu laikā.

Dažkārt atbildi pasaka priekšā “klusā balstiņa kaut kur iekšā”, kas čukst: “Ej tur, pamēģini to, pazvani tam utt”.

Spēja atpazīt šīs priekšnojautas un ieklausīties iekšējā balsī atnāk ne uzreiz, taču ar laiku tu to apgūsi.
Nav vērts skumt, ja Tev sākumā viss neizdodas. Vairumam cilvēku neviens nav paskaidrojis, kā izmantot savu intuīciju, tāpēc nav nekāds brīnums, ka daudziem ar šo ir grūtības.

Šī spēja ir kas līdzīgs muskuļiem, kas aug un kļūst arvien stiprāki no treniņiem. Tu attīstīsi savu intuīciju, pievēršot tai īpašu uzmanību, uzticoties tai un rīkojoties sekojot tai.

Bet no sākuma vajag noticēt tam, ka tā eksistē un sākt tajā ieklausīties.

Vai tu kādreiz esi staigājis pa mežu kopā ar cilvēku, kurš atpazīst putnus?

Viņš ieraudzīs desmit putnus tajā laikā, kad tu ieraudzīsi tikai vienu. Viņa acs ir trenēta un viņš zin, ko meklē. No pastāvīgas praktizēšanas viņa dzirde ir kļuvusi daudz asāka. Tas pats notiek arī ar intuīciju. uzmanīgi seko un ieklausies tajā, kas notiek tevī.

Sākumā, iespējams, tu izlaidīsi lielāko daļu no tā, ko intuīcija tev saka, taču, visticamākais, iemācīsies to dzirdēt. Tas ir daudz vienkāršak, kā tev šķiet. Viss, kas no tevis tiek prasīts – nedaudz prakses un ticība.

Ļoti bieži intuitīvās idejas atnāk sapnī. Doktors Frederiks Bantings, spīdošs kanādiešu ārsts sapnī atklāja insulīna sastāvu. Viņš skaidri nosapņoja visu to, kas bija jāizdara, lai atklātu formula, kura tik ilgu laiku bija izslīdējusi no rokām.

Šujmašīnas izgudrotājs Elias Hou strādāja pie tās projekta ļoti daudzus gadus, taču līdz sava izgudrojuma pabeigšanai viņam pietrūka viena nieka detaļa, kuru viņš nekādīgi nespēja izdomāt. Reiz naktī viņš nosapņoja, ka viņu ielenc mežoņi, kuri viņa virzienā bija pavērsuši dīvainus durkļus – un katra durkļa galā bija caurums. Hou pamodās ar skaidru lēmumu – adatas galā jāizveido caurums.

Šī mazā detaļa kļuva par atslēgu šujmašīnas izgudrošanai.

Zemapziņa var pateikt priekšā visdažādākos risinājumus, katru reizi savādākus, taču tu vienmēr sajutīsi, ka saņem intuitīvu informāciju – gan ideju kvalitātes ziņā, gan ar sajūtām, kuru tā rada.
Prieks, pārliecība un sajūta, kura tevi piepilda: “Tad redz, kā!” – tieši šīs sajūtas atšķir intuitīvas idejas no pārējām domām, kas rodas tavās smadzenēs.

Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klausīties sevī

15g4

No bērnības mums ir mācījuši klausīties visos, kas apkārt. Sākumā vecākos, visos pieaugušajos, audzinātājos, TV. Pēc tam priekšniekā, trenerī, savos partneros, draugos…
Taču mums nemāca pašu galveno – klausīties sevī. Kāpēc es esmu šeit? Ko es vēlos? Ko vēlas mans ķermenis? Kādas sajūtas šobrīd manī ir? Ko es negribu just? Kādas domas es šobrīd pārdzīvoju? Vai ir kāds paterns vai doma, kas atkārtojas atkal un atkal? Ko saka man mana intuīcija un iekšējais viedums? Kas varētu mani šodien padarīt laimīgu?
Dienu skrējienā mēs absolūti aizmirstam par sevi. Dzīvojot ne savu dzīvi un ne sevi. Mēs esam iemācījusies klausīties visos apkartējos, iet uz treniņiem un norīt informāciju par to “kā vajag”.
Man bieži jautā. “Kā iemīlēt sevi?” Atbilde ir acīmredzama – beidzot sākt klausīties sevī un dzirdēt sevi. Just savas jūtas un izdzīvot tās, sekot tam impulsam, kurš nāk no iekšienes.
Reiz mēs sadalījām sevi daļās, pēc tam tās nosodījām. Pazaudējāmies melīgās koncepcijās, aizgājām aizmirstībā un nodevām sevi. Un šajā nodevibā dzimst vainas sajūta un aizvainojums.
Atgriešanās process atnesīs daudz sāpju par mūsu pazaudētajām daļām. Ar asarām dziedinot dzīvi, mēs ieejam savā būtībā, iegūstot mīlestību un SAVU laimi.
Strādājot ar sievietēm, attīrot savas iekšejās upes gultni no melīgajiem uzskatiem, uzstādījumiem, programmām, bailēm, aizvanojumiem, vainas apziņas, kontroles, es vēroju, kā, atceroties savas sākotnējās dabas dotās īpašības, atzīstot to vērtību, sieviete saprot, cik ļoti tās neatbilst tam, kā viņa ir dzīvojusi.
Informācijas ir daudz, daudz treniņu, kursu, grāmatu, taču bieži vien tas viss vēl vairāk attālina mūs no sava patiesā es.
Klausīties sevī ir māksla. Skaista, dziļa māksla. Un kad tu nostājies uz šī ceļa, tad savadāk vairs nevari. Apzinoties to, ka tu esi savas dzīves Autors, tu sevī iegūsti stabilu pamatu, mīlestības un iedvesmas avotu, iemiesojot savus sapņus skaistā realitātē.
Smalka saskaņošanās ar sevi sākotnēji nāk caur elpošanu. Dziļu, atslābinātu elpošanu. Elpot… un klausīties… dzirdēt, kas tur iekšā…
Autors: Arina Ļesnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm būt atklātam un kontroli

1-Maja-Topčagić

Daudzu gadu garumā, strādājot ar cilvēkiem, arī tiem, kuri pārcietuši dziļas ieksējās krīzes, es sapratu, ka vairumam no viņiem ir milzīgas bailes būt atklātiem, būt pa īstam godīgiem – ne tikai ar citiem, bet arī ar sevi. Un šo baiļu pamatā nešaubīgi guļ intuitīva zināšana, kas raksturīga vairumam cilvēku, par to, ka, ja viņi būs absolūti atklāti, godīgi un atvērti, viņiem vairs neizdosies nevienu citu kontrolēt.

Mēs nevaram kontrolēt cilvēku, ar kuru esam bijuši godīgi. Mēs varam kontrolēt tikai tos cilvēkus, kuriem sakām puspatiesību, apgraizītas patiesības versijas.

Kad mēs runājam visu patiesību, tad mūsu «iekšas» pēkšņi izrādās ārpusē. Vairs nav ko slēpt. Vairumam cilvēku tāda atklātības pakāpe izsauc neticamas bailes. Daudzi domā: «Ak, Dievs, ja kāds manī ieskatītos un ieraudzītu to, kas tur notiek, ieraudzītu to, no kā es baidos, par ko neesmu pārliecināts, kam ticu, kā es to patiešām redzu, viņš būtu šausmās!».

Vairums cilvēku aizstāvas. Viņi ļoti daudz ko slēpj aiz aizslēgtām durvīm. Viņi nedzīvo godīgu, atklātu un īstu dzīvi, tāpēc, ka tāda dzīve nozīmētu kontroles zaudēšanu. Protams, kontroles nav jebkurā gadījumā, taču nāktos zaudēt pat kontroles ilūziju.

Autors: Adyashanti “Tavas pasaules gals”
Foto: Maja Topčagič
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi atbildīgs savas sirds priekšā

Lukas Petik

… ja tu esi patiess savā priekā, savā dejā, savās asarās, agri vai vēlu atradīsies ļaudis, kuri sāks tevi saprast, kuri, iespējams, pievienosies karavānai. Es pats uzsāku ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki un tagad tā ir vispasaules karavāna! Es nevienu neaicināju, es vienkārši darīju to, ko jutu, to, kas nāca no sirds.

Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā un ne pret vienu citu šajā pasaulē. Un tieši tāpat tu esi atbildīgs tikai un vienīgi savas būtības priekšā. Neej pret to, tāpēc, ka iet pret savu būtību nozīmē, izdarīt pašnāvību, sagraut sevi. Ko tu iegūsi?

Pat tad, ja ļaudis tevi cienīs un tevī klausīsies, uzskatīs par ļoti skaidri domājošu un respektablu cilvēku, nekas no tā nebaros Tavu esību. Nekas no tā nedos tev iespēju apjaust dzīvi un tās brīnumaino skaistumu.

Cik miljoni cilvēku pirms tevis ir dzīvojuši uz šīs Zemes? Tu pat nezini to vārdus. Ir viņi dzīvojuši, vai nav, nav svarīgi. Ir bijuši gan svētie gan grēcinieki, ir bijuši ļoti cienījami ļaudis, ir bijuši visdažādākie egocentriķi, trakie, bet visi viņi ir izgaisuši – un pat viņu pēdas uz šīs Zemes nav palikušas.

Vienīgajai tavai rūpei ir jābūt lolot un aizsargāt tās savas īpašības, kuras tu varēsi paņemt sev līdzi tad, kad nāve paņems tavu ķermeni, tavu prātu, tāpēc, ka tikai šīs īpašības būs tavi ceļa biedri. Un tikai tās ir patiesās vērtības, un tikai cilvēki, kuri sasnieguši tās, pa īstam dzīvo – viņi un tikai viņi, pārējie vien tēlo, ka dzīvo.

Pati par sevi dzīve ne vienmēr ir dzīve. Paskaties uz savu dzīvi. Vai tu vari to nosaukt par svētību? Vai tu vari to nosaukt par altāri un esības dāvanu? Vai tu vēlētos, lai tā tiktu tev dota vēl un vēl?

Neklausies svētajos rakstos – klausies savā sirdī. Lūk, vienīgais bauslis, kuru varu tev izrakstīt. Klausies uzmanīgi, ļoti apzināti un tu nekad nekļūdīsies. Un, klausoties sirdī, tu nekad nevilsies. Klausoties savā sirdī, tu sāksi kustēties pareizā virzienā. Nekad pat neaizdomājies par to, vai tas ir pareizs vai nav.

Jaunās cilvēces galvenā māksla būs savas sirds klausīšanās noslēpums: apzināti, uzmanīgi.

Un sekojot tai, ej tai līdzi, lai kur arī tevi tā vestu. Jā, dažkārt tā tevi atvedīs briesmās – taču tad atceries, ka briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažkārt tā liks tev apmaldīties – un atkal atceries, ka šie maldi ir daļa no izaugsmes. Daudzas reizes tu kritīsi un piecelsies no jauna, jo tieši tā cilvēks krāj spēkus: krītot un atkal ceļoties. Un tieši tā cilvēks kļūst par veselu un integrētu.

Autors: OŠO. Drosme. Prieks dzīvot riskējot.
Foto: Lukas Petiks
TUlkoja: Ginta FS