Kad tava pasaule šūpojas

Kad tava pasaule sāk šūpoties, tu automātiski pārcelies uz drošāko tās teritoriju. Tā psihe sevi aizsargā. Tā anestezē tavas sāpes, tavu šoku, tavu stresu ar tām lietām, kuras tu vislabāk proti darīt, un tās kļūst par tavu glābšanas laivu, kas tevi pārceļ neitrālos ūdeņos, lai uz mirkli vispār neuztvertu notiekošo.

Es atceros savu vecmāmiņu ar viņas milzīgajām segām, darinātām no lupatu gabaliņiem. Viņa kā klusējošs robots šuva tās dienām un naktīm, metodiski velkot ārā no vecas spilvendrānas daudzkrāsainus audumu gabaliņus. Tas nozīmēja, ka viss ir slikti.

Mans draugs Ļoška skrēja kā Forests Gamps, jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā krājot savus izmisuma kilometrus.

Mans maģiskās Pēterburgas maigais zieds Maija… Kad es pieķēru viņu uz grīdas ar bumpbuļcepuri galvā zīmējam savus zīmējumus, es sapratu, ka viņai ir tāpat kā manai vecmāmiņai.

Kad nomira mana māsa, es noliku telefona klausuli, paņēmu no plaukta grāmatu, un lasīju to līdz nākamajam rītam. Es neatceros, par ko bija stāsts tai grāmatā, bet zinu to, ka tā mani paglāba.

Kāds mans pacients atzinās, ka visus savus dzīves satricinājumus izdzīvoja garāžā, kārtojot savus instrumentus un mehāniski darot atslēdznieka darbus uz sava mazā darbagalda.

Stass savas slimības saasinājuma laikā, kad bezspēcīgi ir pat visspēcīgākie farmakoloģiskie līdzekļi, bez atlīdzības strādā par nedziedināmi slimo ļaužu kopēju. Tādā veidā ar līdzcietību nosedzot savu bezspēcību un aizejot no savām personiskajām ciešanām.

Kas tev patīk? Ko tu vari? Kur tev ir iespēja paslēpties, kad grūti? Radošums, darbs, cilvēki? Domā par to tagad. Ieliec sevi tajā pirms pasaule sāk šūpoties. Un tā šūposies, jo nav tādu pasauļu, kas būtu statiskas. Viss šūpojas un nekas par to nebrīdina iepriekš. Un tāpec ir svarīgi, ka tev ir sava rūpīgi kopta saliņa, uz kuras tu uzkāpsi, kad palīdzība vēl tikai būs ceļā, un dažkārt pat, iespējams, nebūs skaidrs, vai vispār kāds palīdzēs…

Viss pāriet. Taču nav vārdu, kas kaitina vairāk kā šie, brīdī, kad tas viss notiek. Lai katram ir kur iet. Lai sākumā būtu iespēja izdzīvot, bet pēc tam jau dziedināt savas brūces…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis