Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVES GUDRĪBAS GRAUDI

Kāds jauns students kopā ar savu pasniedzēju bija iznācis pastaigā. Pēkšņi viņi ielas otrajā pusē ieraudzīja vecu apavu pāri, kurš acīmredzami piederēja nabadzīgam zemniekam, kurš raka zemi turpat netālu.

Students iesmējās un teica profesoram:
– Izjokosim šo vīru. Noslēpsim viņa apavus un skatīsimies, ko viņš iesāks.

Profesors atbildēja:
– Jaunais cilvēk, nekad nesmejies par otra bēdām un nelaimēm. Bet, ņemot vērā to, ka tu esi tik bagāts, tev patīkamāk būs, ja izdarīsi sekojošo: ieliec katrā no šī vīra zābakiem pa zelta monētai, bet pēc tam mēs abi paslēpsimies un vērosim, kas notiks.

Students tā arī izdarīja un viņi abi paslēpās aiz tuvējā koka. Zemnieks pabeidza savu darbu un devās uz to vietu, kur bija atstājis savus zābakus un mēteli.

Viņš uzvilka zābakus un acīmredzot sajuta tajos kaut ko. Sākumā domāja, ka tas ir akmens, bet drīz saprata, ka tā ir zelta monēta. Viņš izbrīnīts paskatījās visapkārt, bet nevienu nemanīja. Ielika monētu kabatā un vilka kājā otru zābaku, un atkal ieraudzīja tajā zelta monētu. Viņa acis pielija asarām un viņš nometās ceļos, pacēla acis pret debesīm un sāka pateikties. Savās lūgšanās viņš pieminēja smagi slimo sievu, bērnus, kuriem nebija ko ēst, bet tagad, pateicoties neredzamai rokai, kas iedeva monētas, viņi beidzot būs paēduši.

Students stāvēja, dziļi saviļņots no redzētā un acīs viņam bija asaras. Profesors jautāja:
– ja tu būtu pajokojis tā, kā sākumā vēlējies, vai tu būtu tik laimīgs, kā šobrīd?

Jauneklis atbildēja:
– Profesor, jūs man pasniedzāt visvērtīgāko mācību stundu dzīvē! Tagad es saprotu to, ko agrāk nesapratu: lielāku svētību piedzīvo nevis tas, kas saņem, bet tas, kurš dod.

Tāpēc, ja  vēlies izdarīt ko labu, dari to nekavējoties. Un tu to nekad nenožēlosi. Seko savai sirdsapziņai un nekad nenovirzies no savu vērtību ceļa….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pati augstākā kārtība

Kādā dzīves posmā vairums cilvēku sāk apzināties, ka ir ne tikai piedzimšana, augšana, laba veselība, prieki un uzvaras, bet arī zaudējumi, neveiksmes, slimības, vecums, sabrukšana, sāpes un nāve.

Parasti viņi to apzīmē kā “labs” un “slikts”, kārtība un nekārtība.
Arī dzīves “jēgu” cilvēki parasti asociē ar to, ko sauc par “labu”, taču šo labo parasti apdraud iznīcība, sakāve, sabrukšana; tam draud jēgas zudums un “sliktais”.
Tad jebkuri paskaidrojumi un attaisnojumi izrādās nepieņemami un dzīve zaudē jēgu.
Vienalga nekārtība agri vai vēlu, gaidi to vai negaidi ielauzīsies jebkura cilvēka dzīvē, neatkarīgi no tā, cik viņam ir apdrošināšanas polišu. Jo viņš var pēkšņi nonākt gan zaudējuma gan negadījuma, slimības, spēju zuduma, vecuma vai nāves varā.
Tomēr nesakārtotības ienākšanas cilvēka dzīvē un līdz ar to arī reiz ar prāta palīdzību atrastās jēgas zudums, var pavērt durvis uz daudz augstāku kārtību.
“Jo pasaules gudrība ir neprāts Dieva priekšā” teikts Bībelē.

Kas tad ir šī pasaules gudrība? Domu kustība un nozīme, kuru nosaka tikai domāšana.

Domāšana šķiro situācijas vai notikumus un padara tos izolētus. Tā nosauc tos par labiem vai sliktiem, tā, it kā tie varētu eksistēt paši par sevi.

Ja tu pārāk paļaujies uz savu domāšanu, tava realitate kļūst fragmentāra. Šī fragmentācija ir ilūzija, kas šķiet pat ļoti reāla, kamēr tu atrodies tās slazdos. Un tomēr, Visums ir neredzami vienots vesels, kur viss ir saistīts un nav nekā izolēta.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs saka

Un Dievs saka:
“Lai ko arī tu iemīlētu stiprāk par mani, es tev to atņemšu…”
Un, vēl:
“Nesaki: es neizdzīvošu bez viņa – es izdarīšu tā, ka tu izdzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas kādreiz devuši ēnu, nokaltīs, pietrūks pacietības, mīlestība, kuru tu domāji patiesu esam, pametīs tevi, tu būsi apjucis. Tavs draugs izrādīsies ienaidnieks, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda ir šī dīvainā pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies…”
“Nenokritīšu” – tu teiksi un nokritīsi, “nekļūdīšos” – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē – “tās ir beigas” – tu teiksi, un vienalga dzīvosi.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gudrība

Reiz dzīvoja divi rūķi. Vienu sauca Ah, otru – Uh. Abi viņi dzīvoja mājiņā, dziļa meža malā.

Ah katru dienu gāja mežā, baroja putnus, zvērus un katram atrada labus vārdus. Meža iemītnieki viņu mīlēja par viņa labestību un mīļumu. Daudzi gāja pie Ah brīžos, kad klājās grūti un bija vajadzīgs sirds siltums un atbalsts.
Uh mežā negāja. Caurām dienām viņš lasīja gudras grāmatas, cenzdamies kļūt arvien gudrāks. Tā pagāja mēneši, gadi. Kad Uh šķita, ka nu jau pietiekams skaits grāmatu izlasīts, vinš nolēma doties mežā, lai ar savām prāta spējām un gudrību pārsteigtu meža iemītniekus.
Katram, kuru sastapa, viņš kaut ko ieteica vai aizrādīja, mācīja “gudrības”, ironizēja par vājākajiem, pamācot tos. Viņš sev šķita gana gudrs, vieds un svarīgs. Tā pagāja vairākas dienas. Meža iemītnieki, saklausījušies viņa padomos, sāka vairīties no tikšanās ar Uh, centās mest viņam līkumu. Un viņu pārņēma garlaicība, viņš nespēja saprast, kāpēc viņa gudrās runas meža iemītniekos neizsauc apbrīnu un cieņu.

Un tad viņš jautāja brālim Ah, kāpēc tā notiek. Un Ah atbildēja: “Viss ir vienkārši. Lapsa nav Vilks. Vilks nav Lācis. Lācis nav Putns. Katrs rada savu likteni. Kāpēc gan iejaukties? Pajautās, izstāsti par to, ko zini, izstāsti to ar vienkāršiem, labiem vārdiem. Ja nejautā, nemāci, ļauj katram būt tam, kas viņš ir. Katram ir sava vieta. Un viedums nozīmē to saprast un pieņemt”…
Autors: Amu Mom
Foto: pixabay
​​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Kur palika redzesloks?

Reiz dzīvoja Plašs Redzesloks. Bet mamma pastāvīgi tam atgādināja – pietiek lidināties mākoņos. Savukārt skolā lika mācīties visu – no šejienes līdz šejienei. Un Redzesloks arvien sašaurinājās un sašaurinājās, kamēr kļuva par punktu…. Redzespunktu.
Autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS
Avots:sobiratelzvezd.ru

Visa pasaules gudrība

Kad ķēniņš Zālamans pēc saullēkta sagaidīšanas nokāpa no kalna, viņu kalna pakājē sagaidīja pūlis:

— Ķēniņ, Tu esi mūsu iedvesmas avots. Tavi vārdi dziedē sirdi, bet gudrība – apgaismo prātu. Mēs vēlamies klausīties Tevī. Saki, kas mēs esam?

Zālamans pasmaidīja un teica:

— Jūs esat Pasaules gaisma. Jūs esat Zvaigznes. Jū esat patiesības Svētnīca. Katrā no Jums ir Visums. Ļaujiet prātam saplūst ar sirdi, jautājiet savai sirdij, klausieties caur savu mīlestību. Dievišķi ir tie, kas saprot Dieva valodu.

 

— Kur ir dzīves jēga?

— Dzīve — tas ir ceļš, mērķis un apbalvojums. Dzīve — tā ir mīlestības deja. Jūsu sūtība — uzziedēt. BŪT — tā ir brīnišķīga dāvana pasaulei. Jūsu dzīve — Visuma vēsture. Un tāpēc dzīve ir skaistāka par visām teorijām. Uztveriet dzīvi kā svētkus, jo tā ir vērtība pati par sevi. Dzīve sastāv no šeit un tagad. Bet “tagad” jēga ir būt šajā mirklī šeit.

 

— Kāpēc mūs vajā nelaimes?

— Ko sējāt, to pļausiet. Nelaimes ir Jūsu izvēle. Nabadzība — cilvēku radīta. Bēdas — vienaldzības un nevēlēšanās zināt auglis. Apvainojot Jūs zaudējat spēku, iekārojot – izkaisat laimi. Mostaties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās. Bet tie, kuri sevī nav atraduši Dieva valstību — bezpajumtnieki. Par bezpajumtnieku kļūst tas, kurš velti tērē savu laiku. Nepārvēršat savu dzīvi bezjēdzīgā eksistēšanā. Neļaujiet pūlim samīdīt Jūsu dvēseli. lai bagātība nebūtu Jūsu lāsts.

 

— Kā pārvarēt nelaimes?

— Nenosodiet sevi, jo Jūs esat dievišķi. Nesalīdziniet sevi un nedaliet, esat par visu pateicīgi. Priecājieties, jo prieks dara brīnumus. Mīliet sevi, jo sevi mīlošie mīl visu. Svētiet briesmas, jo drosmīgie iegūst svētlaimi. Lūdzieties priekā — un bēdas ies Jums ar līkumu. Lūdzieties, bet netirgojaties ar Dievu. Un ziniet, atzinība — labākā lūgsna, laime — labākā barība Jūsu dvēselei.

 

— Kāds ir ceļš uz laimi?

— Laimīgi ir  MĪLOŠIE, laimīgi ir PATEICĪGIE. laimīgi ir MIERĪGIE. Laimīgi ir tie, kuri paradīzi atraduši sevī. Laimīgi ir tie, kuri dalās savos priekos un tie, kuri saņem dāvanas ar prieku. Laimīgi ir tie, kuri meklē. Laimīgi ir tie, kuri pamodušies. Laimīgi ir tie, kuri  spējīgi sadzirdēt Dieva balsi. Laimīgi ir tie, kuri piepilda savu sūtību. Laimīgi ir tie, kuri iepazinuši Vienotību. Laimīgi ir tie, kuri izbaudījuši apceres garšu. Laimīgi ir tie, kuri atrodas harmonijā. Laimīgi ir tie, kuri ieraudzījuši Pasaules skaistumu. Laimīgi ir tie, kuri atvērti saules gaismai. Laimīgi ir tie, kuri plūst kā upes. Laimīgi ir tie, kuri gatavi Laimi pieņemt. Laimīgi ir viedie. Laimīgi ir tie, kuri apzinās sevi. Laimīgi ir tie, kuri pieņēmuši un iemīlējuši sevi. Laimīgi ir tie, kuri slavē dzīvi. Laimīgi ir radošie. Laimīgi ir brīvie un laimīgi ir piedodošie.

 

— Kāds ir pārpilnības noslēpums?

— Jūsu dzīve — lielākā vērtība un Dieva dārgums. Un Dievs — cilvēka sirds lielākais dārgums. Bagātība, kas ir Jūsos nav izmeļama un pārpilnība Jums apkārt – bezgalīga. Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs no Jums tāds būtu. Un tāpēc, jo vairāk atdodiet, jo vairāk saņemiet. Laime stāv pie Jūsu namdurvīm. Atveriet durvis pārpilnībai un visu pārvērtiet Dzīves zeltā. Dievišķi ir tie, kas dārgumus atraduši sevī.

 

— Kā dzīvot šajā pasaulē?

— Dzeriet no katra dzīves mirkļa, jo nedzīvota dzīve rada skumjas. Un ziniet, kas iekšā – tas uz āru. Drūma pasaule — no drūmas sirds. Laime — tas ir Saullēkts. Apcere — tā ir saplūšana ar gaismu. Apgaismība — tā ir tūkstošiem sauļu spožums. Dievišķi ir tie, kuri alkst saules.

 

— Kā atrast harmoniju?

— Dzīvojiet vienkārši. Nevienam nenesiet ļaunu. neskaudiet. Lai šaubas attīra un neatnes bezspēcības sajūtu. Veltiet savu dzīvi skaistajam. Radiet mākslas dēļ, ne – atzinības. Lutiniet un lolojiet savus tuvos un mīļos. Parveidojat pagātni, aizmirstot to. Nesiet pasaulē ko jaunu. Piepildiet savu ķermeni ar mīlestību, jo mīlestība piešķir dzīvību.
Kur Mīlestība  — tur Dievs.

 

— Kā sasniegt dzīves pilnību?

— Laimīgais pārvērš daudzus. Nelaimīgie paliek vergi, jo laime mīl Brīvību. Patiess prieks ir tur, kur Brīvība. Uzziniet un iemācieties LAIMES MĀKSLU! Atverieties pasaulei un Pasaule atvērsies Jums! Atsakoties no pretestības, Jūs kļūstat par valdnieku.

Zālamans paskatījās uz visiem ar mīlestību un piebilda: — Bet daudz vairāk Jums atklās KLUSUMS…
Tikai esiet Jūs PAŠI!

Dzīvojat harmonijā! Esiet Jūs PAŠI!

 

Avots: www.cluber.com.ua/

Tulkoja: Ginta FS

Īsts Meistars

Džalaladins Rumi ir viens no sufisma dižgariem – dzejnieks, mistiķis, filosofs un mūziķis. Daudzi cilvēki nāca pie viņa, lai saņemtu gudru padomu un mierinājuma vārdus. Reiz pie viņa atnāca sieviete ar savu dēlu un teica:

— Es esmu izmēģinājusi visus iespējamos un neiespējamos veidus, bet dēls mani neklausa. Viņš ēd pārāk daudz cukura. Lūdzu, pasakiet viņam, ka tas ir kaitīgi veselībai. Viņš jūs noteikti klausīs, jo ciena jūs.

Rumī paskatījās uz zēnu, ieraudzīja viņa acīs uzticēšanos un teica:

— Atnāciet pie manis pēc trim nedēļām.

Sieviete izbrīnīta neizpratnē skatījās uz viņu. Ļaudis nāca pie Rumi no tālām zemēm un viņš palīdzēja tiem atrisināt lielas problēmas uzreiz… Taču viņa paklausīja un atnāca pēc trim nedēļām. Rumi paskatījās uz zēnu un teica:

— Nāciet vēl pēc trim nedēļām.

Sieviete nenocietās un paprasīja, kas par lietu. Bet Rumi atkārtoja teikto.

Kad viņi atnāca trešo reizi, Rumi teica zēnam:

— Dēliņ, paklausi manam padomam, neēd tik daudz cukuru, tas ir kaitīgi tavai veselībai.

— Ja jau jūs man to sakāt, Meistar, es paklausīšu un cukuru vairs neēdīšu, — atbildēja zēns.

Pēc tam sieviete palūdza zēnu pagaidīt viņu uz ielas. Kad tas izgāja, viņa jautāja Rumi, kāpēc vinš to nepateica jau pirmajā reizē, tas taču ir tik vienkārši? Džalaladins atzinās viņai, ka pats mīlēja ēst cukuru un, pirms dot kadam padomu, viņam pašam nācās atbrīvoties no šīs vājības. Sākumā viņš domājis, ka pietiks ar trim nedēļām, taču kļūdījies…

Viena no īsta Meistara pazīmēm ir tā, ka viņš nekad nemācīs otram to, kam pats nebūs izgājis cauri. Meistars, pirmkārt, ir godīgs pats pret sevi. Viņa vārdi saskan ar viņa darbiem. Meistara vārdi nāk no viņa pesronīgās pieredzes, viņa gudrība dzīvo viņā, ne svētajos rakstos.
Te vietā būs atcerēties čaņu teicienu: “Kad labs cilvēks sludina viltus macību, šī mācība kļūst par patiesu. Kad slikts cilvēks sludina patiesu mācību, tā kļūst par viltus mācību.”
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS