BŪT SILTUMĀ

Reiz es biju ciemos pie kāda cilvēka. Mēs dzērām tēju un runājāmies, bet pēc tam es gatavojos doties mājās, bet viņš teica, ka ir jau vēls, un labāk lai es palieku pie viņa.

Viņš to vēlējās. Bet es tajā brīdī ar apavu lāpstiņu palīdzēju sev uzvilkt kurpes. Uz mirkli mana roka sastinga un es sastingu, jo par muguru pārskrēja skudriņas.

Un es uzvilku kurpes un aizgāju.

Pēc tam es ilgi stāvēju pieturā, bet pēc tam ilgi braucu aukstā trolejbusā. Apsēdos sēdeklī tuvāk trolejbusa vadītājam, tāpēc, ka vairāk neviena cilvēka trolejbusā nebija. Bet man ļoti gribējās, lai blakus kāds ir. Man pat šķita, ka trolejbusa vadītājs uz mani kaut kā saprotoši skatās, it kā visu zinātu un saprastu.

Saprata, ka netālu no pieturas dzīvo cilvēks. Liels, spēcīgs un silts. Un, ja es pie viņa paliktu, tad no rīta viņš man uzvārītu kafiju, iespējams, pat brokastis pagatavotu. Bet tagad es braucu mājup, lai nonāktu savā aukstajā istabā. Šobrīd ir tāds draņķīgs laiks, kad apkure vēl nav pieslēgta, bet mājās siltuma ir maz. Un es uzvilkšu pidžamu, zeķes, vēl vienu jaku. Sasegšos ar segu un pledu. Saraušos čokurā un gaidīšu, kad beidzot sasildīšos. Bet naktī vienalga no aukstuma  pamodīšos. Un būs milzīga vēlme, lai šajā brīdī mani kāds apskautu. Nav pat svarīgi, kurš. Galvenais, ka viņš ir silts. Un, ja tūdaļ tas nenotiks, tad es vienkārši nomiršu. Un, lūk,es braucu trolejbusā mājup. Un vadītājs visu saprot.

Ka man ļoti gribējās palikt, bet es nevarēju. Un, ja es būtu palikusi, tad naktī pamostoties, mani noteikti apskautu. Bet pēc tam man atkal piezvanītu. Un man nāktos melot, ka esmu slima vai ļoti aizņemta. Un nezinu, kad atveseļošos vai atbrīvošos.

Tāpēc, ka mīlestības nebija.

Un patiesībā tā nav taisnība, ka man vienalga, kas mani naktī apskauj. Tāpēc, ka nav vajadzīgs kāds. Ir vajadzīgs savs.

Es nevaru būt blakus vīrietim, kurā man nav interesanti klausīties. Kad viņš kaut ko stāsta, un ir nevis vienkarši neinteresanti, bet nāvīgi garlaicīgi. Un nav pat spēka un vēlmes kaut pieklājības pēc māt ar galvu, vai piebalsot “jā”, “cik interesanti”, “piekrītu”. Bet, kad viņš apklust, kļūst vēl sliktāk. Jo viņš gaida, kad runāt sāksi tu. Bet tavā dzīvē patiesībā tik daudz kas ir noticis, tik daudz kā interesanta, smieklīga. Bet viņam to negribas stāstīt. Pat ne drusciņ. Un viņš var būt vislabākais cilvēks pasaulē, pat brīnišķīgs cilvēks. Un kādai citai meitenei ar viņu kopā būtu brīnišķīgi. Bet tev ir nekā. Jūs dzīvojat uz dažādiem viļņiem, atsķirīgās frekvencēs.

Es nevaru būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā nesmejos. Jo man vīrietis bez humora izjūtas ir tas pats, kas alkoholiķis vai mājas tirāns. Polozkova reiz rakstīja: “Nevar gulēt ar cilvēku, kurš nespēj tevi sasmīdināt”.

Gadās, ka vīrietis kaut ko pasaka un tad pats sāk skaļi smieties. Bet tu skaties uz viņu un domā. Ā, tātad tas bija joks. Skaidrs. 

Un arī šis vīrietis ir lielisks cilvēks. Simpātisks, rūpīgs, labestīgs, ļoti saimniecisks. Māju pats būvē, nesen jaunu auto nopirka, vienmēr atceras piezvanīt mammai. Bet man kopā ar viņu nav interesanti. Kāda cita meitene droši vien smietos. Bet es, nesmejos.

Un draudzene saka. “Nu, ko tu tik asi visu nogriezi! Vajadzēja vairāk pabūt ar viņu, pavērot, ieskatīties, varbūt vinš bija sanervozējies un tu uzreiz neievēroji visu labo?”

Es trīs stundas viņu vēroju. Trīs stundas. Bet savu cilvēku taču atpazīsti uzreiz, no pirmās frāzes. Tāpēc, ka tev ar viņu kopā ar viegli un labi. Un priecīgi. Un sarunāties ir viegli. Un klusēt.

Un tāpēc es tovakar uzvilku kurpes un aizgāju. Neskatoties uz to, ka vienai dažkārt ir ļoti auksti.

Un trolejbusa vadītājs to saprot.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Smejies biežāk!

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Mums vienmēr ir teikuši, ka nopietnība ir nepieciešama respektabilitātei: un tieši tāpēc daudzi cilvēki ir kļuvuši tik nopietni. Ne gluži tā, ka nopietni kāda īpaša iemesla dēļ, taču tagad nopietnība ir kļuvusi par viņu otro dabu; viņi pavisam ir aizmirsuši, ka nopietnība ir slimība, jo tas nozīmē, ka humora izjūta jūsos ir mirusi. Pretējā gadījumā dzīve mums apkārt būtu prieka pilna.
Ja jums būtu humora izjūta, jūs būtu izbrīnīti par to, ka nav laika būt skumjam, jo ik brīdi notiek kaut kas smieklīgs.

Cilvēki visu uztver tik nopietni, ka šī nopietnība kļūst viņiem par smagu nastu.
Mācieties vairāk smieties!
Es uzskatu, ka smiekli ir tikpat svēti kā lūgšanas.
OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Esi labestīgs pret savām kļūdām

smaids6

Esi tu pats.
Pateicies savai neveiklībai. Pasmaidi par to. Iedraudzējies ar savu nekompetenci. Smejies, kad paklūpi un nokrīti. Tie visi ir vērtīgi viļņi tavas personības neizskaidrojamajos plašumos.

Pilnība nav sasniedzama laikā, bet to pamanīt vari tikai tad, kad esi klātesošs. Nepilnība padara tevi reālu, atpazīstamu un tas ir brīnišķīgi.
Tu būsi konsekvents, kad nomirsi. Bet līdz tam svini sevi – mazliet dumju, sevi veco, savu brīnišķīgo nespēju atbilst jebkādiem standartiem.
Necenties novest sevi garīgajā komā. Kaut reizi pasaki kaut vienu nepareizu lietu.
Eksistē tāda brīvība, kas ļauj izdarīt kaut ko ne tā, būt labestīgam un iecietīgam pret savām kļūdām. Noskūpstīt zemi, uz kuras tu esi atdzimis, un pateikties saviem misēkļiem.

Neļauj tavam garīgumam iesaldēt tavu cilvēcību, tavu pazemību un, galvenais, tavu humora izjūtu.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS