ELPO

– Es tev atklāšu lielāko elpošanas noslēpumu. Tu domā, kādi tur noslēpumi? Kas var būt vienkāršāk: ieelpa-izelpa?  Vienkāršāks par elpošanu ir tikai Gars, Svētais Gars, vienkāršāks par elpošanu ir tikai Dievs, kura absolūtā vienotībā viss pasaulē zaudē savas iezīmes un atšķirības.

Jā, viss bez izņēmuma šajā pasaulē ir sarežģītāks par Dievu un pat sarežģītāks par elpošanu. Ieelpa-izelpa. “Sarežģītība” un meli ir vienas izcelsmes. Tad, lūk: jo sarežģītāk, jo tālāk no patiesības.

Tava elpošana ir tilts starp tevi un Dievu. Un noslēpums ir tājā, ka tavā ziņā ir izvēlēties, vai šis tilts tevi šķir no Viņa dažādos krastos vai, gluži otrādi, vieno vienā veselumā.
Ieelpa-izelpa. Lūk viss, kas viedajam vajadzīgs laimei. Ne garas lūgšanas, ne dziļas domas, ne mokošas prakses, ne viltīgas koncepcijas, bet vienkārša mierīga elpošana, pie kuras tu šeit un tagad apstādini visu savu uzmanību.

Vēl viens noslēpums: tu izelpo ne tikai gaisu, bet arī pašu Svēto Garu, prānu, ci enerģiju…

Sauc to, kā vēlies, tikai vienkārši zini par to, kad sēdi un elpo. Tāpēc, ka tas, kurš to nezin un negrib zināt, izelpo tikai gaisu. Ielaid sevī Dievu, piesātini katru ķermeņa šūnu ar Viņu. Lūk, arī viss.

Ļauj sansārai plosīties, lai sprāgst kara šāviņi. Visi viesuļi un briesmas bezspēcībā ārdīsies ap to, kurš  šeit un tagad ir viena vien mierīga elpošana.

Tie nespēs pat aizskart tavu dievišķo vienotību ar kluso mieru, par kuru tu esi kļuvis, pateicoties patiesības elpai. Un neviens mats nenokritīs no tavas galvas. Tā uzbūvēta pasaule: viss nemierīgais griežas ap mieru un pakļaujas tā varai. Pamēģini elpošanas maģiju. Izmēģini to. Un tu nekad to nenožēlosi. Esi vienkāršāks par vienkāršu un tu iepazīsi patiesību, kura vienmēr tevi izglābs  un visur pasargās no nemiera un steigas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās

miers dvesele10

Mana mamma, atgriežoties no darba, nekad no sliekšņa neskrēja uz virtuvi mizot kartupeļus vai stērķelēt veļu. Viņa pārnāca mājās un uz 20 minūtēm atlaidās atpūsties – un tikai pēc tam sāka darīt mājas lietas.

Vēl bez tā viņa nerimstoši cinījās ar mani, pierādot to, ka pēc skolas labāk ir paspēlēt spēli “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nevis risināt bezgalīgos sinusus un kosinusus.

Viņa man bieži pieminēja epizodi no filmas “Maskava asarām netic”, kur Katerina, atgriezusies no savas rūpnīcas, pirmais, ko darīja, apsēdās uz dīvāna atpūsties. Nenovelkot darba kostīmu. Man tikai tas nepalīdzēja. Es uzskatīju, ka atpūta ir vājuma pazīme un pie mērķiem ir jāstrādā divdesmit četras stundas diennaktī.

Mana draudzene jau 10 gadus neņem atvaļinājumu. Jau 10 gadus viņa neatpūšas ne Melnajā, ne Sarkanajā ne Vidusjūrā, nekāpj Goverlā vai Teide vulkānā, nestaigā pa Budapeštas, Krakovas vai Ļvovas ielām un nepriecājas par brīnišķīgajiem Dņepras skatiem. Viņa guļ 5 stundas diennaktī, ļoti mērķtiecīgi veido savu karjeru, no sirds ticot, ka jebkura pauze viņu atmetīs vairākus gadus atpakaļ. Lūk, tikai piezīmē, ka sabojājusies redze, buksē nervu sistēma un sirds strādā neritmiski.

Es ļoti ilgi sekoju viņas piemēram, kamēr neuzzināju neitrālā stāvokļa likumu. Tas ir tikpat vienkāršs kā Pitagora teorēma.

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās. Iespēja atelpoties, noslaucīt sviedrus, apēst lazanju un uzkrāsot lūpas. Pārbaudīt degvielas līmeni savā enerģētiskajā bākā, lai izvairītos no riska noslāpt ceļa vidū.

Nav iespējams pilnā gaitā “ierakstīties” pagriezienā. Nereāli ir iziet no meža, neapstājoties un nepārbaudot, kurā pusē ir dienvidi, kurā – ziemeļi. Nevienam nav iespējams izmācīties visus sešus macību priekšmetus bez obligātajiem starpbrīžiem.

Pauzes ir vajadzīgas ik uz soļa: pirms lēciena ūdenī vai lecot augstumu, pirms noslēguma akorda Bēthovena simfonijas izpildījuma laikā, pirms izelpas, kad tu izej uz skatuves vai uzsāc jaunas partnerattiecības. Lai samelotu vai pateiktu taisnību.

Mēs apstājamies Ziemassvētku laikā un apstajamies pie sarkanās gaismas. Daiļslidotājs pirms sarežģītā trīskārša tulupa. Šahists – apdomājot nākamo gājienu. Bet, ja ignorējam pauzes un nesamies ar ātrumu divsimts kilometri stundā – mūs noteikti apstādinās apstākļi: saaukstēšanās vai citas nopietnas slimības, avārijas, ugunsgrēki, zemestrīces.

Dzīvē viss ir ritmiski: diena-nakts, ziema-vasara, ieelpa-izelpa. Pat diskotēkā mijās ātras un lēnās kompozīcijas. Pat trenažieru zālei veic profilaksi.

Tā kā taisnība vien bija vienam gudrajam, kurš teica, ka dzīvē noteikti ir jābūt brīžiem, kad ar mums nenotiek nekas: mēs vienkārši sēžam un skatāmies uz pasauli. Un pasaule šajā brīdī skatās uz mums.
Autors: Irina Govoruha
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis