Tavas spējas un iespējas ir bezgalīgas

Ja cilvēks nevalda pār situāciju, tad situācija valda pār viņu.
Tāpēc mūs pārvalda it viss, kur mēs ieguldām savu enerģiju, atsakoties no savas dzīves pārvaldīšanas.
Tad situācijas, apstākļi, slimības, atkarības izrādās stiprākas par mums; otrs cilvēks vai sistēma, Dievs, matrica, egregors, sapnis, kāda starpība, kam atdot savu spēku, tas nozīmē vienkārši izliet savu enerģiju nekurienē.
Garīgi aizlidot/nokrist un neatrasties mirklī šeit un tagad.

Tie ir slazdi – lai mēs neatvērtos savā mirdzumā un Mīlestībā.
Neatcerētos, kas mēs patiesībā esam.

Tādēļ ir jādodas tur, kur manā dzivē bija visbailīgāk, sāpīgāk, turp jāiet, lai paņemtu sev savus resursus, pazaudētās daļas un atjaunotu Vienoto Veselumu: Es esmu cilvēks!

Es visu varu, zinu, saprotu, protu.
Nav nekā varenāka par Cilvēku.
Mēs to jūtam ar ādu.
Un šī izpratne tika no mums slēpta.
Un mēs paaudžu paaudzēs gājām maldu ceļus un takas.
Viss, kas mūsu galvās, kas skar bailes, aizliegumus, sāpes.
Tas viss ir prāta spēles un absolūta maldināšana, pašapmāns.

Cilvēks ir daudz lielāks.
Cilvēks Radītājs, tas pats Dievs mūsu izpratnē, kuru neviens nav redzējis.

Bet kā gan redzēt, ja Dievs ir mūsos. To var tikai sajust.
Un mēs jūtam!
Tas ir mūsu Gars, Augstākais Es.
Cilvēks pats sev ir Dievs.
Un viņa spējas un iespējas ir bezgalīgas.
Ir tikai sev jāuzticas, jābūt īstam, jāiemācās atslābt un atlaist kontroli pār visu.

Izplešanās ikvienā enerģētiskajā mirdzumā notiek no iekšpuses uz āru.
Šī burvju nūjiņa ir mūsu Sirdīs.
Būs tā, kā Sirds teiks.
Un, ko šobrīd saka Sirds?
Kādā balsī tā runā? Varbūt mammas vai tēta, aiz ieraduma?

Mēs varam sevi sajust un sadzirdēt no iekšpuses un saprast, kas guļ uz Sirds, tas precīzi tiek sareizināts ar Zemes spēku un materializējas.
Zeme mums palīdz absolūti visā.

Šajā Pasaulē Cilvēks ir Brīnumdaris, mags, radītājs.
Cilvēks vada savu iekšējo stāvokli, bet Pasaule/Zeme it visā tam kalpo.

Viss ir vienkārši – kā Cilvēks izturas pret sevi, tā viņš izturas arī pret citiem Cilvēkiem un Pasauli, un tieši tāpat citi Cilvēki un Pasaule izturas pret viņu.
Un vienmēr, ik brīdi visu var sagriezt tā, kā vajadzīgs konkrētajam Cilvēkam.
Un attīstība virzienā uz paplašināšanos enerģētiski notiek sākotnēji no mums, bet pēc tam atpakaļ pavairotā veidā, turklāt ļoti īsā laika sprīdī.

Un, ja uz Sirds guļ atvērta sapratne, ka viss un vienmēr notiek lieliski – tieši tā, kā man vajag, tad tieši tā arī būs, kamēr nebūs ne mazākās šaubu ēnas.
Es novēlu mums visiem sajust sevi no iekšienes, atpūsties, uzticēties Sirdij un atvērties savā pirmatnējā un īstajā Radītāja dabā, savā Mīlestības mirdzumā.

Jevgēnija Feņkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dod sev daudz iespējas

Tev nav vajadzīgas uzvaras. Tev nav svešās acīs jāmeklē atļauja.
ATĻAUJ SEV PATS. Savu vienkāršo cilvēcisko dzīvi, kurā nevajag taisnoties par to, ka tu uzdrīksties mīlēt, darīt kaut ko, kas tev svarīgs, nomainīt to, kas savu laiku nodzīvojis.
Dzīvi, kurā tu esi pieņemts, neskatoties uz to, ka neesi ideāls – sākumā pieņēmis pats sevi, bet pēc tam arī citi tev pievienojas. Un kārtību neizdosies mainīt. Žēl tikai, ka šī patiesība nebija redzama uzreiz.
Dzīvi, kurā ne vienmēr viss ir skaisti un  pareizi, taču tā nepazūd, un tu nekļūst no tā sliktāks.
Dzīvi, kura piepildīta ar tevi, kā istaba, kurā tu pirmo reizi uzdrošinies visu sakārtot tā, kā tev patīk, nevis kā tev uzstājīgi rekomendē.
Dzīvi, kurā mainās dekorācijas, taču tevi tajā neviens nepazemo un tev nav jāpaciešas kamoliņā sarāvušamies.
Ja arī tevi dažkārt stindzina asais šaubu vējš, nebaidies. Un nesteidzies sevi vainot. Tev viss jau ir. Viss, kas tev ir vajadzīgs.
Un droši pasūti piecas mājas tālāk katru, kurš atnācis pasniegt tev tavas laimes atslēgas, jo laime nav nopērkama. Tā ir tevī. Tāpat kā maziņš sīpols ūdens glāzē noteikti dzīs savus zaļos asnus pretī rokām, kas deva tam iespēju….
DOD SEV IESPĒJU. Dod sev daudz iespējas visam, ko tu vēlies. Tev nevajag tāpēc mainīties vai kļūt “labākajai savai versijai”. Tev vajag vien skaidri zināt, ka tu esi tu un otra tāda cilvēka nav. Un tātad nevienam nav receptes tavai dzīvei.
Soli pa solim, apstājoties un virzoties tālāk.
Soli pa solim tikai savā ritmā.
Soli pa solim turp, kur vajag tieši TEV!
© Ļiļa Grad
FOTO: Maria Tyutina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties dzīvot jaunajā pasaulē

Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.

Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies…
Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla.
Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi.
Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”.
Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu…
Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties.
Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu….
Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem.
Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta.
Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi…
– Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt;
– Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem;
– Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla;
– Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna;
– Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties;
– Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm;
– Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest;
– Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu.
Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti.
Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vecā vairs NAV un nebūs.
Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums…
Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.

©Marina Gaidajenko
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

P.S. Tie nav tikai vārdi, tā ir mūsu jaunā realitāte un tam ir arī zinātniski apstiprinājumi, kāpēc tas notiek. To ļoti detalizēti apraksta akadēmiķe Valentīna Mironova un vēl ļoti daudzi citi viedi cilvēki.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2022/07/14/svarigakais-sobrid-planeta-sakusi-dzivot-cita-dimensija/

Es vismaz mēģināju

Tikai sev mēs varam dot iespēju. Un nevienam citam.
Ļoti bieži tad, kad kaut kādu iemeslu dēļ mēs pieņemam lēmumu palikt tur, no kurienes labāk vajadzētu bēgt, vai arī turpinām attiecības pēc tādiem pārdzīvojumiem, kurus atmiņa tik viegli nesamīs (bet vieglus attaisnojumus tiem neatrast), tad mēs, ne vienmēr apzināti, ieslīgstam līdzatkarības ilūzijā, kas mums ļauj atbildību par savu lēmumu novelt uz kādu citu…
Mēs sevi pārliecinām, ka, protams, mēs visu saprotam, taču augstsirdīgi dodam iespēju kādam citam mainīties.
Piemēram, cilvēkam, kurš mūs sistemātiski pazemo, kļūt citam: pateicīgam, mīlošam, uzticīgam…
Atklāti toksiskam kolektīvam – kļūt saliedētam, saprotošam, tādam, kas nemeklē mērķtiecīgus upurus, lai tos barā vajātu…
Draudzībā, kurā tikai kāds viens cenšas draudzēties, bet otrs – ļoti prasmīgi izmanto svešas iespējas, kļūt abpusējai… un tā tālāk.

Kā tas viss no malas izskatās?
Tas izskatās kā savas pacietības ekspluatācija.
Kā izvairīšanās no patiesības.
Kā pašapmāns, ka pēkšņi kāds metīsies sevi mainīt no kaut kā, no kā pats nemaz nav cietis.
Kā bailes kaut hipotētiski padomāt par reālām pārmaiņām un iekšēja bezpalīdzība, kura klusiņam čukst, ka nekādas izejas nav, tāpēc vienkārši vajag paciest, tāpat kā pacieš visi parējie.

Mani mīļie, tas mums neder. Tas der tam, lai audzētu vēl lielāku līdzatkarību…
Ja vien tu dod sev iespēju, tad dod sev iespēju uzņemties atbildību par savu lēmumu.
Tā ir iespēja pa īstam saprast, kas šajā situācijā nav pareizi, kāpēc tā nodara sāpes un kāpēc šobrīd tev ir izdevīgāk maksāt ar sevi, nevis iziet no šīs situācijas?
Tā ir iespēja padomāt, kādas parmaiņas ir iespējams pašam veikt un kādu jaunu uzvedības līniju ir vērts sevī izstrādāt, lai pārstātu būt upuris.
Tā ir iespēja sākt pieaugušu cilvēku dialogu, kurā meklē risinājumu nevis vainīgos. Un, ja risinājuma nav, tad arī tas ir lēmums. Lēmums pielikt punktu un pabeigt šo stāstu.

Ja citi cilvēki ir ieinteresēti turpinājumā, tad viņi dod iespēju sev. Nevis mums.

Jaunā līmenī varam pacelties tikai tad, kad katrs atsevišķi dodam sev iespēju sev izdevīgām pārmaiņām un pēc tam atbildam par to, ko darām.

Jā, protams, šīs iespējas ne vienmēr sevi attaisno, taču te nu, kā teica dižais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: ES VISMAZ MĒĢINĀJU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir VISS

saullēkts4

Tev ir viss.

Tev ir kājas. Un tu vari:
– skriet
– lēkt
– spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu
– peldēt
– staigāt
– pastaigāties
– dejot

Tev ir rokas. Un tu vari:
– rakstīt
– zīmēt
– veidot
– šūt
– adīt
– griezt
– slaucīt putekļus
– masēt
– tīrīt logus
– pagatavot kūku
– gludināt
– kasīt
– izkrāsot

Tev ir acis. Un tu vari:
– redzēt pasauli
– redzēt savu mīļoto cilvēku
– redzēt debesis
– redzēt jūru un upi
– redzēt varavīksni
– skatīties filmas
– aplūkot gleznas muzejā
– redzēt vasarraibumiņus vilcienā pretim sēdošā cilvēka sejā
– lasīt grāmatas par mīlestību un dzīvi
– skatīties lidmašīnas iluminatorā
– vērot bērnus, kuri spēlējas rotaļu laukumā
– skatīties video treniņus internetā

Tev ir ausis. Un tu vari:
– klausīties mūziku, roku, klasiku – jebkuru mūziku, kura tev patīk
– klausīties Entonija Robinsa audiotreniņu
– klausīties, kā rēc mašīnas motors, kad tu iespied gāzes pedāli grīdā
– uz nakti klausīties Terija Pračeta pasakas
– klausīties kā tavi mīļie draugi dzied karaoke
– klausīties vecmāmiņas stāstos par viņas jaunības dienām un iedomāties to, citu pasauli
– klausīties putnu dziesmās kaut kur tālu Bali mežos, vai tepat – Dzimtenē
– vai arī dzirdēt, kā strīdās kaimiņi aiz sienas, un pēc tam salabst

Tev ir mute, mēle un garšas receptori. Un tu vari:
– izgaršot kūku
– izbaudīt gardu zupu
– baudīt avota ūdeni
– un vēl vari runāt
– un vēl vari teikt motivējošus vārdus
– un vēl vari skūpstīties un izbaudīt mīļotā cilvēka lūpu garšu, katru reizi iepazīstot tās no jauna, kā pirmajā reizē.

Banāli? Vienkarši? Tev vēl joprojām trūkst pilis, rūpnīcas un kuģi?

Krievijā pēc Nodarbinātības Ministrijas datiem 2015. gadā dzīvoja apmēram 12 miljoni invalīdu. Praktiski tie ir katrs vienpadsmitais cilvēks. Tu iedomājies?
Un cik no viņiem ir tie, kuri nekad savā dzīvē neko nav redzējuši un neredzēs.
Tie, kuri nedzird. Ne sienāžu sisināšanu, ne Mocarta mūziku, nevienu dziesmu.
Tie, kuri ļoti vēlētos skriet no rītiem, bet nevar, jo viņiem nav kāju vai viņi ir paralizēti. Jau no dzimšanas, vai pēc traumas.

Rīt, kad tu atkal sūdzēsies par dzīvi, valsti un vecākiem – vēlreiz šo izlasi. Un dodies dzīvē, skaties, ieelpo, klausies, izgaršo, baudi! Katru mirkli, katru skaņu. Katru saulrietu un saullēktu. Katru mūzikas noti Tu vari iemācīties dziedāt, dejot, tu vari pagatavot jebkuru ēdienu, tu vari iemācīties jebko!
Tev viss ir.

Tu jau esi pats bagātākais cilvēks pasaulē.
Tev ir dzīve, visi sajūtu orgāni, rokas, kājas, lai dzīvotu labsajūtā!
Dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…

šefpavārs

Savas iespējas vienmēr pazaudē tie cilvēki, kuri nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot…
Tie, kuri lielu mērķu vārdā aizmirst par visu, kas notiek šodien…
Viņiem šķiet, ka viņi ir jau TUR, bet neiedomājas par to, ka visi instrumenti mērķu sasniegšanai vienmēr ir ŠEIT…

Mans Pēterburgas draugs Žeņa ir lielisks pavārs, kurš ar savām prasmēm spējis pacelt knapi dzīvību velkošu nomales restorāniņu…
Ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un kāds no ļoti apmierinātajiem apmeklētājiem apsolīja viņam šefpavāra vietu ļoti prestižā sava drauga restorānā…
Perspektīvas izskatījās žilbinošas un puisis domāja tikai par savu stažēšanos Parīzē un savu jauno, kvalitatīvi labāko dzīvi…
Tik ļoti atslābinājās, ka pavisam aizmirsa savu nestandarta pieeju katram ēdienam, kura arī bija iemesls viņa izaugsmei. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu censties savā tagadējā darba vietā….
Kādā vakarā viņu izsauca restorāna zālē pie kāda neapmierināta apmeklētāja, kurš taisnīgi bija sašutis par slikti izceptu paipalu un steigā, pa roku galam pagatavotu mērci…
Žeņa pārskaitās un sarunā ar apmeklētāju necentās izvēlēties izteicienus, jo arī neredzēja jēgu iztapt katram apmeklētājām – tikai pēc pāris dienām viņš visiem parādīs, cik labi prot pagatavot paipalas īstiem gardēžiem, nevis kaut kādiem nomales restorāna apmeklētājiem…
Bet izrādījās, ka neapmierinātais apmeklētājs ir tieši tas prestižā restorāna īpašnieks, kurš personīgi bija ieradies nogaršot izslavētā pavāra pagatavotos ēdienus..
Skaidrs, ka pārcelšana nenotika…
Bet, jā, atlaišana notika…

Žeņa pie manis virtuvē dzēra kafiju un žēlojās par dzīves netaisnību… bet tas izklausījās pēc narcistiskas traumas…

Mīļie, tas viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…
Tieši no tās sekundes, kuru jau šobrīd varat atzīmēt savā pulkstenī…
Un nav nekā muļķīgāka, kā domāt, ka dzīvot jūs sāksiet tad, kad visi jūsu mērķi būs sasniegti…

Pa īstam jūs dzīvojat tikai tikmēr, kamēr tos sasniedzat….

Bet mērķis pats par sevi ir tikai ķeksītis jūsu iespēju sarakstā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tilti un mūri

tilti

Tilti un mūri – par šī laikmeta iedalījumu

Pēdējo gadu laikā un jo īpaši šī gada iesākumā novēroju, ka attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tās būtu starp partneriem, kolēģiem, ģimenes locekļiem vai sabiedrību, ir novērojama tendence ļoti krasi nodalīt savu attieksmi vienam pret otru. Šeit nu ļoti spēcīgi parādās iedalījums starp Jaunā un Vecā laikmeta cilvēkiem. Vieni savstarpējās attiecībās būvē tiltus, citi, turpretim, augstus mūrus.

Kas kalpo tam visam par iemeslu? Ja Tu esi attiecībās ar cita laikmeta cilvēku, tad, lai sevi atsvešinātu no šī cilvēka, lai iegūtu drošības sajūtu, distancētos un savā veidā sevi pasargātu, tiek būvēti mūri. Ja savā ceļā sastopas divi Jaunā laikmeta cilvēki, tad, lai pastiprinātu radušos saikni, tiek būvēti tilti.

Ja Tu jūties apdraudēts, nobijies, nesaprasts, nesadzirdēts, nesaredzēts vai nejūties ērti attiecībās, Tu ar laiku sāksi būvēt arvien augstāku un augstāku mūri. Otrs būtisks aspekts slēpjas tajā, ka vajadzības, vēlmes un dzīves skatījums starp divu laikmetu cilvēkiem ir krasi atšķirīgs, līdz ar to, lai sevi pasargātu, Tu mācies norobežoties no šiem cilvēkiem.
Patiesība, lai cik skaudra tā neizklausītos, mūri starp vecā un jaunā laikmeta cilvēkiem nevar nojaukt. Ir jāapzinās, jāpieņem un jāļaujas tam, ka šie mūri šķirs. Nav vērts izlietot savu enerģiju, spēku un iekšējos resursu, lai nojauktu to, kas nav nojaucams. Tajā pašā laikā, atļauj savā dzīvē ienākt Tavas enerģētikas cilvēkiem.

Mūri nošķirs tos, kurus jāatlaiž un tilti vienos tos, kurus jāsatiek. ‼️

Indu Puri

Domā plašāk

doma plasak

Nav vērts ieciklēties tikai uz naudu – pārpilnība ir daudz plašāks jēdziens.
Visi zin, ka pārpilnība nav tikai nauda. Tā ir gan attiecības, gan veselība, gan mantinieki.
Un ne vienmēr bagāts ar naudu cilvēks var tikt uzskatīts par plaukstošu.
Mans garīgais skolotājs skaidro to tā.
Pieņemsim, tev šajā dzīvē pienākas ne pārāk daudz naudas. Toties tava karma paredz ārkārtīgi daudz laimes ģimenē. Bet, ja cilvēks ir ieciklējies uz naudu?
Viņš daudzreiz atkārto pasaulei to, ka viņam nav vajadzīgas dzīves dāvanas, labāk tā vietā lai iedod skaidru naudu…

Un tad viņš var kļūt par miljonāru un sagraut visus pārējos savas laimes avotus. Piemēram – ģimeni.

Arī tu, droši vien zini tādus cilvēkus, kuri kļuvuši bagāti, maksājot ar savas ģimenes labklājību un laimi.
Var kļūt bagāts, maksājot ar savu veselību, reputāciju, attiecībām ar cilvēkiem…
Gadās arī pretēja situācija – kad cilvēkam var būt daudz naudas, bet viņam galvenais ir attiecības. Un tad viņš saņem ļoti daudz ģimenes laimes. Pat tad, ja viņam tā it kā nepienākas sākotnēji.
Ne visiem ir dota pārpilnība naudā. Dažkārt mēs saņemam pārpilnību iespēju veidā. Un tas nav sliktāk. Tā cilvēki bieži vien pat bez naudas tiek pie mājām un mašīnām – bez naudas, bet caur iespējām.

Es nesaku, ka jāizvēlas – vai nu – vai nu. Es runāju par to, ka jātiecas ir uz pārpilnību, ne naudu. Un tas ir daudz visaptverošāks jēdziens.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazāko ļaunumu

atlaist10

Patiesībā mēs vienmēr zinām, kā pareizi rīkoties grūtās situācijās. Ko teikt, kurp iet, kā izskatīties un kādus lēmumus pieņemt. Mēs visu to zinām, taču, pat zinot un pieliekot piepūli, mēs darām ne to, ko vajadzētu darīt.
Baramies, kaut gan apzināmies, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Šķiramies, kaut zinām, ka tas ievaino mūsu bērnus. Sakām to, ko domājam, kaut gan tas vēl vairāk saasina situāciju. Nobīstamies un mūkam tur, kur būtu bijis nepieciešams palikt. Nevaram paciest, kaut gan viedi cilvēki paciestu. Atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut gan gandrīz skaidri zinām, kas notiks tālāk.
Vai arī kāpjam uz jauniem, līdz šim nepazīstamiem grābekļiem, pat nesaprotot, kā tieši tā bojājam sev dzīvi.
Un ļoti bieži nav skaidrs, kas ir labāk: zināt, kā tu to dari un nespēt neko mainīt, vai arī nezināt, kā tu to dari, un mocīties nesapratnē un izmisumā. Un atkal ciest dvēseles mokas no tā, ka zināšanas nepadara mūs prasmīgākus, bet pieredze negarantē veiksmi. Taču mēs neesam dievi. Un pat, zinot ideālo izeju no situācijas, dažkārt viss, ko varam izdarīt – nodarīt sev un apkārtējiem mazāko ļaunumu.
Jā, lai cik skumji tas arī nebūtu, visbiežāk viss, kas iespējams – iziet no situācijas ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Nodarīt minimālus postījumus. Samierināties ar to, ka nodarīsi sev un citiem sāpes. Darīt nepatīkamo, zinot, ka, ja to nedarīsi, būs vēl sliktāk. Saprast, ka uzvarētāju šajā situācijā nebūs. Ka  izslavētais “uzvarēja – uzvarēja” nav iespējams. Ka nāksies vien nolīst maliņā un laizīt savas brūces cerībā, ka nākamo reizi būsi gudrāks, pieredzējušāks un neiekritīsi tai pašā slazdā. Bet, ja arī iekritīsi, tad atradīsi kādu skaistu risinājumu.
Mēs patiešām neesam dievi. Un mūsu spējas ir ierobežotas. Un eksistē viedoklis, ka mēs, vienkāršie cilvēki, vienmēr, katru minūti, katru sekundi darām pašu labāko, ko varam, vadoties no esošajiem apstākļiem. Ņemot verā savas šaurās, ierobežotās cilvēciskās iespējas un ierobežoto izpratni. Traumēti ar savu personīgo sāpīgo pieredzi. Savus iekšējos škēršļus pārvaroši. Vēloties tikai to labāko un tiecoties pec tā kā nu protam. Godīgi savos centienos.
Un ir cerība, ka šī tiekšanās un godīgums nākotnē mums atnesīs savus ilgi gaidītos augļus.

Lūk, tāds stāsts.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par garām palaistām iespējām

vistina

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.

Avots: @maitribudha
Tulkoja: Ginta Filia Solis