Man ir plāns!

dievs smejas3

— Man ir plāns!
(Dievs aizgūtnēm smejas)
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka es zinu, ka tev ir plāns.
— Nopietni?
— Protams, kā gan tu domā, no kurienes tas radies?
— Tu aiz tā stāvi?
— Jā, es stāvu aiz visa!
— Aiz visa, visa?
— Aiz visa.
— Es domāju, ka man ir brīva griba…..
— Es zinu.
— Zini?
— Jā, kā tad tu domā, no kurienes tev atnāca šī doma?
— Tātad, arī tas?
— Jā, viss.
— Pagaidi, bet man taču ir iespēja izvēlēties. Piemēram, es varu izvēlēties, vai man tev ticēt vai neticēt…
— Es zinu, to es viltīgi izdomāju, man pašam tas ļoti patīk. Īpaši es mīlu to momentu, kad tu savu ticību maini uz pilnīgi pretējo.
— Man sāk šķist, ka tu esi sadists.
— Var jau būt, galu galā, es taču esmu tevis radīts.
— Manis radīts? Un es domāju, ka es esmu tevis radīts!
— Es zinu…

Autors: Ram Tzu (Veins Likermans) “Bezspēka ceļš”
Tulkoja: Ginta FS

Labam garastāvoklim

suns_berni3

Vienkāršā maģija

Ofisā salūza dators. Izsauca speciālistu. Tas atbrauca un visu salaboja.

Stāsta aculiecinieks – ofisa darbinieks:

«Atnāca programmētājs, paskatījās uz datoru, pacēla rokas pret debesīm, kaut ko nobubināja, pagrieza manu krēslu 10 reizes pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, iespēra ar kāju datoram, vēl reizi nočukstēja kādus buramvārdus un aizgāja. Viss sāka darboties. Īsts mags!».

Stāsta programmētājs:

«Mani izsauca, jo bija salūzis dators. Darbinieks acīmredzot bija nervozs, visu laiku grozījies uz sava krēsla, rezultātā datora kabelis aptinies ap krēsla kāju un izrāvies no ligzdas. es atpiņķerēju vadu. Pēc tam pastūmu datoru nedaudz tālāk, iespraudu kabeli un aizgāju».

Kā strādā līdzsvarošana.

Ekonomikas profesors pastastīja, kā reiz “izgāzis” pārbaudījumā veselu grupu studentu.

Grupa pastavēja uz to, ka komunisms “strādā” labāk par visām citām iekārtām un, ka neviens tajā nebūs bagātāks vai nabagāks par citiem. Visi būs vienādi. Lieliska līdzsvarošana!

Profesors teica: labi, veiksim šajā grupā eksperimentu, spēlēsim komunismu. Visas atzīmes tiks līdzsvarotas, visi saņems vienādas atzīmes – tadā veidā neviens netiks izgāzts un neviens nesaņems teicamu atzīmi.

Pēc pirmā pārbaudes darba visas atzīmes tika novienādotas un visi saņēma atzīmi “labi”. Tie studenti, kuri mācījās cītīgi, bija noskumuši un dusmīgi. Tie, kuri maz mācījās un bija viduvējības – laimīgi. Uz otro pārbaudes darbu tie studenti, kuri tā jau mācījās maz, nemācījās vispār, bet tie, kuri visu laiku bija mācījušies cītīgi, šoreiz mācijās mazāk, jo arī viņiem negribējās piepūlēties un gribējās kaut maziņu “haļavu”. Otrā parbaudes darba beigu atzīmes visiem bija “apmierinoši”. Neviens vairs nepriecājās.

Kad pienāca laiks trešajam parbaudes darbam, gala atzīme visiem bija “neapmierinoši”.

Rezultāts tā arī neuzlabojās, jo pastavīgās ķildas un naidīgums attiecības grupā pasliktināja, jo neviens taču negrasījās macīties citu vietā. Komunisms bija zaudējis.

Reiz manā pagalmā ienāca suns…

Reiz mana pagalmā ienāca vecs, noguris suns. Spriežot pēc kakla siksnas un suņa apaļā, nobarotā vēdera, viņam bija mājas, kur par viņu rūpējās. Suns mierīgā solī pienāca pie manis, es to noglaudīju, tas man nolaizīja roku un ienāca man līdzi mājā. Pavisam lēni izgāja cauri priekšnamam, aizgāja līdz vieistabas stūrim, apgūlās un aizmiga. Pēc stundas. tāpat lēnām. piecēlās un devās uz durvīm. es to izlaidu un suns mierīgā solī aigāja.

Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt, “saveicinājās”, atkal ienāca mājā, un atkal devās uz viesistabas stūri, un aizmiga, un atkal gulēja stundu. Tā turpinājās vairākas nedeļas. Man kļuva interesanti un es viņa kakla siksnai piespraudu zīmīti: «Gribētos zināt, kurš ir šī brīnišķīgā suņa saimnieks un vai viņš zin, ka viņa suns katru dienu nāk uz manu māju pagulēt?»

Nākamajā dienā suns atnāca un pie kakla siksnas tam bija atbildes zīmīte: «Suns dzīvo mājā, kur kopā ar viņu dzīvo sešu bērnu ģimene, diviem no kuriem nav vēl divi gadi. Suns vienkārši cenšas izgulēties. Drīkst, es arī rītdien kopā ar viņu atnākšu pagulēt?»

Katram ir iespēja

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.

— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!

Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.

Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.:)

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

No skolēnu sacerējumiem :)

10418240_246467852210351_6265324306174187313_n

1. Saules ceļu, ko viņa noiet dienas laikā, var pielīdzināt arī cilvēka ceļam uz pasaules. Arī saule, tāpat kā cilvēks, skaisti rītos uzlec.

2. Lai iegūtu pienu, vajag slaucīt govis.

3. Mēs ziemā ēdam to, ko mamma savārījusi.

4. Kaimiņu zemju iedzīvotāji mūs iepriecina ar savu dabisko gāzi.

5. Puškins ļoti daudzās vietās bija jūtīgs.

6. Apdzīvotība Austrālijā ir 4 kvadrātcilvēki uz vienu metru.

7. Nataša Rostova gribēja kaut ko teikt, bet atvērušās durvis, aizvēra viņai muti.

8. Skalbes pasakas nobeidzas ar laimīgām beigām.

9. Galvenais dzīvē būtu, lai es izskatītos glauns un izskatīgs.

10. Edgars par Kristīni nemaz nerūpējas, bet visu naudu nodzer viens pats.

11. Bibliotēkā ienāca zēns un meitene. Viņi bija brāļi.

12. Suvorovs bija īsts vīrietis un gulēja ar parastiem zaldātiem.

13. Ar Raini es iepazinos jau bērnudārzā, kur viņš stāvēja pie sienas.

14. Govis nedrīkst ātri skriet, lai neizlīst piens.

15. Kad rakstnieks iegāja sevī, no viņa nāca laukā dzeja.

16. Pēc tam, kad cilvēki pārtrauca būt mērkaķi, tie kļuva par ēģiptiešiem.

17. Mani vecāki pērk tikai pelēko tualetes papīru, jo tas jau reiz ir ticis izmantots un tā mēs palīdzam apkārtējai videi.

18. Vīrieši nevar precēt vīriešus, jo tad neviens nevar vilkt līgavas kleitu!

19. Oņeginam bija smagi iekšā, tāpēc viņš atnāca pie Tatjanas atviegloties.

20. Daudzpunkte lietota tāpēc, ka tas teikums var turpināties, bet negrib ar to tekstu baigi uzbāzties.

21. Pie mums vīrieši drīkst precēt tikai vienu sievieti, to sauc par vienveidīgumu.

22. Mūsu mājās, katram ir sava istaba. Tikai tētim nav, viņam ir jāguļ pie mammas.

23. Dzīvības apdrošināšana ir tā nauda, ko saņem, kad izdzīvo nāvējošu negadījumu.

24. Ādams un Ieva dzīvoja Parīzē.

25. Sliekas nevar iekost, jo viņām priekšā un aizmugurē ir tikai astes.

26. Zivju pirkstiņi jau sen ir miruši. Tie vairs nevar peldēt.

27. Persiks ir kā ābols ar paklāju pa virsu.

28. Pavasaris ir pirmais no četriem gadalaikiem. Tad vistas dēj olas un zemnieki kartupeļus.

29. Zoodārzā ir forši. Tur var redzēt dzīvniekus, kādi pat neeksistē.

30. Zemeslode griežas 365 dienas katru gadu. Katrus četru gadus viņai vajag vienu dienu vairāk, un tas kā reiz tieši februārī. Kāpēc es gan nezinu. Varbūt tāpēc, ka februāri ir aukstāks un tad ir nedaudz grūtāk griezties.

31. Pie savas teorijas Darvins strādāja kā zvērs.

32. Manai tantei bija tik spēcīgas locītavu sāpes, ka viņa nevarēja pacelt rokas virs galvas. Un kājas tāpat.

33. Biznesmenis skaitīja, jo neko citu jau vienatnē nevar iesākt.

34. Mazais princis varēja ceļot kosmosā, bet mūsu bērnībā pieejams tikai televizors.

35. Mājās ierodas mīkla un es sāku gatavot piparkūkas.

36. Tur ir divi komati, jo vārds ‘lūdzu ir iebāzts teikumā.

37. Valsts prezidents Andris Bērniņš.

38. Rīgu dibināja 1201.gadā un no tā brīža arhitektūrā maz kas mainījies.

39. Vārds “Kompakti” nozīmē dzīvot mazā dzīvoklītī un nedārgi.

40. Nostāsts ir nereāls gadījums dzīvē.

Avots: http://www.fenikssfun.com

Kaimiņu būšana :)

kaimini7

Naktī mājas priekšā uz asfalta parādījās uzraksts: “Zaķīt, es tevi mīlu!”. Ar baltu emaljas krāsu – pāri visai sētnieka pavirši noslaucītajai ietvei. Visas sešdesmit mājā dzīvojošās “zaķīša vecuma” sievietes (no 10 līdz 60 gadiem) šorīt izskatījās noslēpumaināk par visiem kosmosa melnajiem caurumiem. Katras no viņām sejā varēja lasīt pārliecību par to, ka vēstījums domāts tieši viņai.

– Cik aizkustinoši, – pievērtām acīm skaļi sapņoja viena no sievietēm. – Īsts vīrietis, romantiķis. Man šķita, ka tagad jau vairs tā neviens neprot izrādīt uzmanību!
– Protams, – turpināja kāda cita. – Un tikai viena vienīgā zin, ka tas rakstīts tieši viņai.
– Jā, tikai viņa skaidri zin! – piesarka pirmā. – Bet nevienam to nestastīs.
– To manai Mašai rakstīja, – atzīmēja kāda no hipotētiskajiem zaķīšiem tēvs.
– Nu, nu. Kļūdu nav! – iebilda sievietes. – tagadējā jaunatne tā neuzrakstītu.
– Taču rokraksts līdzens, – izmeta aizskartais tēvs. – Cilvēks ar labu redzi rakstījis. Tā kā – ne jums!

Tā, vārds pa vārdam, un sākās dzimumu, paaudžu un sociālo slāņu konflikts. Ar kautiņu, lamām un saplēstām krellēm. Atbraukusī policijas vienība ar interesi noskatījās trakojošo zaķīšu cīniņā un tikai pēc pusstundas visus izšķīra.

No rīta uzraksts mainījās. Kāds pārlaboja datus un tagad jau konkrētāk varēja lasīt – «Zaķīt no sestā stāva, es tevi mīlu!». Zaķīši no pārējiem stāviem sajutās aizvainoti savās dziļākajās jūtās.

– Maita tāds! – paziņoja četrdesmit gadīgs eks-zaķis no piektā stāva. – Lai tā saķēpātu asfaltu, daudz jau prāta nevajag! Labāk puķes būtu uzdāvinājis.
– Nemaz nerunā!, – vinu atbalstīja kaimiņiene, kuras sejā varēja redzēt vakardienas konfliktā iegūtos romantiskos skrāpējumus. – Labāk būtu skaidri un konkrēti vārdu uzrakstījis, tā vietā, lai šādus ķeburus rakstītu, ja reiz krāsas nav žēl.

Sestā stāva zaķīši no saviem augstumiem vēroja kaimiņus un sapņaini ieskatījās sevī. Šo aizdomīgi sapņaino sejas izteiksmi nesaprata kādas no potenciālajiem zaķīšiem vīrs. Viņš gribēja izteikt sievai aizrādījumu par viņas nepiedienīgo uzvedību, bet nejauši pagrūda to, par lielu prieku pārējām kaimiņienēm. Ģimenes konflikts visu acu priekšā atkal izvērtās skaļā bļaušanā un apvainojumos.

Nākamajā naktī uzraksts tika aizkrāsots un no rīta melniem burtiem uz baltā fona varēja lasīt «Pardon, kļūdiņa! Zaķītis no piektā stāva! Mīlu tevi!».

Jau no sešiem rītā pie uzraksta sāka vākties skatītāji no blakus kāpņutelpām. Un, ne velti. Tieši septiņos vakardienas konflikta vietā paradījās nevainīgi cietusī sieviete no sestā stāva un sapļaukāja savu vīru, apsaukājot to par greizsirdīgo āzi. Vīrs vainīgi pukstēja un ar dusmām lūrēja uz nelaimīgo uzrakstu. Sievieti atbalstīja pārējās mājas iedzīvotājas un gluži kā demonstrācijā skandēja saukļus pret neuzticīgajiem lauleņiem, ieliekot tajos visu sirds degsmi un gadiem krājušās dusmas. Vīrieši juta līdz savam bēdu biedram, taču skaļi neuzdrošinājās protestēt.

– Skat, kā iedzina cilvēkus ķezā, – nopūtās kāds piecdesmitgadīgs vīrietis. – Varēja taču klusām austiņā to pateikt savam zaķītim. Kāpēc tautu tracināt!
– Tu vari savējai to austiņā čukstēt katru dienu – viņa pat vērību tev nepiegriezīs, – uzbruka kaimiņiene.
– Man, piemēram, jau divdesmit gadus neviens neko austiņā nečukst– un nekas. Pagaidām nomiris neesmu! – vainīgi noburkšķēja vīriņš.
– Ja, ja, – sieviete žēlīgi pašūpoja galvu un atkal pievērsās interesantajiem notikumiem pie uzraksta.
– Piektajā stāvā neprecētu sieviešu nav!– pēkšņi iekliedzās viens no vīriešiem.
– A, ko! Vai tad precētā iemīlēties nevar? – uzvilkās piektā stāva sievietes. – Kas, mēs nesmukas? Ko tu klusē? Tavu sievu apsaukā, bet tu? Tā arī stāvēsi?

Atbraukusī policijas brigāde izsauca papildspēkus un jau trīs ekipāžas noskatījās konfliktā un lika likmes par to, kurš uzvarēs. Pēc tā visa, izšķīra kautiņa dalībniekus un sastadīja 23 administratīvos protokolus par kaušanos sabiedriskā vietā.

No rīta uz asfalta bija rakstīts:«Un ko tad visas vistas tā piepūtušās? Zaķīts mans ir vīrietis no piektā stāva! Mīlu tevi, zaķīt!» Mājas parvaldnieks, to ieraudzījis, nopūtās un uzreiz izsauca četras policijas vienības un četru ātros.

– Kāpēc četrus? – izbrīnījies jautāja dispečers. – Kas jums tur notiek?
– Mums piektajā stāvā četri zaķīši dzīvo! – paskaidroja pārvaldnieks. – Un visi precējušies. Tā kā pasteidzieties – tūliņ būs arī cietušie.

– Ak, tu, jāklis! – piektajā stāvā atsjanēja brēciens un plīstošu trauku skaņa – atkal notika sadzīves skandāls ar vardarbības un mantas bojāšanas pazīmēm.
– Eu! – iekliedzās kaimiņi no pagalma. – Tā nav godīgi! Nāciet lejā, lai visi redz!
– Tūliņ, – uz piektā stāva balkona izskrēja sieviete ruļļiem matos. – Neaizšķērsojiet ceļu ātrajiem!

Sanitāri aiznesa divus cietušos. Vēl viens zaķīts iznāca pats, lepni paceltu galvu, ar uzsisto aci pārlaida skatienu pūlim, pieglauda strauji sirmojošos matus un ironiski noteica:

– Lupatas!

Pasmaidīja savu bezzobaino smaidu un noģība.

– Eee, tauta… – uztraucās pūlis. – Kur ceturtais? Varbūt jāiet viņam palīgā? Varbūt jāuzlauž durvis? Varbūt viņš jāatkaro tai trakajai fūrijai?
– Kas te par sapulci? – pagalmā iznāca pēdējais no zaķīšeim. – Jums nav ko darīt?

Pūlis sastinga – vīrietis bija glīti noskuvies, saķemmēts, labi ģērbts, sasmaržojies un vispār – izskatījās nepieklājīgi labi. Saposies kā uz Zagsu.

Viņam pa pēdām iznāca sieva, demonstratīvi sakārtoja vīram kaklasaiti un žilbinoši uzsmaidīja kaimiņiem.

– Verka, tu ko? Kaut kāda nejūtīga? – noelsās sievietes.
– Ko tā? – brīnījās Verka. – Es taču to rakstīju. Savējam! Es tak viņu mīlu – domāju, ņemšu un uzrakstīšu. Un kas tur slikts?
– Tagad pasaki, Verka, tu vispār esi normāla? – iekliedzās kaimiņi visi vienā balsī.
– It kā normāla, – Verka paraustīja plecus. – Un jūs?

 

Jauku un priecīgu jums dienu!:)

Tulkoja: Ginta FS

Tas tik ir nummurs!

rods-reels

Menedžeris jautā:

— Vai jums ir pieredze pārdevēja darbā?
Jaunais cilvēks sparīgi atbild:
— Protams, tur, no kurienes es atbraucu, es strādāju par pārdevēju!
Menedžerim jaunais cilvēks iepatikās:
— Sāciet darbu tūlīt.
Pirmā darba diena bija ļoti saspringta, bet jaunais puisis tika galā. Dienas beigās menedžeris piegāja pie pārdevēja:
— Un cik cilvēku šodien pie jums nopirka preces?
— Viens.
— Viens? Mūsu tirdzniecības centrā pārdevēji vidēji apkalpo 20-30 pircējus dienā! Jā-a… Un par kādu summu iepirkās Jūsu apkalpotais pircējs?
— 102 516 dolāri un 17 centi.
— Ko-o-o? 102 tūkstoši 516 dolārus un 17 centus?! Ko tad Jūs viņam pārdevāt?
— Sākumā es viņam pārdevu mazu makšķernieku āķīti, pēc tam jau lielāku un pēc tam jau pašu lielāko. Pēc tam es viņam pārdevu pašu modernāko makšķeri. Tad, kad biju iesaiņojis šos pirkumus, es viņam pajautāju, kur viņš taisās makšķerēt? Viņš atbildēja, ka Somu jūras līcī. Uz to es viņam teicu, ka tur bez laivas neiztikt.
Mēs aizgājām uz laivu nodaļu un es viņam ieteicu nopirkt dīzeļdzinēja laivu ar diviem motoriem. Viņam tā ļoti iepatikās, taču sāka šaubīties, vai viņa sporta auto to pavilks. Mēs devāmies uz automašīnu nodaļu un es ieteicu nopirkt PAJERO džipu ar piekabi. To viņs arī nopirka. Lūk, to visu nopirka mans pirmais klients. Menedžeris, izbolījis acis, sekoja sava jaunā pārdevēja stāstam:
— Jūs gribat teikt, ka cilvēks atnāca nopirkt makšķernieku āķi un rezultātā nopirka makšķeri, laivu un džipu ar piekabi?
— Nē, nē! Viņš atnāca nopirkt paciņu tamponu savai sievai. Bet es viņam teicu, ka par cik brīvdienas tāpat izbojātas, tad labāk doties makšķerēt..

Tulkoja: Ginta FS

Tā gadās :)

vestule

Dārgā Sieva!

Rakstu Tev vēstuli, lai paziņotu, ka es no Tevis aizeju uz visiem laikiem. Es biju labs, mīlošs vīrs visus mūsu kopdzīves 7 gadus un neko par to nesaņēmu pretī…
Pēdējās divas nedēļas bija īpaši briesmīgas. Pēdējais piliens manā pacietības traukā bija Tava bosa zvans, kas vēstīja, ka esi aizgājusi no darba. Pagājušonedēļ Tu atnāci mājās un nemaz nepamanīji, ka man ir jauna frizūra, ka esmu pagatavojis Tavu mīļāko ēdienu un pat to, ka man ir jaunas zīda apakšbikses. Tu paēdi divu minūšu laikā, noskatījies visas savas ziepju operas un uzreiz aizgāji gulēt. Es tik sen neesmu dzirdējis, ka Tu būtu teikusi, ka mīli mani: Tu negribi darīt ko tādu, kas vieno vīru un sievu. Vai arī Tu satiecies ar kādu citu? Vai arī esi pārstājusi mani mīlēt? Lai kas tas arī nebūtu, es aizeju.

Tavs BIJUŠAIS VĪRS

P.S. Pat necenties mani atrast. Mēs ar Tavu māsu pārvācāmies uz Austrumvirdžīniju – uz visiem laikiem! Laimīgu palikšanu.

Dārgais Bijušais Vīrs!

Sen mani nekas nav tā iepriecinājis kā Tava vēstule. Patiešām esam precēti jau septiņus gadus, bet nosaukt Tevi par labu vīru, man ir ļoti grūti. Es skatos ziepju operas, lai kaut nedaudz apslāpētu Tavu vēlmi čīkstēt un žēloties. Kaut gan pēdējā laikā arī tas nepalīdz. ES IEVĒROJU Tavu jauno frizūru pagājušajā nedēļā, bet viss, ko šai sakarā gribēju teikt – “ar to Tu izskaties gluzī kā bāba!” Taču, par cik mana mamma man iemācīja vai nu teikt tikai labu, vai arī paklusēt, es izvēlējos otro. Kad pagatavoji manu mīļāko ēdienu, laikam sajauci mani ar manu māsu, jo es jau septiņus gadus neēdu cūkgaļu.
Runājot par tavām jaunajām zīda apakšbiksēm: es aizgriezos tāpēc, ka pie tām bija palikusi cena – 49.99$, iespējams, tā bija tikai sakritība, taču iepriekšējā rītā mana māsa no manis aizņēmās 50$. Neskatoties uz to, es tomēr Tevi mīlēju un domāju, ka varēsim iemācīties sadzīvot. Tāpēc, kad loterijā vinnēju 10 miljonus dolāru, es pametu darbu un nopirku divas biļetes uz Jamaiku. Taču atgriežoties mājās, es atklāju, ka esi aizbraucis. Laikam jau nekas nenotiek tāpat vien.
Ceru, Tu būsi laimīgs ar manu māsu jaunajā dzīvē. Mans jurists teica, ka pateicoties Tavai atvadu vēstulei, Tu no manis neizvilksi ne kapeikas. Tā, kā: veiksmīgi!

Tava BIJUSĪ SIEVA: bagāta un brīva!

P.S. Nezinu, vai esmu Tev teikusi, bet mana māsa Karla piedzima kā Karls…
Jauku dienu!

Tulkoja: Ginta FS