Mana mazā pasaule

Mani mīļie, saprast un izveidot savu personīgo mazo pasauli, bet neuzspiest to lielajai pasaulei, kura tev nepieder, kā vienīgo pareizo – ir vēl viens pieaugšanas posms, kura pārvarēšana ļaus izvairīties no daudziem liekiem satricinājumiem…

Tava pasaule – tā ir tava. Un to ierobežo tavas zināšanas, tavas vēlmes, tava pieredze, tava izvēle, tavas dotības un iespējas.
Ja tev tajā ir labi un mierīgi, tu turpini to labiekārtot un uzaicini tajā tikai tos, kuri ir saskaņā ar tevi un kuri labprātīgi vēlas ieiet pa tevis atvērtajām durvīm.
Ja ir trauksmaini, nemājīgi un vientulīgi, tu sāc mākslīgi vervēt absolūti svešus cilvēkus, devalvējot viņu nesaskaņas ar sevi, pārejot uz personībām un apvainojumiem, kaut tev nav objektīvu argumentu pret to, kas tev šķiet nepareizi.
Visticamākais, šādas nepareizības nemaz nav, taču ir tavas bailes palikt mazākumā, un vēl neizdzīvotās pusaudžu bailes tikt atstumtam – tieši šo baiļu dēļ pusaudži apvienojas baros, jo tā jūtas daudz drošāk.
Būt pusaudzim, kad tu vairs tāds neesi, ir diezgan liela patoloģija…
Tāpēc ir jēdzīgi pēc iespējas ātrāk iemācīties būt savas mazās pasaules saimniekam, bet delikātam lielās pasaules viesim, kas reizi par visām reizēm ir atbrīvojies no vajadzības savas bailes uzdot par savu paaugstinātu nozīmīgumu.
Lielajā pasaulē ar pastāvību nevar rēķināties, taču tieši tur mēs iegūstam spēju dzīvot bez garantijām un tikt galā ar neatgriezeniskumu.
Bet mazā pasaule dziedē mūsu rētas, tāpēc, ka tā ir piepildīta ar pieņemšanu un Mīlestību…
Uzvārīt no šīm pasaulēm ērtu kompotu neizdosies… un tā ir vēl viena pieaugušo pasaules patiesība.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iekšienē ir vesela pasaule

Visi tiecas pēc labākā. Taču šis labākais noteikti atnāk, izmainot iekšējo. Caur tikšanos ar savām iekšējām sāpēm un nesaskaņām, caur to, kas palicis neieraudzīts. Caur iekšējo ierobežojumu atcelšanu un savu rakstura īpašību slīpēšanu.

Atnākot šajā pasaulē, mums jau ir kaut kādi sākotnējie dotumi. Ko tālāk ar tiem darīt, tā ir katra paša izvēle. Gribi dzīvot labākā pasaulē – skaties sevī. Kas tavā iekšpasaulē tev nepatīk. Kur neplūst Mīlestība. Kur nobloķēti resursi. Kur nav ticības sev. Kur nav uzticēšanās sev, Dievam, pasaulei, citiem cilvēkiem.

Cīņa par ārējo ir tikai tāpēc, ka notiek cīņa sevī. Dzīšanās pec ārējiem resursiem notiek tikai tāpēc, ka nobloķēti un nepieejami ir iekšējie resursi.

Iekšienē taču ir viss. Vesela pasaule.

Kamēr iekšpasaulē nav vienotības – visapkārt notiek cīņa.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvērtība

vecaki

Pasaule sastāv no atklāsmēm tiem, kuri spēj tās atklāt.
A. Tjurins

Atvērtība kā personības īpašība ir gatavība apzināties sevi bez bailēm par to, kā tu uztversi jaunu vai dažkārt ne īpaši patīkamu informāciju par sevi.
Reiz mazmeitiņa jautāja vecmāmiņai:
– Vecmāmiņ, es nezinu, vai ir vērts viņam visu stāstīt. It kā jau nekas briesmīgs nav noticis, taču, ja nu viņš pēkšņi uzzin? Un nav jau nekā tāda briesmīga, kurā būtu jāatzīstas, taču arī to, kas ir, pastāstīt nevaru. Un kā gan es varu prasīt, lai viņš pret mani ir godīgs, ja es pati sāku kaut ko slēpt un nepateikt līdz galam?
– Mazmeitiņ, atceries trīs vienkāršus noteikumus.
Pirmais: nekad un nekādā gadījumā nemāni viņu.
Otrais: nekad un nekādos apstākļos nekrāp viņu.
Un trešais: ja arī piemānīji un krāpi, nekad un nekādos apstākļos viņam par to nestāsti. Tikai atceries, mazmeitiņ, lai kā tev tas arī nepatiktu, pēdējais noteikums seko aiz pirmajiem diviem.

Atvērtība ir ielūgums ciemos savā iekšējā pasaulē, bez jebkādām bailēm kļūt ievainojamam. Tā ir atvērtība jaunai pieredzei un iekšējiem pārdzīvojumiem, bez apdraudējuma sajūtas no ārpasaules.
Tā ir sevis paša apzināšanās, kas apvienota ar sirsnību, kurā realizējas pašatvēršanās.

Atvērtības pretiniekiem, kuri baidās no tā, ka apkārtējie var viņus apdraudēt, Māte Terēze ir atstājusi  šādu novēlējumu:
«Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja tu darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja tu esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir».
Atvērtība ir gatavība sarīkot cilvēkiem nevis atvērto durvju dienu, bet pastāvīgi turēt atvērtas savas Dvēseles durvis. Tomēr iekšējā pasaulē ir vairākas durvis. Cik no tām ir atvērtas, tāda arī atvērtība.
Piemēram, atvērt sociālās durvis nozīmē gatavību iepazīties, komunicēt, dot cilvēkam savas koordinātes un kontaktinformāciju.
Atvērt Dvēseles durvis nozīmē uzaicināt cilvēku savā iekšējā pasaulē, patiesi paust savu viedokli, domas, vērtējumu un personīgo attieksmi pret notiekošo.

Un, beigu beigās, kā pasakā, katram cilvēkam ir aizliegtās durvis, aiz kurām paslēpta viņa jūtu un apslēpto vēlmju pasaule. Ja viņš ir gatavs atvērt šīs durvis – mūsu priekšā ir pilnīga atvērtība visā savā krāšņumā.

Citiem vārdiem sakot, pirmās durvis ir komunikabilitāte, otrās – sirsnība, bet trešās – atklātība.
Ņemot vērā to, ka trešās durvis tomēr ir aizliegtās, ikdienišķajā sarunu valodā ar vārdu atvērtība mēs apzīmējam dvēselisko atvērtību. Atvērts cilvēks ir tas, kuram nav pieņemama noslēgtība, tas ir tas, kurš tic un uzticas sev, dabiski un brīvi runā par savām vēlmēm, brīvi izrāda savas jūtas un emocijas, un ir gatavs apzināties sevi, un ar saprātu uztvert jaunas zināšanas un dalīties tajās ar cilvēkiem.
Atvērts cilvēks ir pateicīgs, labestīgs un augstsirdīgs, viņam nav iemeslu slēpt savus darbus un domas, viņa vienkāršība ir vērsta uz labiem darbiem un labvēlīgā Dvēsele – uz nesavtīgu dalīšanos ar savu sirds siltumu ar citiem cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar aizvērtiem, noslēgtiem cilvēkiem, atvērts cilvēks uzticās cilvēkiem, viņš ir komunikablāks, efektīvāks komunikācijā, gatavs citus atbalstīt un dažādos citos veidos pozitīvi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

Viņam piemīt visas godīga cilvēka priekšrocības attiecībā pret liekuļiem, meļiem un krāpniekiem.
Kad mēs sakām “atvērts cilvēks”, zemapziņā saprotam, ka tas NAV EGOISTS. Cilvēks, kura apziņa piesātināta ar egoismu, nevar būt atvērts. Ja tā būtu, Ego satrakotos, saceltos un sarīkotu tādu skandālu, ka maz neliktos.
Atvērtam cilvekam ir tīra apziņa, viņa prāts, jūtas un saprāts nav sasūkušies egoisma indi, viņš ar savu Ego runā pavēles formā. Atvērtībai Ego ieņem Pelnrušķītes stāvokli.
Egoists, kad vēlas atbrīvoties no sava Ego kontroles un represijām, lai kļūtu atvērts un “atvērtu savu dvēseli”, dodas uz bāru vai veikalu pēc alkohola. Iedzēris, tas vienlaicīgi kļūst atklāts. Ne velti tautā saka: “Kas skaidrā prātā, tas dzērājam mēles galā”. Egoistam sava Ego aizsardzības funkcija ir viņa psihiskās veselības radītājs. Atvērts egoists skaidrā prātā ir trauksmes signāls psihiatram – varbūt viņš jau atrodas uz plānprātibas vai šizofrēnijas sliekšņa, vai arī “sēž uz adatas”.
Amerikāņu antropologs Džareds Daimonds savā grāmatā “Pasaule līdz vakardienai: ko mēs varētu iemācīties no tradicionālās sabiedrības” pēta iezemiešu rakstura īpašības. Pirmais, kas viņu šokēja bija tas, cik ļoti atvērti ir šie cilvēki.

Par šīs sabiedrības daļas brīnumaino atvērtību runāja arī Žans Ledoffs, kurš pavadīja gandrīz trīs gadus Latīņamerikas džungļos ekuanas indiāņu ciltī. Piemēram, kā stāsta Ledoffs, “paraudāt uz pleca” šiem indiāņiem nepavisam nav metafora. Pat pieaudzis cilvēks tad, kad ir apjucis, iet pie sev tuvas sievietes: mātes, tantes vai sievas, un raud viņas apskāvienos. Ja pieaugušas sievietes vai neprecēta vīrieša māte ir mirusi, cilts “nozīmē” viņam pieņemto māti, kura uzņemas mirušās mātes funkcijas. Sieviete pie kuras nāk izraudāties, saglabā mieru, dažkārt pat vienaldzību. Viņa vienkārši “pieņem” skumstošā jūtas, neko nekomentējot, un neapstādinot asaru plūdus, kamēr cilvēks pats nenomierinās.

Bez atvērtības nav iedomājamas stipras laulības saites. Harmoniskas attiecības ģimenē valda tad, kad sieva ir atvērta vīram, brīvi atklāj viņam savas emocijas, dalās ar viņu savās bažās, vienu vārdu sakot, brīvi pauž savas emocijas.

Saprātīga emocionalitāte rotā sievieti, aizvērtība, gluži otrādi, izraisa agresivitāti, netaktiskumu, rupjību un aukstumu no vīrieša puses. Viņš sāk šaubīties par viņas tīrību, godīgumu, uzticību, un aizdomīgais, greizsirdīgais prāts momentā  uzkonstruē ziloni pat no maznozīmīga nieka. Tā ģimenē ienāk spriedze, aizdomas, neapmierinātība, skandāli un neuzticēšanās.

Vienkāršiem vārdiem runājot, sievietes atvērtības trūkums noved pie attiecību sabrukuma.

Ir kāda bēdīga pritča par to, kā atvērtības trūkums noved pie bezjēdzīgiem upuriem.
Vecs vīrs uz nāves gultas atzīstas sievai: “Tikai tevis dēļ es vienmēr pacietīgi esmu ēdis to pretīgo zirņu zupu, kuru tu tā mīlēji, un es pat atradu sevī spēkus to slavēt”. Un sieva viņam atbild: “Man pašai tā zupa  vienmēr ir riebusies, bet tu ar tādu sajūsmu to slavēji, ka man nācās to vārīt gandrīz katru dienu”.

Avots: https://podskazki.info/
© подсказки.инфо
Tulkoja: Ginta FS

Atrast risinājumu

zemapziņa2

Ir kāds sens un ļoti efektīvs veids, kā atrisināt sarežģītas dzīves situācijas.

Katram no mums ir slēpts resurss, par kuru ikdienas dzīvē bieži vien mēs aizmirstam. Un tā ir mūsu ZEMAPZIŅA. Senatnē mūsu senči to zināja un prata darīt. Viņi klausījās savā zemapziņā, dzirdēja savu dvēseli un rīkojās, izejot no tā, ko tā pateica priekšā. Tad, lūk, ja Tev ir problēma un nav tās risinājuma – vari izmantot šo metodi un pasaukt palīgā savu zemapziņu.

To var darīt ar aizvērtām acīm pirms aizmigšanas. Tieši šajā brīdī zemapziņa ir visaktīvākā. Atceries, ka šajā brīdī ir visvērtīgāk darbināt pašiedvesmu, klausīties audiotreniņus un tas arī dod vislabākos rezultātus.

Iekārtojies ērti, vislabāk guļus stāvoklī, aizver acis un sāc domāt ko labu, pozitīvu, kas tevī raisa tieši šādas emocijas.

Tādā veidā tu noskaņojies uz pozitīvā viļņa un esi tuvāk savai dvēselei un zemapziņai. Prāts sāk migloties un atslēgties. Un tieši šajā brīdī tu iedomājies, ka samilzušās problēmas risinājums atrodas melna kuba iekšpusē. Tu turi šo kubu rokās. Tas ir noslēgts no visām pusēm. Tu koncentrējies tikai uz kubu, grozi to rokās, sajūti tā gludās, aukstās, asās šķautnes, ieskaties krāsā, kas atgādina tumšu bezdibeni un centies to atvērt. Aizmirsti par problēmu, domā tikai par to, kā atvērt kubu, jo problēma taču ir tajā iekšā. Turpini klauvēties pie zemapziņas durvīm.

Šo vingrinājumu atkārto vairākus vakarus pēc kārtas, līdz beidzot, vienā jaukā rītā tu saproti, ka naktī kubs ir padevies un atvēries. Un tu atceries, kas tajā bija iekšā – tas ir pats pieņemamākais un vienkāršākais tavas problēmas risinājums. Atceries – zemapziņu nedrīkst steidzināt, to nedrīkst piespiest stradāt pēc tavas momentālās vēlēšanās. Tajā pat laikā tā strādā vienmēr, vēlies tu to, vai nevēlies. Un jautājums nav tajā, vai tas stradā, bet tajā – dzirdi tu to vai nedzirdi.

Šī metode palīdz pieskarties savai zemapziņai un izdzirdēt to.

Jo biežāk un biežāk tu vērsīsies pie savas iekšējās pasaules, tu arī turpmāk varēsi to darīt vienmēr – jebkuros apstākļos, jebkura situācijā, vienkārši aizverot acis – uz nedaudz ilgāku laiku, kā mirkšķinot. Bet pēc laika vispār pāriesi pastavīga klausītāja stāvoklī, izmantojot acu aizvēršanas tehniku. Iesi kopā ar savu zemapziņu – roku rokā.

Klausies savā zemapziņā, kontaktējies ar to. Tā vienmēr piedāvā vissapratīgāko un labāko tev risinājumu. Vienmēr ir tavā pusē un cenšas tev palīdzēt. Tikai izdzirdēt!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Nesen Baltijas Seminārā, apmācību laikā es dzirdēju šādu domu.

Mēs katrs paralēli dzīvojam divas pasaulēs – Ārējā un Iekšējā. Ja es dotajā brīdī sēžu pie datora, tad manas domas var lidināties tālu prom no vietas, kur esmu.
Laime atrodas Iekšējā pasaulē, bet diez kāpēc mēs to meklējam Ārējā. Iemesli ārējam rezultātam vienmēr ir Iekšējā pasaulē. Ārējā mēs esam ierobežoti, iekšējā – varam visu, tur mums robežu nav. Atslēga uz iekšējo pasauli ir mūsu Zemapziņa.

Es pati varu izvēlēties savas domas. man IR tāda privilēģija. Un lai es kaut ko saņemtu Ārējā pasaulē, ir svarīgi vispirms to sajust Iekšējā.

Tāds, brīnumaini skaists mehānisms. Mācamies to izmantot – tam gan ir vajadzīgs treniņš, bet, kas tad ir dzīve – viens vienīgs treniņu laukums:)

Ginta FS