Iemācīties dzīvot jaunajā pasaulē

Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.

Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies…
Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla.
Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi.
Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”.
Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu…
Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties.
Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu….
Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem.
Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta.
Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi…
– Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt;
– Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem;
– Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla;
– Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna;
– Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties;
– Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm;
– Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest;
– Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu.
Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti.
Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vecā vairs NAV un nebūs.
Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums…
Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.

©Marina Gaidajenko
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

P.S. Tie nav tikai vārdi, tā ir mūsu jaunā realitāte un tam ir arī zinātniski apstiprinājumi, kāpēc tas notiek. To ļoti detalizēti apraksta akadēmiķe Valentīna Mironova un vēl ļoti daudzi citi viedi cilvēki.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2022/07/14/svarigakais-sobrid-planeta-sakusi-dzivot-cita-dimensija/

Es vismaz mēģināju

Tikai sev mēs varam dot iespēju. Un nevienam citam.
Ļoti bieži tad, kad kaut kādu iemeslu dēļ mēs pieņemam lēmumu palikt tur, no kurienes labāk vajadzētu bēgt, vai arī turpinām attiecības pēc tādiem pārdzīvojumiem, kurus atmiņa tik viegli nesamīs (bet vieglus attaisnojumus tiem neatrast), tad mēs, ne vienmēr apzināti, ieslīgstam līdzatkarības ilūzijā, kas mums ļauj atbildību par savu lēmumu novelt uz kādu citu…
Mēs sevi pārliecinām, ka, protams, mēs visu saprotam, taču augstsirdīgi dodam iespēju kādam citam mainīties.
Piemēram, cilvēkam, kurš mūs sistemātiski pazemo, kļūt citam: pateicīgam, mīlošam, uzticīgam…
Atklāti toksiskam kolektīvam – kļūt saliedētam, saprotošam, tādam, kas nemeklē mērķtiecīgus upurus, lai tos barā vajātu…
Draudzībā, kurā tikai kāds viens cenšas draudzēties, bet otrs – ļoti prasmīgi izmanto svešas iespējas, kļūt abpusējai… un tā tālāk.

Kā tas viss no malas izskatās?
Tas izskatās kā savas pacietības ekspluatācija.
Kā izvairīšanās no patiesības.
Kā pašapmāns, ka pēkšņi kāds metīsies sevi mainīt no kaut kā, no kā pats nemaz nav cietis.
Kā bailes kaut hipotētiski padomāt par reālām pārmaiņām un iekšēja bezpalīdzība, kura klusiņam čukst, ka nekādas izejas nav, tāpēc vienkārši vajag paciest, tāpat kā pacieš visi parējie.

Mani mīļie, tas mums neder. Tas der tam, lai audzētu vēl lielāku līdzatkarību…
Ja vien tu dod sev iespēju, tad dod sev iespēju uzņemties atbildību par savu lēmumu.
Tā ir iespēja pa īstam saprast, kas šajā situācijā nav pareizi, kāpēc tā nodara sāpes un kāpēc šobrīd tev ir izdevīgāk maksāt ar sevi, nevis iziet no šīs situācijas?
Tā ir iespēja padomāt, kādas parmaiņas ir iespējams pašam veikt un kādu jaunu uzvedības līniju ir vērts sevī izstrādāt, lai pārstātu būt upuris.
Tā ir iespēja sākt pieaugušu cilvēku dialogu, kurā meklē risinājumu nevis vainīgos. Un, ja risinājuma nav, tad arī tas ir lēmums. Lēmums pielikt punktu un pabeigt šo stāstu.

Ja citi cilvēki ir ieinteresēti turpinājumā, tad viņi dod iespēju sev. Nevis mums.

Jaunā līmenī varam pacelties tikai tad, kad katrs atsevišķi dodam sev iespēju sev izdevīgām pārmaiņām un pēc tam atbildam par to, ko darām.

Jā, protams, šīs iespējas ne vienmēr sevi attaisno, taču te nu, kā teica dižais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: ES VISMAZ MĒĢINĀJU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir VISS

saullēkts4

Tev ir viss.

Tev ir kājas. Un tu vari:
– skriet
– lēkt
– spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu
– peldēt
– staigāt
– pastaigāties
– dejot

Tev ir rokas. Un tu vari:
– rakstīt
– zīmēt
– veidot
– šūt
– adīt
– griezt
– slaucīt putekļus
– masēt
– tīrīt logus
– pagatavot kūku
– gludināt
– kasīt
– izkrāsot

Tev ir acis. Un tu vari:
– redzēt pasauli
– redzēt savu mīļoto cilvēku
– redzēt debesis
– redzēt jūru un upi
– redzēt varavīksni
– skatīties filmas
– aplūkot gleznas muzejā
– redzēt vasarraibumiņus vilcienā pretim sēdošā cilvēka sejā
– lasīt grāmatas par mīlestību un dzīvi
– skatīties lidmašīnas iluminatorā
– vērot bērnus, kuri spēlējas rotaļu laukumā
– skatīties video treniņus internetā

Tev ir ausis. Un tu vari:
– klausīties mūziku, roku, klasiku – jebkuru mūziku, kura tev patīk
– klausīties Entonija Robinsa audiotreniņu
– klausīties, kā rēc mašīnas motors, kad tu iespied gāzes pedāli grīdā
– uz nakti klausīties Terija Pračeta pasakas
– klausīties kā tavi mīļie draugi dzied karaoke
– klausīties vecmāmiņas stāstos par viņas jaunības dienām un iedomāties to, citu pasauli
– klausīties putnu dziesmās kaut kur tālu Bali mežos, vai tepat – Dzimtenē
– vai arī dzirdēt, kā strīdās kaimiņi aiz sienas, un pēc tam salabst

Tev ir mute, mēle un garšas receptori. Un tu vari:
– izgaršot kūku
– izbaudīt gardu zupu
– baudīt avota ūdeni
– un vēl vari runāt
– un vēl vari teikt motivējošus vārdus
– un vēl vari skūpstīties un izbaudīt mīļotā cilvēka lūpu garšu, katru reizi iepazīstot tās no jauna, kā pirmajā reizē.

Banāli? Vienkarši? Tev vēl joprojām trūkst pilis, rūpnīcas un kuģi?

Krievijā pēc Nodarbinātības Ministrijas datiem 2015. gadā dzīvoja apmēram 12 miljoni invalīdu. Praktiski tie ir katrs vienpadsmitais cilvēks. Tu iedomājies?
Un cik no viņiem ir tie, kuri nekad savā dzīvē neko nav redzējuši un neredzēs.
Tie, kuri nedzird. Ne sienāžu sisināšanu, ne Mocarta mūziku, nevienu dziesmu.
Tie, kuri ļoti vēlētos skriet no rītiem, bet nevar, jo viņiem nav kāju vai viņi ir paralizēti. Jau no dzimšanas, vai pēc traumas.

Rīt, kad tu atkal sūdzēsies par dzīvi, valsti un vecākiem – vēlreiz šo izlasi. Un dodies dzīvē, skaties, ieelpo, klausies, izgaršo, baudi! Katru mirkli, katru skaņu. Katru saulrietu un saullēktu. Katru mūzikas noti Tu vari iemācīties dziedāt, dejot, tu vari pagatavot jebkuru ēdienu, tu vari iemācīties jebko!
Tev viss ir.

Tu jau esi pats bagātākais cilvēks pasaulē.
Tev ir dzīve, visi sajūtu orgāni, rokas, kājas, lai dzīvotu labsajūtā!
Dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…

šefpavārs

Savas iespējas vienmēr pazaudē tie cilvēki, kuri nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot…
Tie, kuri lielu mērķu vārdā aizmirst par visu, kas notiek šodien…
Viņiem šķiet, ka viņi ir jau TUR, bet neiedomājas par to, ka visi instrumenti mērķu sasniegšanai vienmēr ir ŠEIT…

Mans Pēterburgas draugs Žeņa ir lielisks pavārs, kurš ar savām prasmēm spējis pacelt knapi dzīvību velkošu nomales restorāniņu…
Ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un kāds no ļoti apmierinātajiem apmeklētājiem apsolīja viņam šefpavāra vietu ļoti prestižā sava drauga restorānā…
Perspektīvas izskatījās žilbinošas un puisis domāja tikai par savu stažēšanos Parīzē un savu jauno, kvalitatīvi labāko dzīvi…
Tik ļoti atslābinājās, ka pavisam aizmirsa savu nestandarta pieeju katram ēdienam, kura arī bija iemesls viņa izaugsmei. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu censties savā tagadējā darba vietā….
Kādā vakarā viņu izsauca restorāna zālē pie kāda neapmierināta apmeklētāja, kurš taisnīgi bija sašutis par slikti izceptu paipalu un steigā, pa roku galam pagatavotu mērci…
Žeņa pārskaitās un sarunā ar apmeklētāju necentās izvēlēties izteicienus, jo arī neredzēja jēgu iztapt katram apmeklētājām – tikai pēc pāris dienām viņš visiem parādīs, cik labi prot pagatavot paipalas īstiem gardēžiem, nevis kaut kādiem nomales restorāna apmeklētājiem…
Bet izrādījās, ka neapmierinātais apmeklētājs ir tieši tas prestižā restorāna īpašnieks, kurš personīgi bija ieradies nogaršot izslavētā pavāra pagatavotos ēdienus..
Skaidrs, ka pārcelšana nenotika…
Bet, jā, atlaišana notika…

Žeņa pie manis virtuvē dzēra kafiju un žēlojās par dzīves netaisnību… bet tas izklausījās pēc narcistiskas traumas…

Mīļie, tas viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…
Tieši no tās sekundes, kuru jau šobrīd varat atzīmēt savā pulkstenī…
Un nav nekā muļķīgāka, kā domāt, ka dzīvot jūs sāksiet tad, kad visi jūsu mērķi būs sasniegti…

Pa īstam jūs dzīvojat tikai tikmēr, kamēr tos sasniedzat….

Bet mērķis pats par sevi ir tikai ķeksītis jūsu iespēju sarakstā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tilti un mūri

tilti

Tilti un mūri – par šī laikmeta iedalījumu

Pēdējo gadu laikā un jo īpaši šī gada iesākumā novēroju, ka attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tās būtu starp partneriem, kolēģiem, ģimenes locekļiem vai sabiedrību, ir novērojama tendence ļoti krasi nodalīt savu attieksmi vienam pret otru. Šeit nu ļoti spēcīgi parādās iedalījums starp Jaunā un Vecā laikmeta cilvēkiem. Vieni savstarpējās attiecībās būvē tiltus, citi, turpretim, augstus mūrus.

Kas kalpo tam visam par iemeslu? Ja Tu esi attiecībās ar cita laikmeta cilvēku, tad, lai sevi atsvešinātu no šī cilvēka, lai iegūtu drošības sajūtu, distancētos un savā veidā sevi pasargātu, tiek būvēti mūri. Ja savā ceļā sastopas divi Jaunā laikmeta cilvēki, tad, lai pastiprinātu radušos saikni, tiek būvēti tilti.

Ja Tu jūties apdraudēts, nobijies, nesaprasts, nesadzirdēts, nesaredzēts vai nejūties ērti attiecībās, Tu ar laiku sāksi būvēt arvien augstāku un augstāku mūri. Otrs būtisks aspekts slēpjas tajā, ka vajadzības, vēlmes un dzīves skatījums starp divu laikmetu cilvēkiem ir krasi atšķirīgs, līdz ar to, lai sevi pasargātu, Tu mācies norobežoties no šiem cilvēkiem.
Patiesība, lai cik skaudra tā neizklausītos, mūri starp vecā un jaunā laikmeta cilvēkiem nevar nojaukt. Ir jāapzinās, jāpieņem un jāļaujas tam, ka šie mūri šķirs. Nav vērts izlietot savu enerģiju, spēku un iekšējos resursu, lai nojauktu to, kas nav nojaucams. Tajā pašā laikā, atļauj savā dzīvē ienākt Tavas enerģētikas cilvēkiem.

Mūri nošķirs tos, kurus jāatlaiž un tilti vienos tos, kurus jāsatiek. ‼️

Indu Puri

Domā plašāk

doma plasak

Nav vērts ieciklēties tikai uz naudu – pārpilnība ir daudz plašāks jēdziens.
Visi zin, ka pārpilnība nav tikai nauda. Tā ir gan attiecības, gan veselība, gan mantinieki.
Un ne vienmēr bagāts ar naudu cilvēks var tikt uzskatīts par plaukstošu.
Mans garīgais skolotājs skaidro to tā.
Pieņemsim, tev šajā dzīvē pienākas ne pārāk daudz naudas. Toties tava karma paredz ārkārtīgi daudz laimes ģimenē. Bet, ja cilvēks ir ieciklējies uz naudu?
Viņš daudzreiz atkārto pasaulei to, ka viņam nav vajadzīgas dzīves dāvanas, labāk tā vietā lai iedod skaidru naudu…

Un tad viņš var kļūt par miljonāru un sagraut visus pārējos savas laimes avotus. Piemēram – ģimeni.

Arī tu, droši vien zini tādus cilvēkus, kuri kļuvuši bagāti, maksājot ar savas ģimenes labklājību un laimi.
Var kļūt bagāts, maksājot ar savu veselību, reputāciju, attiecībām ar cilvēkiem…
Gadās arī pretēja situācija – kad cilvēkam var būt daudz naudas, bet viņam galvenais ir attiecības. Un tad viņš saņem ļoti daudz ģimenes laimes. Pat tad, ja viņam tā it kā nepienākas sākotnēji.
Ne visiem ir dota pārpilnība naudā. Dažkārt mēs saņemam pārpilnību iespēju veidā. Un tas nav sliktāk. Tā cilvēki bieži vien pat bez naudas tiek pie mājām un mašīnām – bez naudas, bet caur iespējām.

Es nesaku, ka jāizvēlas – vai nu – vai nu. Es runāju par to, ka jātiecas ir uz pārpilnību, ne naudu. Un tas ir daudz visaptverošāks jēdziens.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazāko ļaunumu

atlaist10

Patiesībā mēs vienmēr zinām, kā pareizi rīkoties grūtās situācijās. Ko teikt, kurp iet, kā izskatīties un kādus lēmumus pieņemt. Mēs visu to zinām, taču, pat zinot un pieliekot piepūli, mēs darām ne to, ko vajadzētu darīt.
Baramies, kaut gan apzināmies, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Šķiramies, kaut zinām, ka tas ievaino mūsu bērnus. Sakām to, ko domājam, kaut gan tas vēl vairāk saasina situāciju. Nobīstamies un mūkam tur, kur būtu bijis nepieciešams palikt. Nevaram paciest, kaut gan viedi cilvēki paciestu. Atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut gan gandrīz skaidri zinām, kas notiks tālāk.
Vai arī kāpjam uz jauniem, līdz šim nepazīstamiem grābekļiem, pat nesaprotot, kā tieši tā bojājam sev dzīvi.
Un ļoti bieži nav skaidrs, kas ir labāk: zināt, kā tu to dari un nespēt neko mainīt, vai arī nezināt, kā tu to dari, un mocīties nesapratnē un izmisumā. Un atkal ciest dvēseles mokas no tā, ka zināšanas nepadara mūs prasmīgākus, bet pieredze negarantē veiksmi. Taču mēs neesam dievi. Un pat, zinot ideālo izeju no situācijas, dažkārt viss, ko varam izdarīt – nodarīt sev un apkārtējiem mazāko ļaunumu.
Jā, lai cik skumji tas arī nebūtu, visbiežāk viss, kas iespējams – iziet no situācijas ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Nodarīt minimālus postījumus. Samierināties ar to, ka nodarīsi sev un citiem sāpes. Darīt nepatīkamo, zinot, ka, ja to nedarīsi, būs vēl sliktāk. Saprast, ka uzvarētāju šajā situācijā nebūs. Ka  izslavētais “uzvarēja – uzvarēja” nav iespējams. Ka nāksies vien nolīst maliņā un laizīt savas brūces cerībā, ka nākamo reizi būsi gudrāks, pieredzējušāks un neiekritīsi tai pašā slazdā. Bet, ja arī iekritīsi, tad atradīsi kādu skaistu risinājumu.
Mēs patiešām neesam dievi. Un mūsu spējas ir ierobežotas. Un eksistē viedoklis, ka mēs, vienkāršie cilvēki, vienmēr, katru minūti, katru sekundi darām pašu labāko, ko varam, vadoties no esošajiem apstākļiem. Ņemot verā savas šaurās, ierobežotās cilvēciskās iespējas un ierobežoto izpratni. Traumēti ar savu personīgo sāpīgo pieredzi. Savus iekšējos škēršļus pārvaroši. Vēloties tikai to labāko un tiecoties pec tā kā nu protam. Godīgi savos centienos.
Un ir cerība, ka šī tiekšanās un godīgums nākotnē mums atnesīs savus ilgi gaidītos augļus.

Lūk, tāds stāsts.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par garām palaistām iespējām

vistina

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.

Avots: @maitribudha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Tu vienmēr esi vajadzīgajā Dzīvei vietā

seit un tagad4

Tava sirds ir salauzta. Tu vairs neesi mājās. Pasaule, kuru tu pazini, brūk. Tu jūti, ka esi pazaudējis kaut ko sev ļoti svarīgu. Dzīve vairs nešķiet taisnīga, laba un pareiza.

Tu noslēdzies uz ilgu laiku. Gribi pārtīt Dzīves lentu atpakaļ “tā, kā viss bija agrāk”, vai arī uz priekšu “kā viss varētu būt”. Tu esi atslēgts no Pasaules, vientuļš un sauc pēc palīdzības…

Stop! Apstājies! Atelsies!

Viss notiek tieši tā, kā tam tieši šobrīd jābūt. Nav nekādas kļūdas!

Visumā nekas nevar “aiziet grīstē”. Dzīve “nepareizi” rit tikai mūsu domās. Izkāp no savas pagātnes un nākotnes  filmas, no laika un telpas, un pagriezies ar seju pret šo svēto mirkli, vienīgo, kas ir…

Atceries par savu klātrbūtni Šeit un Tagad

Sajūti, kā pulsē tavs ķermenis. Kā joņo tava Sirds, kā izplešas un saspiežas krūtis. Sajūti!

Sajūti nevaldāmo Spēku, kas tagad tevi piepilda, atdzīvina un kļūst par tevi.

Sajūti ar kājām Zemi. Zini, ka nākamais solis būs tieši no šejienes, šīs patiesās Zemes vietas.

Atslābsti nākamā soļa neziņā, pirms tas ir sācies. uzticies savai nespējai uzticēties – tieši tagad.

Esi šeit. Jā, šeit! Tava Sirds ir salauzta, tavi sapņi izplēnējuši, taču tu vienmēr atrodies savā vajadzīgajā Dzīvei vietā.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS