Kā iemācīties sevi mīlēt?

milestiba es10

10 veidi, kā iemācīties sevi mīlēt no Luīzes Heijas

Agrā bērnībā bērns iepazīst pasauli, orientējoties pēc vecāku uzvedības modeļa. Luīza Heija uzskata, ka, ja bērns audzis ar vecākiem, kuri ir cietuši, arī viņu dzīvē pavadīs vainas apziņa, arī viņš uz dzīvi skatīsies negatīvi.
Cilvēkam pieaugot, atgriežas vēlēšanās veidot ap sevi savas bērnības emocionālo vidi. Par šo tēmu var strīdēties, var teikt – pareizi, nepareizi, taču fakts paliek fakts – sajūta “kā mājās” pavada mūs visu dzīvi.
Tāpēc bieži vien attiecības atdzimst līdzīgas, kādas tās bija tēvam ar māti.
Šajā sakarībā Luīzei Heijai ir viedoklis, ka ikviena cilvēka attieksmi pret sevi nosaka viņa vecāku attieksme pret viņu bērnībā. Bieži vien, jau pieauguši, mēs sevi strostējam tāpat kā bērnībā to darīja mūsu vecāki un arī mūsu domu gaita bieži vien neatšķiras no tās, kāda tā bija mūsu vecākiem.

Taču ir labā ziņa – to visu mēs varam mainīt!
Jo vairāk cilvēks domās ar mīlestību par labām lietām, dzīve mainīsies un dzīvot kļūs arvien skaistāk un priecīgāk. Tāpēc šeit apskatīsim 10 veidus, kā sākt sevi iemīlēt.

Jums noteikti sanāks!!!!

1. Pārstāj sevi kritizēt.

Neuzskati sevi par sliktu. No tā rodas tikai un vienīgi grūtības. Jūtoties “nepietiekami labam” mēs attaisnojam savu pazemojošo stāvokli un saglabājam to. Tā mēs audzinam sevī sāpes un slimības.
Pārstāj vienreiz par visām reizēm sevi kritizēt.
Tam nav nekādas vajadzības!

2. Pārstāj sevi iebiedēt.

Daudzi cilvēki sevi vienkārši terorizē – ar drūmām domām, iedomājoties situācijas, kas ir daudz drūmākas par tām, kas vispār var notikt un notiek. Tādi cilvēki savas mazās problēmas uzpūš līdz ziloņa izmēram.
Tas taču ir briesmīgi: dzīvot, gaidot pašu briesmīgāko.
Pārstāj sevi terorizēt un biedēt!!!!
Tev tas nav izdevīgi!

3. Ar sevi esi maigs, pacietīgs un iecietīgs.

Kā, jokojot, rakstīja Vorens Arnolds “Dievs, es Tevi lūdzu, dod man pacietību. Un tūliņ!”
Pacietība ir spēcīgs instruments. Lielākā daļa cilvēku cieš no tūlītēju rezultātu gaidām.
Mēs uzvelkamies, stāvot rindās, transporta sastrēgumos. Nepacietība – tā ir nevēlēšanās mācīties.
Mēs vēlamies saņemt zināšanas, nevis apgūstot vielu, nevis sperot vajadzīgos soļus vēlamā mērķa virzienā, bet gan uzreiz – bez piepūles.
Esi pacietīgs!!!!

4. Iemācies būt labs savai apziņai.

Nesodi sevi par negatīvām domām. Nevaino sevi par to slikto, kas bijis dzīvē. No tā smelies tikai mācības, jo pateicoties tam, kas bijis, Tu vari šodien ko jaunu un labu sev iemācīties. Būt labam sev, nozīmē atteikties no apvainojumiem sev, no vainas apziņas un sāpēm.
Nevaino sevi!!!!!

5. Iemācies sevi slavēt.

Kritika dedzina dvēseli, uzslavas atgriež to no pelniem. Lai ko Tu darītu, uzslavē sevi – vienmēr.
Atkārto sev to, ka Tu esi lielisks. Ja Tu pats to iemācīsies, izrādīsies, ka arī citiem ir kas labs, ko Tev teikt!!!
Paslavē sevi!!!!

6. Iemācies vērsties pēc palīdzības pie draugiem.

Lūgums palīdzēt – nav vājuma, bet gan spēka izpausme. Lielākā daļa no mums ir raduši paļauties vienīgi uz sevi un ne par ko nelūdz palīdzību, jo šķiet, ka tas ir slikti. Un tomēr, pamēģini izdarīt to, tā vietā, lai visu darītu viens pats un dusmotos uz sevi par to, ka nekas nesanāk.
Vērsies pēc palīdzības, jo cilvēkiem patīk palīdzēt!
Tā būs labi gan Tev gan viņiem!

7. Mīli savas negatīvās īpašības.

Mums visiem ir gadījies izdarīt nepareizo izvēli. Nav cilvēka, kurš nebūtu kļūdījies. Taču, ja mēs regulāri sevi par to sodīsim, izstrādāsies ļauns stereotips. Ļoti vērtīgs līdzeklis, lai tas nenotiktu, ir HUMORS. Tas palīdz atslābināties un sajust atvieglojumu stresa situācijās. Vairāk skaties komēdijas. Ja cilvēks spēs uz savu dzīvi paskatīties kā uz filmu ar ziepju operas, komēdijas un drāmas elementiem, tātad viņš nav bezcerīgs gadījums un turpmāk viņam viss būs kārtībā.

8. Seko savam ķermenim, rūpējies par to.

Seko tam, ar ko Tu baro savu ķermeni. Mēs esam kļuvuši par konservētas barības faniem, sekojam diētām, ļaujam savus ēšanas paradumus noteikt pārtikas ražotājiem ar savu reklāmu palīdzību. Mums jāmiemācās būt atbildīgiem par to, ko bāžam sev mutē – tādā veidā mēs paužam rūpes par sevi un savu ķermeni.
“Cilvēks ir tas, ko viņš ēd.” (Ludvigs Feierbahs)

9. Strādā ar spoguli.

No rīta pieej pie spoguļa, pasmaidi attēlam tajā un saki: “Es mīlu Tevi, Tu esi pati skaistākā un pievilcīgākā”.
Nodzīvo šo dienu labā garastāvoklī un mīlestībā pret sevi un saviem tuvajiem. Un Tu redzēsi, cik drīz izmainīsies visa Tava dzīve. Piemeklē sev vingrojumu kompleksu, kas Tev patiks un derēs, kuru pildot Tu gūsi prieku un baudu.
Un seko pārmaiņām sevī!

10. Mīli sevi šeit un tagad un negaidi brīdi, kad kļūsi ideāls.

Iemācījies mīlēt sevi, Tu iemācīsies mīlēt un pieņemt arī citus cilvēkus.
Tu neesi nācis šeit, lai izpatiktu kādam vai darītu to, ko vēlas citi.
Tavs mērķis un misija – pašrealizācija, pašizpausme un mīlestības izpausme dziļākajā tās līmenī.
Mīli sevi – tūlīt, šeit un tagad!
Lai Tev veicas sevis iemīlēšanā!

Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ

draudzenes9

«Я к нему поднимусь в небо, я за ним упаду в пропасть, я за ним… Извини, гордость!» Šīs dziesmas vārdi ir pazīstami daudzām no mums un ne jau tikai tāpēc, ka gadiem ilgi tā skanējusi radio un TV, bet tāpēc, ka ikviena sieviete, kura savā dzīvē kaut reizi ir mīlējusi, var tajā sadzirdēt arī savu sāpi. Diemžēl šīs dziesmas vārdu uzrakstīšanas iemels un kaisles objekts nenovērtēja ne dzeju, ne arī tos upurus, kas viņa dēļ tika nesti. Lai kā mums mīlestības vārdā gribētos lidot un krist līdzi viņam, ir daži “nedrīkst”, kurus vajadzētu ievērot pat tad, ja šī mīlestība izskatās mūžīga, vai laulībā nodzīvoti jau 50 gadi. Un, tā, dažas lietas, ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ.

… savu brīvību un pakļauties kontrolei

Ja iedomājamies dzīvi mīlestībā kā braucienu automašīnā, tad pirmā rekomendācija ir, nesēsties pakaļējā sēdeklī: jo, sākumā tas šķitīs kā atslābināts brauciens, kura laikā var atpūsties un skatīties pa logu un pēc tam saprast, ka tevi ved ne gluži tur, kur tu vēlētos un, kur solīja aizvest.
Var un vajag kopā pieņemt lēmumus, bet lēmumus, kas attiecas uz tavu personīgo dzīvi ir jāpieņem tev un tikai tev – jo arī ar šo lēmumu sekām jādzīvo būs tev. Attiecībās ikvienam no mums jābūt savai personīgajai brīvībai – domu un pārvietošanās brīvībai. Ja mīļotais vīrietis domā savādāk, ir vērts aizdomāties, vai viņš gadījumā nav tirāns?

… mainīt savas morālās vērtības

Morālās vērtības – tāpat kā draudzenes: paliek pat tad, kad vīrietis aiziet. Starp citu, bieži vien vīrieša vietā paliek sirdsapziņas pārmetumi. Kokteilis sanāk rūgts un aizdomīgā labsajūta nav uz ilgu laiku. «Nieki vien – reizīti sameloju, nu un kas», — lai kādi būtu tava mīļotā vīrieša uzstādījumi, par savu pozīciju tev jāpaziņo stingri un jāļauj viņam saprast, kādas ir tavas vertības, pretējā gadījumā jebkuras, pat pasakainākās attiecības var izbeigties ātri un nepatīkami.

… savu ārieni vai riskēt ar savu veselību

Sievietes mīl mainīties. Vēl jo vairāk, sievietēm jāmainās! Daudzi psihologi to skaidro ar mūsu mainīgo “ciklisko mēness” dabu. Mēness katru dienu tievē un pieņemas svarā. Tikai ar vienu piebildi, ārējām izmaiņām jāsākas iekšienē, ne – no ārpuses. “Kā tā? Un kā tad modes žurnāli?” Viss kārtībā! No sākuma mēs “aprijam” modes žurnālu, “sagremojam” informāciju un tikai pēc tam dodamies to realizēt dzīvē. Protams, sīkumos var piekāpties mīļotajam vīrietim, pat tik tālu, ka viņš var kļūt par iedvesmotāju mūsu pārmaiņām. Taču, ne jau tādā mērā, ka, ja viņam patīk blondīnes, mēs metīsimies pārkrāsot savus no dabas tumšos, skaistos matus, blondā tonī.

Kādam patīk silikona krūtis, kādam sekss bez prezervatīva, kādam sadomazohistiskās prakses. Taču ne tev ne tavam ķermenim nav jāatbilst kādām prasībām vai gaumei. Ja tev šķiet, ka nepakļaušanās iegribām var traucēt mīlestībai, tu rūgti maldies. Tā nav mīlestība, bet vēlme valdīt un izmantot.

… savas draudzenes

Ne velti šo grēku Kerija Bredšova seriālā “Sekss un lielpilsēta” nosauca par nāves grēku. Vienu reizi pieļāvusi tādu kļūdu attiecībās ar savu “lielisko vīrieti”, viņa vairs to nekad neatkārtoja. Lai cik briesmīgi tavam vīrietim nepatiktu tavas draudzenes, ne jau velti viņas ir tavā dzīvē. Katra no viņām ir kādas tava “es” šķautnes spogulis, un katra no viņām tavā dzīvē ienes ko vērtīgu. Ar vienu tu vari pastaigāties pa veikaliem, ar otru – trakot klubā, ar trešo – līdz rīta gaismai dzert vīnu un smieties līdz krampjiem vēderā. Pat visdievinātākais vīrietis nekad nespēs ieņemt draudzenes vietu. Un pat visideālākais vīrietis nevēlēsies kļut par to 🙂

Protams, kādai ar sieviešu draudzību nav īsti paveicies, bet parasti pieaugušai, nobriedušai sievietei pietiek vienas asarainas šķiršanās ar savu mīļoto, lai saprastu, ka dažādu sociālo slāņu un materiālā nodrošinājuma līmeņa vīriešu lielākā daļa “gludi klāj”, bet pēc tam nakšņot nākas pie labākās draudzenes.

… dzemdēt bērnus tad, kad to nevēlies

Es mīlu bērnus – bērnus principā un savējos. Un tieši tāpēc uzskatu – tāpat uzskata arī lielākā daļa ģimenes psihologu – ka bērnus dzemdēt vajag tikai tad, kad to vēlies un esi tam gatava. Jo tieši mātei jārisina lauvas tiesa ar bērnu audzināšanu saistītie jautājumi, un arī lielākā sadzīves slodze gulstas tieši uz sievietii. Tāpēc arī lēmumu par to, kad ģimenē ienāks bērns, izlemj sieviete – un pieņem šo lēmumu apzināti un pati. Jebkura piespiešana šajā jautājumā atstās negatīvu iespaidu ne jau tikai uz sievieti, bet arī – uz bērnu. Bērni taču nav vainīgi pie mūsu “tarakāniem” vai ne?

… frizūru, makijāžu un garderobi

Iespējams, viņam nepatīk, ka pirms iziešanas no mājas  tu pusstundu “zīmē acis” vai pērc trīs dažādus līdzekļus matu galu veselībai, vai arī glabā savas kurpes vairākos skapjos, jo vienā visas nesalien. Savukārt tu vari sākt šaubīties par to, vai ar tādām kaprīzēm jūsu attiecībās tu vari būt droša, ka tām būs ilgs mūžs. Sievietei ir vajdzīgas visas šīs lietas kaut vai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Un, ja tavs vīrietis ir greizsirdīgs uz tavām kurpēm, šīm attiecībām tāpat mūžs nebūs necik ilgs – no mīlestības līdz naidam tomēr ir tikai viens solis.

… savas aizraušanās un hobijus

Ja tavam mīlestības “objektam” ir savi hobiji un aizraušanās, diez vai viņš būs greizsirdīgs uz tavējiem. Tā kā vari turpināt skriet sešos no rīta vai stāvēt sikspārņa pozā, ko vien tu vēlies. Kad esam pieaugušas, mūsu hobiji pilnīgi noteikti ir mūsu apzināta izvēle un nevis “sliktas kompānijas ietekme” – kā tas bija pusaudžu gados. Tāpēc arī cilvēkam, pret kuru jums ir jūtas, šīs aizraušanās ir jāciena un jāatbalsta.

Var regulāri doties ar savu vīrieti uz rokkoncertiem, hokeja mačiem, bet tas nenozīmē, ka tev jāpamet savi iemīļotie rokdarbi. Mūsu hobiji dara mūs tādas, kādas esam – jaukas un interesantas.

… ieradumus

Kulināros, sportiskos, muzikālos, veselīgos un pat kaitīgos (piemēram šausmu filmu skatīšanos uz nakti) – nekādus. Pretējā gadījumā tā vairs nebūsi tu, bet gan ideāla iemīlējušās sievietes mākslīga versija, kura it visā pakārtojas savam mīļotajam un ir gatava zaudēt pat savu identitati. Vienmēr atceries, kompromisam ir tāda lieta kā ātrā ēdienu piegāde mājās, austiņas (lai apslāpētu nepatīkamas fiilmas skaņas) un atsevišķa brīvā laika pavadīšanas iespēja.

… savu sapni!

Ja, satiekot princi baltā mersedesā, pati rūdītāka karjeriste sagribēs adīt zīdaiņu zeķītes saviem kopējiem ar viņu bērniem – tas ir normāli un pat fizioloģiski pareizi. Bet, ja piedzemdējusi bērnus un apadījusi tos tā pati karjeriste vairs neatgriežas savos ofisa džungļos, rodas jautājums – kurš to izlēma?

Ir svarīgi atcerēties, katrai sievietei ir tiesības izvēlēties ģimeni – un nevienam nav tiesības to vērtēt vai nosodīt. Galu galā viens tavs laimīsg bērns ir daudz svarīgāks par daudziem laimīgiem labi apkalpotiem klientiem. Tikai šī izvēle ir jāizdara viņai pašai – pilnībā apzinoties, ar kādiem zemūdens akmeņiem viņai būs jāsastopas. Vīrietis, pat tad, ja viņa ienākumi blakus tavējiem izskatās kā Trampa tornis blakus mazai mājelei, nav tiesīgs uzstāt.

… savu bankas rēķinu

Mīlestība, kā zināms, nāk un dažkārt arī aiziet, bet kredīti un parādi paliek. Tieši tāpēc finansu jautājumos mīlestībā labāk saglabāt neitralitāti, balansējot kaut kur pa vidu starp “visu uz pusēm” un “katram savs”. Kaut gan, jebkurš advokāts, kurš praktizējas laulību šķiršanu jautājumos, jums pateiks, ka pēdējais princips ir pat visdrošākais.

… sagādāt kādam sāpes!

Sāpināt cilvēkus ir slikti tavai karmai. Vēl sliktāk ir sāpināt kādu sava mīļotā vīrieša dēļ. Iespējams, viņš nav sajūsmā par tavu māti, vai māsu, vai ir greizsirdīgs uz tavu bijušo. Taču tas nav iemesls “tiltu dedzināšanai”. Bijušajam visu var taktiski paskaidrot, bet mammu un savu mīļoto vīrieti kādu laiku “turēt” pietiekamā attāluma vienu no otra. Atvainošanās vēl nekad nav likusi aizmirst aizvainojumu un sāpes. Saudzē savus mīļos un viņu nervu šūnas.

… pazemināt savu latiņu!

Skaidrs, ka vīrieši ar Čeninga Tatuma ķermeni, Janusa Višņevsja bagāto iekšējo pasauli un Romana Abramoviča miljoniem nav sastopami uz katra stūra. Taču tas vienalga nenozīmē to, ka tev jābūt gatavai pavadīt savu dzīvi kopā ar Vasju Pupkinu – santehniķi, kurš par visu vairāk mīl tevi un “alu kopā ar televizoru” (tas absolūti nenozīmē, ka labs santehniķis nevar būt labs cilvēks). Omāram Haijamam, protams, ir taisnība, ka “labāk būt vienai” (viņš gan nepieminēja, ka tikmēr, kamēr PAGAIDĀM esi viena, tev blakus ir vieta kādam cilvēkam, kuram ir tev līdzīgi ideāli un līdzīgas vērtības). Tu noteikti sagaidīsi sevis cienīgu vīrieti, ar kuru blakus tu vēlēsies būt vēl labāka, un nevajag samierināties ar ko mazāku.

Šodien pat vairums reliģiju nepopularizē upurēšanos. Mēs esam dažādi, bet tomēr – kopā. Un tas nav tāpat vien – vīrieši, pat nesaprotot to, mīl mūs tieši tāpēc, ka esam atšķirīgas. Tāpēc ir daudz praktiskāk un patīkamāk būt pašai, būt īstai.
Avots: www.kleo.ru/

Tulkoja: Ginta FS
Ievadvārdi:

Pievienot komentāru
Pievienot

CITI AUTORA RAKSTI

Brīvības noslēpums. Nebūt ideālai!

nastja-mihejeva

Cik daudz asaru par savu neidealitāti ir izlietas manā kabinetā. Tik ļoti gribās būt labai meitenei. Tik ļoti negribās just sliktas sajūtas un domāt sliktas domas. Lai mani mīlētu. Lai viss būtu pareizi…

L. nodarbojas ar jogu. Viņas pasniedzēja nedzer, nepīpē, nenodarbojas ar seksu, jo tie ir zemi instinkti un zemas vibrācijas. Vēl viņa ir svaigēdāja un pamazām pāriet uz tīras prānas ēšanu. L stāsta par savu “učeni” un es jau gandrīz redzu nimbu virs viņas galvas.

Es saku L., ka man, nezin kāpēc, paliek slikti no šī svētulīguma. Kaut kā ļoti saspringti un garlaicīgi. Un pavisam noteikti tas nav par dzīvi. ja nu vienīgi par aizkapa. Taču, pilnīgi iespējams, tās ir tikai manas dīvainās projekcijas.

L runā par to, ka ļoti bieži viņai ir sāpīgi brīžos, kad sevi noķer skaužot. Tas taču ir tik slikti. Tas ir tik ļoti negarīgi. Tik zemiski.

Es jautāju:
— Ar ko gan tev tik briesmīgi traucē tava skaudība?
— Nu, traucē!
— Kas traucē? Traucē iet uz darbu un darīt labas lietas?
— Nē!
— Ēst un dzert traucē?
— Nē!
— Gulēt?
— Nē!
— Traucē būt sievietei, sievai, draudzenei, mammai?
— Nē!
— Un cik stundas dienā ilgst tava skaudība?
— Kādas piecas minūtes.
— Un ko tādu briesmīgu ar tevi izdara šīs piecas minūtes skaudības?
— M-m-m… nu, neko tādu, briesmīgu..
— Tad, kur ir problēma?
— Nu…sanāk, ka nekur… murgs kaut kāds!
— Un ko tu apskaud? Un par ko apskaud? Visus pēc kārtas?
— Nē! Man skauž, ka sievietei ir brīvs laiks sev, lai lasītu grāmatas, tās kuras patīk, nevis tās, kas darbam vajadzīgas. Piemēram, es vakar sēdēju kafejnīcā pie savām atskaitēm, ēdu, dzēru un paralēli rediģēju. Bet pie blakusgaldiņa sēdēja meitene – tā atslābināti, malkoja kafiju un lasīja kādu filosofisku grāmatu. Un es saskaudos.
— Tu vari paskatīties uz savu skaudību kā uz kompasu? Tas vienkārši tev rāda to, kā tev trūkst. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es sadzirdēju, ka tev trūkst atpūtas, relaksa un nedaudz nodarbes savam dvēseles priekam.
— Jā, tā tas ir!.
Un tālāk sekoja jau cita saruna. Mēs izstrādājām stratēģiju un taktiku viņas vajadzību realizēšanai.

Un man tā arī IR Brīvība – iepazīt sevi, pieņemt to, ko sevī esmu ieraudzījusi, padarīt to par savas dzīves kustības uz priekšu degvielu, un apzināti to iebūvēt savā sistēmā, lai tas ne tikai netraucētu, bet vēl arī palīdzētu.

L. nedaudz neuzticīgi visu to klausās. Interesanti, protams,… Bet grāmatās par garīgo izaugsmi pavisam ko citu raksta un tas izskatās savādāk!

Un, kā piemēru, es stāstu viņai par saviem “mēsliem”, izmantoju sevi kā mācību materiālu.

Es esmu patoloģisks narciss. Tālajā bērnībā ar manu mammu zaudētais emocionālais kontakts manā dvēselē radīja bailes no atstumtības, un dziļā sāpe “es esmu slikta” kompensējās ar vēlmi būt labākajai. Varētu padomāt, ka, ja es kļūšu pati labākā, krutākā, mamma mani iemīlēs un neatstums. Vai kaut vai vispār ievēros.
Un visu savu dzīvi es biju labākā.
Četros gados es tekoši lasīju. Pirmajā klasē man bija labākā atmiņa un tikai man skolotāji uzticēja no galvas iemācīties garumgarus tekstus skolas svētkiem. Tad manā skolā iemācījās izmērīt IQ. Lieki teikt, man tas bija visaugstākais. Astoņos gados es brīvi runāju angļu valodā – tikpat brīvi, kā krievu.  It visā man bija talanti. Mana mamma čupās krāva manus diplomus no zīmēšanas konkursiem. Es nepratu dzīvot savādāk. Galvenais bija būt pašai pirmajai, labākajai. Pašai gudrākajai. Pašai izcilākajai. Lai viņa mani ievērotu. Lai mīlētu. Lai piespiestu pie savām krūtīm un paglaudītu galvu. Kaut reizīti.
Man ir ļoti laba mamma. Tagad, būdama pieaugusi, es to saprotu. To, ka mīlēja viņa mani ļoti, ļoti. Un rūpējās par mani kā neviens. Rāvās vairākos darbos, starplaikos tīrīja, mazgāja, gatavoja, veda mani uz tālo ģimnāziju, jo tā bija labākā pilsētā, vadāja brāli uz sporta nodarbībām.

Toreiz es nesapratu, ka tā arī bija viņas mīlestība. Bet man bija vajadzīgs kas cits. Man vajadzēja, lai ar mani spēlētos, lai mani glāstītu, mīlinātos ap mani kā ap mazu, mīļu zvēriņu. Bet mūzikas skola man nebija vajadzīga.

Nu un izauga, kas izauga – tāds ievainots narciss.
Manā dvēseles rīku kastītē ietilpst savas niecības sajūta, bailes būt atstumtai, asa vajadzība pēc tuvības, kauns un vainas sajūta, skaudība, naids un deprasija, kā arī centieni kļūt visuvarenai un lielai. Un ar tādu briesmīgu kombināciju būtu jāpakaras tuvākajā bērzā. Patiesība ir tā, ka tas ir manas iekšējās pasaules zīmējums. Un izmest to vai nomainīt ar citu diez vai izdosies. Tāpat kā acu krāsu, sejas pantus,ķermeņa struktūru. Tad, ko man darīt?

Adaptēt katru mēsla krikuci tā, lai tas kļūtu par labu mēslojumu? Te nu arī slēpjas Brīvība – no sevis, no liktens, no nosacījumiem, no nolemtības, no bezizejas un ierobežojumiem..

Savu niecības sajūtu un centienus kļūt visuvarenai es novirzīju profesionālajā izaugsmē. Tā ir tā enerģija, pateicoties kurai es eju uz semināriem, vācu zināšanas no visiem iespējamajiem avotiem, izdomāju jaunas tehnikas un metodikas – kreatīvi un attīstos. Un man ir labi tajā visā. Un tieši tas viss arī ir attīstījis manī labu humora izjūtu. Nu, protams, nav iespējams nesmieties par savu napoleoniskumu. Brīžos, kad esmu pārāk uzpūtusies no savas pārāk lielās nozīmības, es kliedzu: “Es esmu cilvēks – torte!” Un tas ir tik smieklīgi, un no tā kļūst tik viegli!

Bailes no atstumtības un milzīgā vēlme pēc tuvības ir padarījušas mani par labu draugu. Uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu. Es ļoti baidos pazaudēt tuvu cilvēku, es  viņu cienu un augstu vērtēju  Šie cilvēki ir padarījuši mani par ļoti labu meitu. Es ļoti daudz sevis ielieku attiecībās ar vecākiem. Un tā nav formāla meitas pienākumu pildīšana. Tas ir patiesi un no sirds. Un tas izauga no mīlestības un tuvības lielās vērtības manās acīs, atvērtības un uzticēšanās, kuras es beidzot ieguvu savās attiecībās ar mammu un tēti. Un man ir ļoti labi tajās.

Kauns un vainas sajūta no destruktīva spēka pakāpeniski transformējas sirdsapziņas balsī. Nespējā kaitēt, zagt un nodot. Man ir privātā prakse un klienti vienmēr sākumā ir centušies samaksāt skaidrā naudā, jo to taču pa ieradumam pieņem visi. Es – nē. Tikai ar norēķinu karti, lai godīgi varu nomaksāt savus 6%. Varbūt tas ir stulbi, taču no katra nopelnītā rubļa es godīgi maksāju nodokļus. Man ir kauns zagt. Pat no valsts. Un, nezin kāpēc man tā ir labi.

Skaudība ir mans kompass. Es atsekoju to, kam es skaužu un tas man dod labu ieskatu par to, kādas manas iekšējās vajadzības nav pilnībā apmierinātas. Un es izdomāju veidus un meklēju iespējas tās apmierināt. Un man tā ir labi.

Arī manas depresīvās dienas ir kļuvušas par manu resursu. Šajās dienās es ieslēdzos mājās un atslēdzu telefonu. Un visu dienu vāļājos gultā. Lasu grāmatas, skatos filmas. Guļu. Šo dažu dienu laikā es pārlādēju savas enerģijas baterijas – un atkal dodos pasaulē – svaiga, atpūtusies, ar starojošām acīm. Un man tā ir labi.

Es vienkārši sapratu: no sevis neaizbēgt. Izsvītrot, izmest, izgriezt – neko no sevis nav iespējams. Var tikai attīrīt haosu un no tiem pašiem akmentiņiem sakārtot jaunu struktūru. Komponenti paliek vieni un tie paši. Bet dzīves garša – cita. Garšīga. Un tajā ir mana Brīvība. un tajā ir mana Gudrība.

Varbūt tā man ir apgaismība? Vai arī labas, daudzus gadus ilgušas terapijas rezultāts? Vai arī viens un otrs vienlaicīgi? Nezinu. Jā, un kāda pie velna starpība 🙂

 

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Foto: no privātās kolekcijas http://happyvagina.guru/

Tulkoja: Ginta FS

Debesu pasts: Visums runā

debesu pasts5

Es ticu tam, ka ar Visumu vajag sarunāties. Mācīties redzēt zīmes, attīstīt savu jutīgumu. Kad iekšējie radari ir noskaņoti ziņojumu saņemšanai, pasts no “augšas” nāk katru dienu: it kā netīšām pateiktām frāzēm, ko izsaka garāmgājēji, dziesmām taksometrā, uzraksta uz velosipēdista krekla.

Sapņi pildās simboliem – kā trauks ar ūdeni, un viss, kas atliek – klausīties, dzirdēt un neļaut filtriem aizsērēt.

Un, vēl, pieņemt visu notiekošo kā ceļu, kas jānoiet, nevis nepatīkamu nepieciešamību un īslaicīgas neērtības. Visi nelāgie un neērtie stāvokļi ir ļoti laba prakse un treniņš, kā šos stāvokļus izdzīvot. Uzmanīgi un apzināti – kā rītu lauku sētā.

Vienkārši izdzīvot tos vajag mirklī, kad tie notiek, un – ne iepriekš vai tad, kad tas jau ir noticis. Mūžīgā “apdomātā” bēda – pastāvīgi iekrist vai nu pagātnē, līdz mielēm pārdzīvojot pateikto, vai nākotnē, aizslaukot vēl nedzimušos sapņus. Neievērots paliek tas, kas notiek tepat deguna galā – vēl vakar nebija krunkas, bet šodien jau divas – dziļas.

Realitātei nevajag norādīt, kādu formu ieņemt, kā notikumiem notikt. Nepilnības “dieviņi” kasa savus vēderiņus, ēdiena gaidās – barojiet viņus ar to, kas jūsu pasaules bildītē “neaizvelk” līdz pilnībai, tam, ko sasapņojāties. Citiem vārdiem sakot, ja tu tirgū nopirki groziņu labu plūmju, bet, atnākot mājās, izrādījās, ka tajās ir vismaz sauja iebojāto, nebēdājies un nevaino pārdevēju, nedusmojies, netrako. Domās izbaro radušās sliktās domas par kādu, par kaut ko, vai par sevi mazajiem nepilnības “dieviņiem”, šīm resnajām bezķermeņa radībām – un vēro, cik priecīgi un viegli kļūst dvēselei.

Pateikt sev: “Jā, es neesmu ideāla” nav nemaz tik viegli. Un vispār, vajag biežāk ļaut sev iet ar mieru, lai rastu mieru dvēselē

Savu mīļāko mācību stundua par sevis pieņemšanu, es saņēmu no lieliskas, gudras un talantīgas speciālistes, profesionāles savā jomā, kura uz jautājumu, kāpēc maketā nav izdarīts tas un šitas, pat aci nemirkšķinot, atbildēja: tāpēc, ka esmu “sūdadizainers”. Lūk arī viss. Un pasaule nesabruka. Tas nav obligāti jāsaka skaļi, bet var reizi pa reizei atgādināt sev tajos brīžos, kad atkal šausti sevi: es neesmu gana laba – ideāla māte, sieva, meita, darbiniece, draudzene. Velnsparāvis! – tu taču esi tikpat laba, dzīva, smieklīga, neveikla, cilvēcīga, kā visi pārējie. Mēs neesam ne amati vizītkartēs, ne ģimenes statusi, ne mehāniski ķermeņi ar mākslīgo intelektu – mēs esam cilvēki!

Visumam patīk godīgie un drosmīgie. Stipri stāvošie ar kājām uz zemes, vēju aprautie. Ar viņiem ir interesanti runāt, viņi prot būt pateicīgi. Man arī viņi ļoti patīk. Viņos es jūtu savējos. Es ļoti viņus saudzēju.

Brīnumaini, bet es tikai tagad sāku saprast, cik ļoti svarīgi mierīgam dzīves plūdumam, ir pārtraukt ieciklēties uz sevi, uz – vairāk, labāk, tālāk, augstāk, un pamēģināt tā vienkāršāk. Tik vienkārši, cik vien iespējams. Pārvietot bezgalīgās iekšējās refleksijas fokusu uz to, kas notiek apkārt, izslēgt bezgalīgi nesavaldīgo patērētāja režīmu un sākt novērtēt brīvības un klusuma sajūtu, atgūt prieku par savu pasauli un  cilvēkiem, kuri ir tev blakus.

Man ļoti patīk iedomāties, ka esmu neredzama – caurspīdīga un varu nepieķerties cilvēkiem, lietām, attiecībām, ļaujot tām beigties, mainīties tā, kā vien ienāk prātā, izdzīvojot savus tuvināšanās un attālināšanaš ritmus. Viss plūst un mainās, viss ir kustībā. Lai notiek!

Es atgādinu sev – jāelpo dziļāk. Un to, ka cilvēks, kurš pie tevis šodien atnācis ir tava svarīgākā misija šodien. Un vēl es rakstu “labā dienasgrāmatu”, kurā ierakstu visus “sīkumus”, kas piepildījuši manu dienu ar siltumu – kads garšīgs ēdiens, jauns zīmuļdrāžamais vai krekls, kurš nedaudz ož pēc ugunskura. Tas ir Mans Veids, kā pateikties Visumam: es redzu, es to ievēroju, man tas ir vajadzīgs, man tas patīk, lūdzu, turpini…

Taču, lai padarītu šo rakstu vērtīgu no praktiskā viedokļa, pastāstīšu par vienu labu metodi, kā noskaidrot savas patiesās sajūtas sev svarīgos jautājumos.

Ļoti bieži gadās tā, ka vajag pieņemt kadu lēmumu, bet tu stāvi kā ēzelis un nezini, ko izvēlēties. Es neatceros, no kurienes uzzināju šo tehniku, taču tā patiešām ir spēcīga un stradā lieliski.

Kad tu raujies uz pusēm starp divām izvēlēm, domās pieņem vienu no tām. Bet tikai ļoti stingri un bez ierunām, it kā alternatīvas nebūtu un arī nekādu šaubu. Pēc tam padzīvo ar šo lēmumu vienu-divas dienas, vai pat nedēļu (jo nopietnāks lēmums, jo ilgāk padzīvo). Brīnumaini, bet drīz sajutīsi, kā ķermenis atsauksies uz šo domu: vai nu tu sajutīsi vieglumu, atbrīvotību un sajūtu, ka tas patiešām ir pareizais lēmums (“jā, tas ir tieši tas, ko es vēlos.”), vai arī sajutīsi nožēlu un grūtsirdību, kā parasti mēdz būt, kad lēmums ir neatgriezenisks.

Simts reizes esmu parbaudījusi, strādā un palīdz saprast, ko tad dvēsele patiesībā vēlas, un kura ir parasta iegriba vai muļķības lēkme.

Novērtē notiekošo šeit un tagad.
Esi īsts!

Autors: Olga Primačenko

Tulkoja: Ginta FS

Svešā atklāšana

divas abola pusites

Eksistē tāda, pietiekami acīmredzama patiesība, cilvēki viens no otra ļoti atšķiras. Mēs neesam vienādi un šo nevienādību vajadzētu iemācīties pieņemt.

Šos vārdus nav grūti pateikt un šajā brīdī sajusties gana viedam un modernam cilvēkam: jā es atzīstu, ka otrs cilvēks nav es, ka viņam ir citas, atsķirīgas no manējām, intereses. Taču, kad sastopamies ar otra cilvēka realitāti dzīvē, tas jau ir pavisam cits, bieži vien, pat neiedomājams stāsts.

Ir viegli atzīt, ka tavam draugam, draudzenei, sievai, vīram, bērniem, vecākiem ir aizraušanās un vajadzības, kas krasi atšķiras no tavējām. Viegli, kad tev nav vajadzības dalīt kaut ko ar otru cilvēku, pie kam – ar gluži konkrētu cilvēku. Bet ļoti smagi, kad tāda vajadzība ir. Tad visi skaistie vārdi aizmirstas un tolerances vietā nāk spēcīga vēlme panākt savu – izspiest, nospiest vai arī depresīvas skumjas, noslēgšanās sevī un pilnīgas bezcerības sajūta.

Ļoti bieži ko tādu mēs varam redzēt tad, kad vecāki “pēkšņi” atklāj, ka viņu pieaugošie vai jau pieaugušie bērni absolūti “neierakstās” tajos priekšstatos, kādiem jābūt bērniem, viņu dzīvesveidam. Un tas bieži vien mēdz būt ļoti tālu no tā, ko viņi bija iedomājušies, absolūti svešs un nepieņemams.

Bet ir vēlme, lai bērni izaugtu par “cienījamiem cilvēkiem” un šo vēlmi realizēt var tikai bērni.

Reiz kāds tēvs, kurš jau ilgu laiku cīnījās ar savu dēlu teica: “Viņam ir tiesības būt jebkādam, bet nav tiesības būt tādam!” – un pats savos vārdos neieraudzīja ne mazākās pretrunas.

“Es viņu nekā neesmu ierobežojis, bet, ja vien viņs ierakstītos šajos noteiktajos rāmjos!”

Patiesa apzināšanās, ka citi cilvēki nav radīti tāpēc, lai apmierinātu mūsu vēlmes (pat mūsu bērni), ka viņi nav spēļamntiņas, kam jāatsaucas mūsu dvēseles saucieniem, sākas tieši tajā brīdī, kad šis otrs atsakās no mūsu dalības un vēlmes būt ar viņu.

Mēs no viņa kaut ko ļoti vēlamies, bet viņam tas ir vienaldzīgi, vai pat pretīgi. Ņemot vērā cilvēcisko vēlmi būt tuviem, bieži vien pat būt kā vienam veselam, tas ir nežēlīgs trieciens, līdzīgs aukstai dušai: “Kā man ar tevi – tādu, dzīvot!?” Viena no tādām “aukstas dušas” situācijām ir parastais vecāku: “neredzi, mēs esam aizņemti, runājam!?”. Parasti to sakām, kad bērns grib ar kaut ko sev svarīgu padalīties, pātrauc vecāku sarunu un šajās situācijās vecāki ne vienmēr pātrauc sarunu un pievēršas bērnam. Un tas ir normāli, ka vecāki ne vienmēr atsaucas, ka ne vienmēr viņi ir gatavi pātraukt savu sarunu, lai pievērstos bērnam. Tā ir viena no situācijām, kas palīdz bērnam saprast, ka vecākiem, un pieaugušajiem vispār, ir kaut kāda sava, privātā dzīve, kas nav saistīta ar bērna dzīvi. To apzināties nav patīkami, tas dara sāpes, bet tas ir normāli un likumsakarīgi.

Pataloģiska ir gan tā situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi, gan arī tā, kad šādas sarunas laikā, bērnam tiek atgādināts briesmīgais: “tu esi lieks, tu vienmēr maisies pa vidu!”

Bet, neskatoties uz šīm “mācībstundām”, kas gūtas no saviem vecākiem, šī vajadzība pēc tuvības ar otru cilveku, ir ļoti spēcīga. Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas. Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.

Kāds vēlas ideāli tīru dzīvokli un šī vēlme pārvēršas par sapni, lai visi gribētu šo ideālo tīrību un to arī uzturētu. “Kā normāls cilvēks var negribēt tīrību dzīvoklī?!” – šausminās jaunā sieva, kurai nākas notrīsēt pie vīra vārdiem, ka dzīvokli var tīrīt reizi mēnesī.

To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?

Otrs variants – pievērt acis uz šīm atsķirībām. Nerunāt par savām vēlmēm, drīzāk uz jautājumiem atbildēt ar pretjautājumu.”Tu vēlies aiziet uz kino?” – “Un tu?” – “Jā!” – “Nu, tad iesim!”

Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt? Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības? Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.

Mums pilnīgi noteikti otrā cilvēkā var nepatikt kāda rakstura īpašība, vai darbības un mums ir tiesības šajā sakarā izjust jebkuras jūtas. Otra cilvēka citādības pieņemšana ir atteikšanās kaut ko ar šo cilvēku “izdarīt”, lai novērstu šos “defektus”. Tuva cilvēka citadības pieņemšana ir atteikšanās no centieniem to uzlabot, balstoties uz tām labajām īpašībām, kas mums ir patīkamas. Taču, ja šādu īpašību nav, tad jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā?

Šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš pilnībā varētu apmierināt visas mūsu vēlmes, kurš būtu ideāls. Ideālu cilvēku nav.

Mums savos vecākos, bērnos, draugos, mīļotajos, kolēģos rezi pa reizei būs jāatklāj tas, kas mūs nepatīkami pārsteigs, būs svešs un nepieņemams. Sāpināts jūtas tēvs, kurš vēlas lepoties ar savu dēlu – čempionu. Viņš vēlas! Bēt dēls negrib būt čempions. Un ko tagad?

Viena no lietām, ko daudzi pacienti sapratuši psihoterapijas laikā ir attiecību robežas. Viņi uzzin, ko var saņemt no citiem, bet daudz svarīgāk ir tas, ko nevar saņemt no citiem (I. Jaloms)

Autors: Iļja Latipovs

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja Ginta FS

P.S. Man arī ir sava pieredze šajā jomā. Jo daudzus gadus atpakaļ, kad vēlējos noskaidrot problēmu cēloņus manā ģimenē, es vērsos pie ģimenes psihoterapeita. Viena no lietām, ko viņš man rekomendēja, bija: negaidīt no otra cilvēka to, ko tas nespēj dot, jo viņam tā nav.