Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni

– Kas attiecas uz matēriju, mēs visu laiku esam kļūdījušies. Tas, ko mēs saucam par matēriju, ir enerģija, kuras vibrācija ir tik ļoti zema, ka tā kļuvusi uztverama ar jutekļiem. Matērija ir gars, kas reducējies līdz redzamības stadijai. Matērija neeksistē.

– Laiks un telpa nav apstākļi, kādos mēs dzīvojam, bet gan veidi, kā mēs domājam.
– Fiziskās koncepcijas ir cilvēciskā saprāta brīvi radītas un, lai arī kā mums šķistu, tās nenosaka ārpasaule.
– Laiks neeksistē – mēs to izdomājām. Laiks ir tas, ko rāda pulkstenis. Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai spītīgi atkārtota ilūzija.
– Es domāju 99 reizes un neko neatrodu. Es pārtraucu domāt, es peldu klusumā, un patiesība nāk pie manis.
– Intelekts maz ko var darīt ceļā uz atklājumu. Apziņā notiek lēciens, sauc to par intuīciju vai kā vien vēlies, un risinājums atnāk pie tevis, un tu nezini, kā un kāpēc.
– Cilvēks sevi, savas domas un jūtas uztver kā kaut ko izolētu no visa pārējā, sava veida optisku apziņas ilūziju. Šī maldināšana mums ir sava veida cietums, ierobežojot mūs ar personīgām vēlmēm un pieķeršanos dažiem mums tuviem cilvēkiem. Mūsu uzdevums ir atbrīvot sevi no šī cietuma, paplašinot savu līdzjūtības loku, lai aptvertu visas dzīvās būtnes un visu dabu tās skaistumā.
– Mūsu nošķirtība vienam no otra ir optiska ilūzija.
– Kad kaut kas vibrē, visa Visuma elektroni rezonē ar to. Viss ir savstarpēji saistīts. Cilvēka eksistences lielākā traģēdija ir nošķirtības ilūzija.
– Realitāte ir tikai ilūzija, kaut arī ļoti noturīga.
– Mēs esam dvēseles, kas valkā svētas bioķīmiskas drēbes, un mūsu ķermeņi ir instrumenti, ar kuriem mūsu dvēsele spēlē savu mūziku.
– Kad tu pēti pasaules ietekmīgāko cilvēku, kuri jebkad ir dzīvojuši, dzīves, tu ieraugi vienu pavedienu, kas vijas cauri visu viņu dzīvēm. Pirmkārt, visi viņi dzīvoja saskaņā ar savu garīgo būtību un tikai pēc tam ar savu fizisko “es”.
– Senie cilvēki zināja kaut ko tādu, ko mēs, šķiet, esam aizmirsuši.
– Jo vairāk es uzzinu par fiziku, jo vairāk mani piesaista metafizika.
– Savā garajā mūžā esmu sapratis vienu lietu: visa mūsu zinātne, kas korelē ar realitāti, ir primitīva un bērnišķīga. Mēs joprojām nezinām pat tūkstošdaļu no tā, ko daba mums atklājusi. Pilnīgi iespējams, ka aiz mūsu maņu uztveres ir paslēptas pasaules, par kurām mēs pat nenojaušam.
– Es neesmu ateists. Problēma ir pārāk liela mūsu ierobežotajiem prātiem. Mēs esam maza bērna stāvoklī, kurš ienāk milzīgā bibliotēkā, kas piepildīta ar grāmatām daudzās valodās. Bērns zina tikai to, ka kādam šīs grāmatas bija jāuzraksta. 
– Plaši izplatītais viedoklis par to, ka es esmu ateists, ir milzīga kļūda. Ikviens, kurš šādi interpretē manas zinātniskās teorijas, tās nav sapratis.
– Visu, katru sākumu un beigas, nosaka spēki, pār kuriem mums nav kontroles. Tas ir iepriekš noteikts gan kukainim, gan zvaigznei. Cilvēki, dārzeņi vai kosmiskie putekļi – mēs visi dejojam  noslēpumainas melodijas pavadījumā, kuru kaut kur tālumā atskaņo kāds neredzams dūdenieks.
– Nākotnes reliģija būs kosmiska reliģija. Tā pārsniegs personīgo Dievu un iztiks bez dogmām un teoloģijas.
– Enerģiju nevar radīt vai iznīcināt, to var tikai pārnest no vienas formas uz otru.
– Viss ir enerģija, un tas ir viss. Saskaņo to realitātes frekvenci, kuru vēlies, un tu nevarēsi nepieņemt šo realitāti. Savādāk nevar būt. Tā nav filozofija. Tā ir fizika.
– Es esmu laimīgs, jo man ne no viena neko nevajag. Man nerūp nauda. Rotaslietas, tituli vai atšķirības man neko nenozīmē. Es nealkstu uzslavas. Man neko nevajag. Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni.
Alberts Einšteins
Paldies: Indira Ma
Foto: Steve Chai
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa brīnišķīgā Dieva pieredzes bagāža

Iepriekš nebija tādu fizisko apstākļu, lai Dvēsele ar visu savu “bagāžu” varētu jums piekļūt. Taču šobrīd dažādu līmeņu, dažādas pieredzes un brieduma Dvēseles ir apvienotas vienotā “datu” bankā.
Un šie “dati” nav vis intelektuāli, bet jutekliski. No sērijas “es zinu citrona garšu”. Tu vari pats to neēst, bet tu zini, kāda ir tā garša. Tu vari pats nekļūt par varoni, bet tu zini, kas ir varonība. Tas nozīmē to, ka visa brīnišķīgā Dieva pieredzes bagāža  katrā daļiņā, katrā stariņā, kas esam katrs mēs, tagad pieejama ir visiem – ja vien ir atvērta sirds.
Tāpēc nevajag vērtēt savas iespējas, izejot no pagātnes pieredzes (es nekad…. es vienmēr….).
Tagad iespējams ir viss. Uz jebkuru savu lūgumu sevī iekšienē tu vari saņemt reālu atbildi – ne vārdos izteiktu, bet motivācijā, sajūtās, zināšanā. Taču, lai tas notiktu, ir jāiziet no “domu maisītāja” un pateicībā jāsajūt savs ķermenis – Radītāja Dabas brīnumainā daļa.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas aiz durvīm?

… Arvien biežāk es salīdzināju cilvēkus ar durvīm. Iepazīsties ar kādu un redzi simpātiskas durtiņas ar vara nummuriņu. Atver, bet aiz tām maza mazītiņa istabiņa – divi reiz trīs metri. Piecas minūtes parunājies ar cilvēku un jūti, cik smacīgi ir viņa sabiedrībā, cik garlaicīgi starp plauktiņiem ar puķu podiem un plīša lācīšiem.

Bet gadās arī gluži otrādi – atver noplukušas durvis, bet aiz tām Visums: komētas, planētas, Piena ceļš… Taču tādu ir maz. Parasti aiz durvīm ir gaitenis – šaurs, garš, vai arī siena. Klauvējies, cik gribi – neko vairāk kā aklu akmens sienu neieraudzīsi.

L. Romanova “Cilvēki uz jumtiem”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestībai nav brīvdienu

milestibai nav brivdienu

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība…

Steidzīgi soļojam pa piemirkušo zemi. Veramies caur savu automašīnu aizsvīdušajiem logiem. Sastrēguma stundā ierasti grūstamies sabiedriskajā transportā. Pusdienu pārtraukumā, kā ierasts, aprijam savas līdzpaņemtās sviestmaizes, acīm pārskrienot avīžu virsrakstiem. Mēs steidzamies…. Un bieži vien paši sevi iekšēji mierinām: “Šodien ir tāds laiks. Šodien visi tā dzīvo. Ir cits dzīves temps. cits ritms, cita dinamika”. Tik daudz kas jāpaspēj, jāuzbūvē. Tik daudz kas jāsasniedz. Tāpec jāsteidzas, jāskrien. Un mums, nez kāpēc nav laika mīlēt.

… Mēs klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Cenšamies noķert kaut kādu zināšanu, sajūtu, iespaidu gabaliņus. Būvējam fantastiskus, utopiskus plānus. Apkraujamies ar visdažādākajām “pieaugušo mantiņām”. Taču līdz galam neieslīgstam tajā, ko redzam. Līdz pašiem dziļumiem neizbaudām savus iespaidus un sajūtas. Jo mums tam nav laika. Nez kāpēc nekad nav laika. Kaut gan paši nezinām, kāpēc nav laika, un kas mūs steidzina.

Cilvēkam bieži vien šķiet, ka viņš dzīvē ļoti daudz ko var sasniegt. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem, uz savu saprātu, uz savu intelektu…

Mēs esam samīlējušies sevī. Un tiešī šī mīlināšanas ap sevi padara cilvēka Dvēseli tukšu, slimu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklējumi, ne arī sacensības ar nāvi, ne arī “šausminošo cilvēka grēku izstāde”.
Dzīve ir tiekšanās pēc Pilnības, Patiesības un Mīlestības. Tā es domāju.

Mīlestība un Labestība ir pasaules skolotāji, mūžīgie mentori. Tomēr pasaule ir nepaklausīgs māceklis, kurš bieži vien strīdās, un bieži vien uzvedas kā nasamierināms naidnieks.

Un, ja nu vēl pagaidām mēs neesam gatavi tam, ka mūsu sirdis ir mīlestībā degoši ugunskuri, tad vismaz pacensties vajadzētu, lai tajās deg kaut maziņa, nedziestoša mūsu vēlmes mīlēt un būt mīlētiem uguntiņa.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa? Dzīves grāvmalē?

Mums galvā, kā ar cirvi ir iecirsts, ka iemīlēties varam vien jaunībā. Ka bernībā – tas ir nenopietni, bet vecumdienās – tā ir bēgšana no ikdienas. Taču Mīlestībai nav brīvdienu. Jūtas dzimst Dvēselē, neskatoties kalendārā. Un mums sevi ļoti ir jāsargā, lai neapliptu ar augstprātības un garlaicības bacili. Šīs briesmas vienmēr ir tepat, tuvumā.

Cilvēcisko attiecību dziļumā vienmēr ir jābūt Mīlestībai un Labestībai. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieraudzīt viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu. Mums vienkāršākas un interesantākas šķiet sadzīvistiskās lietas, nevis savas sirds atmazgāšana no niknuma, naida un vēlmes nosodīt. Mēs varam stundām ilgi pētīt veikalā pirkta pārtikas produkta sastāvu, lai nejauši nesaindētos, bet pēc minūtes apvainot cilveku, pazemot viņu tā, ka viņš aizies ar dziļu brūci sirdī. Un cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šo brūci aizdziedētu? Vienīgais, ko ir vērts šajā dzīvē iemācīties – ir mīlēt!

Un labāk neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kura katastrofāli strauji zaudē mīlestību, labestību, līdzcietību. Egoisms, cinisms, lepnība – lūk, devīze uz karoga, kuru augsti paceltu nes šodienas pasaule. Izklaides, bauda, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēki aizmirst par savu sirdsapziņu, mužīgo Patiesību un Mīlestību.
Galvenais ir saudzēt savu uzmanību un līdzjūtību pret otru cilvēku.

Galvenais nebūt mirušam. Tāpēc, ka nāve iestājas daudz agrāk, nekā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve, tad, kad aiziet Mīlestība.
Un, ja tev šobrīd ir slikti, zini, tevi mīl un mīl ļoti stipri!

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Daži Iekšējā miera simptomi un pazīmes

miers17

— Tendence domāt un rīkoties no sirds, nevis vadoties no bailēm, kas balstītas uz pagātnes pieredzi.
— Spēja izbaudīt katru dzīves mirkli.
— Zudusi interese nosodīt citus cilvēkus.
— Zudusi interese apspriest citu cilvēku rīcību.
— Zudusi interese konfliktēt.
— Iekšēja vajadzība novērtēt un uzslavēt.
— Apmierinātības sajūta par to, ka esi sastīts ar dabu un citiem cilvēkiem.
— Smaidīgums.
— Pieaugusi spēja uztvert mīlestību, ko pauž citi un akūta vajadzība pašam paust mīlestību.

Lūk, kas tev vajadzīgs. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu, kas pilns prieka un godbijības. Tā tava daļa, kas bija ieslēgta dažādos ierobežojumos, kurus tu pats sev biji uzlicis, atbrīvosies, lai ieraudzītu pavisam citu panorāmu… ja un kad tu tam noticēsi.
Tu atklāsi, ka it kā palēnini savu dzīves tempu, un sāc dzīvot tajā tīrajā iekšējā telpā, kurā vari novērtēt visu, kas pagadās tavā ceļā.
Savā sirdī tu zināsi, ka tev nav jābaidās no citu cilvēku skatieniem un rīcības.
Tu saņemsi no savas dzīves vairāk prieka, jo tieši prieku tu nesavtīgi dāvāsi arī citiem.
Tu atklāsi, ka tev ir daudz vieglāk pieņemt cilvēku pretrunīgos uzskatus, zinot to, ka neesi nošķirts no kaut kā iekšēja tevī.
Tu gūsi prieku no tā miera sevī, kas nomainīs agresivitāti un sāpes.
Tu novērsīsi ikvienu konfliktu, saprotot to, ka ir bezjedzīgi kādam pierādīt savu taisnību.
Tu atklāsi sava prāta bezgalīgo spēku.
Tu varēsi mierīgi meditēt pat tad, kad apkārt citi trako.
Tu iepazīsi mierīga saprāta spēku un arvien biežāk vērsīsies pie tā.
Tu atklāsi sevī lietas, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēji.
Tu attapsies tā ideālā intelekta iekšienē, kas piepilda ikvienu formu un tajā iekšējā telpā, kur, iespējams, ir viss, ko vien tu spēj vizualizēt.
Autors: Veins Daiers “Kad noticēsi, tad arī ieraudzīsi”.
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

7 audzināšanas kļūdas, kas neļauj bērniem būt veiksmīgiem

berna audzinasana

Līderisma eksperts, psiholoģisko bestselleru autors Tims Elmors savu pētījumu gaitā ir formulējis tipiskākās kļūdas bērnu audzināšanā, kas programmē bērnus būt nepārliecinātiem par sevi un ierobežo spējas būt veiksmīgiem karjerā, privātajā dzīvē un dzīvē vispār.

1. Mēs neļaujam bērniem riskēt.

Mēs dzīvojam bīstamā pasaulē, kurā pārbaudījumi ir uz katra stūra. Lozungs “Drošība – augstāk par visu” pastiprina mūsu bailes pazaudēt savus bērnus, tāpēc mēs sargājam viņus, kā nu vien varam un protam. Eiropas psihologi atklājuši faktu, ka, ja bērni nespēlējas “uz ielas”, ja viņiem ne reizes nav nācies nokrist un sadauzīt ceļgalus, tad pieaugušo dzīvē viņi sirgst ar dažādām fobijām.
Bērnam ir jānokrīt daudzas reizes, lai saprastu, ka tas ir normāli. Pusaudžiem vajag strīdēties un pārdzīvot pirmās mīlestības mokas, lai iegūtu emocionālo briedumu, bez kura grūti uzbūvēt ilgstošas, stabilas attiecības.

Izslēdzot no bērnu dzīves risku, vecāki rada viņos augstprātību, iedomību un zemu pašapziņu nākotnē.

2. Mēs pārāk ātri metamies palīgā.

Šodienas jaunā paaudze nav attīstījusi sevī dažas īpašības un prasmes, kas bija raksturīgas jauniešiem 30 gadus atpakaļ.  Kad mēs pārāk ātri steidzamies palīgā un pārāk centīgi rūpējamies par viņiem un viņu drošību, mēs bērniem atņemam vajadzību pašiem meklēt izeju grūtās un sarežģītās situācijās.
Agri vai vēlu viņi saprot, ka kāds viņus vienmēr izglābs: “Ja es kļūdīšos vai nesasniegšu mērķi, mamma un tētis noteikti to izlabos un novērsīs sekas.” Kaut arī patiesībā pieaugušo attiecību pasaule ir uzbūvēta pavisam savādāk.

Jūsu bērni var izrādīties nepiemēroti pieaugušo dzīvei.

3. Mēs pārāk ātri sajūsminamies un cildinām viņus.

Kustība par pašvērtējuma paaugstināšanu sākās jau baby-boomer paaudzes laikā un 80tajos gados jau laida savas saknes skolā. Noteikums “katrs dalībnieks saņem uzvaras kausu”, ļauj katram bērnam sajusties īpašam. Taču pētījumi liecina par to, ka tādai metodei ir neparedzamas sekas.
Pēc kāda laika bērns saprot to, ka vienīgie cilvēki, kam viņš patiešām ir īpašs, ir viņa vecāki, bet pārējie tā neuzskata. Un tad bērns sāk šaubīties par savu vecāku objektivitāti. Viņam ir patīkami būt slavētam, taču skaidrs, ka tas nekādīgi nav saistīts ar reālo patiesību.

Ar laiku šie bērni iemācās krāpties, mānīties, izlocīties, pārspīlēt, lai izbēgtu no neērtās realitātes. Tas viss tāpēc, ka bērns nav spējīgs piemēroties grūtībām un reālajai dzīvei.

4. Mēs ļaujam vainas apziņai aizēnot labu uzvedību.

Jūsu bērnam jūs nav jāmīl katru minūti. Viņam dzīvē būs jāpārvar daudz un dažādu nepatikšanu, bet tam var patraucēt izlutinātība. Iemācieties teikt bērniem “nē” un “ne tagad”, lai viņi iemācītos pacīnīties par savu vēlmju, vajadzību un sapņu īstenošanos. Ja ģimenē ir vairāki bērni, vecāki parasti uzskata, ka netaisnīgi ir vienu apbalvot un ļaut lai otrs apvainojas. Taču apbalvot visus un vienmēr ir nereāli. Tādā veidā mēs atņemam bērnam iespēju saprast, ka veiksme atkarīga no mūsu pašu pūlēm, neatlaidības un labajiem darbiem.

Divreiz padomājiet, pirms apbalvot bērnus ar braucienu uz tirdzniecības centru. Ja jūsu attiecības būvētas tikai uz materiālajiem stimuliem, bērni nejutīs ne iekšējo pašmotivāciju ne beznosacījuma mīlestību.

5. Mēs nedalāmies ar personīgajām kļūdām un pieredzi.

Pienāks brīdis, kad pusaudzim būs jāizpleš spārni un jāuzsit savi personīgie puni. Un pieaugušajam ir jāļauj viņam to darīt. tas nebūt nenozīmē to, ka mēs – pieaugušie viņam nepalīdzēsim orientēties nepazīstamajās lietās un notikumos. Padalieties ar saviem bērniem tajās kļūdās, ko jūs paši pieļātvāt viņa gados, taču centieties neieslīgt moralizēšanā par cigarešu, alkohola un narkotiku kaitīgumu. Tas var izdarīt gluži pretējo – vēlmi pēc aizliegtā augļa.
Bērniem jābūt gataviem tikties ar nepatikšanām, sarežģītām situācijām, spējīgiem atbildēt par savām kļūdām un lēmumiem..

Izstāsties, ko jūs jutāt, kad saskārāties ar līdzīgām situācijām, kādus lēmumus pieņēmāt un kādas mācības guvāt.

6. Mēs jaucam intelektu un talantu ar briedumu.

Intelektu bieži vien izmanto kā bērna brieduma mēru un rezultatā vecākiem šķiet, ka gudrs bērns ir gatavs reālajai dzīvei pieaugušo pasaulē. Tas tā nav. Daudzi jaunie sportisti, TV zvaigznes, jaunie aktieri iekuļas publiskos skandālos tieši tāpēc, ka nav gatavi atbildēt par savu rīcību. Neuzskatiet, ka jūsu bērns ir talantīgs it visā.

Nav burvju “atbildības vecuma” vai pamācības tam, kad dot savam bērnam kādas konkrētās brīvības.

Taču ir labs veids – pavērot citus šī vecuma bērnus. Ja redzat, ka jūsu bērna vienaudži ir daudz patstāvīgāki, iespējams jūs paši bremzējat sava bērna patstāvīguma sajūtu un izpausmes.

7. Mēs paši nedaram to, ko mācām saviem bērniem.
Personīgais piemērs!

Kā vecākiem, mums ir jāmodelē tā dzīve, kuru vēlam saviem bērniem. Tieši tagad mēs esam savas ģimenes līderi, tāpēc ir svarīgi lai mēs paši pieturētos pie tām vērtībām, ko mācam saviem bērniem. Sekojiet savām darbībām, saviem vārdiem, savām attiecībām ar cilvēkiem – pat sīkumos, jo bērni ievēro visu un nojauš pat to, ko jūs nenojaušat. Pat tad, kad jums šķiet, ka viņi jūs neredz, viņi jūs vēro. Tāpēc pat sīkumos – esiet godīgi, taisnīgi, no sirds mīloši, paraugs visur un vienmēr.

Ja jūs paši pārkāpjat noteikumus, negaidiet, ka tos ievēros jūsu bērni. Parādiet saviem bērniem, ko nozīmē no sirds un nesavtīga palīdzība. Dariet cilvēkus un lietas labākus un skaistākus, kā bija pirms jums un jūsu bērni darīs tāpat!!
© AdMe.ru
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS

 

Manifests katrai dienai

5673

Ko tu darīsi ar savu dzīvi, ja zināsi, ka nomirsi pēc pieciem gadiem? Un, ja pēc gada? Pēc mēneša? Rīt?

Šie jautājumi, ja mēs tos sev uzdodam laiku pa laikam, lieliski apskaidro prātu un atbrīvo no ilūzijām par dzīves bezgalību. Tie palīdz atmest visu lieko. Palīdz pieskarties mūsu dzīves patiesajām vērtībām. Palīdz saprast, kas tad patiešām ir svarīgs. Nekam citam – tikai sev!

Kam vērts tērēt savas dzīves laiku.

“Carpe diem” Epīkūrs (“Ķer dienu”)

MANIFESTS

1. Tieši šodien es būšu laimīgs.

Tas nozīmē, ka līdzīgi kā Ābrams Linkolns es sev teikšu: “Vairums no mums ir laimīgi tik lielā mērā, cik paši vēlas būt laimīgi”. Laime nāk no iekšienes, ārējiem apstākļiem nav nekādas nozīmes.

2. Tieši šodien es būšu laimīgs tikai ar to, kas ir patiesībā šeit un tagad un nespiedīšu pasauli rēķināties ar manām vēlmēm.

Es pieņemšu savu ģimeni, savu darbu, savu likteni tādus, kādi tie ir un pacentīšos tiem atbilst.

3. Tieši šodien es parūpēšos par savu ķermeni.

Es nostiprināšu to ar fiziskiem vingrinājumiem, saudzīgu attieksmi, pareizu ēšanu un veselīgu dzīvesveidu. Es pārstāšu to mocīt ar saviem kaitīgajiem ieradumiem un pārmērībām. Es vēlos to padarīt par lielisku manu vajadzību izpildītāju.

4. Tieši šodien es pacentīšos attīstīt savu intelektu.

Es pacentīšos uzzināt kaut ko vērtīgu un jaunu. Es likšu savām smadzenēm strādāt un izlasīšu ko tādu, kas prasa koncentrēšanos un piepūli.

5. Tieši šodien es nodarbošos ar savas dvēseles pilnveidošanu.

Tam man būs vajadzīgas trīs lietas – trīs soļi. Es kādam izdarīšu ko labu, bet tikai tā, lai neviens par to neko neuzzinātu. Un es izdarīšu divas lietas, kuras man ļoti negribas darīt – vienkārši, lai trenētu savu gribasspēku.

6. Tieši šodien es pacentīšos būt patīkams cilvēks ikvienā jomā.

Es parūpēšos par savu ārējo izskatu, pacentīšos labāk apģērbties, runāt maigāk, būšu laipnāks ar cilvēkiem, neskopošos ar labiem vārdiem un uzslavām, nekritizēšu un necentīšos uzspiest savu apkārtējiem.

7. Tieši šodien es pacentīšos dzīvot šodienai – šeit un tagad.

Šajās 12 stundās es varu izdarīt dažas pavisam konkrētas lietas, pašas svarīgākās šodien. Tās, kuras atstājot uz vēlāku, es būtu mocījies un cietis.

8. Tieši šodien es sastādīšu sev dienas plānu.

Es uzrakstīšu, kas man jādara katru nākamo stundu. Varbūt man neizdosies pilnībā ievērot šo plānu, taču tas mani pasargās no diviem pasaules ļaunumiem – steigas un neizlēmības.

9. Tieši šodien es atlicināšu pusstundu relaksācijai un atpūtai.

Labi, ja šajā pusstundā es domāšu par Dievu – tas dos manai dzīvei lielāku jēgu un perspektīvas sajūtu.

10. Tieši šodien es pārstāšu baidīties.

Vismazāk es baidīšos būt laimīgs, pārstāšu baidīties no tā, ka varu baudīt dzīvi, visu skaisto, pārstāšu baidīties no mīlestības un ticības, ka arī mani mīl. Es domāšu un rīkošos kā laimīgs cilvēks – un es tāds sajutīšos.

Autors: Deils Kārnegī
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Var sastādīt savu “Dzīves manifestu”. Var tajā ierakstīt tieši to, kas svarīgs jums. Un tad būs iespēja sajust dzīves garšu.