Pateicos tev, mans aizvainojum!

pateiciba

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu, ciešanām un ieradumiem

ciešanas3212

Kāpēc cilvēks pastāvīgi cieš? Atbilde ir vienkārša – viņš grib ciest.
Es, protams, runāju par ciešanām “uz līdzenas vietas”. Kurš meklē, tas vienmēr atradīs. Vēl jo vairāk, tāds cilvēks, kuram prasme ciest ir attīstīta jau no bērnības un ieslēdzas automātiski.
Ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc tāds cilvēks grib ciest?

Te ir vērts atgriezties pie jautājuma par komforta zonu.
Šis termins ir diezgan plaši izplatīts, taču daudzi to saprot nepareizi, un te vainojams ir vārdiņš “komforts”. Pēc idejas tas nozīmē ērtības, kaut ko labu un patīkamu.

Kaut gan patiesībā, vārdu salikums “komforta zona” apzīmē situāciju, kura tev ir ierasta un kurā tu zini, kā rīkoties. Un tas nenozīmē, ka komforta zonā noteikti ir ērti un patīkami, drīzāk – gluži pretēji.

Filmās par karu ļoti bieži ir redzama tāda epizode: cilvēki tik ļoti pierod pie kara trokšņa – šāvieniem un sprādzieniem, ka trauksmi izsauc ne tik daudz kara troksnis, cik brīži, kad iestājas klusums. Klusums ir tik neierasts un sola nezināmas nepatikšanas. Cilvēkiem šajos apstākļos kauja ir ierastāk un komfortablāk par klusumu.

Ja cilvēks ir audzis smagos apstākļos, saskāries ar presingu no vecāku puses, ir bijusi agresīva vide, viņš ir juties nevienam nevajadzīgs, nemīlēts un pārdzīvojis vēl dažādus nepatīkamus momentus, tad ar laiku viņam šie pārdzīvojumi un ciešanas kļūst par normu. Viņš ir pieradis pārdzīvot. Viņam ir “labi” brīžos, kad ir “slikti”, un ne jau tāpēc, ka viņam patiešām ir labi, bet tāpēc, ka tā ir pierasti. Tā ir viņa komforta zona.

Ikviens cilvēks tiecas uz to, kas viņam ir ierasts un saprotams, uz savu “komforta zonu”. Ja komforta zona ir ciešanas, tad viņš noteikti atradīs veidu kā ciest. Un viņš meklē dažādus veidus kā nonākt ierastajā vidē.

Līdztekus viņš izvairās no situācijām, kurās viņam varētu būt patiesi labi, komfortabli un patīkami. Kāpēc?

Tāpēc, ka “īstais labi” atrodas ārpus komforta zonas.

Kad cilvēkam ir patiesi labi, vinš nezin, ko ar šo “labi” iesākt, viņš vienkārši pie tā nav pieradis. Tas izraisa trauksmi un spriedzi, kas pakāpeniski pieaug. Reāli komfortabls stāvoklis ir tik neierasts, tik nesaprotams, un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Trauksme rada domas par to, ka tas viss nenotiek tāpat vien, ka reiz tas tomēr beigsies, un atkal viņu piemeklēs kada liksta.

Un kā izvairīties no kaut kā nezināma slikta? Gluži vienkārša formula: lai nenotiktu nekas nezināmi slikts, vajag lai notiktu kaut kas ierasti slikts – tas, pie kā tu esi pieradis, zini, kā tādā situācijā rīkoties, kā justies – tas ir lieliski atstrādāts un labi ieeļļots mehānisms.

Tālāk jau ieslēdzas individuālie iestatījumi, kas palīdz atgriezties savā ierastajā komforta zonā:
1. Var atcerēties bērnības aizvainojumus.
Kāpēc cilvēks nevēlas atlaist pagātni? Tāpēc, ka vienmēr ir iespēja to atcerēties un “aizripināties” savās ierastajās ciešanās. Viņš jautās: kā man atlaist pagātni, taču patiesībā viņš to nemaz nevēlas atlaist, jo viņam tas ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj atrasties tur, kur ir ērti – savā komforta zonā.

2. Var organizēt savu dzīvi tā, lai pastāvīgi izjustu ciešanas.
Piemēram: piespiest bērnam darīt to, ko viņš nevēlas, lai izpilda vienmuļu neinteresantu darbu. Viņš pārdzīvoja, sajutās nelaimīgs un šis stāvoklis kļuva par tik neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu, ka tad, kad viņš ir jau pieaudzis, viņš pats atrod sev monotonu, neinteresantu, zemi apmaksātu rutīnas darbu. Šis darbs nenes ne garīgu, ne morālu, ne materiālu labmu, taču ļauj uzturēt ierasto emocionālo stāvokli. Protams, periodiski cilvēks meklēs izeju no šīs situācijas, taču vienalga atgriezīsies tur, kur viņam ir ērti, savā komforta zonā. Kaut gan objektīvi skatoties – iespējas izmainīt situāciju ir katram.

3. Var atrast partneri, kurš uzņemsies “ciešanu ģeneratora” lomu – tas ļaus ilgstoši atrasties savā komforta zonā. Šajā gadījumā tie partneri, kuri nav gatavi uzņemties sadista lomu, ir absolūti neinteresanti. Nav skaidrs, ko ar tādiem darīt.

4. Ir vēl viens lielisks variants – nodarboties ar paššaustīšanu.
Pieķerties kādam maznozīmīgam sīkumam, pēc tam iegremdēties atmiņās un – lūk, viņa – tava mīļā komforta zona – pārdzīvojumi un ciešanas!

Cilvēki atrod milzum daudz veidu, kā ciest. Ir svarīgi saprast šo mehānismu un iemācīties to kontrolēt. Te lieti noder tāds instruments, kā dienasgrāmata retrospektīvajai analīzei. Bet “cietējiem” (ja viņi vēlas ko mainīt) ir jasaprot, ka viss, uz ko viņi tiecas savā apziņā – tuvas attiecības, interesants, radošs darbs, patīkama komunikācija, iekšējais miers – tas viss atrodas ārpus komforta zonas. Savukārt zemapziņa cenšas ievilkt atpakaļ ierastajās ciešanās.
Tāpēc, to saprotot, ir ļoti svarīgi pārstāt gūt baudu no ciešanām un iemācīties gūt labsajūtu no intereses, prieka un tuvības.
Objektīvi – vairumam cilvēku nav iemeslu ciešanām.
Subjektīvi – nevajag meklēt šos iemeslus.

Autors: digitall-angell
Avots: https://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ieradumi, kas nolemj mūs nabadzībai

nabags

Ļoti bieži nabadzība nav naudas trūkums, bet gan negatīvu ieradumu esamība. Ja cilvēks ar tiem nestrādā un tos nemaina, labklājība nekad neienāks viņa dzīvē. Personības izaugsmes treneris Jevgēņijs Deiņeko stāsta par to, kas notiek tad, kad talantīgi cilvēki atkārto nabadzīgo ieradumus un paši tādi arī kļūst. Pārbaudiet sevi!

12 gadi psihologa praksē ir devuši man iespēju ieraudzīt veselu rindu ieradumu, kas piemīt nabadzīgiem cilvēkiem. Ir interesanti un, vienlaicīgi, skumji vērot, kā cilvēki seko šiem ieradumiem atkal un atkal, un viņu dzīvēs nekas nemainās…

1. ieradums: vienmēr meklēt vainīgos

Nabadzīgs cilvēks nekad neuzņemas atbildību par sevi. Viņš drīzāk apvainos savās neveiksmēs kolēģus, darba devējus vai sistēmu, nekā atzīs savas kļūdas. Nabadzīgais domā tā: “Ja vien ne VIŅI, es jau sen būtu veiksmīgs un turīgs. Man VISI traucē, un es neko nevaru padarīt!”

2. ieradums: “vilkt” laiku

No bērnības daudziem no mums ir iemācīta vecā tautas “gudrība”: “Septiņas reizes nomēri, pirms nogriez”. Laiks iet, bet jūs vēl joprojām mērat, domājat un rezultatā atrodas kāds, daudz uzņēmigāks, kurš nogriež “jūsu” kumosu, un aiznes to. Uzvar tas, kurš nebaidās spert pirmo soli un riskēt, tas, kurš izmanto savas idejas, nevis norok tās savas atmiņas tālākajā stūrī.

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu vienmēr “velk” laiku, bet paša bezdarbību un neuzņēmību “noraksta” uz kādu citu.

3. ieradums: neriskēt

Nabadzīgie neriskē. Viņi dod priekšroku stabilitātei, lai arī tā nenes nepieciešamos ienākumus. Rezultātā, tā arī dzīvo – no algas līdz algai, zem sava iedomātā stabilitātes spārna.

4. ieradums: mācīties bez maksas (vai vispār neko nemācīties)

Tipiskais nabadzīgo pārstāvis pierakstās uz daudziem bezmaksas treniņiem un semināriem, kuru lielāko daļu tā arī nenoklausās. Rezultātā, viņš dzīvo ilūzijā par to, ka mācās, bet patiesībā nekādas izaugsmes nav. Mēs visi zinām, kur atrodas bezmaksas siers… Lai kļūtu par uzņēmēju ir jābūt dzīvai komunikācijai ar savu skolotāju, ja tas ir, un jābūt skaidram darbību plānam, kā sasniegt savu mērķi. Treniņa cena nav tikai nākotnes veiksmes rādītājs, bet gan arī jūsu moticvācijas cena.

5. ieradums: nemaksāt citiem par viņu darbu

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu mīl dzīvot uz citu rēķina. Mūziku, treniņus, filmas u.t.t. viņš par brīvu iegūst internetā. Un viņa filosofija ir iegādāties pēc iespejas vairāk  maksas pakalpojumus vai preces bez maksas.  Un dzīve vienkāršo šo viņa uzdevumu, radot servisus (torentus, pirātu lapas u.t.t.), kurus radījuši tadi paši nabadzīgie nabadzīgajiem. Zogot citu intelektuālo īpašumu, un mānoties, cilvēks turpinās dzīvot nabadzībā.

6. ieradums: žēlot sevi

Ļoti bieži cilvēki savu problēmu sakni redz apstākļos – vai nu tas ir nelabvēlīgs ģeogrāfiskais novietojums, figūras nepilnības, tas, ka piedzimuši nabadzīgā ģimenē, piedzimuši neīstajā laikā, nav bijis iespējas iegūt pienācīgu izglītību, dzīvo nepareizajā valstī u.t.t. Nabadzīga cilveka arsenālā ir desmitiem iemeslu sevi pažēlot, bet kapitālu ar žēlumu nenopelnīsi.

7. ieradums: čīkstēt  un sūdzēties

Nav nekāds noslēpums, ka naudas trūkums ir negatīvu emociju cēlonis. Atšķirībā no nabadzīgā, cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu uztver savu neveiksmi kā nākamo pakāpienu ceļā uz savu mērķi, viņš nav pieradis čīkstēt un sūdzēties par savu likteni. Dažkārt jau gribas pažēloties un izraudāties, taču vieglāk no tā nekļūst, un naudas daudzums maciņā arī nemainās. Tās, ka nebija, tā arī nav.

8. ieradums: domāt par to, ko teiks citi

Veiksmīgs cilvēks novērtē savu individualitāti, un nav atkarīgs no apkārtējo viedokļiem. Nabadzīgs, kā likums, gluži otrādi – lauvas tiesu sava laika tērē, lai uzturētu savu tēlu citu cilvēku acīs. Pie kam, viņš orientējas uz bagātākiem un veiksmīgākiem cilvēkiem, nekā pats. Protams, šī salīdzināšana nav par labu viņam, bet toties dod vēl vairāk iemeslu tam, lai varētu žēloties.

9. ieradums: šķiešanās ar naudu

Nabadzīgam cilvēkam nav savas finansu stratēģijas. Viņa mērķis ir nopelnīt un uzreiz iztērēt. Cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu nopelna un investē (lielu daļu naudas investē arī sevī). Visbiežākā domāšanas kļūda šajā situācijā ir: “Ko es varu investēt, ja man nekā nav?”. Labklājībā dzīvo tie, kuri iemācījušies pareizi rīkoties ar savu nopelnīto naudu.

10 ieradums: tūlītēja izdevīguma meklēšana

Nabadzīgie necenšas mācīties kaut ko jaunu, nestrādā perspektīvā, bet grib saņemt tūlīt, momentā. Tas ir spilgts paterētāju sabiedrības uzvedības modelis. Cilvēks grib visu, un uzreiz, nepieliekot tam pietiekamas pūles. Viņš ir līdzīgs tam zemniekam, kurš ziemā apēd, pavasarī stādāmos, kartupeļus un nedomā par to, ko stādīs pavasarī.

11. ieradums: darīt to, kas nepatīk

Nabadzīgajam vienmēr atradīsies 10 vainīgie, 100 atrunas, 1000 iemeslu, kāpec viņam jādodas uz nīstamo darbu. Viņš dzīvo ar domu par piektdienu, nolād priekšniecību, taču, vienalga, katru pirmdienu, bez iebildumiem soļo uz ofisu. Uzsākt kaut ko savu, vai kaut ko mainīt, viņam nav drosmes. Taču, tā,  neko nemainot, dzīve paiet bez priecīgiem pārsteigumiem, absolūtu vienādi – gadu aiz gada.

12. ieradums: nelietderīgi tērēt savu laiku

Šāds cilvēks bieži uzdot sev jautājumu “kā nosist” savu laiku? Šis uzstādījums būtu jāpārvērš pozitīvajā jaunā uzstādījumā” kā man, pēc iespējas lietderīgāk, izmantot savu laiku”? Gala rezultātā, katrs saņem to, pēc kā tiecas – nabadzīgais “nosit” laiku un savu dzīvi, bagātais – izmanto to lietderīgi, kas atspoguļojas arī materiālajā stāvoklī.

13. ieradums: dzīvot svešu dzīvi

Nabadzīgiem cilvēkiem piemīt vēl viens trūkums – projicēt citu cilvēku dzīvi uz savējo. Neskaitāmi seriāli, raksti dzeltenajā presē, grāmatas par zvaigznēm palīdz stimulēt šo vēlmi. Baudot citu cilvēku piedzīvojumus, viņi dzīvo ilūzijās un savu elku veiksmes paēnā. Un tadā veidā vēlme riskēt un pārkāpt pāri savām bailēm, arvien samazinās.

Šo kaitīgo ieradumu ir daudz vairāk, nekā šeit uzskaitīts, taču šos variet izmantot kā testu tam, lai saprastu, ko nepieciešams savā dzīvē izmainīt. Visu šeit pieminēto, var izmantot kā papildus motivāciju darbībai. Veiksmi jums un labklājību!
Autors: Jevgēņijs Deiņeko
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kā dzīvot priekā un veselībā

Andrej Voron

Ikvienam ilgdzīvotājam ir sava dzīves gudrība, kas izgājusi laika un pieredzes pārbaudi. Tieši tāpēc šī pieredze mums ikvienam var ļoti noderēt, ja arī mēs vēlamies nodzīvot garu, skaistu un veselīgu mūžu. Šie būs citāti no grāmatas: «Многие лета. Благие лета. Заповеди 104-летнего мудреца Андрея Ворона для долгой и радостной жизни». Viedi, vienkārši, patiesi un neapstrīdami. Protams, ne visus tos mēs varēsim ievērot, jo dzīvojam sarežģītā pasaulē. Un tomēr…
1. Iemācies ap sevi redzēt visu dzīvo un priecāties par visu – zāli, kokiem, putniem, dzīvniekiem, zemi, debesīm. Ieskaties tajos ar labestības pilnām acīm un uzmanīgu sirdi – un atklāsies tev tādas zināšanas, kuras neatradīsi grāmatās. Un ieraudzīsi tajās sevi – mierīgu un atdzimušu.

2. Ieradini sevi kaut dažas minūtes jebkurā laikā basām kājām pastāvēt uz zemes. Dod ķermenim zemi, kamēr tā pati to nav pasaukusi.

3. Meklē iespēju pabūt pie ūdens. Tas noņems nogurumu un attīrīs domas.

4. Kur vien vari, dzer tīru ūdeni, negaidot slāpes. Tās ir pirmās zāles. Lai kur arī mani dzīve aizveda, es vienmēr meklēju aku, avotu. Nedzer saldu un sāļu (minerālūdeni) ūdeni no pudelēm. Pirmais saēdīs aknas, otrais – aizdambēs asinsvadus.

5. Katru dienu ēd dārzeņus. Barojoši ir tie dārzeņi, kurus sasildījusi un piepildījusi saule. Pirmajā vietā ir bietes, nav pasaulē labākas barības par to. Pēc tam pupiņas, ķirbis, ogas, burkāni, tomāti, pipari, spināti, salāti, āboli, vīnogas, plūmes.

6. Gaļu, ja vēlies, vari ēst. Bet – reti. Neēd cūkgaļu. Ne vienu vien cilvēku tā aizsūtījusi uz to sauli. Taču plāna speķa šķēle derēs. Necep to. nevajag uzturā lietot gumiju.

7. Slikts ēdiens ir desa, cepti kartupeļi, cepumi, saldumi, konservi, marinādes. Mans ēdiens ir graudaugi, pupiņas un zaļumi. Plēsējs saēdies gaļu kļūst slinks, knapi kust. Bet zirgs, saēdies auzas, visu dienu vezumu velk. Siseņi pārtiek no zāles un tāpēc tiem ir spēks lidot.

8. Labāk ēst pa saujiņai, bet bieži. Lai mazāk ēstu, es dzeru daudz ūdens un kompotus, ēdu rupju barību un svaigus dārzeņus. No ceturtdienas vakara līdz piektdienas vakaram es neko neēdu, dzeru tikai ūdeni.

9. Gavēnis ir lielākā dāvana. Nekas nespēj labāk mani atjaunot. Kauli kļūst viegli – kā putnam. Bet sirds priecīga kā jaunam puisim. Ar katru lielo gavēni es kļūstu par pāris gadiem jaunāks.

10. Saule lec un riet – tieši tev. Darbi vedas pēc saullēkta. Pieradīsi pie tā un būsi stiprs miesā un garā. Bet smadzenes labāk atpūšas un kļūst gaišākas vakara miegā. Tā rīkojas mūki un karavīri. Un tad viņiem ir spēks kalpot.

11. Ir labi dienvidū pusstundu pagulēt, lai asinis atsvaidzinātu seju un galvu. Nav labi gulēt pēc tam, kad esi paēdis, jo tad asinis kļūst biezas un tauki uzkrājas asinsvados.

12. Mazāk sēdi, bet guli, cik labpatīkas.

13. Centies vairāk būt svaigā gaisā. Ieradinies dzīvot vēsās telpās. Galvenais, lai kājas un rokas būtu siltumā, toties galva – vēsumā. Ķermenis noveco karstumā. Usūrijas mežos es pazinu kādu vecu ķīnieti, kurš vienmēr staigāja vatētā apģērbā, toties savu būdu gandrīz nekad nekurināja.

14. Vāju, salstošu ķermeni stiprini ar zālītēm. Saujiņu zālītes, ogas, lapiņas, aveņu, jāņogu, zemeņu zariņus aplej ar karstu ūdeni un dzer visu dienu. Tādā veidā ziemā tev būs jūtams labums.

15. Neaizmirsti par riekstiem. Rieksti ir līdzīgi mūsu smadzenēm. Tajos ir spēks smadzenēm. Ir labi katru dienu lietot karotīti riekstu eļļas.

16. Ar cilvēkiem esi labestīgs un uzmanīgs. No katra, pat no tukšākā, tu daudz ko vari iemācīties. Nepadari cilvēkus ne par naidniekiem, ne draugiem. Tad arī tev nebūs nekādu raižu.

17. Tas, kas tev būs lemts, to tu arī saņemsi. Tikai iemācies pacietīgi gaidīt. To, kas tev nepienākas, to arī gaidīt nav jēgas. Lai dvēsele ir viegla.

18. Netici aizspriedumiem, zvaigžņu tulkiem, nezīlē. turi dvēseli tīru.

19. Kad dvēselei slikti, vajag daudz staigāt. Labāk staigāt pa laukiem, mežiem, pie ūdeņiem. Ūdens aiznesīs skumjas. Taču atceries, labākās zāles dvēselei ir gavēnis, lūgšanas un fizisks darbs.

20. Vairāk kusties. Akmens, kurš ripo, nekad neapaugs ar sūnām. Nepatikšanas mūs tur pie zemes, nevairies no tām, taču arī neļauj tām uzkundzēties tev. Nekad nebaidies sākt mācīties ko jaunu – tā tu atjaunosies.

21. Es nekad dzīvē neesmu bijis kūrortā un nevienu svētdienu neesmu nogulējis tāpat vien. Mana atpūta ir darbību maiņa. Nervi atpūšas, kad rokas strādā. Ķermenis uzkrāj spēkus, kad galva stradā.

22. Neprasi maz. Prasi daudz. Un saņemsi vairāk nekā maz.

23. Necenties no visa gūt izdevīgumu, bet centies, lai pats esi noderīgs. Vīnogulāji, kas nenes ražu, izžūst.

24. Neesi zobgalis un izsmējējs, taču esi jautrs.

25. Nepārēdies. Badīgs zvērs ir viltīgāks un patiesāks kā paēdušais. Ar saujiņu dateļu un glāzi vīna, romiešu leģionāri ar pilnu uzkabi, skrēja 20 kilometrus, un ielauzās pretinieka rindās, un pusi dienas cīnījās bez atelpas. Bet parpilnībā un izvirtībā slīgstošā Romas impērija krita.

26. Pēc vakariņām es vēl pusstundu pastaigājos pa dārzu.

27. Kad ēd, neudzer. Nedzer ne pirms, ne pēc ēšanas.

28. Lai nebūtu bērns jāvadā pa ārstiem, atdod viņu Mātes Dabas gādībā. No mazām dienām iemāci viņam staigāt ar basām kājām pa zemi. Tā ir labākā norūdīšanās. Apdega bērns saulē – nekas traks nenotiks, iekoda lapsene vai skudra – arī labi, sadzēla nātres, izpeldējās aukstā ūdenī, sadūras ar ērkšķiem, apēda dārzā ko netīru – tātad norūdījās pret slimībām, kļuva stiprāks miesā un garā.

29. Kad tu griez dārzeņus ar nazi, tie zaudē zemes spēku. Labāk tos ēst un varīt veselus. Sīpols ir divreiz vērtīgāks, ja to saspiež ar rokām vai ar koka dēlīti.

30. Nav obligāti jādzer veikalā pirkta tēja. Man vislabākā tēja ir ar karstu ūdeni aplieti bumbierkoka jaunie zariņi. Tāda tēja ir ļoti veselīga un garšīga. Tā izvada no organisma sāļus un lieko ūdeni, noņem sāpes un locītavu iekaisumu. bet kafija, tēja, saldie dzērieni un alus grauj sirdi.

31. Ja esi piekusis, ir parādījies nogurums, vājums, slimīgums, vienkārši ļauj organismam atpūsties. lai vienkāršāks kļūst tavs ēdiens. Tad labāk katru dienu ēst kaut ko vienu. Nākamajā dienā kaut ko otru un tā, kaut veselu nedēļu no vietas.

32. Vēlies ilgi būt jauns un ilgi dzīvot? Reizi nedēļā sev noorganizē riekstu-ābolu dienu. No rīta sagatavo 8 ābolus un 8 riekstus. Ik katras 2 stundas apēd vienu ābolu un vienu riekstu. Lai dienas garumā kuņģis būtu nodarbināts.

33. Kad jūti, ka tavs organisms ātri nogurst, ka tevi viss tracina un viss krīt no rokām, tas nozīmē, ka divas trīs reizes dienā vajag apēst burkānu. Tā atjaunojas spēki.

34. Silto ēdienu es gatavoju tikai 1-2 ēdienreizēm. Ēdienam jābūt svaigam.

35. Lai nesaaukstētos, nemazgājies ar karstu ūdeni, ēd katru dienu riekstus un ķiplokus, staigā basām kājām pa grīdu, kas piebārstīta ar kukurūzu un daudz guli.

36. Kad pienāk ogu sezona, vari neēst neko citu, kā tikai ogas. katru dienu kaut krūzīti. Ja zvaigznes ir debesu acis, tad ogas ir zemes acis. Nav starp viņām svarīgākās un nesvarīgākās. Katra dos tev veselību un spēku – sākot no ķiršiem līdz arbūzam.

37. Glabā sevī iekšējo prieka sajūtu un prieku par dzīvi.

38. Atrodi laiku klusēšanai, mieram, dvēseliskām sarunām ar sevi.

39. Lai tev sirds pasaka priekšā to, kas labi un kas slikti.

40. Nepārdzīvo to, ko par tevi domā un runā citi. Esi tu pats sev tiesnesis – tīrībā un cieņā.

41. Nedusmojies uz cilvēkiem. Nenosodi tos. Katrs cilvēks, kam tu esi piedevis, vairos tavu mīlestību pašam pret sevi.

42. Ja tava sirds ir mīlestības pilna, tajā bailēm nav vietas.

43. Nesacenties ne ar vienu. Katram savs. Labāk piekāpties.

44. Nabags nav tas, kam ir maz, bet tas, kam mūžīgi nepietiek.

45. Nekad nekliedz uz bērniem un neper tos. Jo savādāk viņi izaugs par vergiem.

46. Nestrīdies. Katram sava taisnība un aizvainojums.

47. Nepamāci cilvēkus, kā viņiem dzīvot un ko darīt. Es nekad nepamācu, vien dodu padomu, kad man to jautā.

48. Neuzskati sevi par visgudrāko un visgodīgāko, labāku par citiem.

49. Necenties būt citiem piemērs. Meklē piemēru savā tuvumā.

50. Veselīgam miegam ir dziedinošs spēks. taču mums katru dienu tas jānopelna – strādājot un piepūloties.

7 labumi

Kāds ārsts vēlējās uzzināt, kas man dod tik ilgu mūžu. Es padomāju un uz papīra lapas uzrakstīju 7 labumus.
1. Mērens uzturs,
2. Pastavīgs, mērens fizisks darbs, ieradums daudz staigāt.
3. Tīrs ūdens un gaiss.
4. Saule.
5. Paškontrole un atturīgums.
6. Atpūta.
7. Ticība.

7 galvenās lietas, kas jāiemācās:

1. Atrast prieku savā dzīvē. Prieku par katru tev dāvāto dzīves minūti.
2. Nest prieku citiem. Būt cilvēciskam.
3. Piedot. Vienmēr, visiem un sev – tai skaitā
4. Nožēlot savus grēkus, un censties negrēkot, atbrīvoties no kļūdām..
5. Smieties. Sejā un dvēselē (neuztvert sevi un cilvēkus parāk nopietni).
6. Elpot. Brīvi, dziļi un ar baudu.
7. Gulēt. Tik cik gribās, un, ar baudu.

7 lieliskākie ēdieni

(Tie mums ir Dieva dāvāti ne tikai kā labākais ēdiens, bet arī kā zāles)
1. Bietes.
2. Gurķi un sīpoli.
3. Rūgušpiens.
4. Zivis.
5. Putra (griķu,kukurūzas, pupiņu, prosas).
6. Ābols.
7. Ogas un rieksti.

7 lieliskākie dzērieni

1. Avota ūdens.
2. Zaļā tēja.
3. Vīnogu sula (vīns).
4. Tēja no lapām, zariņiem un ogulāju ziediem.
5. Kvass.
6. Kompots.
7. Kāpostu sula.

Ja tev priekšā stāv grūta izvēle vai grūts lēmums, ar vieglu sirdi vakarā sev uzdod jautājumu, un no rīta, kad pamodīsies, būs tev atbilde. Tā arī būs!

Ja nezini, ko darīt, dari vismaz kaut ko, ko vari.

Ja baidies darīt, nedari. Bet, ja dari, nebaidies.

«Muļķīga», bezjēdzīga un tukša darba nemēdz būt.

Ja nezini, kā rīkoties, rīkojies kā sirds liek, bet ievēro mēra sajūtu.

Ne viss pakļaujas prātam. Bet viss pakļaujas neatlaidībai.

Un tev nav nekā neiespējama, kamēr vien dzīvo un esi brīvībā.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu

ieradums1
Jūsu zemapziņa zin visas atbildes uz visiem jautājumiem. Bet kā tās “izvilkt” apziņas līmenī?
Vienkāršs ikrīta ieradums, kas palīdzēs sadzirdēt, ko saka priekšā zemapziņa, un attīstīt radošu pieeju uzdevumu risināšanā.

 

Jūsu zemapziņa pastāvīgi strādā, gan, kad jūs guļat, gan tad, kad esat nomodā.
Napoleons Hills (amerikāņu rakstnieks, veiksmes grāmatu autors)

 

Zemapziņa nekad neatpūšas, tā pastavīgi ir nomodā, jo kontrolē jūsu sirds ritmu, asins cirkulāciju un gremošanu. Tā regulē dzīvei svarīgos procesus un jūsu organisma funkcijas un zin atbildes uz visiem jautājumiem.
Tas, kas notiek zemapziņā, izpaužas arī apziņā. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek iekšā zemapziņā, noteikti ar laiku kļūs par jūsu realitāti.
Jūsu mērķis ir novirzīt zemapziņu tās problēmas risināšanas virzienā, kura jūs uztrauc. Un, lūk, vienkāršs vingrinājums, kas palīdzēs to izdarīt.

 

10 minūtes pirms miega

 

Nekad neaizmiedziet bez jautājuma zemapziņai.
Tomass Edisons (amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs)

 

Šī prakse ir kopēja daudziem veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē – likt zemapziņai strādāt miega laikā.
Jums būs vajadzīgas tikai dažas minūtes pirms miega, lai pameditētu vai pierakstītu jautājumus, atbildes uz kuriem jūs vēlaties saņemt.
Sastādiet to jautājumu sarakstu, kas jūs interesē. Jo precīzāk noformulēsiet šos jautājumus, jo precīzāka būs atbilde. Kamēr jūs gulēsiet, zemapziņa strādās un meklēs atbildi uz tiem.

 

10 minūtes pēc pamošanās

 

Pētījumi apstiprina to, ka pieres daivas smadzeņu garoza ir aktīvāka un spējīga atrast radošus risinājumus tieši pēc pamošanās. Jūsu zemapziņa strādāja visu laiku, kamēr jūs gulējāt, radot konteksta un īslaicīgas saites, bet radošums rodas no saitēm starp dažādām smadzeņu daļām.

 

Nesenā intervijā ar amerikāņu šahistu un taidzicjuaņ meistaru Džošu Vaickinu tika runāts par šo rīta ieradumu – izmantot zemapziņu, lai atrastu negaidītus risinājumus un saites.
Atšķirībā no 80% cilvēku, vecumā no 18 līdz 44 gadiem, kuri, no rīta pamostosties, jau pirmajās 15 minūtēs pārbauda savus viedtālruņus, Vaickins apsēžas klusā vietā, meditē un pieraksta domas savā dienasgrāmatā.
Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas notiek ārpusē, kā to dara lielākā daļā cilvēku, kuri pārbauda paziņojumus savās mobilajās ierīcēs, viņš koncentrējas uz iekšējo. Tā viņš iegūst skaidrību, spēju mācīties, radošumu – stāvokli, kuru viņš nosauc par “kristalizēto intelektu”.

 

Ja neesat raduši pierakstīt savas pārdomas, šī domu pierakstīšana varētu jums šķist sarežģīta. Principā, pietiks, ja pierakstīsiet savas domas tikai attiecībā uz konkrēto problēmu.
Tagad aplūkosim pieprasījumu, kuru jūs nosūtat savai zemapziņai pirms miega.
Atcerieties visus jautājumus, kuri jūs interesē. Domājiet par tiem un pierakstiet to, kas jānoskaidro. Pēc tam dodieties pie miera.
No rīta pirmais, kas jāizdara, jāpieraksta viss, kas ienāk prātā, attiecināmais uz problēmu, kura jūs uztrauc. Tā jūs varēsiet atrast atbildes uz jebkuriem jautājumiem – kā atrisināt svarīgu darba jautājumu, kā kļūt par labiem vecākiem, kā kļūt par labāko dzīvesbiedru, ar ko iepazīties, kā uzlabot attiecības.
Protams, nāksies patrenēties, lai iegūtu šīs iemaņas. Taču ar laiku jums būs vieglāk saņemt atbildes no savas zemapziņas un atrast tajā radošus risinājumus un uzticēties savai intuīcijai.

 

Noslēgumā

 

Cilvēks nevar mainīt apstākļus, bet viņš var mainīt savas domas un tadā veidā kvalitatīvi uzlabot apstākļus.
Džeimss Allens (britu rakstnieks un dzejnieks)
Jūsu domas ir jūsu dzīves, kuru jūs katru dienu paši veidojat, plāns.
Kad mācaties pārvaldīt savas domas, apzināti un neapzināti, jūs radat apstākļus, kas neizbēgami padarīs jūsu mērķus sasniedzamus.
Jūs esat savas mūžības radītāji.
Šis vienkāršais ieradums palīdzēs jums apzināties, ko jus vēlaties sasniegt un kā velaties to sasniegt.
Tulkoja: Ginta FS