Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis