Kad tu apzināsies…

Kad tu apzināsies…
Tavs draugu loks samazināsies. Tu sāksi ievērot to, ka ierastās sarunas ar draugiem un paziņām īsti nevedas. It kā viss ir tāpat, kā bijis, taču vairs nav interesanti. Tāpēc, ka tu vairs nespēj uzturēt sarunas, kurās viss un visi ir slikti, darbs neiedvesmo, bizness nevedas, vīrs apnicis un sieva pie visa vienmēr ir vainīga. Tu pārstāsi spēlēt spēles, tāpēc, ka, lai spēlētu pēc noteikumiem, ir vajadzīgi, kā minimums, divi. Un, iespējams, tieši tāpēc tu saviem draugiem kļūsi ļoti neērts cilvēks, kurš bojā visu spēli un ar visu savu skatu norāda uz to, ka karalis ir kails.

Tev kļūs smagi strādāt savā nemīlamajā darbā un darīt to, kam neredzi jēgu. Un tāpēc tu vai nu kaut ko mainīsi veidā, kā darbojies, vai arī kardināli nomainīsi savu nodarbošanos. Ja iepriekšējā darbā tevi turēja nepieciešamība, bailes, ieradums vai automātisms, tas momentā izlīdīs pašā virspusē un nāksies ar to kaut ko darīt.

Tavas attiecības sāks irt pa visām vīlēm. Tāpec, ka vairums attiecību nav līdzīgo savienība, bet gan savstarpējo līdzatkarību un kompensāciju klubiņš. Sajutis, ka zaudē tevi, partneris visādi centīsies tevi paturēt, taču uz visiem pārmetumiem tu reaģēsi līdzīgi, kā tad, kad marsieši cenšas nodibināt sakarus ar zemes iedzīvotājiem viņiem nesaprotamā savā valodā.

Tu sajutīsies vientuļš. Tāpēc, ka atkritīs visas nevajadzīgās un neīstās saiknes, kuras tika būvētas uz nepietiekamības, tukšuma, patērēšanas un egoisma pamatiem. Un šis jaunais, nesaprotams no kurienes radies tukšums, sākumā tevi biedēs kā bezdibenis, taču pakāpeniski tas sāks piepildīties ar tieši to, kas tevī pašā ir dzīvs un īsts.

Tu nespēsi mānīt ne sevi ne citus. Gandrīz fiziski (kā Buratīno ar strauji augošu degunu) tu sajutīsi ikvienu iekšējo nepatiesību – vārdos, domās un darbos. Un tas šķitīs pretīgi, tāpēc, ka ik reizi, kad runāsi ne to, ko patiesībā domā, tu jutīsi, kā tūkstošiem kaķu nagi skrāpējas tavā dveselē. Un, nē, tas nebeigsies pats no sevis.

Tu pēkšņi sapratīsi, ka cilvēki visapkārt ļoti cieš. Un cieš ne jau grūtas dzīves dēļ – gluži otrādi, ar viņu dzīvēm, iespējams, viss ir labi. Bet viņi cieš no ilūzijas par to, ka ar viņu dzīvēm kaut kas nav kārtībā. Un, ja agrāk tu biji nodarbināts ar savu paša ciešanu izdzīvošanu, tad tagad tu sāksi izdzīvot apkārtējo ciešanas, tāpēc, ka savējo tev vairs nav. Un šajā brīdī tev atliks tikai viens – ik brīdi palīdzēt citiem ar visu, kas vien tavos spēkos, jo savādāk dzīvot tev kļūs neiespējami.

Tev būs kauns. Par daudziem saviem pagātnē pateiktajiem vārdiem un sadarītajiem darbiem, tāpēc, ka nāksies ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka visu problēmu avots nav kaut kas ārpusē, bet gan tu pats. Kā tikko tu to apzināsies, kauns pāries un tā vietu beidzot ieņems iekšējais miers.

Tu mazāk runāsi. Tāpēc, ka atkritīs viss, ko agrāk tu runāji aiz bailēm, skaudības, egoisma un dusmām. Tu vairs nevarēsi rakstīt aizskarošus un nosodošus komentārus sociālajos tīklos, jo tas vairs nebūs svarīgi un nebūs pec tā vajadzības. Un vispār, kādu laiku tu neko nespēsi rakstīt, tāpēc, ka viss, ko agarāk rakstīji tev šķitīs murgs. Un kļūs skaidrs, ka klusēšana patiešām ir zelts, kuru bieži vien mēs ikdienas steigā nepamanām.

Sabruks visa tava pasaules bilde. Un tu sapratīsi, ka ir ne tikai tavs pareizais viedoklis un visi parējie ir nepareizie, bet ir bezgalīgi plašs variantu un iespēju lauks. Un visi ierobežojumi ir nekas cits, kā tevis paša izdomāta ilūzija.

Tev nāksies uzņemties atbildību par sevi. Un tu sapratīsi, ka palīdzību nav no kurienes gaidīt un, izrādās, neviens neko tev nav parādā. Viss, kas ir tavā dzīvē, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no stulba  priekšnieka, nesaprotoša partnera un bitkoina kursa, bet gan no tevis paša.
Tu dzīvo tieši to dzīvi, kuru esi pelnījis un nekā cita tev nebūs, kamēr tu neuzņemsies atbildību par visu, kas ir. Taču tieši tajā brīdī personīgā atbildība pārstās būt nasta, no kuras jābēg vai kura jāuzveļ apkārtējiem. Tā kļūs par vienīgo patieso un loģisko lietu kārtību.

Un tā, dienu no dienas, viss liekais, uzspēlētais, mākslīgais un augstprātīgais bruks, atkailinot iekšējos tukšumus. Bet viss īstais un patiesais izpaudīsies un sāks augt, nostiprināties un laist tevī saknes. Jā, tas nav ne maigs, ne patīkams process. Bieži vien tas ir gadu gaitā iegūto ieradumu un automātisma sāpīgs sabrukums… Taču tad, kad tu izrāpsies no savu sagrauto mentālo šablonu drupām, tu sapratīsi, ka tas bija to vērts.

© Katerina Bogina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgūt savu Iekšējo Spēku

Kas tu esi? Kāpēc tu esi šeit? Kam tu savā dzīvē tici?
Cilvēki  gadu tūkstošiem ir meklējuši atbildes uz šiem jautājumiem. Un šajos meklējumos vienmēr ir ieniruši sevī. Kustība iekšup – ko tas nozīmē?

Es ticu tam, ka Iekšējais Spēks ar mīlestību ved katru no mums pie labas veselības, labām savstarpējām attiecībām un lieliskas karjeras.

Tas var mums katram iemācīt dzīvot labklājībā. Lai kļūtu par visu šo lielisko lietu ieguvēju, vispirms ir jānotic, ka tās ir iespējamas.

Nākamais solis – atbrīvošanās no tiem dzīves modeļiem, kas rada nelabvēlīgus apstākļus.
Viss tiek darīts vienkārši: mēs ienirstam sevī un pieklauvējam pie sava Iekšējā Spēka durvīm. Tas zin, kas ir vislabākais katram no mums.

Ja tu vēlies uzskaņot savu dzīvi uz viena viļņa ar savu Iekšējo Spēku, kurš mūs visus mīl un atbalsta, ar šo būs pietiekami. Mēs katrs varam savā dzīvē ienest mīlestību un labklājību.

Es ticu, ka mūsu saprāts visu laiku uztur sakarus ar Bezgalīgo Vienoto Saprātu.

Tātad visas zināšanas, visas gudrības ir mums pieejamas jebkurā laikā. 

Mēs esam saistīti ar Bezgalīgo Saprātu, ar Visuma Spēku, kas devis mums dzīvību caur iekšējās gaismas dzirksti, caur mūsu Augstāko Es vai caur Spēku Mūsos.

Visuma Spēks mīl visu sevis radīto. Un šī spēka pamats ir labestīgais un gaišais Sākums un tas vada visu, kas notiek mūsu dzīvē.

Tas neprot nīst, melot vai sodīt. Tas ir tīras mīlestības, brīvības, sapratnes un līdzcietības iemiesojums. Un tāpēc ir ļoti svarīgi vērsties pie savas Dzīves pie sava Augstākā Es. Un pateicoties tam, mēs varam iepazīt dzīves patiesos priekus. 
Mums jāsaprot, ka šo spēku var izmantot dažādi. Ja mēs nolemjam dzīvot pagātnē un bezgalīgi atgriezties pagātnes neveiksmīgajās situacijās, tad mēs nespēsim izkustēties ne no vietas.

Taču, ja mēs apzināti atteiksimies būt pagātnes upuri un sāksim no jauna būvēt savu dzīvi, Iekšējais Spēks vienmēr nostāsies mūsu pusē. Mēs uzzināsim to, ka dzīve patiešām var būt brīnišķīga.

Es neticu, ka eksistē divi dažādi spēki. Es domāju, ka garīgais sākums ir vienots. Ir ļoti viegli paziņot: “Tas ir velns”, “Tas ir elles izdzimums”. Bet patiesībā, viss atkarīgs no mums pašiem. Vai nu mēs šo spēku izmantojam uzkrājot pieredzi un kļūstot viedāki, vai arī rīkojamies ar to nepareizi. Vai velns patiešām dzīvo mūsu sirdīs? Tādā gadījumā, kāpēc nosodīt citus? Ar ko gan viņi no mums atšķiras?… Tad, ko mēs izvēlamies?

Luīze Heija “Izdziedini sevi pats”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu ietekmē pasauli ar sevi

Tu ietekmē pasauli ar sevi
Ar visu to, ar ko tu sevi piepildi. Ko iegudi sevī. Ar ko skani.

Ar savām domām, sajūtām un darbībām. Savām izvēlēm un lēmumiem.

Kā tu rīkojies ar sevi, kā izturies pret sevi – tā arī pasaule izpaužas attiecībā pret tevi.

Jo vairāk sevī ieguldi, jo vairāk sevi cieni – jo vērtīgāks kļūsti pasaulei. Pasaule tikai pastiprina to, ko tu pats sevī pastiprini.

Pati vērtīgākā investīcija ir investīcija sevī. Stiprinot sevi, tu kļūsti daudz izturīgāks pret visu, kas notiek apkārt.

Izdziedinot un piepildot ar Mīlestību savu iekšējo dziļumu, tu dziedini arī visu sev apkārt.

Vienkārši tāpēc, ka tu ietekmē pasauli ar sevi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis