Dzīves pieskārieni. Uzliec vārīties tējkannu.

zaļā tējkanna76

Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…

Dzīvojiet tagad!

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par skarbajiem skolotājiem

skarbais skolotājs1

Mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mācīties ir viegli un patīkami. Taču katram no mums ceļā gadās skarbi skolotāji, kuri pārbauda mūsu izturību.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.

Par skolotājiem…

Jo ātrāk tas notiek, jo sarežģītāks ir uzdevums. Vairs ne viņa, bet tavs.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt  neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.

Katrs no mums, nokļūstot aiz savas iekšējās elles robežām, izdzīvo kā prot. Un kādam tu, pašam to nezinot, kļūsi par skarbo skolotāju.

Un nākas līdzcietīgi izturēties pret savu sajūtu iespēju robežām, jo viss mainās, ja to godīgi atzīstam, pakāpeniski, ar atvertu sirdi.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.

skarbais skolotājs12

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nesūdzies!

prieks15

Savās lūgšanās nesūdzies Dievam par to, ka tev ir ļoti grūti.
Viņš var padomāt, ka tu vēl nezini, ko nozīmē patiešām grūti, un parādīs tev, kā tas ir.
Saki Dievam, ka tev viss ir labi.
Un tad viņš padomās: “Ak, dārgais, tu vēl nemaz nezini, kā tas ir – pa īstam labi!”
Autors nezināms

Pārstāj žēloties un šauj!

lokasavejs

— Meistar, — reiz jautāja māceklis, — kāpēc ir tik daudz grūtību, kas traucē mums sasniegt mērķus, novirza mūs no izvēlētā ceļa, cenšas mums likt atzīt savu bezspēcību?
— Tas, ko tu sauc par grūtībām, — atbildēja meistars, — patiesībā ir tava mērķa sastāvdaļa. Pārstāj ar to cīnīties.
Tikai padomā par to un ņem vērā, kad izvēlēsies savu mērķi.
Iedomājies, ka tu šauj ar loku. Mērķis ir tālu, un tu to neredzi, jo zemi klāj bieza migla. Vai gan tu cīnīsies ar miglu? Nē, tu gaidi, kad uzpūtīs vējš un izdzenās miglu. Tagad mērķis ir redzams, taču vējš novirza no kursa tavas bultas. Vai gan tu cīnīsies ar vēju? Nē, tu vienkārši ņem vērā tā virzienu un pielabo savas bultas lidojumu nedaudz citā leņķī.
Tavs loks ir smags un ciets, un tev ir par maz spēka, lai stingri nostieptu tā stiegru.
— Taču ir ļaudis, kuri šauj viegli un lokani skaidrā bezvēja laikā, — apvainotā balsī teica māceklis. — Kāpēc tikai mans šāviens sastop savā ceļā tik daudz pretestības? Vai tiešām pasaule pretojas manai virzībai uz priekšu?
— Nekad neskaties uz citiem, — pasmaidīja meistars. — Katram ir savs loks, savas bultas un mērķis, un savs īstais laiks šāvienam. Viens par savu mērķi uzstāda precīzu trāpījumu, cits – iespēju iemācīties šaut.
Meistars pieliecās māceklim un klusā balsī teica:

— Un vēl, mans draugs, es vēlos tev atklāt briesmīgu noslēpumu. Migla neapklāj zemi tikai tāpēc, lai traucētu tavam šāvienam, un vējš nesāk pūst tikai tāpēc, lai novirzītu tavas bultas, cietais loks nav radīts tāpēc, lai tu apzinātos savu vājumu. Tas viss eksistē pats par sevi. Tu pats nolēmi, ka varēsi šajos apstākļos precīzi trāpīt mērķī. Tāpēc, vai nu pārstāj žēloties, vai nomierini savu lepnību un izvēlies kādu vieglāku mērķi. Tādu mērķi, kurā vari trāpīt precīzi…
Autors: Boriss Krumers
Tulkoja: Ginta FS