Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to izmainīt

milet sevi1

Ja tev ir slikti, zini: tu vari to mainīt vienā mirklī! Uzliec labu mūziku vai sāc dziedāt – tas mainīs tavas emocijas un sajūtas. Vai arī atceries kaut ko skaistu.

Kad tu sāc saprast savas domas un sajūtas, pa īstam tās vadīt, tu redzi, kā pats radi savu realitāti. Te nu arī ir tava brīvība un tavs spēks.

Kad tu sev saki: “Es gatavojos doties patīkamā vizītē vai pastaigā”, – tu burtiski sev pa priekšu sūti tādus spēkus un stihijas, kas ir spējīgi izdarīt tā, ka tava vizīte vai pastaiga patiešām izrādīsies brīnišķīga. Savukārt, tad, kad pirms pastaigas vai gājiena pa veikaliem, tu esi sliktā noskaņojumā vai arī baidies no kādām nepatikšanām, tu sev pa priekšu sūti aģentus, kuri noteikti tev sarīkos kaut kādu nejaucību. Mūsu doma vai, citiem vārdiem sakot, mūsu prāta stāvoklis vienmēr strādā, savlaicīgi “plānojot” labos vai sliktos notikumus.

Izstrādā sev ikdienas ieradumu ar savu domu palīdzību noteikt savas dzīves nākamo mirkļu notikumus. Lai kur tu arī ietu un ko darītu, sūti sev pa priekšu Visuma spēkus. Iepriekš padomā, kā tu vēlētos redzēt to vai citu notikumu. Tad arī tu apzināti radīsi savu dzīvi.

Gaidām ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tāpēc gaidi to, ko tu vēlies, nevis to, ko nevēlies.
Ja tu būsi koncentrējies uz kaut kā trūkumu vai vajadzību, uz to, ka tev kaut kā trūkst, ja tu to apspriedīsi ar saviem mājiniekiem, vai arī teiksi bērniem, ka tev nav naudas: “Mums nav naudas, mēs to nevaram atļauties”, – tad tu nekad to arī nevarēsi atļauties, jo tā tu pievelc vēlamo lietu neesamību.

Ja gribi dzīvot labklājībā, ja vēlies dzīvot skaisti, koncentrējies uz labklājību.

Miljoniem cilvēku tiecas pēc veiksmes. Viņi vēlas sev lielu māju, plaukstošu biznesu, neskaitāmus ārišķīgus brīnumatribūtus. Taču tad, kad tā uzmanīgi pavērojam, kas notiek, redzam, ka tad, kad cilvēkam pieder šīs lietas, tās absolūti negarantē to, pēc kā tas tik ļoti tiecies – laimi. Mēs dzenamies pēc materiālām lietām, cerot, ka tās atnesīs mums laimi, taču tas ir maldīgs ceļš. Pirmkārt, ir jāatrod iekšējais prieks, jāatklāj sava iekšējā pasaule, savs iekšējais redzējums, bet ārējās lietas pēc tam parādīsies pašas.

Ja tava paša attieksme pret sevi neatbilst tam, kādu attieksmi tu vēlies sajust no citiem cilvēkiem, tu nekad nespēsi mainīt lietu kartību.

Tavas darbības ir tavas domas, kam piešķirts milzīgs spēks un, ja tu neizturēsies pret sevi ar cieņu un mīlestību, tad sūtīsi signālu apkārtējai pasaulei, kas vestīs par to, ka tu neesi svarīgs, ka tu neesi cienīgs un neesi pelnījis neko labu.

Šis signāls skanēs un tu saņemsi daudz jaunas, sliktas attieksmes pret sevi, izpausmes.

Cilvēki ir vien rezultāts. Tavas domas – lūk, galvenais iemeslss.

Sāc izturēties pret sevi ar cieņu un mīlestību – sūti šādu signālu, noskaņojies uz jaunas frekvences.

Daudzi cilvēki upurējas citu labā, domājot, ka tas padara viņus labākus. Tā ir kļūda! Sevis upurēšana ir balstīta tikai uz domām par dzīves labumu trūkumu. Tu it kā saki: “Labumu visiem nepietiks, es varu iztikt bez tiem.” Tādas sajūtas nav pozitīvas un noved pie vilšanās, izmisuma un aizvainojuma.

Pārpilnība ir paredzēta ikvienam, un katrs pats ir atbildīgs par savu vēlmju materializāciju. Tu nevari realizēt citu cilvēku vēlmes, jo tu nevari domāt un just viņu vietā.

Tavs darbs esi TU Pats. Ja tava laime un labs garastāvoklis būs tava prioritāte, tad prieks, kuru tu izstarosi, skars arī tavus tuvos cilvēkus.

Bet kamēr tu neesi sevi līdz malām piepildījis, tev nav ko atdot. Tāpēc, pirmkārt, ir jārūpējas par sevi, par savu paša prieku – bet citi cilvēki lai rūpējas par savējo. Kad tu centies sagādāt sev labsajūtu un prieku, izdarīt savā labā to, kas uzlabos tavu garastāvokli, tu sev apkārt izplati prieku. Tavs starojums iedvesmo cilvēkus, un tev pat nav speciāli jadomā par dalīšanos ar to – tas kļūst tikpat dabiski, kā elpošana.

Sevi IR jāmīl, tāpēc, ka nav iespējams justies labi un būt laimīgam, ja tu sevi nemīli.

Kad tu pret sevi slikti izturies, tu bloķē mīlestību un visu labo, ko Visums tev novēl.

Iemācies sevi mīlēt. Es nerunāju par patmīlu vai pašapmānu – es runāju par veselīgu pašcieņu pret sevi. Kad būsi iemīlējis sevi, tu iemīlēsi arī citus cilvēkus.
Autors: Ronda Bērna
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pirms nedēļas nosvinējām atvēršanas svētkus Ineses Prisjolkovas grāmatai : “Kā iemīlēt sevi”
Faktiski šī grāmata ir rokasgrāmata sevis mīlēšanā un ikdienas darba instruments, lai attīstītu sevī Ieradumu mīlēt. Ne velti šobrīd Jāņa Rozes grāmatnīcā tā ir pirktāko grāmatu TOP10 godpilnajā 2. vietā:)

31460947_2045461059000446_3473749994018701312_o

Foto: Lauris Livzinieks

Kāpēc tas mani kaitina?

spogulis333

Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.

1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.

Tās rakstura īpašības, kuras mūsos nav, mēs citos vienkārši neievērojam vai izturamies pret tām vienaldzīgi.

2. Cilvēki neattaisno mūsu cerības. 
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.

3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.

4. Mēs esam ieslīguši materialitātē. 
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.

Lielos vilcienos, mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret lietām.

5. Mēs nedzīvojam tagadnē, bet šaustām sevi par pagātnē pieļautajām kļūdām un uztraucamies par nākotni.

Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.

6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.

Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.

ATBILDĪBA – ir vēl viens brīvības nosaukums.

Kas tad no tā sanāk?

1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.

2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.

Mēs paši pievelkam tā saucamo “melno svītru”.

3. Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdoidam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!” (Filma “The Secret”)

Ko ar to iesākt?

1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).

Ka ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu savus uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.

2. Pieņemt sevi pilnībā, iemīlēt, pārstāt salīdzināt ar citiem. Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo “katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi” (Filma “Moiseja kods”).

Un tad, kad mēs pieņemsim un iemīlēsim sevi, mēs automātiski pieņemsim arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

3. Uzņemties atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.

Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.

4. Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā (Dīpaks Čopra “Septiņi Garīgās Veiksmes likumi”)

Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS