SAVĀ KLUSUMĀ

Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir nedaudz laika pabūt klusumā, pabūt ar klusumu, sajust klusumu sevī…

Ir nedaudz laika dziedināties ar klusumu. Tas nesacenšas ar skaļumu un tieši ar to ir brīnišķīgs.
Tas neliek tevi klusēt, vien parāda to, cik daudz ko var dzirdēt, kad kaut vai mirkli sastingsti un neieslēdz to vārdu straumi, ar kuriem tikai aizsargājas no tukšuma un nesapratnes.
Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir viegli saredzēt, ar ko tā ir piepildīta tieši tavā dzīvē.
Kā pazušanu tu pat nepamanīji, vai arī pamanīji, bet tas tevi neaizskāra un nesašūpoja. Tātad, tas notika īstajā laikā.
Kā klātbūtni tu pārvērtēji. Un te nu apskaidrība prot pārsteigt.
Un ar ko tava mazā planēta maksā par visu to, kas atnāk nelūgts, bet sit sāpīgi un nežēlīgi…
Ar klusumu viss ir godīgi. Un arī klusums ir zāles. Vienas no tām zālēm, kuras norij saviebjoties, bet pēc tam priecājas, ka tās palīdzējušas.
Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir iespēja iekļūt tās daudzbalsībā jau nedaudz savādākam… un tā, soli pa solim.

Mani mīļie, ja nezinat, kam uzticēties, uzticieties klusumam.
Tas ir brīnišķīgs sarunu biedrs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis