Senā mīlestība

milestiba sonja chertnih

Šo stāstu man pastāstīja manas mammas laba draudzene. Mēs bieži ciemojāmies pie viņas, kad es no Diseldorfas braucu uz Krieviju skolas brīvdienās. Anastasija Aleksandrovna bija ļoti patīkama sieviete un vienmēr mums pastāstīja kaut ko interesantu. Bet tas, ko viņa izstāstīja pēdējā mūsu tikšanās reizē, mani šokēja.

Es uzzināju, ka Anastasijai Aleksandrovnai pirms daudziem gadiem gāja bojā viņas mīļotais vīrs, man bija grūti viņu atcerēties, tas bija tik sen, bet mana mamma stāstīja, ka viņš bijis pārsteidzoši interesants, gaišs un ļoti gudrs cilvēks. Viņš par savu sievu bija 17 gadus vecāks.

Es biju dzirdējusi arī viņu neparasto mīlas stāstu. Un, lūk, kādā vakarā, kad pēkšņi sarunu tēma pievērsās mīlestībai, es ievēroju vecās sievietes sejā kaut ko tādu, kas lika man apklust. Un pēc tam viņa pastāstīja par notikumiem, kas viņas dzīvē norisinājās pirms daudziem gadiem. Pēc tam es visu nakti negulēju. Bet no rīta pierakstīju viņas stāstu gandrīz vārds vārdā.

– Droši vien tu esi dzirdējusi kaut ko par reinkarnāciju? – viņa man jautāja. – Jā, protams, šodien par ļoti daudz ko raksta. Bet mūsu laikos ne tikai tāda vārda nebija, bet pat jēdziens “dvēseles iemiesošanās” netika pieminēts.

Tas, kas notika ar mani, apkārtējiem šķita kā manas psihes izmainīts, slimīgs stāvoklis.

Mani vecāki – mediķi daudzās paaudzēs – sapņoja par to, ka es izvēlēšos ārstes karjeru. Bet mani vilktin vilka mūzika. Uz mūzikas skolu es skrēju kā uz dzimtajām mājām. Man bija divpadsmit gadu, kad es kādā vakarā atgriezos no skolas, un pēkšņi sajutos ļoti slikti. Tajā laikā mēs dzīvojām Magadānā. Bija tumšs rudens vakars un sniga slapjš sniegs. Es gāju pa ielu un pēkšņi man bija sajūta, it kā kāds man būtu iešāvis galvā, un es ieraudzīju, ka atrodos pavisam uz citas ielas, kaut kādas šauriņas un netīras. Tā biju es un – ne es. Tik ļoti grūti ir izskaidrot šo stāvokli.

“TUR” man bija apmēram četrpadsmit gadu. Blondi mati, galvā zem zoda sasienama cepure, rūtaini vilnas svarki, rupji, smagi zābaki – lūk, ko es ļoti labi atceros. Atceros arī to, ka es gāju pie kāda ļoti svarīga cilvēka, no kura bija atkarīgs mans liktenis. Pēc tam atkal ass grūdiens, un es atkal ieraudzīju sevi tagadējo, uz soliņa, man blakus sēdēja divas svešas sievietes un vīrietis, kuri man kaut ko jautāja un slaucīja ar lakatiņu seju.

Tādu vārgu un apjukušu mani atveda mājās un nodeva vecāku rokās. Vecāki bija pārbijušies, jo man nekad nebija bijušas nekādas veselības problēmas. Es pastāstīju mammai par redzēto un viņa pārbijās vēl vairāk. Atceros, viņa man kaut ko špricēja.

Pēc tam tas pats atkārtojās pēc pusgada.Es sēdēju bioloģijas stundā, kad pēkšņi viss “aizpeldēja” un es sevi ieraudzīju lielā gaišā istabā, tērpušos garā rozā kleitā. Ļoti labi atceros istabas interjeru un klavesīnu. Pie klavesīna sēdēja skaists vīrietis sirmiem matiem un spēlēja valsi. Es dievināšanas pilnām acīm skatījos uz viņu. Pilnīgi skaidri atceros, ka viņš bija mans aizbildnis. Attāls mans radinieks, kuram nebija bērnu, bagāts un sabiedrībā ieredzēts, kurš pieņēma mani, nabaga bankrotējušu vecāku meitu audzināšanā ar mērķi izdevīgi apprecināt, lai tādā veidā tiktu pie mantiniekiem.

Pēc tam vīrietis piecēlās un mēs sākām dejot valsi – “Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs…”. Vinš maigi norādīja uz manām kļūdām, rādot, kā pareizi jāpagriež galva.

Pēc tam es atkal atgriezos savā tagadnē. Bija sajūta, ka tas viss notika vien dažas minūtes, stunda turpinājās…. Ilgu laiku nekas tāds neatkārtojās, un es jau domāju, ka tās patiešām bija mana pusaudžu vecuma psihiskās novirzes.

Kad pabeidzu astoto klasi, vecākiem par milzu sarūgtinājumu, es iestājos Habarovskas mūzikas skolā. Mācījos ļoti labi, satikos ar jauniem cilvēkiem, sapņoju par mūziķes karjeru, un dzīvoju ka daudzas manas draudzenes – normāli, nekā īpaša.

Un, lūk, atkal “ieslēgšanās”. Tajā mirklī es auditorijā spēlēju Baha skaņdarbu. Un ieraudzīju sevi skaistā rudenīgā dārzā. Bija pietiekami auksts, taču saules stari vēl sildīja. Tālumā varēja redzēt lielu akmens māju, kuras priekšā bija skaists mauriņš ar akurātiem celiņiem. Es gāju, atbalstoties uz tā paša sirmā vīrieša rokas, ģērbusies garā siltā mētelī ar apmetni. Es biju gaidībās. Droši vien tie bija pēdējie grūtniecības mēneši.

Mans aizbildnis kaut ko runāja, bet es neklausījos. Mana sirds vai plīsa no sāpēm. Es ļoti mīlēju šo cilvēku. Bet viņš mani apprecināja ar jaunu bagātu jaunekli, un ar nepacietību gaidīja mūsu pirmdzimtā piedzimšanu. Es gāju un domāju par to, ka droši vien nekad nespēšu viņam atzīties savās jūtās. Kādā brīdī viņš atbrīvoja savu roku, un piegāja pie rožu krūma, norāva vientuļu rozi, pēc tam pienāca man klāt, nostājās uz ceļa un pastiepa to man, un viņa skatienā bija kas tāds…

Es attapos, sēžot pie klavierēm, rokas bija saliktas uz ceļiem, bet krūtis kaut kas plēsa. Vairāk nekādu tās dzīves “ieslēgšanos” man nebija. Pēc tam es bieži iedomājos par to, kadā valodā mēs runājām un man šķita, ka tā bija angļu valoda. Starp citu, šajā dzīvē man ļoti viegli bija runāt angliski, tā it kā tā būtu mana dzimtā valoda.

Un tālāk visi notikumi norisinājās tā: uz izlaiduma eksāmeniem gaidījām ierodamies vairākus mācību komisijas pārstāvjus no Maskavas, un, protams, visi bijām ļoti uztraukušies, jo daudzus sagaidīja tālākas macības konservatorijā. Es uzkāpju uz skatuves, apsēžos pie klavierēm. Bet, pirms sāku spēlēt, uzmetu acis eksaminatoriem. Un tiešā vārda nozīmē, vienā no krēsliem sēž VIŅŠ, mans aizbildnis no TĀS dzīves, tikai nedaudz jaunāks.

Es nespēju spēlēt. Man palika tik slikti, ka izstāstīt nav iespējams. Koridorā mani kursa biedri mani dzirdīja ar ūdeni. Uz pleca maigi uzgūla roka: “Nepārdzīvojiet, vēlāk visu nokārtosiet. Nekur nepazūdiet, es jūs aizvedīšu mājās.” Tā es iepazinos ar savu nākamo vīru. Jurijs aizveda mani uz Maskavu, kur mēs apprecējāmies. Es ārkartīgi mīlēju šo cilvēku, bet tomēr nespēju saņemties un pastāstīt viņam par to, kas ar mani notika visus šos gadus.

Es biju pēdējos grūtniecības mēnešos, kad vīrs atbrauca mani apciemot dzemdību namā. Mēs staigājām pa slimnīcas dārzu, un tās bija septembra beigas. Kokiem lapas jau dzeltēja un dārzs bija tukšs. Bet vienā no tā stūriem, mēs ieraudzījām rožu krūmu, es nevilšus apstājos, bet Jurijs, kā puika, pārlēca pār  dzīvžogu, noplūca rozi un nesa to man, nostājies uz viena ceļa, kā tas bija “TUR”.

Kas ar mani notika, jūs nespējat iedomāties?! Man sākas dzemdību sāpes! Piedzemdēju dvīņus – dēlu un meitu. Bet pēc sešiem gadiem zaudēju vīru. Man izsauca no darbavietas, skolas, kur pasniedzu mūziku, pa taisno uz slimnīcu. Jurijs bija pakļuvis zem mašīnas, gluži muļķīgi un nejauši. Ārsti neslēpa, ka stāvoklis ir smags un viņam dzīvot palikušas vien pāris stundas. Šīs divas stundas es nekad dzīvē neaizmirsīšu…

Jurijs bija bezsamaņā un es baidījos ka vinš tā arī nomirs, no manis neatvadījies. Bet kaut kadā brīdī viņš atvēra acis un ļoti cieši vēroja mani. Es domāju, viņš skatās neredzot. Acis bija pilnas asaru, es centos saprast, ko viņš čukst. Sākumā neko nesapratu, bet pēc tam viņš it kā saņēmās un ļoti skaidrā angļu valodā teica: “Vai atceries, kā es mācīju tev dejot valsi?”. Un tajā pat mirklī viņa elpa apstājās un viņa vairs nebija…

Ir pagājis tik daudz gadu, bet es visu laiku uzdodu sev jautājumu: kas tas bija un kāpēc? Kad sāka publicēt dažādus rakstus par dažādām neparastām paradībām mūsu dzīvē, es alkaini lasīju visu, kas skāra reinkarnāciju, taču neko tādu nopietnu neatradu.

Taču reiz, kad šo stāstu izstāstīju kādai zintniecei, viņa man teica: “Jūs iepriekšējā dzīvē sagrēkojāt, ļāvāt īstai mīlestībai paiet jums garām un palikāt šķirti, neatstrādājot savu dzīves uzdevumu. Un dzīve jums atkal deva iespēju. Taču, par visu ir jāmaksā, un šo rēķinu apmaksāja tavs Jurijs”.

Nord-Rhein-Westfalen
Avots: Благостная женственность
Foto: Sonja Chernih
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Advertisements

Par TO

milestiba maksla

Garīgajā (transcendentālajā) saiknē starp cilvēkiem nav nekā mistiska. Tā tiek izdzīvota kā zināšana par to, ka neredzamā vada otrā galā – otra cilvēka sirdī esi tu, bet tavā sirdī ir viņš. Un nekas un nekad nevar to izmainīt, tāpēc, ka jūs kopā esat izgājuši cauri savstarpējai atklāšanai, kurā katrs no jums tika pieņemts kopā ar saviem iekšējiem dēmoniem un eņģeļiem.

Lai cik ilgs laiks būtu pagājis kopš jūsu iepriekšējās un tagadējās tikšanās – jūs satiekaties tā, it kā būtu šķīrušies tikai pirms minūtes. Lai caur kādiem arī notikumiem katrs no jums būtu izgājis, lai kādas kļūdas būtu pieļāvis – tas nemaina visdziļāko pieņemšanu un cieņu, kas uzstādītas uz mūžiem.

Šādā saiknē katrs ir brīvs būt tas, kas viņš ir, nevis tas, ko no viņa sagaida.
Un šīs saiknes vērtība ir tik dziļa un acīmredzama, ka nevienam no diviem (trijiem, desmit) nerodas ne mazākais kārdinājums koriģēt otru vai norādīt viņam, kādam viņam būtu jābūt, vai kā viņam kaut kas būtu jādara, lai atstātu iespaidu uz citiem.
Patiesa cieņa rada saudzīgumu un maigumu pret otra cilvēka iekšējo pasauli.

Tāda saikne formējas tikai pēc tam, kad katrs ir integrējis savu personīgo Dvēseli, savācis to pa gabaliņam, kuros to sasitusi iepriekšējo dzīvju pieredze, un attīrījis to no visa tā, kas indējis viņa sirdi.
Ņina Rubšteina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja Ginta FS

Cilvēka dzīve ir svēta vienošanās

svetums1

Cilvēka dzīve ir pieņemta svēta vienošanās.
Tā nav nejaušība vai negaidīts notikums. Katru reizi pēc kārtējas savas dzīves uz zemes tu satiki gaismu, tu biji gaismas apņemts. Tu tiki izpeldināts mīlestībā un tas notika bez jebkādiem nosacījumiem. No šīs mīlestības pilnās vietas tu varēji vērot savu dzīvi. Tevi neviens nenosodīja, taču tu darīji to pats. Tu sevi nosodīji pēc tiem standartiem, pēc kuriem tu nosodīji citus tikmēr, kamēr biji uz zemes.

Nespēdams piedot sev tas sāpes, ko biji nodarījis citiem, tu nožēloji savus grēkus.
Nespēdams piedot citiem sāpes, ko viņi bija nodarījuši tev, tu alki atriebības.
Nosacītības un neatrisināto emociju spēks noveda tevi pie tā, ka tu atkal atgriezies dzimšanas un nāves ciklā. Tu projektēji savu nākamo dzīvi pēc tām mācību stundām, kuras tev jāapgūst un vēlmēm, kas jāpiepilda. Dievišķais jebkurā brīdī ir gatavs izpildīt visas tavas lūgšanas.
Dzīve ir tava paša izvēle, nevis piespiedus solis.

Lai izietu caur dzīves un nāves cikliem, tev būs jāizpilda savas svētās vienošanās noteikumi. Tev nāksies atradināties nodarīt sāpes un neieredzēt, iemācīties piedot un mīlēt.
Sirds uzziedēšana un dievisķā atmošanās tevī ir milzīgas dāvanas, kuras dzīve tev ir sagatavojusi.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Viss notiek šeit un tagad

saullekts1

– Saki, kāda jēga mūsu iepriekšējas dzīves saukt par mūsējām, ja šajā dzīvē mēs nevaram tās atcerēties?
– Sākumā ir jāsaprot, ko atcerēties? Tu nekad neatcerēsies to, kā nav. Tad, lūk, nav nekādu iepriekšējo dzīvju. Dzīve vienmēr ir viena un tā pati. Un tā ilgst mūžīgi. Tā vienmēr notiek šeit un tagad.
Tāpēc neatceries kaut kādas iepriekšējās dzīves, bet atceries notikumus no tās tavas vienīgās dzīves, kas notikuši ar tevi neskaitāmās tavās inkarnācijās. Un tad tev būs patiesa iespēja kaut ko atcerēties. Taču atbildi man, vai tu atceries visu to, kas ar tevi noticis šajā, kuru tu uzskati par savu patieso realitāti? Vai arī tu atceries tikai pašu spilgtāko, svarīgāko, īpašāko?

– Diemžēl, tieši tā arī ir.
– Tad cik ļoti spilgtiem, svarīgiem un īpašiem jābūt notikumiem no tavām ļoti senajām iepriekšējām iemiesošanās reizēm, lai tie paliktu tev atmiņā uz visiem laikiem?
– Es pat iedomāties nevaru, kas tas varētu būt. Kā tu domā?
– Neaizmirstas Dievs, neaizmirstas Mīlestība. Tāpēc, ka Mīlestība arī ir Dievs. Viņš var no atmiņas izdzēst visu. Un šī svētība ir izdomāta tāpēc, lai senās inkarnācijas netraucētu jaunajam, lai tu novērtētu to, kas tev ir šodien, savu tagadējo dzīvi līdz pēdējam tas brīdim, droši nezinot to, ka šī dzīve ir bezgalīga. Ka pašā tas dziļākajā būtībā tā ir un būs vienmēr.

Taču Dievs nevar izdzēst no tavas atmiņas pats sevi. Viņš nevar izdzēst Mīlestību. Un tāpēc tikai mīloši cilvēki, tie, kuri zin Dievu, zina arī to, ka viņu dzīve ir mūžīga. Tā taču ir viena un tā pati zināšana, mans draugs. Iepazīstot sevi – patiesos, viņi vairs nespēs to pazaudēt. Nekur un nekad.
Autors: Igors Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Pēteris Kļava PAR PRĀTU

10665259_328919247232736_4332565110268786454_n

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Atbild ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:

Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju.

Zinātnieki uzskata, ka apziņa, kas ir visaptverošs informācijas enerģijas veids, ir radījusi smadzenes pēc hologrāfiskā principa. Ir pētījumi, kas pierāda, ka pašas smadzenes ir tikai biokompjūters, kas skenē informāciju un uzrāda prātā kā monitora attēlā “realitāti”. Tā ir moderna teorija, kuru ir izstrādājis kvantu fiziķis Deivis Boms un neirofiziologs Karls Pribrams.

Prāts būtībā ir enerģija, ko mēs uztveram, un tā izdala savas porcijas – kvantus, tas ir, domas. Kā Saule izstaro gaismu, kas ir gan viļņi, gan daļiņas, tā prāts izstaro domas. Un domas savukārt ir elektromagnētisks viļņu sakopojums. Jau tiek veikti eksperimenti, kas apliecina, ka ar prāta palīdzību mēs varam sazināties ar datoru, piemēram, neirobioloģiski pētījumi, kuros speciāli elektrodi no smadzenēm nolasa enerģijas formu, katra forma tiek iekodēta attiecīgā spektrā, un notiek sazināšanās ar datoru.

Pēdējo gadu neirofizioloģiskie pētījumi tomēr nedod skaidru atbildi uz jautājumu “kas ir atmiņa?” – vai tā glabājas smadzenēs vai informācijas telpā. Kad bērns piedzimst, viņam ir miljardiem smadzeņu šūnu; katra smadzeņu šūna ir sasaistīta ar vismaz 15 000 sinapšu – sinapse ir līdzīga izaugumam, kas kā kabelis sasaista ar citām šūnām. Iedomājieties, kāda gigantiska informācijas apstrādes mašīna! Bet ar laiku smadzeņu šūnu savienojumu skaits sāk samazināties, rezultātā samazinās šī biokompjūtera iespējas apstrādāt informāciju.

Tas liecina par to, ka bērna prāts ir ārkārtīgi atvērts un informāciju par pasauli apstrādā tādu, kāda tā ir, bez priekšnosacījumiem un ierobežojumiem. Bērns uztver pasaules tādējādību, un tas principā ir tuvu apskaidrībai. Tāpēc arī specifiskās grāmatās, tajā skaitā Bībelē, ir teikts – “esiet kā bērni”.

Mēs bērnus esam nozombējuši – kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko var un ko nevar…

Dabā jau nav ētikas un morāles, to ir izveidojušas prāta konvencijas, kas it kā ir nepieciešamas sabiedrības biokompjūteram, bet tajā pašā laikā tas ierobežo to informācijas apstrādes potencialitāti, ko varētu izmantot bērns.

Bērna prāts nav tikai bērna prāts, tas ir prāts kā tāds, kas sevī ietver bezgalīgu iespējamību. Ir ļoti daudz interesantu pētījumu par to, ka bērni atceras savu iepriekšējo dzīvi; ir tūkstošiem konkrētu gadījumu, kad ārsti, psihoterapeiti un juristi ir fiksējuši šādus datus. Kā tad bērna prāts, ja tas ir tikai šī bērna prāts, saglabā šo informāciju? Tāpat ir pazīstams fenomens, ka bērni atceras dažādas valodas un brīvi runā senu tautu valodās, kuras pat augstskolās neviens īsti nemāca. Jautājums – no kurienes?

To rezumējot, liekas, ka bērns piedzimst ar prātu un domāšanu, bet mēs dzīves laikā nevis palīdzam to attīstīt, bet gan sašaurinām?

Jā, varētu pat teikt tā, ka Saprāts ir radījis jebkuru pasauli. Ir jābūt pietātei pret bērna prātu, kurš ir ārkārtēji smalks, ārkārtēji jūtīgs un ātrs.

Jāatzīst, ka mūsu audzināšana un attieksme pret bērnu līdzinās sniegpārsliņas preparēšanai ar cirvi, – es uzskatu, ka mēs to darām tik rupji.

Intervēja Sandra Kropa, LR1 raidījums “Zināmais nezināmajā”
Avots: http://www.e-misterija.lv