Katram savs scenārijs un laiks

Kā rāda realitāte, laiki tomēr vienmēr ir līdzīgi: tie svēti godā savas, pat visnežēlīgākās likumsakarības un atkal un atkal kāpj uz rūpīgi saglabātajiem grābekļiem, lai pēc tam varētu ilgstoši rāpties ārā no drupām un sapņot, ka pēc tādām mācībstundām un zaudējumiem vairs nekad… 

Bet, kā saka, bēdas pāries, bailes aizmirsīsies.
Un pie jebkādām personīgajām nesakritībām ar polārajiem viedokļiem, mūs visus vieno kopīgs fakts par to, ka pārmaiņas ir jāatzīst, jāatrod relatīva stabilitāte un jāsper pirmie soļi nenoteiktības teritorijā.

Jā, katram ir savi veidi kā tikt galā ar apstākļiem. Arī pilnīga bezdarbība ir veids: veids kā ļaut laikam visu izlemt tavā vietā. Un tas nav ne slikti ne labi. Tā vienkārši ir izvēle.
Un droši vien ir bezjēdzīgi skraidīt vienam pie otra, iedomājoties, ka kāds pārāk iegrimis savā izmisumā brīdī, kad beidzot vajadzētu saņemt sevi rokās, bet kāds parāk pozitīvi uzmundrina savu dziļi noslēpto trauksmi ar skaļu lozungu “viss būs labi”.
Tas ir bezjēdzīgi, jo katram ir savas emocionālas distances un savs dzīves scenārijs, kurā, iespējams, ir kāds personīgais karš, kas ilgst gadiem un kas ļoti spēcīgi pazeminājis spēju asi uztvert to, kas notiek ārpusē.

Ja kāds neko nezin par otru, tas nenozīmē, ka tā nav.
Visiem vajadzīgs absolūti atšķirīgs laiks, lai sinhronizētu savu dzīves ritmu ar notiekošo.

Un tāpēc, ne tik asi, maigāk….
Pret sevi un citiem. Nav vērts no augšas. Un nav vērts lemt otra vietā.
Vienmēr kārdinošāk ir pievilkt skrūves otra galvā, taču, jo vairāk to gribās, jo ticamāk, ka tās atskrūvējušās pašam…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Krioloģija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni. Uzliec vārīties tējkannu.

zaļā tējkanna76

Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…

Dzīvojiet tagad!

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas brīdis, kad sākas īstā dzīve

ista dzive3

Kad pienāk brīdis izdarīt svarīgu izvēli, cilvēks paliek viens. Izņemot viņu pašu neviens neaizvāks visus viņa  krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī.

Īstā dzīve sākas brīdī, kad cilvēks satiekas ar izmisuma un bezizejas sajūtu par to, ka nekā cita viņam vairs nebūs. Ka liktenis ir tieši tāds un pieredzi neizmainīsi. Ka ļoti daudz ko tu neesi spējīgs mainīt. Ka ar tuviniekiem un radiem neko nepadarīsi, lai kā arī censtos. Ka vecāki iedeva to, ko iedeva, un to vairs neizlabosi un arī neaizmirsīsi. Ka sapņi par citu realitāti ir tikai sapņi. Un, ka tikko kā jāizdara svarīga izvēle, cilvēks paliek viens. Ka nav iespējams neko nejust  bez sekām organismam.  Ka, izņemot viņu pašu, neviens neaizvāks visus krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī. Un, ka viss šis kritiens lejup vēl nav beidzies.

Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar visu iepriekš minēto, un ir spējīgs to izturēt. Nenogrimt, neaizmirsties fantāzijās, neaizēst un neaizdzert savu sāpi, nenospiest to, bet tieši – izturēt un turklāt vēl palikt dzīvs un jutīgs

Un tieši ar šo jutīgumu, vientulību un atbildību sākt spert individuālus soļus. Pieņemt personīgus un, iespējams, absolūti nepopulārus lēmumus. Uzdrošināties kustēties savā virzienā, saprotot, ka nav nekādu garantiju.

Tomēr es nezinu nevienu, kurš izgājis cauri šai bezizejai, izniris otrā pusē, nostājies uz savām kājām un aizgājis savu paša ceļu, būtu nožēlojis to.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS