Cilvēka dzīve ir svēta vienošanās

svetums1

Cilvēka dzīve ir pieņemta svēta vienošanās.
Tā nav nejaušība vai negaidīts notikums. Katru reizi pēc kārtējas savas dzīves uz zemes tu satiki gaismu, tu biji gaismas apņemts. Tu tiki izpeldināts mīlestībā un tas notika bez jebkādiem nosacījumiem. No šīs mīlestības pilnās vietas tu varēji vērot savu dzīvi. Tevi neviens nenosodīja, taču tu darīji to pats. Tu sevi nosodīji pēc tiem standartiem, pēc kuriem tu nosodīji citus tikmēr, kamēr biji uz zemes.

Nespēdams piedot sev tas sāpes, ko biji nodarījis citiem, tu nožēloji savus grēkus.
Nespēdams piedot citiem sāpes, ko viņi bija nodarījuši tev, tu alki atriebības.
Nosacītības un neatrisināto emociju spēks noveda tevi pie tā, ka tu atkal atgriezies dzimšanas un nāves ciklā. Tu projektēji savu nākamo dzīvi pēc tām mācību stundām, kuras tev jāapgūst un vēlmēm, kas jāpiepilda. Dievišķais jebkurā brīdī ir gatavs izpildīt visas tavas lūgšanas.
Dzīve ir tava paša izvēle, nevis piespiedus solis.

Lai izietu caur dzīves un nāves cikliem, tev būs jāizpilda savas svētās vienošanās noteikumi. Tev nāksies atradināties nodarīt sāpes un neieredzēt, iemācīties piedot un mīlēt.
Sirds uzziedēšana un dievisķā atmošanās tevī ir milzīgas dāvanas, kuras dzīve tev ir sagatavojusi.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Viss notiek šeit un tagad

saullekts1

– Saki, kāda jēga mūsu iepriekšējas dzīves saukt par mūsējām, ja šajā dzīvē mēs nevaram tās atcerēties?
– Sākumā ir jāsaprot, ko atcerēties? Tu nekad neatcerēsies to, kā nav. Tad, lūk, nav nekādu iepriekšējo dzīvju. Dzīve vienmēr ir viena un tā pati. Un tā ilgst mūžīgi. Tā vienmēr notiek šeit un tagad.
Tāpēc neatceries kaut kādas iepriekšējās dzīves, bet atceries notikumus no tās tavas vienīgās dzīves, kas notikuši ar tevi neskaitāmās tavās inkarnācijās. Un tad tev būs patiesa iespēja kaut ko atcerēties. Taču atbildi man, vai tu atceries visu to, kas ar tevi noticis šajā, kuru tu uzskati par savu patieso realitāti? Vai arī tu atceries tikai pašu spilgtāko, svarīgāko, īpašāko?

– Diemžēl, tieši tā arī ir.
– Tad cik ļoti spilgtiem, svarīgiem un īpašiem jābūt notikumiem no tavām ļoti senajām iepriekšējām iemiesošanās reizēm, lai tie paliktu tev atmiņā uz visiem laikiem?
– Es pat iedomāties nevaru, kas tas varētu būt. Kā tu domā?
– Neaizmirstas Dievs, neaizmirstas Mīlestība. Tāpēc, ka Mīlestība arī ir Dievs. Viņš var no atmiņas izdzēst visu. Un šī svētība ir izdomāta tāpēc, lai senās inkarnācijas netraucētu jaunajam, lai tu novērtētu to, kas tev ir šodien, savu tagadējo dzīvi līdz pēdējam tas brīdim, droši nezinot to, ka šī dzīve ir bezgalīga. Ka pašā tas dziļākajā būtībā tā ir un būs vienmēr.

Taču Dievs nevar izdzēst no tavas atmiņas pats sevi. Viņš nevar izdzēst Mīlestību. Un tāpēc tikai mīloši cilvēki, tie, kuri zin Dievu, zina arī to, ka viņu dzīve ir mūžīga. Tā taču ir viena un tā pati zināšana, mans draugs. Iepazīstot sevi – patiesos, viņi vairs nespēs to pazaudēt. Nekur un nekad.
Autors: Igors Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Pēteris Kļava PAR PRĀTU

10665259_328919247232736_4332565110268786454_n

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Atbild ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:

Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju.

Zinātnieki uzskata, ka apziņa, kas ir visaptverošs informācijas enerģijas veids, ir radījusi smadzenes pēc hologrāfiskā principa. Ir pētījumi, kas pierāda, ka pašas smadzenes ir tikai biokompjūters, kas skenē informāciju un uzrāda prātā kā monitora attēlā “realitāti”. Tā ir moderna teorija, kuru ir izstrādājis kvantu fiziķis Deivis Boms un neirofiziologs Karls Pribrams.

Prāts būtībā ir enerģija, ko mēs uztveram, un tā izdala savas porcijas – kvantus, tas ir, domas. Kā Saule izstaro gaismu, kas ir gan viļņi, gan daļiņas, tā prāts izstaro domas. Un domas savukārt ir elektromagnētisks viļņu sakopojums. Jau tiek veikti eksperimenti, kas apliecina, ka ar prāta palīdzību mēs varam sazināties ar datoru, piemēram, neirobioloģiski pētījumi, kuros speciāli elektrodi no smadzenēm nolasa enerģijas formu, katra forma tiek iekodēta attiecīgā spektrā, un notiek sazināšanās ar datoru.

Pēdējo gadu neirofizioloģiskie pētījumi tomēr nedod skaidru atbildi uz jautājumu “kas ir atmiņa?” – vai tā glabājas smadzenēs vai informācijas telpā. Kad bērns piedzimst, viņam ir miljardiem smadzeņu šūnu; katra smadzeņu šūna ir sasaistīta ar vismaz 15 000 sinapšu – sinapse ir līdzīga izaugumam, kas kā kabelis sasaista ar citām šūnām. Iedomājieties, kāda gigantiska informācijas apstrādes mašīna! Bet ar laiku smadzeņu šūnu savienojumu skaits sāk samazināties, rezultātā samazinās šī biokompjūtera iespējas apstrādāt informāciju.

Tas liecina par to, ka bērna prāts ir ārkārtīgi atvērts un informāciju par pasauli apstrādā tādu, kāda tā ir, bez priekšnosacījumiem un ierobežojumiem. Bērns uztver pasaules tādējādību, un tas principā ir tuvu apskaidrībai. Tāpēc arī specifiskās grāmatās, tajā skaitā Bībelē, ir teikts – “esiet kā bērni”.

Mēs bērnus esam nozombējuši – kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko var un ko nevar…

Dabā jau nav ētikas un morāles, to ir izveidojušas prāta konvencijas, kas it kā ir nepieciešamas sabiedrības biokompjūteram, bet tajā pašā laikā tas ierobežo to informācijas apstrādes potencialitāti, ko varētu izmantot bērns.

Bērna prāts nav tikai bērna prāts, tas ir prāts kā tāds, kas sevī ietver bezgalīgu iespējamību. Ir ļoti daudz interesantu pētījumu par to, ka bērni atceras savu iepriekšējo dzīvi; ir tūkstošiem konkrētu gadījumu, kad ārsti, psihoterapeiti un juristi ir fiksējuši šādus datus. Kā tad bērna prāts, ja tas ir tikai šī bērna prāts, saglabā šo informāciju? Tāpat ir pazīstams fenomens, ka bērni atceras dažādas valodas un brīvi runā senu tautu valodās, kuras pat augstskolās neviens īsti nemāca. Jautājums – no kurienes?

To rezumējot, liekas, ka bērns piedzimst ar prātu un domāšanu, bet mēs dzīves laikā nevis palīdzam to attīstīt, bet gan sašaurinām?

Jā, varētu pat teikt tā, ka Saprāts ir radījis jebkuru pasauli. Ir jābūt pietātei pret bērna prātu, kurš ir ārkārtēji smalks, ārkārtēji jūtīgs un ātrs.

Jāatzīst, ka mūsu audzināšana un attieksme pret bērnu līdzinās sniegpārsliņas preparēšanai ar cirvi, – es uzskatu, ka mēs to darām tik rupji.

Intervēja Sandra Kropa, LR1 raidījums “Zināmais nezināmajā”
Avots: http://www.e-misterija.lv