Katrā nelaimē ir laime

vetra

Reiz kādā agrā rītā kāds norvēģu zvejnieks ar diviem saviem dēliem devās zvejā. Loms bija lielisks un jau ap pusdienas laiku vīri bija gatavi atgriezties krastā. Taču tikko tie sāka vilkt laivā tīklus, pēkšņi sākās vētra un pēc mirkļa krasts vairs nebija redzams. Tajā pašā laikā krastā aizdegās viņu māja – nodega līdz pašiem pamatiem ar visu iedzīvi.

Kad zvejnieks ar dēliem nokļuva krastā, viņu gaidīja asarās mirkstoša sieva un paziņoja, ka māju viņiem vairs nav. Zvejnieka sejā nepakustējas ne vaibsts. Sieva bija šokā: “Vīrs, mēs tikko zaudējām visu, kas mums bija, bet tu vispār izliecies, ka nekas nav noticis!”
Un zvejnieks atbildēja: “Tā uguns, kas iznīcināja mūsu māju, kalpoja par to gaismu, pateicoties kurai mēs nokļuvām krastā…”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis