Misters Endorfīns

misters endorfins

Reiz mēs ar draugu bijām devušies tālākā ceļojumā ar auto, un apstājāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, lai kaut ko uzēstu. Draugs pasūtīja hot-dogu. Lai arī biju ļoti izbadējies, es tomēr atturējos. Populārajā Michelin reitingā šī kafejnīca noteikti būtu saņēmusi mīnus trīs zvaigznes, un man bija aizdomas, ka hot-dogus te patiešām gatavo no suņiem.

“Kā tu vari to ēst? Vai nebaidies no dzīvnieku aizsardzības biedrības?” – es pajokoju.
“Tevī nav ne kripatiņas no Mistera Endorfīna” – draugs atbildēja.
“Kas manī nav?” – es pārjautāju.
Un tā es uzzināju par Misteru Endorfīnu.
Draugam gatavoja hot-dogu un viņš stāstīja. Acīmredzot, no sākuma vajadzēja to suni noķert, tāpēc gaidīt nācās ļoti ilgi…

“Manā pirmajā darba vietā bija kāds vīriņš. Grāmatvedis. Teiksim tā – bez īpaši spilgtām pazīmēm – tādu meklēšanā neizsludināsi. Kā kode, vidējos gados. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, padomāju: fū, kāds neinteresants. Kamēr reiz izdzirdēju viņa klusos, oda dūkšanai līdzīgos smieklus. Viņš sēdēja pie sava monitora un ķiķināja. Es gāju garām un ziņkārībā ieskatījos viņa monitorā. Un tur ieraudzīju grāmatvedības atskaiti exel formātā… Un viņš par to smējās.
Tu, vecīt, vis neesi nekāds parastais, es toreiz sev teicu. Un vēl padomāju, varbūt tomēr notīt makšķeri no tāda kantora, kur grāmatvedis smejas, lasot finansu dokumentus.

Izrādījās, ka šis personāžs ir ko vērts. Viņam vienmēr viss bija lieliski. Saproti? Vienmēr!
Un, viss. Pat rudenī. Kad ikvienam normālam cilvēkam uznāk vēlēšanās ierakties dziļāk kritušajās lapās. “LIELISKI”. Nevis “normāli”. Nevis “labi”. Nevis “teicami”. Bet tieši “LIELISKI”!
Laiks viņam vienmēr bija tikai brīnišķīgs.

Reiz eju uz darbu, lietus līst kā no spaiņa, mežonīgs vējš, lietussargu rauj pa gaisu, garastāvoklis briesmīgs. Pie ieejas ofisā redzu, stāv šis pipars, līdz ceļiem ūdenī un skatās sev zem kājām, bet tur – lietus straumes līdz potītēm apskalo viņa zābakus.
Skaties, – viņš man sauc, – kā mežonīga kalnu upe, – un smaida.
Mašīna viņam – pati labākā. Reiz es tajā braucu. Braucam viņa perpetuum mobile. Ārēji tas atgādina žiguli, taču aizmugure aizdomīgi līdzinās Moskvičam-412. Kaut kāds frankenšteins.
Viņš man saka: “Vai dzirdi, kā motors skan? Burtiski kā dziesma!”
Es ieklausījos. Ja tā ir dziesma, tad tā droši vien dziedātu Stass Mihailovs vecumdienās – klepodams un slimīgi piesvilpdams.
Bet viņš nevar vien nomierināties: tak nevar pateikt, ka “meitenei” jau 30 gadu?!
Uzzinājis par “meitenes” vecumu, es palūdzu to apstādināt, jo no šejienes manas mājas atrodas rokas stiepiena attālumā. Izkāpu kaut kādā klajumā, un pēc tam stundu ar kājām gāju līdz tuvākajai metro stacijai.

Kūrorti viņam visi ir neticami lieliski.
Reiz pēc viņa rekomendācijas es devos uz Turciju. Viņš pusdienu man čivināja par labāko atpūtu dzīvē, par kosmiski skaisto viesnīcu, par pasaulē garšīgāko zviedru galdu. Stāstot, viņam pat siekala pār mutes kaktiņu notecēja. Tā es arī uzķēros.
Daudz netrūka, ka no lidmašīnas mūs būtu izmetuši ar izpletņiem virs kaut kādas nāves ielejas, kurā mēness apmirdzēta un trīs kaktusu ieskauta paceļas vientuļa viesnīca (tā kā par kosmisko viņš nebija melojis). Līdz jūrai aizkļūt var tikai sapņos, viesnīca dziļos laukos. Zviedru galds – stradniekiem un zemniekiem: cīsiņi, makaroni un bļoda ar ketčupu. Paņēmu pārlapot viņu atsauksmju grāmatu. Un, ko tu domā, tajā pēc daudziem ierakstiem krievu valodā, sākot no “dedziet elles ugunīs!” līdz pat “aizbraukšu dzimtenē, nodošu jūsu koordinātes raķešu spēkiem!”, īpaši izcelās viens ieraksts pa pus lapu: “ESMU SAJŪSMĀ!!!” Jā, tieši tā, ar trīs izsaukuma zīmēm un visiem lielajiem burtiem. Un pazīstams vārds paraksta vietā.

Tajā laikā tuvākajā mūsu ofisa apkaimē nebija pieklājīgu vietu, kur pusdienot. Nācās izmantot sabiedriskās ēdināšanas iestāžu pakalpojumus, un tur pārbaudīt savu likteni. Es vienmēr gāju pusdienās kopā ar viņu. Kāda brīnišķīga zupa, cik lieliski sagriezti burkāni, cik fantastiski kartupeļi, un garšvielas, tik dievīgas, skaitīja viņš pustumsā virs šķīvja ar dīvaina izskata šķidrumu, kas pagatavots, acīmredzami, no trauku lupatas.
Brīnišķīgs belašs! Brīnums, ne belašs, tik maiga teļa gaļa (un maigā teļa gaļa belaša iekšienē brīnumaini ieņaudējās), mīkla tāda gaisīga, sula tek straumēm un tā tālāk… Paklausies viņā un, skaties, zupa vairs neož pēc ziepēm un belašs, iekritis vēderā, pat neskrāpējas. Un, galvenais, ka pēc pusdienām kopā ar viņu, es ne reizi nesaindējos – acīmredzot, mans organisms viņa klātbūtnē izdalīja kādus brīnumainus aizsarglīdzekļus.

Un, lūk, kas ir interesanti – tā nebija nekāda maska. 100% nebija maska. Viss gluži dabiski, organiski. Viņu, kā gadu vecu bērnu ārkārtīgi priecēja dzīve. Iespējams, bērnībā viņš ar sajūsmas asarām acīs, kā Asterikss bija iekritis katlā ar burvju dziru.

Birojā mēs viņu nosaucām par Misteru Endorfīnu. Pīpētavā bieži varēja dzirdēt: kaut kā šodien ne īpaši jautri, jāaiziet ar Endorfīnu aprunāties. Misters Endorfīns, pliko pakausi spīdinādams, bija kā bāka. Un zini, kas ir pats interesantākais? Viņa ģimenīte ir gluži tāda pati, mūžīgā fenozepāma ietekmē.
Reiz viņš mani uzaicināja ciemos. Steigā es kādā tirgus būdiņā biju nopircis nepieklājīgi lētu vafeļu torti, ar kādu parasti jaunībā gājām uz randiņiem ar meitenēm. Apsēdāmies pie galda kopā ar viņa sievu un dēlu. Koka torti griežot, truli palika divi naži, viens saliecās, bet neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību. Salikām torti pa šķīvjiem un tad tikai jautrības sākās.
Kāds brīnums! – iestenējās puika.
Kāda brīnumaina kūka! – viņam piebalsoja sieva.
Bezkaunīgie, es padomāju. Ņirgājas. Bet pēc tam verīgāk ieskatījos: nē, cilvēkiem naturāla ekstāze. Kad atvadījāmies, gandrīz vai rokas bučoja, visi trīs.”

Šajā vietā draugam atnesa hot-dogu un viņš beidza savu stāstu.
“Un, tu man jautāji, kā es šito ēdīšu, – viņš teica, – ļoti vienkārši: “ieslēgšu” Misteru Endorfīnu”.
Viņš paņēma savu hot-dogu, iekodās tajā un nočukstēja:
“Kāda apetelīga desiņa, ar tādām fantastiskām garšvielām. O, jā, te ir ne tikai vienkārši ketčups, no labākajām tomātu šķirnēm, bet arī pikantas sinepītes, tādas – nedaudz saldenas. Kāda pufīga, svaiga bulciņa….”
“Meitenīt! – es skaļi uzsaucu iestādes vadītājai, – vai var palūgt arī man vienu hot-dogu?!”
Autors: Oļegs Batluks
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu. Redz, ko nozīmē, ka pilnmēnesī salūzt dators un cilvēkam atliek laika vairāk lasīt un mazāk rakstīt:)

Advertisements

Laiks atvaļinājumam

smejamies

Labam garastāvoklim 🙂
Cepu kūku. Izņemu no cepeškrāsns pamatni, sakārtoju uz tās visu, kas nepieciešams un ielieku to atpakaļ cepties. Aizeju. Pēc 10 minūtēm atgriežos, atveru cepeškrāsni un sastingstu. Kūkas nav! Mājās esmu viena! Uzmanīgi aizveru cepeškrāsns durtiņas. Atveru vēlreiz. Nav. Atceros visas, sev zināmās šizofrēnijas pazīmes. Domās skan pantiņš: “Velniņ, velniņ, paspēlējies un atpakaļ atdod manu kūku. Man to ļoti vajag!”. Katram gadījumam izeju no virtuves, lai netraucētu…
Atnāku atpakaļ, atveru cepeškrāsni – NAV! Nezin kāpēc dodos pie spoguļa… It kā nekādu ārēju izmaiņu nav. Googlē ierakstu “no cepeškrāsns pazudusi kūka”. Saprotu, ka daru kaut ko nepareizi. Iekniebju sev – reakcija ir. Saku sev: “Aņa! Tu esi pieaugusi, gudra sieviete! Nu, kur tas varēja palikt!?!!!”
Iedomājos kaimiņus, kurus varētu būt pievilinājusi kūkas smarža. Balkons ir atvērts. Izeju pa durvīm, paskatos apkārt. Te nav iespējams iekļūt no āra. Eju atpakaļ virtuvē ar pilnībā sagrautu psihi. Nezin kāpēc prātā nāk “X-faili. Slepenās lietas”… Iedomājos citplanētiešus, kuri alkatīgi rij manu kūku savā “šķīvī” un sāku pilnā balsī smieties… Izdzeru glāzi ūdens. Atveru trauku mazgājamo mašīnu, lai ieliktu tajā tukšo glāzi… un man pretī raugās mana kūka… Durtiņas turpat – blakus… Bet man laiks doties atvaļinājumā!
Avots: adme.ru
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS

Esi dabiska!:)

maska uz sejas2
Pirms mēneša kādā iepazīšanās saitā iepazinos ar puisi. Ļoti jauki komunicējām – viņš bija inteliģents, izglītots un laipns ar lielisku humora izjūtu. Vienu vārdu sakot – īsts princis. Tā mēs sarakstījāmies, vēlāk arī sazvanījāmies pa telefonu.
Apmēram pirms nedēļas viņš man saka: labāk sazvanāmies skype. Es tikko biju iesmērējusi matu masku, pa virsu uzvilkusi plastmasas maisiņu un vēl pa virsu – bērnu zeķubikses ar Vāģiem. Tā es vienmēr daru – reizi nedēļā iesmērējos ar dadžu eļļu un galvā uzvelku šīs zeķubikses – lai eļļa netek acīs un lai tā siltumā labāk iesūcas.
Tad, lūk, viņš man saka: sazvanāmies skype. Es viņam atbildu, ka labi, sazvanāmies, tikai bez video….. gribu, lai pirmo reizi tu mani ieraudzītu “dzīvajā” ar meikapu un skaistu frizūru. Puisis kulturāls, piekrita.
Zvana…. Kā es atbildēju un nepiefiksēju, nezinu….Atbildēju.
Tātad, sākam runāties, skatos viņam kaut kada dīvaina sejas izteiksme – tāda kā samulsusi, bailīga…. mute pavērta, acis nervozi šaudās…. Domāju, nu varbūt iesnas, nedaudz apslimis, elpo ar muti…. Varbūt nervozē….
Un es tik runāju ar zeķubiksēm galvā….. zeķubikšu staras kā zaķim ausis – gar sāniem karājas….. balss man tada samtaina, cenšos radīt iespaidu….un paralēli plūkāju uzacis!!!! Meitenes, jūs jau ziniet, kāda mums ir sejas izteiksme, kad raustām uzacis….. acis piemiegtas, mute puspavērta. Pa smuko!
Pēc tam vēl panēmu spoguli, pārbaudīju sakodienu…..zobu starpas (tas viss sarunas laikā). Piedodiet par intīmajiem sīkumiem, pastaipīju degunu, pārbaudīju, vai tur nav kāds nodevīgs izlīdis matiņš. Atradu, ar pincetīti izrāvu…. Tā smuki pašķobījos, mēs visas tā protam…. (viņš taču neko neredz!!!!) Vēl piedevām sāka tecēt maska garām maisiņam un zeķubiksēm, un – taisni ausī…. Paņemu vates kociņus un pie reizes iztīrīju ausis.
Pat briesmīgākajā sapnī ko tādu nenosapņosi. Tas viss kādu piecu minūšu garumā! Un, ja sākumā viņš tikai mirkšķināja acis un rādijā izbrīnītu seju, tad uz beigām jau nervozi ķiķināja. Un pamazām, beidzot sarunu, vienojāmies brīvdienās satikties…. Un te pēkšņi viņš saka: man ļoti patīk tas, ka esi atvērta, atklāta un bez kompleksiem……bet uz randiņu tu labāk nāc bez tām zeķubiksēm uz galvas, savādāk mūs nevienā kafejnīcā neielaidīs 🙂
Un tajā brīdī, meitenes, man visa mana dzīve gar acīm aizzibēja…..un es sapratu, ka esmu atbildējusi ar video….Ar zeķubiksēm- Vāģiem uz galvas, raustot uzacis, rakājoties pa zobiem, degunu un ausīm…. Ak, Dievs!!!! Es parbīlī ātri atslēdzos, viņš pārzvanīja un smējās kā traks. Teica, ka pirmajā mirklī ir juties “mana skaistuma apdullināts”. Pēc tam sapratis situāciju un tad vienkārši centies noturēties nesmējies.

 

Avots: www.alibabaru.com/
Paldies Irčikam par ieteikumu 🙂 Smieties vienmēr ir veselīgi!:)
Tulkoja: Ginta FS

Man ir plāns!

dievs smejas3

— Man ir plāns!
(Dievs aizgūtnēm smejas)
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka es zinu, ka tev ir plāns.
— Nopietni?
— Protams, kā gan tu domā, no kurienes tas radies?
— Tu aiz tā stāvi?
— Jā, es stāvu aiz visa!
— Aiz visa, visa?
— Aiz visa.
— Es domāju, ka man ir brīva griba…..
— Es zinu.
— Zini?
— Jā, kā tad tu domā, no kurienes tev atnāca šī doma?
— Tātad, arī tas?
— Jā, viss.
— Pagaidi, bet man taču ir iespēja izvēlēties. Piemēram, es varu izvēlēties, vai man tev ticēt vai neticēt…
— Es zinu, to es viltīgi izdomāju, man pašam tas ļoti patīk. Īpaši es mīlu to momentu, kad tu savu ticību maini uz pilnīgi pretējo.
— Man sāk šķist, ka tu esi sadists.
— Var jau būt, galu galā, es taču esmu tevis radīts.
— Manis radīts? Un es domāju, ka es esmu tevis radīts!
— Es zinu…

Autors: Ram Tzu (Veins Likermans) “Bezspēka ceļš”
Tulkoja: Ginta FS

Labam garastāvoklim

suns_berni3

Vienkāršā maģija

Ofisā salūza dators. Izsauca speciālistu. Tas atbrauca un visu salaboja.

Stāsta aculiecinieks – ofisa darbinieks:

«Atnāca programmētājs, paskatījās uz datoru, pacēla rokas pret debesīm, kaut ko nobubināja, pagrieza manu krēslu 10 reizes pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, iespēra ar kāju datoram, vēl reizi nočukstēja kādus buramvārdus un aizgāja. Viss sāka darboties. Īsts mags!».

Stāsta programmētājs:

«Mani izsauca, jo bija salūzis dators. Darbinieks acīmredzot bija nervozs, visu laiku grozījies uz sava krēsla, rezultātā datora kabelis aptinies ap krēsla kāju un izrāvies no ligzdas. es atpiņķerēju vadu. Pēc tam pastūmu datoru nedaudz tālāk, iespraudu kabeli un aizgāju».

Kā strādā līdzsvarošana.

Ekonomikas profesors pastastīja, kā reiz “izgāzis” pārbaudījumā veselu grupu studentu.

Grupa pastavēja uz to, ka komunisms “strādā” labāk par visām citām iekārtām un, ka neviens tajā nebūs bagātāks vai nabagāks par citiem. Visi būs vienādi. Lieliska līdzsvarošana!

Profesors teica: labi, veiksim šajā grupā eksperimentu, spēlēsim komunismu. Visas atzīmes tiks līdzsvarotas, visi saņems vienādas atzīmes – tadā veidā neviens netiks izgāzts un neviens nesaņems teicamu atzīmi.

Pēc pirmā pārbaudes darba visas atzīmes tika novienādotas un visi saņēma atzīmi “labi”. Tie studenti, kuri mācījās cītīgi, bija noskumuši un dusmīgi. Tie, kuri maz mācījās un bija viduvējības – laimīgi. Uz otro pārbaudes darbu tie studenti, kuri tā jau mācījās maz, nemācījās vispār, bet tie, kuri visu laiku bija mācījušies cītīgi, šoreiz mācijās mazāk, jo arī viņiem negribējās piepūlēties un gribējās kaut maziņu “haļavu”. Otrā parbaudes darba beigu atzīmes visiem bija “apmierinoši”. Neviens vairs nepriecājās.

Kad pienāca laiks trešajam parbaudes darbam, gala atzīme visiem bija “neapmierinoši”.

Rezultāts tā arī neuzlabojās, jo pastavīgās ķildas un naidīgums attiecības grupā pasliktināja, jo neviens taču negrasījās macīties citu vietā. Komunisms bija zaudējis.

Reiz manā pagalmā ienāca suns…

Reiz mana pagalmā ienāca vecs, noguris suns. Spriežot pēc kakla siksnas un suņa apaļā, nobarotā vēdera, viņam bija mājas, kur par viņu rūpējās. Suns mierīgā solī pienāca pie manis, es to noglaudīju, tas man nolaizīja roku un ienāca man līdzi mājā. Pavisam lēni izgāja cauri priekšnamam, aizgāja līdz vieistabas stūrim, apgūlās un aizmiga. Pēc stundas. tāpat lēnām. piecēlās un devās uz durvīm. es to izlaidu un suns mierīgā solī aigāja.

Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt, “saveicinājās”, atkal ienāca mājā, un atkal devās uz viesistabas stūri, un aizmiga, un atkal gulēja stundu. Tā turpinājās vairākas nedeļas. Man kļuva interesanti un es viņa kakla siksnai piespraudu zīmīti: «Gribētos zināt, kurš ir šī brīnišķīgā suņa saimnieks un vai viņš zin, ka viņa suns katru dienu nāk uz manu māju pagulēt?»

Nākamajā dienā suns atnāca un pie kakla siksnas tam bija atbildes zīmīte: «Suns dzīvo mājā, kur kopā ar viņu dzīvo sešu bērnu ģimene, diviem no kuriem nav vēl divi gadi. Suns vienkārši cenšas izgulēties. Drīkst, es arī rītdien kopā ar viņu atnākšu pagulēt?»

Katram ir iespēja

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.

— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!

Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.

Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.:)

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

No skolēnu sacerējumiem :)

10418240_246467852210351_6265324306174187313_n

1. Saules ceļu, ko viņa noiet dienas laikā, var pielīdzināt arī cilvēka ceļam uz pasaules. Arī saule, tāpat kā cilvēks, skaisti rītos uzlec.

2. Lai iegūtu pienu, vajag slaucīt govis.

3. Mēs ziemā ēdam to, ko mamma savārījusi.

4. Kaimiņu zemju iedzīvotāji mūs iepriecina ar savu dabisko gāzi.

5. Puškins ļoti daudzās vietās bija jūtīgs.

6. Apdzīvotība Austrālijā ir 4 kvadrātcilvēki uz vienu metru.

7. Nataša Rostova gribēja kaut ko teikt, bet atvērušās durvis, aizvēra viņai muti.

8. Skalbes pasakas nobeidzas ar laimīgām beigām.

9. Galvenais dzīvē būtu, lai es izskatītos glauns un izskatīgs.

10. Edgars par Kristīni nemaz nerūpējas, bet visu naudu nodzer viens pats.

11. Bibliotēkā ienāca zēns un meitene. Viņi bija brāļi.

12. Suvorovs bija īsts vīrietis un gulēja ar parastiem zaldātiem.

13. Ar Raini es iepazinos jau bērnudārzā, kur viņš stāvēja pie sienas.

14. Govis nedrīkst ātri skriet, lai neizlīst piens.

15. Kad rakstnieks iegāja sevī, no viņa nāca laukā dzeja.

16. Pēc tam, kad cilvēki pārtrauca būt mērkaķi, tie kļuva par ēģiptiešiem.

17. Mani vecāki pērk tikai pelēko tualetes papīru, jo tas jau reiz ir ticis izmantots un tā mēs palīdzam apkārtējai videi.

18. Vīrieši nevar precēt vīriešus, jo tad neviens nevar vilkt līgavas kleitu!

19. Oņeginam bija smagi iekšā, tāpēc viņš atnāca pie Tatjanas atviegloties.

20. Daudzpunkte lietota tāpēc, ka tas teikums var turpināties, bet negrib ar to tekstu baigi uzbāzties.

21. Pie mums vīrieši drīkst precēt tikai vienu sievieti, to sauc par vienveidīgumu.

22. Mūsu mājās, katram ir sava istaba. Tikai tētim nav, viņam ir jāguļ pie mammas.

23. Dzīvības apdrošināšana ir tā nauda, ko saņem, kad izdzīvo nāvējošu negadījumu.

24. Ādams un Ieva dzīvoja Parīzē.

25. Sliekas nevar iekost, jo viņām priekšā un aizmugurē ir tikai astes.

26. Zivju pirkstiņi jau sen ir miruši. Tie vairs nevar peldēt.

27. Persiks ir kā ābols ar paklāju pa virsu.

28. Pavasaris ir pirmais no četriem gadalaikiem. Tad vistas dēj olas un zemnieki kartupeļus.

29. Zoodārzā ir forši. Tur var redzēt dzīvniekus, kādi pat neeksistē.

30. Zemeslode griežas 365 dienas katru gadu. Katrus četru gadus viņai vajag vienu dienu vairāk, un tas kā reiz tieši februārī. Kāpēc es gan nezinu. Varbūt tāpēc, ka februāri ir aukstāks un tad ir nedaudz grūtāk griezties.

31. Pie savas teorijas Darvins strādāja kā zvērs.

32. Manai tantei bija tik spēcīgas locītavu sāpes, ka viņa nevarēja pacelt rokas virs galvas. Un kājas tāpat.

33. Biznesmenis skaitīja, jo neko citu jau vienatnē nevar iesākt.

34. Mazais princis varēja ceļot kosmosā, bet mūsu bērnībā pieejams tikai televizors.

35. Mājās ierodas mīkla un es sāku gatavot piparkūkas.

36. Tur ir divi komati, jo vārds ‘lūdzu ir iebāzts teikumā.

37. Valsts prezidents Andris Bērniņš.

38. Rīgu dibināja 1201.gadā un no tā brīža arhitektūrā maz kas mainījies.

39. Vārds “Kompakti” nozīmē dzīvot mazā dzīvoklītī un nedārgi.

40. Nostāsts ir nereāls gadījums dzīvē.

Avots: http://www.fenikssfun.com

Kaimiņu būšana :)

kaimini7

Naktī mājas priekšā uz asfalta parādījās uzraksts: “Zaķīt, es tevi mīlu!”. Ar baltu emaljas krāsu – pāri visai sētnieka pavirši noslaucītajai ietvei. Visas sešdesmit mājā dzīvojošās “zaķīša vecuma” sievietes (no 10 līdz 60 gadiem) šorīt izskatījās noslēpumaināk par visiem kosmosa melnajiem caurumiem. Katras no viņām sejā varēja lasīt pārliecību par to, ka vēstījums domāts tieši viņai.

– Cik aizkustinoši, – pievērtām acīm skaļi sapņoja viena no sievietēm. – Īsts vīrietis, romantiķis. Man šķita, ka tagad jau vairs tā neviens neprot izrādīt uzmanību!
– Protams, – turpināja kāda cita. – Un tikai viena vienīgā zin, ka tas rakstīts tieši viņai.
– Jā, tikai viņa skaidri zin! – piesarka pirmā. – Bet nevienam to nestastīs.
– To manai Mašai rakstīja, – atzīmēja kāda no hipotētiskajiem zaķīšiem tēvs.
– Nu, nu. Kļūdu nav! – iebilda sievietes. – tagadējā jaunatne tā neuzrakstītu.
– Taču rokraksts līdzens, – izmeta aizskartais tēvs. – Cilvēks ar labu redzi rakstījis. Tā kā – ne jums!

Tā, vārds pa vārdam, un sākās dzimumu, paaudžu un sociālo slāņu konflikts. Ar kautiņu, lamām un saplēstām krellēm. Atbraukusī policijas vienība ar interesi noskatījās trakojošo zaķīšu cīniņā un tikai pēc pusstundas visus izšķīra.

No rīta uzraksts mainījās. Kāds pārlaboja datus un tagad jau konkrētāk varēja lasīt – «Zaķīt no sestā stāva, es tevi mīlu!». Zaķīši no pārējiem stāviem sajutās aizvainoti savās dziļākajās jūtās.

– Maita tāds! – paziņoja četrdesmit gadīgs eks-zaķis no piektā stāva. – Lai tā saķēpātu asfaltu, daudz jau prāta nevajag! Labāk puķes būtu uzdāvinājis.
– Nemaz nerunā!, – vinu atbalstīja kaimiņiene, kuras sejā varēja redzēt vakardienas konfliktā iegūtos romantiskos skrāpējumus. – Labāk būtu skaidri un konkrēti vārdu uzrakstījis, tā vietā, lai šādus ķeburus rakstītu, ja reiz krāsas nav žēl.

Sestā stāva zaķīši no saviem augstumiem vēroja kaimiņus un sapņaini ieskatījās sevī. Šo aizdomīgi sapņaino sejas izteiksmi nesaprata kādas no potenciālajiem zaķīšiem vīrs. Viņš gribēja izteikt sievai aizrādījumu par viņas nepiedienīgo uzvedību, bet nejauši pagrūda to, par lielu prieku pārējām kaimiņienēm. Ģimenes konflikts visu acu priekšā atkal izvērtās skaļā bļaušanā un apvainojumos.

Nākamajā naktī uzraksts tika aizkrāsots un no rīta melniem burtiem uz baltā fona varēja lasīt «Pardon, kļūdiņa! Zaķītis no piektā stāva! Mīlu tevi!».

Jau no sešiem rītā pie uzraksta sāka vākties skatītāji no blakus kāpņutelpām. Un, ne velti. Tieši septiņos vakardienas konflikta vietā paradījās nevainīgi cietusī sieviete no sestā stāva un sapļaukāja savu vīru, apsaukājot to par greizsirdīgo āzi. Vīrs vainīgi pukstēja un ar dusmām lūrēja uz nelaimīgo uzrakstu. Sievieti atbalstīja pārējās mājas iedzīvotājas un gluži kā demonstrācijā skandēja saukļus pret neuzticīgajiem lauleņiem, ieliekot tajos visu sirds degsmi un gadiem krājušās dusmas. Vīrieši juta līdz savam bēdu biedram, taču skaļi neuzdrošinājās protestēt.

– Skat, kā iedzina cilvēkus ķezā, – nopūtās kāds piecdesmitgadīgs vīrietis. – Varēja taču klusām austiņā to pateikt savam zaķītim. Kāpēc tautu tracināt!
– Tu vari savējai to austiņā čukstēt katru dienu – viņa pat vērību tev nepiegriezīs, – uzbruka kaimiņiene.
– Man, piemēram, jau divdesmit gadus neviens neko austiņā nečukst– un nekas. Pagaidām nomiris neesmu! – vainīgi noburkšķēja vīriņš.
– Ja, ja, – sieviete žēlīgi pašūpoja galvu un atkal pievērsās interesantajiem notikumiem pie uzraksta.
– Piektajā stāvā neprecētu sieviešu nav!– pēkšņi iekliedzās viens no vīriešiem.
– A, ko! Vai tad precētā iemīlēties nevar? – uzvilkās piektā stāva sievietes. – Kas, mēs nesmukas? Ko tu klusē? Tavu sievu apsaukā, bet tu? Tā arī stāvēsi?

Atbraukusī policijas brigāde izsauca papildspēkus un jau trīs ekipāžas noskatījās konfliktā un lika likmes par to, kurš uzvarēs. Pēc tā visa, izšķīra kautiņa dalībniekus un sastadīja 23 administratīvos protokolus par kaušanos sabiedriskā vietā.

No rīta uz asfalta bija rakstīts:«Un ko tad visas vistas tā piepūtušās? Zaķīts mans ir vīrietis no piektā stāva! Mīlu tevi, zaķīt!» Mājas parvaldnieks, to ieraudzījis, nopūtās un uzreiz izsauca četras policijas vienības un četru ātros.

– Kāpēc četrus? – izbrīnījies jautāja dispečers. – Kas jums tur notiek?
– Mums piektajā stāvā četri zaķīši dzīvo! – paskaidroja pārvaldnieks. – Un visi precējušies. Tā kā pasteidzieties – tūliņ būs arī cietušie.

– Ak, tu, jāklis! – piektajā stāvā atsjanēja brēciens un plīstošu trauku skaņa – atkal notika sadzīves skandāls ar vardarbības un mantas bojāšanas pazīmēm.
– Eu! – iekliedzās kaimiņi no pagalma. – Tā nav godīgi! Nāciet lejā, lai visi redz!
– Tūliņ, – uz piektā stāva balkona izskrēja sieviete ruļļiem matos. – Neaizšķērsojiet ceļu ātrajiem!

Sanitāri aiznesa divus cietušos. Vēl viens zaķīts iznāca pats, lepni paceltu galvu, ar uzsisto aci pārlaida skatienu pūlim, pieglauda strauji sirmojošos matus un ironiski noteica:

– Lupatas!

Pasmaidīja savu bezzobaino smaidu un noģība.

– Eee, tauta… – uztraucās pūlis. – Kur ceturtais? Varbūt jāiet viņam palīgā? Varbūt jāuzlauž durvis? Varbūt viņš jāatkaro tai trakajai fūrijai?
– Kas te par sapulci? – pagalmā iznāca pēdējais no zaķīšeim. – Jums nav ko darīt?

Pūlis sastinga – vīrietis bija glīti noskuvies, saķemmēts, labi ģērbts, sasmaržojies un vispār – izskatījās nepieklājīgi labi. Saposies kā uz Zagsu.

Viņam pa pēdām iznāca sieva, demonstratīvi sakārtoja vīram kaklasaiti un žilbinoši uzsmaidīja kaimiņiem.

– Verka, tu ko? Kaut kāda nejūtīga? – noelsās sievietes.
– Ko tā? – brīnījās Verka. – Es taču to rakstīju. Savējam! Es tak viņu mīlu – domāju, ņemšu un uzrakstīšu. Un kas tur slikts?
– Tagad pasaki, Verka, tu vispār esi normāla? – iekliedzās kaimiņi visi vienā balsī.
– It kā normāla, – Verka paraustīja plecus. – Un jūs?

 

Jauku un priecīgu jums dienu!:)

Tulkoja: Ginta FS