Kā kļūt pieaugušam?

Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.

Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.

Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.

Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.

Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.

Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.

Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.

Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.

Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.

Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.

Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.

Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.

Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.

Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.

Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.

Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.

Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.

Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.

Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.

Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.

Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.

Atbildība atver durvis uz Brīvību.

Brīvība savieno ar Radīšanu.

Tad paši sākam radīt savu dzīvi.

LAI TOP!

Maija Kadiķe
Pārpublicēts no www.engelupasaule.lv

Infantilās attiecības

infantilas

Par to, kā mēs sitamies viens pret otru savās bērnības traumās.

Ļoti daudzas no funkcijām, kas tiek pieprasītas no vīra, patiesībā pieder tētim. Un pieaugusi sieviete pilnībā spēj bez tām iztikt. Taču pieaugušu sieviešu mūsu kultūrā faktiski nav, tāpēc, ka nav sievietes iniciācijas tradīciju.
Jā vīrs pārāk smagi apkrauj sevi ar papildus funkcijām, un tā visbiežāk arī notiek, viņš var pazaudēt jebkuru interesi par savu sievu, tāpēc, ka daba ir pret incestu.

Savu ceļu pazaudējis vīrietis kļūst “bezceļnieks” un a priori neinteresants un nepievilcīgs sievietēm. Ja nu vienīgi kā avots šim “papildus”.
Ja vīrietis veiksmīgi tiek galā ar “papiņa” funkcijām, tad sievietē var izraisīt vienīgi savtīguma interesi, sniedzot viņai naudu un sociālo aizsardzību vai vismaz “neizbaudīto tēva rūpju” surogātu.

Un rodas leģendārās līdzatkarīgās attiecības – stāsts par “čemodānu bez roktura”, kuru žēl pamest, bet grūti stiept. Ņemot vērā to, ka arī pieaugušu vīriešu mūsu sabiedrībā faktiski nav, tāpēc, ka kultūrā nav arī vīriešu iniciācijas tradīciju (kultūrā, kuru mērķtiecīgi sabradājusi padomju iekārta), tad izrādās, ka vīrietis-bērns sāk spēlēt tēva lomu sievai-bērnam.
Un tās ir ļoti smagas un mokošas attiecības. Ļoti daudz, kas tiek gaidīts no sievas, patiesībā attiecas uz māti. Un pieaudzis vīrietis viegli var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk apkarinājusies ar mātes funkcijām, viņa zaudē savu spēju starot un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja viņa ļoti labi pilda mātes funkcijas, tad viegli var iestigt līdzatkarībā. Ņemot verā visu jau augstāk minēto, pieaugušu sieviešu mūsu sabiedrībā praktiski nav, tad izrādās, ka sieviete-bērns cenšas spēlēt mātes lomu vīram-bērnam.

Atnāk Freids un uzliek masku. Ļoti bieži jaunus partnerus vai mīļākos atrod kā spēlētājus pretinieka komandā. No “mammas” lomas nogurusi sieviete var sākt meklēt sev “papiņu”, svēti ticot tam, ka viņš arī ir tas “īstais vīrietis”. Un otradi. Parasts mūsdienīgs pāris, cenšoties apvienoties, patiesībā ir pieauguši bērni, kuri sev līdzi velk milzīgus maisus ar nepiepildītām bernības gaidām. Un pie pirmās izdevības uzgāž šo maisu savam partnerim. Un, jo vairāk savstarpējo gaidu ir pārim, jo mokošāka ir tāda savienība. Vainas sajūta un aizvainojums garantēts. Jo neviena no šīm gaidām nevar tikt realizēta.

Noguruši no savstarpējās mocīšanas, partneri var izšķirties un doties nākamā pretendenta meklējumos, gausi velkot aiz sevis savus nepaceļamos maisus.
Viedajās kultūrās, lai šadi procesi nenotiktu, tika veikti vīriešu un sieviešu iniciācijas rituāli, kad kandidātam pieaugušo dzīvei palīdzēja pieņemt to faktu, ka visu, ko viņš nav saņēmis bernībā, vairs nekad arī nesaņems.
Protams, tas ir skumji, taču tā nav nekāda katastrofa, jo pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve sola ļoti daudz ko labu, jaunu un vēl nepieredzētu.

Savukārt tādās mežonīgas zemēs ka mūsējā (autors dzīvo Krievijā) vīrieša un sievietes iniciācijas process dažkārt velkas visu dzīvi, novedot cilvēkus pie dažādām psihosomatiskajām saslimšanām un tā arī dzīves laikā nebeidzas.
Daudzu vecu cilvēku sejās jūs varat atklāt sastingušas aizvainota bērna grimases. Savukārt ailītē “nāves iemesls” apmēram 90% Zemes iedzīvotāju varētu droši rakstīt: “nespēja pārciest pieaugšanas traumu”. Smieklīgi un skumji. Pusdzīvas cerības apēd ļoti daudz dzīvības spēku. Tāda tendence nespēj iepriecināt nevienu. Un tāpēc arvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības “draudzība uz seksuāliem pamatiem”.
Gribēju kaut ko labu uzrakstīt par šādām attiecībām, tomēr neatradu, ko uzrakstīt. Visi to plusi ir ļoti šaubīgi. Savukārt mīnuss – acīmredzams – abpusēja nerealizētība.

Tāpēc, ka, lai vīrietis ieraudzītu  savu ceļu, sievietei jāparāda sava Dvēsele un jāsāk starot. Bet, lai viņa sajustu, ka aiz šī vīrieša ir vērts iet, – viņam arī ir jāparāda sava Dvēsele.

Seksuālo draugu attiecības neparedz tādu iespēju, jo attīstībai nepieciešamā enerģija pilnīgi muļķīgā veidā tiek izterēta kaut kur citur.
Vieglprātīga sieviete mūžīgi sastop “bezceļa” vīriešus.

Un tomēŗ dabā eksistē dabisks bērnības traumu dziedināšanas process.

Tas nozīmē apzinātu kustību pretī savai vilšanās sajūtai. Katrs vilšanās moments patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Problēma ir tā, ka karojošā hedonisma kultūrā nav pieņemts izdzīvot vilšanās sāpes.

Ikviena pieaugoša cilvēka rīcībā ir vesela Dvēseles anestēzijas institūcija. Un vienīgie, kam patiešām ir izdevīgs iniciācijas tradīciju trūkums, ir alkohola, tabakas un farmācijas ražotāji, kuri ļoti centīgi meklē “veidus kā apkarot” pieaugšanas traumu.
«Безумству храбрых поем славу»
©Vjačeslavs Gusevs – ārsts psihorterapeits
Avots: https://psy-practice.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis