Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tu pastāvīgi domā par to, kas tev NEpatīk…

svārsts

…tad tas arī tavā dzīvē noteikti notiks.

Tev nav nekādas tiesības kādu nosodīt vai mainīt. Ir svarīgi visu pieņemt kā eksponātus muzejā, patīk tev tas vai nepatīk. Muzejā arī ir daudz eksponātu, kuri tev nepatiks. Tomēr nezin kāpēc, tev neienāk prātā doma palūgt, lai tos aizvāc.

Pēc tam, kad esi pieņēmis to, ka svārsts eksistē, tev ir tiesības no tā aiziet, nepadodoties tā ietekmei. Bet, galvenais, ir necīnīties ar to, nenosodīt, nedusmoties, neuzvilkties, tāpēc, ka pretējā gadījumā tu būsi spiests piedalīties tā spēlē.

Gluži otrādi, vajag pieņemt to kā eksistējošu, kā neizbēgamu, bet pēc tam aiziet no tā. Tad, kad tu izrādi nepieņemšanu jebkurā formā, tu atdod svārstam savu enerģiju.

Pirms tikt skaidrībā ar to, ko nozīmē izvēlēties, būtu jāiemācās atsacīties. Kā likums, cilvēki ļoti miglaini var iedomāties, ko tad īsti vēlas. Taču visi ļoti labi zin, ko nevēlas. Un cenšoties atbrīvoties no nevēlamajām lietām vai notikumiem, daudzi rīkojas tā, ka beigās sanāk gluži otrādi.

Lai atteiktos, ir vajadzīgs pieņemt. Vārds “pieņemt” šeit nozīmē nevis to, ka tu ielaid to sevī, bet atzīsti tā tiesības uz eksistenci un vienaldzīgi paej tam garām. Pieņemt un atlaist nozīmē, izlaist caur sevi un tad palaist un pamāt ar rociņu. Pretēji tam – pieņemt un paturēt nozīmē ielaist sevī, bet pēc tam pieķerties vai pretoties.

Ja tevi visu laiku nomoka domas par to, kas tev nepatīk, tieši tas, kas tev nepatīk arī būs tavā dzīvē.

Iedomājies cilvēku, kurš ļoti nemīl ābolus. Viņš tos burtiski ienīst, viņam paliek nelaba dūša tos pat iedomājoties. Viņš varētu nepievērst āboliem nekādu uzmanību, taču viņu neapmierina fakts, ka pasaulē, kurā viņš dzīvo, eksistē kaut kas tik briesmīgs, kā āboli. Un katru reizi, kad tie nonāk viņa redzes lokā, viņš kļūst nikns un aktīvi izsaka savas pretenzijas. Tas ir materiālajā līmenī.

Tomēr enerģētiskajā līmenī tam analoģija ir tā, kā cilvēks alkatīgi metas pēc āboliem, stūķē tos mutē, skaļi čāpstina, tai pat laikā pilnu muti atzīmējot to, ka viņam tie riebjas, tomēr bāž tos kabatās, turpinot žēloties, cik ļoti viņam tie noriebušies. Viņam pat galvā neiešaujas doma, ka varētu vienkārši tos izmest no savas dzīves, ja reiz tos tik ļoti nevēlas.

Mīli vai nemīli tu kaut ko, tam nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka, ja tavas domas ir ieciklējušās uz šo domu objektu, domu enerģija fokusējas noteiktā frekvencē un tas ir iemesls, kāpēc svārsts tevi sagūstīja un nolika attiecīgajās dzīves līnijās, kur šī tavu domu objekta ir pārpārēm.

Ja tu kaut ko negribi, vienkārši nedomā par to, vienaldzīgi paej garām un tas pazudīs no tavas dzīves.

Izslēgt no dzīves nenozīmē izvairīties, bet gan ignorēt. Izvairīties nozīmē pieļaut savā dzīvē, bet aktīvi censties atbrīvoties no tā. Ignorēt nozīmē nekā nereaģēt, tātad arī tā vairs tavā dzīve nav.

Iedomājies, ka tu esi radioaparāts. Katru rītu tu pamosties un klausies mūziku, ko neieredzi – pasauli, kas ir ap tevi. Tad ņem un pārslēdz citu raidstaciju!

Tev dažkart šķiet, ka, ja tu starp sevi un pasauli noliksi dzelzs priekšskaru, tu sevi pasargāsi no nevēlamajiem svārstiem. Ta ir tikai ilūzija. Atrodoties dzelzs kupolā, tu sev saki: “Es esmu kurla un akla siena. Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu, nevienem neko neteikšu. Man nav piekļuves”. Lai uzturētu tādu aizsarglauku, ir vajadzīga milzīgi liela enerģija. Cilvēks, kurš cenšas norobežoties no pasaules, pastavīgi atrodas nenormālā spriedzē.

Un pie visa tā, aizsarglauka enerģija ir uzskaņota uz tās pašas svārsta frekvences, pret kuru izveidota aizsardzība. Bet svārstam tieši tas arī ir vajadzīgs. Un viņam ir pilnīgi vienalga, kā tu atdod šo enerģiju – ar vai bez vēlēšanās.

Kas tad patiesībā ir labākā aizsardzība no svārsta?

Tukšums. Ja es esmu tukšs, mani nav aiz kā aizķert. Es nepiedalos svārsta spēlē, bet necenšos no tā arī aizsargāties. Es vienkārši to ignorēju. Un svārsta enerģija aizlido man garām, mani pat neaizķerot, izšķīstot kaut kur telpā. Mani neuztrauc svārsta spēle, mani tā neietekmē. Attiecībā pret to es esmu tukšs.

Galvenais svārsta uzdevums ir piesaistīt pēc iespējas vairāk sekotāju un saņemt no tiem enerģiju. Ja mēs to ignorējam,tas liks mūs mierā un pārslēgsies citiem, tiem, kuri pieņem šo spēli, tas nozīmē – sāk izstarot tam atbilstošu frekvenci.

Pats muļķīgakais piemērs. Tev piesējies rejošs suns. Ja tu pagriezīsies pret viņu, viņš sāks riet vēl skaļāk. Ja tu to uztvēri nopietni vai nobijies, tad viņš vēl ilgi tev sekos, jo viņa mērķis ir atrast kādu ar ko paskandalēties. Bet, ja tu viņu ignorēsi, viņš paries, paries un aizskries meklēt kādu citu objektu.Turklāt, sunim pat prātā neienāks uz tevi apvainoties, par to, ka tu nepievērs viņam uzmanību. Viņš ir pilnībā pārņemts ar savu mērķi saņemt enerģiju, lai vispār domātu par kādu citu. Ja suni nomainīsim pret kašķīgu cilvēku, šis modelis strādās tieši tāpat.

Kādā skolā jaunākajā no klasēm mācījās puika, kurš ļoti mīlēja aizskart citus skolniekus. Viņam vienmēr atbildēja – kāds ar vārdiem, kāds – darbiem, bet viņš vienalga saņēma no tā baudu. Viņš vienkārši visiem bija “līdz kaklam”, taču neviens nezināja, ka tikt no viņa vaļā. Tajā paša klasē mācījās meitenīte, kuru vinš neaiztika. Nē, viņa vinam nebija simpātija, taču viņš viņu neaiztika. Skolotāja nesaprata, kāpēc. Izrādījās, ka šī meitenīte vienkārši šim puikam nepievērš uzmanību. Viņai viņš vienkārši neeksistēja. Citi bērni vienmēr adekvāti reaģēja uz viņa izlēcieniem, atbildēja provokacijām, citiem vārdiem sakot, izstaroja enerģiju svārsta frekvencē. Un svārstam ir pilnīgi vienalga, vai viņu mīl vai nemīl. Galvenais, ka viņam dod enerģiju.

Tev vienkarši nevajag atbildēt uz svārsta provokācijām – ignorē to, jo viņš neapstāsies, kamēr tu nepārstāsi dot viņam savu enerģiju – vienalga vai tā būs tava uzmanība vai naids.

Pārstāt atdot enerģiju nozīmē nedomāt par to vispār, izmest no galvas. Vienkarši sev pasaki: “Dievs ar viņu” un tas pazudīs no tavas dzīves.

Taču bieži gadās, ka tev neizdodas ignorēt svārstu.

Piemēram, priekšnieks jau kuro reizi tevi izsauc uz tepiķa. Atsacīties vai aizsargāties atkal nozīmēs zaudēt enerģiju, jo kā viens tā otrs atkal ir cīņa ar svārstu. Tādos gadījumos vari tēlot, ka iesaisties šajā spēlē, bet galvenais, lai tu apzinātos to.

Iedomājies, kā milzīgs tēvainis cenšas tev iesist ar bomi un sit no visa spēka. Tu neaizstāvies un nepretojies, vienkārši paej malā, un tad tēvainis ar visu bomi aizlido tukšumā. Tas nozīmē, ka svārsts nevar tevi aizķert.

Šis princips ir Aikido pamatā. Tu uzbrucēju paņem aiz rokas un ej kopā ar viņu, it kā pavadot, bet pēc tam viegli atlaid lidot uz to pusi, uz kuru tika virzīta viņa enerģija. Un viss noslēpums ir tajā, ka tam, kam uzbrūk, nav nekas pret uzbrukumu. Viņš piekrīt uzbrucēja līnijai un iet kopā ar viņu kādu laiku, un pēc tam atlaiž. Un uzbrucēja enerģija aizlido tukšumā.

Tātad, niknais priekšnieks grib uzkraut tev darbu, kas tev nav jāveic un enrģiski pieprasa, lai tas tiktu paveikts tieši tā, kā viņš to vēlas. Tu zini, ka jādara ir pavisam savādāk un, ka tas nav tavs pienākums.

Ja sāksi iebilst, strīdēties, aizstāvēties, viņš tevi sodīs. Jo viņš ir pieņēmis lēmumu, bet tu pretojies. Izdari savādāk. Uzmanīgi noklausies, piekrīti, ļauj izsīkt pirmajam impulsam. Bet pēc tam sāc apspriest darba detaļas. Šajā gadījumā tu esi pieņēmis priekšnieka enerģiju un izstaro to viņam atbilstošajā frekvencē.

Viņa impulss, nesastopot nekādu pretestību samazināsies. Tu viņam nesaki, ka zini labāk, kā darīt šo darbu, tu neatsakies un nestrīdies. Tu vienkarši pārspried ar viņu, kā varētu šo darbu izdarīt labāk vai ātrāk, vai varbūt kāds cits to var izdarīt labāk. Tu šūpjies līdz ar svārstu, bet dari to apzināti, nepiedaloties spēlē, bet, it kā vērojot no malas. Tas šūpojas, pilnībā ieslīdzis šai spēlē. Un tu ieraudzīsi, ka enerģija, kas sākotnēji bija vērsta uz tevi, aizgriezīsies no tevis un aizplūdīs cita lēmuma vai izpildītāja virzienā. Tādā veidā svārsts tieši priekš tevis būs zaudējis savu nozīmi.

Vienīgi ir svarīgi ievērot piesardzību, pielietojot šo paņēmienu pret atsevišķiem cilvēkiem, lai tā nekļūtu vienkārši par nelietību.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis