Infantilās attiecības

infantilas

Par to, kā mēs sitamies viens pret otru savās bērnības traumās.

Ļoti daudzas no funkcijām, kas tiek pieprasītas no vīra, patiesībā pieder tētim. Un pieaugusi sieviete pilnībā spēj bez tām iztikt. Taču pieaugušu sieviešu mūsu kultūrā faktiski nav, tāpēc, ka nav sievietes iniciācijas tradīciju.
Jā vīrs pārāk smagi apkrauj sevi ar papildus funkcijām, un tā visbiežāk arī notiek, viņš var pazaudēt jebkuru interesi par savu sievu, tāpēc, ka daba ir pret incestu.

Savu ceļu pazaudējis vīrietis kļūst “bezceļnieks” un a priori neinteresants un nepievilcīgs sievietēm. Ja nu vienīgi kā avots šim “papildus”.
Ja vīrietis veiksmīgi tiek galā ar “papiņa” funkcijām, tad sievietē var izraisīt vienīgi savtīguma interesi, sniedzot viņai naudu un sociālo aizsardzību vai vismaz “neizbaudīto tēva rūpju” surogātu.

Un rodas leģendārās līdzatkarīgās attiecības – stāsts par “čemodānu bez roktura”, kuru žēl pamest, bet grūti stiept. Ņemot vērā to, ka arī pieaugušu vīriešu mūsu sabiedrībā faktiski nav, tāpēc, ka kultūrā nav arī vīriešu iniciācijas tradīciju (kultūrā, kuru mērķtiecīgi sabradājusi padomju iekārta), tad izrādās, ka vīrietis-bērns sāk spēlēt tēva lomu sievai-bērnam.
Un tās ir ļoti smagas un mokošas attiecības. Ļoti daudz, kas tiek gaidīts no sievas, patiesībā attiecas uz māti. Un pieaudzis vīrietis viegli var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk apkarinājusies ar mātes funkcijām, viņa zaudē savu spēju starot un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja viņa ļoti labi pilda mātes funkcijas, tad viegli var iestigt līdzatkarībā. Ņemot verā visu jau augstāk minēto, pieaugušu sieviešu mūsu sabiedrībā praktiski nav, tad izrādās, ka sieviete-bērns cenšas spēlēt mātes lomu vīram-bērnam.

Atnāk Freids un uzliek masku. Ļoti bieži jaunus partnerus vai mīļākos atrod kā spēlētājus pretinieka komandā. No “mammas” lomas nogurusi sieviete var sākt meklēt sev “papiņu”, svēti ticot tam, ka viņš arī ir tas “īstais vīrietis”. Un otradi. Parasts mūsdienīgs pāris, cenšoties apvienoties, patiesībā ir pieauguši bērni, kuri sev līdzi velk milzīgus maisus ar nepiepildītām bernības gaidām. Un pie pirmās izdevības uzgāž šo maisu savam partnerim. Un, jo vairāk savstarpējo gaidu ir pārim, jo mokošāka ir tāda savienība. Vainas sajūta un aizvainojums garantēts. Jo neviena no šīm gaidām nevar tikt realizēta.

Noguruši no savstarpējās mocīšanas, partneri var izšķirties un doties nākamā pretendenta meklējumos, gausi velkot aiz sevis savus nepaceļamos maisus.
Viedajās kultūrās, lai šadi procesi nenotiktu, tika veikti vīriešu un sieviešu iniciācijas rituāli, kad kandidātam pieaugušo dzīvei palīdzēja pieņemt to faktu, ka visu, ko viņš nav saņēmis bernībā, vairs nekad arī nesaņems.
Protams, tas ir skumji, taču tā nav nekāda katastrofa, jo pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve sola ļoti daudz ko labu, jaunu un vēl nepieredzētu.

Savukārt tādās mežonīgas zemēs ka mūsējā (autors dzīvo Krievijā) vīrieša un sievietes iniciācijas process dažkārt velkas visu dzīvi, novedot cilvēkus pie dažādām psihosomatiskajām saslimšanām un tā arī dzīves laikā nebeidzas.
Daudzu vecu cilvēku sejās jūs varat atklāt sastingušas aizvainota bērna grimases. Savukārt ailītē “nāves iemesls” apmēram 90% Zemes iedzīvotāju varētu droši rakstīt: “nespēja pārciest pieaugšanas traumu”. Smieklīgi un skumji. Pusdzīvas cerības apēd ļoti daudz dzīvības spēku. Tāda tendence nespēj iepriecināt nevienu. Un tāpēc arvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības “draudzība uz seksuāliem pamatiem”.
Gribēju kaut ko labu uzrakstīt par šādām attiecībām, tomēr neatradu, ko uzrakstīt. Visi to plusi ir ļoti šaubīgi. Savukārt mīnuss – acīmredzams – abpusēja nerealizētība.

Tāpēc, ka, lai vīrietis ieraudzītu  savu ceļu, sievietei jāparāda sava Dvēsele un jāsāk starot. Bet, lai viņa sajustu, ka aiz šī vīrieša ir vērts iet, – viņam arī ir jāparāda sava Dvēsele.

Seksuālo draugu attiecības neparedz tādu iespēju, jo attīstībai nepieciešamā enerģija pilnīgi muļķīgā veidā tiek izterēta kaut kur citur.
Vieglprātīga sieviete mūžīgi sastop “bezceļa” vīriešus.

Un tomēŗ dabā eksistē dabisks bērnības traumu dziedināšanas process.

Tas nozīmē apzinātu kustību pretī savai vilšanās sajūtai. Katrs vilšanās moments patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Problēma ir tā, ka karojošā hedonisma kultūrā nav pieņemts izdzīvot vilšanās sāpes.

Ikviena pieaugoša cilvēka rīcībā ir vesela Dvēseles anestēzijas institūcija. Un vienīgie, kam patiešām ir izdevīgs iniciācijas tradīciju trūkums, ir alkohola, tabakas un farmācijas ražotāji, kuri ļoti centīgi meklē “veidus kā apkarot” pieaugšanas traumu.
«Безумству храбрых поем славу»
©Vjačeslavs Gusevs – ārsts psihorterapeits
Avots: https://psy-practice.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi

virietis sieviete14

Mums blakus vienmēr ir tieši tas cilvēks, kā cienīgi mēs esam.
Attiecības ir viena no cilvēka dzīves svarīgākajām jomām, taču reti kurš aizdomājas par to, ka attiecības ir jāmācās.

Labi, ja ar pirmo neveiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu pietiktu, lai apzinātos savas kļūdas un izkoriģētu savus uzvedības modeļus, taču tā tas parasti nenotiek – parasti sievietes un vīrieši līdz pat savām vecumdienām tā arī staigā – pa apli.
Tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar sevi, viņi vienkārši meklē citu cilvēku, kurš viņiem derēs un attiecības, pie kurām nevajadzēs pielikt nekādas pūles.

Vairums sieviešu nezin un nesaprot vīriešus, taču ļoti grib, lai vīrietis saprastu viņas, un uzskata, ka ar to pietiks normālām attiecībām.

Vairums sieviešu neinteresē, ko grib vīrietis vai arī viņas pilnībā apmierina vienkāršās atbildes, piemēŗam: vīrietim vajadzīgs ir tikai sekss.

Un tieši tāpat sievietes neaizdomājas par to, kas viņās pašās ir tāds labs, kā dēļ viņu sapņu vīrietim vajadzētu veltīt viņām savu dzīvi. Lūk, augstākās raudzes egoisms.

Un arī vairums vīriešu nav neko labāki – viņi tieši tāpat neko nesaprot sievietēs, un tāpēc ir ļoti viegli manipulējami, lai tikai virspusēji apmierinātu sieviešu kaprīzes un nozagtu kaut gabaliņu tā dvēseles siltuma, ko agrāk spēja dot tikai māte.

Neaizdomājoties par to, kas patiesībā vada sievieti, un, ko patiesībā viņa vēlas, vīrietis savā vienkāršībā akli seko viņas izteiktajām vēlmēm. Viņš nesaprot, ka pēc laika sieviete viņu sāks nīst par šo pakļaušanos.

Ļaujot sievietei ar sevi manipulēt (it kā mīlestības dēļ), vīrietis padara sievieti nelaimīgu un noved attiecības strupceļā. Viņš rīkojas kā bērns, kuram ir labi jāuzvedas, lai mamma viņu mīlētu.

Un kamēr vien attiecības tiks veidotas tikai baudai un kopīgai izklaidei, nekas nemainīsies. Izklaides uzdevums ir izklaidēt un tajā nav vietas apzinātai piepūlei. Tajā pat laikā attiecības prasa nopietnu iekšējo darbu – nav tādas bezmaksas laimes.

Vīrietim mērķtiecīgi ir jāmācās sievietē redzēt sievieti – pretējā dzimuma radību, paša dvēseles atspulgu, nevis kārtējo mātes tēla iemiesojumu.

Sieviete var vīrietim būt labākais draugs, palīgs un iedvesmotājs, ja ļaut viņai atvērties tieši šajā virzienā. Nekā briesmīga, vien jāpārtrauc puņķoties viņai uz pleca un jāatrod sevī pietiekami daudz spēka, lai aizstāvētu savu vīrišķīgo brīvību un patstāvību.

Taču tik ļoti gribās atslābināties un gūt baudu, vai ne? – Lūk, tieši pāri tam arī jāiemācās pārkāpt. Pieaugušo attiecībās baudas ir daudz vairāk, ir tikai jāatsakās no saviem bērnu dienu ieradumiem.

Bet, savukārt, sievietei ir jāiemācās savu lepnību padarīt mērenāku, un vīrietī redzēt ne tikai savu vēlmju izpildītāju, ne aizstāvi no visām raizēm un bēdām, bet patstāvīgu cilvēku, blakus kuram būs interesanti nodzīvot savu dzīvi.

Ja dosi vīrietim brīvību un cienīsi viņa tiesības uz pašnoteikšanos, viņš pats pateicībā un cieņā izpildīs visas tavas vēlmes.

Vispār jau vīrieši nav nekādi maitas – izturieties pret viņiem cilvēciski un viņi atbildēs ar to pašu. Taču vīrietis sievietei neko nav parādā, bet sieviete ne par matu nav vājāka kā vīrietisi, lai pretendētu  uz kaut kādām privilēģijām. Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi.

Ja sieviete būs gana vieda, lai palīdzētu savam vīrietim pieaugt, viņa saņems tās attiecības, par kurām sapņoja. Taču viņai pašai ir jāiemācās būt tieši sievietei – ne mātei, ne princesei, bet sievietei – vīrieša pavadonei, pretējā gadījumā var nākties visu mūžu gaidīt savu princi.

Un, ja nezin kāpēc, tev šķiet, ka esi pelnījusi ko daudz vairāk, tad, acīmredzot, esi sev kārtīgi samelojusies. Attiecības var būt augsne, lai viens otru audzētu, bet var arī pārvērsties komposta kaudzē, kurā abas dvēseles tikai pūst un sadalās.
Izvēle ir tava.
@arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Par muļķīgiem risinājumiem: kā manipulēt ar mīlestības ilūziju

mulkigi

Viens no muļķīgākajiem risinājumiem, kas var ienākt cilvēkam galvā, ir vēlme nopelnīt kāda mīlestību. Darīt kaut ko, būt kaut kam, dzīties pēc naudas vai sasniegumiem lai tikai nopelnītu mīlestību (vai atzinību – sauciet to, kā vēlieties).

Ko gan tur slēpt, šo paņēmienu izmanto visu veidu manipulatori. Arī manipulējoši vecāki. Trauksmaini, par sevi nepārliecināti, infantīli un, protams, kontrolējoši.

Jo tieši caur kontroli var sajust varu. Ja esi vājš un ne parāk pašpārliecināts, atrodi to, kurš ir vēl vājāks, dumjāks un nepārliecinātāks, un kontrolē viņu. Un tad varēsi sajusties stiprs, viltīgs un pārliecināts. Nu, kaut vai tā! Vai arī apmuļķo kādu, kurš gudrāks. Arī nav slikti, vai ne?

Un bērni tadām spēlēm ir ļoti piemēroti. Viņus pārliecināt var par jebko. Un izlipināt no viņiem var jebko. Kaut gan daudzi, vairs pavisam ne bērni, turpina spēlēt šīs spēles ar saviem partneriem, draugiem, kolēģiem. Un, protams, ar saviem bērniem – kur nu bez tā!

Darbojošās personas mainās, bet spēles paliek tās pašas.

Un kas gan pasaulē var būt labākie “prjaņiks un pātaga” (пряник и кнут), ja ne mīlestības ilūzija? Kuru it kā vajadzētu nopelnīt. Izdarīsi un tevi apsola mīlēt. Neizdarīsi – draud atņemt tev mīlestību. Bet neviens nekad nav redzējis to mīlestību. Un neviens nezin, kāda tā izskatās. Un pilnīgi nav skaidrs, kā saprast, ir tā, vai nav.

Īpaši labi šis paņēmiens strādā, ja cilvēks mīlestību nekad dzīvē nav redzējis un jutis. Tad viņu ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka, ja izdarīsi kaut ko, tad tev būs mīlestība, tevi mīlēs. Vai arī kļūsi par kaut ko, izmainīsies, un tad tevi mīlēs. Viņš taču nesaprot, vai gala rezultātā saņemtais ir vai nav mīlestība.

Kas ir interesanti, daudzi paši sevi cenšas pārliecināt. Un vēl interesantāk, ka arī veic noteiktas darbības. Un kļūst par kaut ko, kas arī ir ne mazāk interesanti.

Lūk, es kļūšu veiksmmīgs,skaists, notievēšu par tik un tik kg, sapirkšos kaudzēm brendu apģērbus – un visi mani mīlēs. Vai arī otrādi: būšu nabags, nelaimīgs, visu citiem, sev – neko, un visi mani mīlēs.

Taču pasaule katram izskatās savādāka, un katrs izdomā kaut ko – pēc savas gaumes. Lai gala rezultātā nonāktu pie tā paša. Mīlstību nevar nopelnīt. Tā vai nu ir, vai nav. Un, ja nav – tad – viss. Un ne visiem tā ir dota. Ko tur padarīt?

Taču ir jāatzīst viena nepatīkama patiesība. Mīlestības nav ne tam, kurš manipulē, ne tam, kurš ļaujas manipulācijām. Ne tam, kurš cenšas nopelnīt, ne tam, kuru cenšas nopelnīt. Jo gadījumā, ja tā būtu, šī spēle beigtos nesākusies.

To, kas nāk no iekšienes, nevar atrast ārpusē.

Vai arī, ja cilvēks mierīgi apsēstos, padomātu un tiktu skaidrībā ar to, ko viņam vispār nozīmē mīlestība, viņam nenāktos censties to nopelnīt.

Starp citu, nopelnīt mīlestību nav viens un tas pats, kas veidot attiecības. Attiecibu veidošana nāk no pieaugušu cilvēku pozīcijas, no apzinātības. Savukārt mīlestības pelnīšana ir iluzora ēnu spēle – vara un pārākuma sajūta, kuras gala rezultāts tāpat ir ilūzija.

Ir spēles, kurās zaudē visi!

Autors: Jeļena Usenko

Avots: https://lenkinsite.wordpress.com

© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Tas, ko mēs saucam par mīlestību, patiesībā…

milestiba34

… bieži vien ir egoisms un infantīlisms

Es esmu ļoti priecīga, ka esmu “aizaugusi” līdz tam, ka apzinos: mīlestības jēga nav “iemīlināt” sevī to vai citu cilvēku.

Taču mēs esam raduši uzdot vēlamo par esošo un romantizēt savas paša nepilnības. Pasniegt savus mīļos netikumus no krāšņās puses.

Kad tu vēlies lai tevi aiztiktu, glāstītu, uzbudinātu un cieši apskautu – tā ir KAISLE.

Kad tu vēlies, lai par tevi rūpētos, palīdzētu tev risināt tavas problēmas, dāvinātu tev dāvanas, nodrošinātu tevi – tas ir INFANTĪLISMS.

Kad tu vēlies, lai tevi kaislīgi mīlētu, nevarētu bez tevis dzīvot, dalītu ar tevi visu savu laiku un visu pārējo noliktu otrajā plānā – tas ir EGOISMS.

Kad tu ātri vēlies piedzemdēt bērnu no mīļotā cilvēka – tā ir BIOLOĢIJA.

Kad tu vēlies, lai viņš vai viņa tevi steidzīgi bildinātu – tā ir ATKARĪBA NO SABIEDRISKĀ VIEDOKĻA.

Kad tu mīli – tu neko negribi. Tu vienkārši mīli.

Tu staigā pa dzīvokli, tīri zobus, sūti darba e-pastus, pērc maizi, dzer tēju, zvani mammai – un vienlaicīgi mīli šo cilvēku. Viņš šajā brīdī var būt vienalga kur un ar vienalga ko. Viņš pat var nezināt, ka tu viņu mīli. Daudz kas notiek, problēmas, to risinājumi, dzīve rit, kā parasti, bet, neskatoties uz to, tev ir “smaidīgi ap sirdi”.

Jā, protams, tas nav praktiski – tas ir dīvaini un iracionāli. Bet tieši tā arī ir mīlestība.

Viss pārējais ir vienkārši cilvēciskas kaislības.

Būvēt var attiecības – ne mīlestību. Cīnīties var par bērna dzīvību, pirmo vietu konkursā vai savām tiesībām, ne – mīlestību. Atbildību var gaidīt par vārdiem, darbiem, godīgumu, sapratni – ne par mīlestību. Mīlestībai nav praktiska rezultāta. Vienkārši jāiemācāš visu saukt īstajos vārdos, un tad viss nostāsies savās vietās.

Mīlestība ir patīkams siltums tavā ķermenī. Un tas ir skaistākais un labākais, ko man nācies piedzīvot.

Autors: Tamriko Šoļi (ukraiņu rakstniece)

Tulkoja: Ginta FS