Maigums

39954999_2362211900518567_3896975049164324864_n

Laiku pa laikam mēs dzīvē sastopam maigus cilvēkus. Maigums ir tikums, kuru ir diezgan grūti sastapt sabiedrībā, kas apbrīno rupjību un spēku.

Maigs ir tas, kurš ir uzmanīgs pret citu cilvēku stiprajām un vājajām pusēm, kam vairāk patīk būt kopā, nekā jebko sasniegt.

Maigs cilvēks soļo viegli, skatās ar maigumu, pieskaras godbijīgi.

Maigs cilvēks zin, ka patiesa izaugsme prasa rūpes nevis spēku.

Mūsu raupjajā un dažkārt nemierīgajā pasaulē maigums var būt spilgts atgādinājums par Dieva klātbūtni.

Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atver plaukstas

lūgšanas7

Tu vēl joprojām jūti rūgtumu tāpēc, ka cilvēki nebija tev pateicīgi par to, ko tu viņiem devi; tu vēl joprojām jūti skaudību pret tiem, kuru darbs ir labāk apmaksāts kā tavējais; tu vēl joprojām gribi atriebties kadam, kurš nepauda tev savu cieņu; tu vēl joprojām esi sarūgtināts par to, ka nesaņēmi gaidītās vēstules; vēl joprojām dusmojies, ka kāds tev garāmejot neuzsmaidīja.

Tu esi pieradis pie tā, dzīvo tā, it kā tas patiesībā tevi neuztrauc… tieši līdz tam brīdim, kad jāskaita lūgsnas.
Un tad viss atgriežas: rūgtums, naids, skaudība, vilšanās un vēlme atriebties. Bet visas šīs sajūtas nevis vienkārsi parādās un pazūd; tu sažņaudz tās savās rokās, tā, it kā tie būtu dārgumi, no kuriem tu nevēlies šķirties. Tu sēdi iestidzis šajā senajā rūgtumā, it kā nevarētu bez tā, it kā šķiroties no tā, tu varētu pazaudēt pats sevi.

… Patiesībā tu vari izrādīties ļoti stipri piesiets tādiem tumsas spēkiem kā aizvainojums un naids. Līdz brīdim, kamēr turpināsi auklēt savu cerību uz pilnīgu atmaksu, tu paliec cieši saistīts ar savu pagātni.
Dažkārt šķiet, ka tu slīksti šajā naidā un vēlmē atriebties, – un atklāj, ka stāvi renstelē ar sažņaugtiem kulakiem, nepieejams tam, kurš vēlas tevi dziedināt.Ja tu vēlies lūgties, tad pirmais jautājums: “Kā man atvērt tavus sažņaugtos kulakus?” Pilnīgi noteikti to nevar izdarīt ar agresijas palīdzību. Ne ar gribasspēku.
Varbūt tu spēsi atrast savu ceļu pie lūgšanām, ja uzmanīgi klausīsies vārdus, kuru eņģelis teica Zahārijam, Marijai, ganiem un sievietei pie kapenēm, – “Nebaidies!” Nebaidies no tā, Kurš vēlas ienākt tavās slepenajās istabās, un uzaicina atlaist tev to, pie kā tu tik krampjaini turies.
Nebaidies parādīt savas sviedriem noklātās monētas, par kurām vienalga neko nenopirksi.
Nebaidies piedāvāt savu naidu, rūgtumu un vilšanos Tam, Kurš ir tikai mīlestība un tikai mīlestība.
Pat tad, ja saproti, ka tev ir maz, ko vari parādīt, nebaidies to atklāt apskatei.
Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Tulkoja: Ginta FS

Par robežām

nepadodies

Kad saskaries ar citu cilvēku robežām – “Atvaino, taču es to nevaru tavā labā izdarīt!”, tu jūties atstumts. Tu nevari piekrist tam, ka citi nav spējīgi tev iedot visu to, ko tu no viņiem gaidi. Bet tu alksti neizmērojamas mīlestības, neierobežotas uzmanības un bezgalīgas atdeves. Daļēji tu tik ļoti ciet tieši tāpēc, ka nekad neesi novilcis savas mīlestības robežas. Tu atdevi visu, ko no tevis gribēja citi. Viņi prasīja vēl – tu devi vēl, kamēr nenonāci līdz pilnīgam spēku izsīkumam un sajūtai, ka tevi vienkārši ir izmantojuši.

Tikai uzstādot pašam savas robežas, tu varēsi atzīt un cienīt citu robežas, un būt par tām viniem pilnībā pateicīgs.

Saskarsmē ar tiem, kurus tu mīli, tavas prasības aizvien palielinās. Gala rezultātā tās tik ļoti nospiež tev tuvos cilvēkus, ka viņi ir spiesti no tevis bēgt, lai izdzīvotu.

Tev ir uzdevums – iemācies pats par sevi rūpēties tā, lai tavas vajadzības atrastos tavu robežu ietvaros, un tev nebūtu jāsaņem gūstā tie, kurus tu mīli. Mīlestība patiešām būs abpusēja tikai tad, kad katrs piederēs sev pilnā mērā un varēs būt pats, atdodot sevi otram.

Tātad, lai patiesi atdotu sevi un vēl lielākā mērā atbildētu par savām vajadzībām, tev jāiemācās noteikt savas mīlestības robežas.

Autors: Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta FS

Ievērot tuvākā svētību

evgenijs jurkins

Mūsdienu dzīves lielākā problēma ir tā, ka mēs esam parāk aizņemti meklējot pašapliecināšanos pavisam nepiemērotās vietās, lai pamanītu to, kā mūs svētī.

Ļoti bieži cilvēki par mums saka kaut ko labu, bet mēs atgaiņājamies ar frāzēm, līdzīgi: “ko nu, ko nu, tas jau nav nekas īpašs, nav vērts par to runāt….” – un tā tālāk. Parasti šos vārdus uzskata par pieticības un kautrīguma izpausmi, taču patiesībā mēs nepieņemam svētību, kura mums tiek dota. Mēs esam pārāk aizņemti ļaudis, mums nav laika pieņemt svētību!
Iespējams, iemesls tam, ka cilvēki tik reti pa īstam svētī citus, ir bedīgas sekas tam, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri no sirds ir gatavi PIEŅEMT tādu svētību. Mums ir ļoti grūti apstāties, ieklausīties, pievērst uzmanību kādam, un laipni pieņemt to, ko mums dod kā svētību.

Dzīve starp cilvēkiem ar ierobežotām prāta spējām man palīdz skaidri redzēt visas šīs lietas. No ārēji bezpalīdzīgiem cilvēkiem nāk ļoti daudz svētību, bet es vienmēr esmu aizņemts, vienmēr dzenos pēc kaut kā ļoti svarīga – kā es varu tās pieņemt?

Ādams, viens no manas kopienas locekļiem, nevar runāt, nevar pats apģērbties, nevar patstāvīgi staigāt, nevar paēst bez palīdzības. Taču viņam ir ļoti daudz svētību, ko dot tiem cilvēkiem, kas atrod laiku, lai pabūtu ar viņu, pieskartos viņam, vai vienkārši pasēdēt blakus.

Es vēl neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu pasēdējisi ar Ādamu ilgāku laiku, un nebūtu sajutis svētību. Šī svētība rodas no vienkāršas klātbūtnes…

Uzmanīga klātbūtne var palīdzēt mums ieraudzīt to, cik daudz svētību mūs sagaida šajā pasaulē: no nabagajiem, no cilvēkiem, kas mūs apstādina uz ceļa, no ziedošiem kokiem un svaigiem pumpuriem, kuri mums pastastīs par jaunu dzīvi, mūzikas un mākslas svētība, bet pats svarīgākais ir svētība, kas pie mums nāk caur pateicības vārdiem, vārdiem, kas pauž atbalstu, simpātijas un mīlestību.

Šos svetītos dārgumus nav jāizgudro. Tie jau ir šeit, tie ir mums apkārt it visur. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nepalaistu tos garām. Tā darbojas Gars un tas nav uzbāzīgs. Viņš vienkārši maigi atgādina mums par skaisto, spēcīgo, bet noslēpumaino Tā balsi, Kas sauc mūs vārdā un saka mums mīlestības vārdus.

Henrijs Nouvens

Foto: Jevgēņijs Julkins
Tulkoja: Ginta FS

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS

 

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS

 

Uztici savus mērķus un uzdevumus Dievam

dieva-griba1

Tu pastavīgi esi norūpējies par to, kā izdarīt pareizo izvēli. Tev priekšā ir tik daudz iespēju un tevi pastāvīgi nomoka jautājums: “Ko darīt un ko nedarīt?” Ir tik daudz konkrētu vajadzību, uz kurām tevi lūdz atsaukties. Kāds jāapciemo, kāds jāuzņem, ar kādu vienkārši jāpabūt kopā. Vienmēr ir jautājumi, kas prasa tavu uzmanību, grāmatas, kas jāizlasa un mākslas darbi, kas jāredz. Bet kas no tā visa patiešām ir Tavas uzmanības un laika vērts?

Sāc ar to, ka neļauj cilvēkiem un notikumiem valdīt pār tevi. Tu neesi brīvs, kamēr domā, ka tas viss tev ir vajadzīgs, lai kļūtu pašam par sevi. Šo lietu neatliekamību parasti diktē tava vēlme un vajadzība tikt atzītam un pieņemtam.

Tev pastāvīgi ir jāatgriežas pie avota – Dieva mīlestības pret tevi.

Dažādos veidos, bet tu centies pa savam salikt savas prioritātes. Tu rīkojies tā, it kā tev būtu daudz lietu, kuras ir vienlīdz svarīgas. Taču tas nozīmē, ka neesi nodevis sevi Dieva vadībai pilnībā, bet turpini cīnīties ar Dievu par tiesībām vadīt tavu dzīvi.

Pacenties nodot visus savus mērķus un uzdevumus Dieva rokās. Biežāk saki: “Ne pēc mana, bet Tava prāta lai notiek!”, Atdod Dievam visu savu sirdi un savu laiku. Ļauj viņam tev pateikt priekšā, kur iet un kā un kurā laikā atsaukties uz citu cilvēku pieprasījumiem. Dievs nevēlas, lai tu sevi mocītu un iznīcinātu. Spēku izsīkums, depresija, izdegšana liecina par to, ka tu nepildi Dieva gribu. Dievs rīkojas saudzīgi un ar mīlestību. Viņš vēlas, lai tu justos droši un mierīgi Viņa mīlestībā. Atļaujot sev pilnībā piesātināties ar šo mīlestību, tu brīvāk atšķirsi, kam Viņa vārdā esi sūtīts.

Nav viegli atdot Dievam visas savas lietas un nolūkus. Taču, jo sekmīgāk tu to darīsi, jo vairāk apzināsies to, ka laiks, kuru tu plāno, pieder Dievam. Bet Dieva laiks vienmēr ir laika pilnība.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”

Tulkoja: Ginta FS