Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis