Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Sāpes vajag izdzīvot

dveseles-sapes2

Ātrs laiks. Ātra jūtu nomaiņa. Nav vietas sāpju izdzīvošanai…

Cilvēki bieži vien iet pie psihologa tikai ar vienu mērķi – lai tūlīt, momentā apslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstatu just – un atkal skriešus dzīvē, darbā, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neraizētos. Lai dzīvotu un netraucētu uzmācīgās domas. Lai dzīvotu un nejustu.

Jo sāpes – tas ir par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur izjaukta nedalāmība, veselums, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas sāpīgi reaģē uz traumu, uz slimību, uz kļūmi darbā.

Ir izeja – kļūt par kiborgu, tad nesāpēs. Vispār nekad. Bet tad saulriets nepriecēs, vīns negaršos un kaķis murrājot nepieglaudīsies. Tas arī ir par jūtām.

Brūce neaizdzīst momentā. Labi, apsmērēsim to ar pretsāpju smēri. Vai uzliksim pārsēju. Bet brūce nesadzīs ātrāk, kamēr nebūs pilnībā nostrādājuši visi aizsardzības un atjaunošanās mehānismi. Nevar likt asinīm sarecēt ātrāk, kā tās sarec, un šūnām reģenerēties ātrāk. Viss notiek savā laikā ar savu noteikto ātrumu.

Tas pats notiek arī ar psihi. Tai vajag dot atstrādāt visus etapus. Neaizturēt to speciāli (nerakāties vaļējā brūcē). Vajag ļaut sev ATSLIMOT. Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupjš vārds sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Nevajag bēgt un glābties, vajag izdzīvot. Vajag izslimot. Kā gripas laikā, vajag atgulēties gultā, dzerot tēju ar citronu. Vajag pieņemt šo sāpi un šo stāvokli. Atzīt un nosaukt vārdā to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”, “Jā, es viņu baidos pazaudēt, nāvīgi baidos”. Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izliet savas dusmas. Ciest, skatoties fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vestules – nenosūtīt, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai izdzīvotu šīs sāpes. Pabūt tajās. Neaizsmērējot. Nepārslēdzoties. Nenovēršoties. Speciāli veltīt laiku apzinātai sāpju izdzīvošanai.

Pati psihe ieslēgs savus aizsargmehānismus. Ja netraucēsi tai, ieslēgs. Pārsāpēs un uz mirkli iestasies apātija un vienaldzība. Un pēc tam atnāks mierīga notikušā izpratne. Pēc tam – situācijas pieņemšana un vēlme doties tālāk. Tas, ko vēlējies saņemt uzreiz, nekavējoties, pašā sākumā. Saprotu, tā ir dīvaina recepte. Taču pats zini, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība beidzas, bet brūce pārstāj sāpēt tikai tad, kad aizdzijusi

Ar mīlestību,
Lilija Ahremčik

Tulkoja: Ginta FS