Par īstu ĢIMENI

Ģimene ir lieliska, ja tā patiešām ir ģimene, nevis noteikts skaits cilvēku, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pārnakšņo vienā vietā.
Nu, kā, nesaprotamu… Iemesli var būt dažādi. Iemesls – bailes, iemesls – tā vajag, iemesls – mēs taču esam radinieki, iemesls – infantilisms un nespēja uzņemties atbildību, iemesls – ko cilvēki teiks…
Viss ir skaidrs, taču vienlaikus skaidrs ir tas, ka tam nav nekāda sakara ar ģimeni.

Ģimene – tas vienmēr ir stāsts par godīgumu un vienmēr par cilvēkiem, kuriem nav jāskaidro, kam vajadzīgs godīgums. Tāpēc, ka, ja melosi tuvākajā teritorijā, tad bruņas nebūs iespējams novilkt. Bet dzīve bruņās nav dzīve, bet karš, kurā visi ir nelaimīgi.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem uzticība nav sen no modes izgājis morāls relikts vai saspringta instinktu ierobežošana, bet gan tas pats godīgums, bez kura ģimenei nav jēgas.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri var konfliktēt, var strīdēties, var nonākt krīzes situācijās, taču nevar viens otru pazemot… nepavisam nevar. Nevar būt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Nevar apzināti un sistemātiski nodarīt viens otram sāpes. Nevar cietsirdīgi izsmiet vājības un trūkumus. Nevar nodot.
Ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka atkal – tas nav godīgi.
Tur, kur ir viss augstāk pieminētais, tur ģimene pazūd. Pazūd pat tad, ja cilvēki turpina dzīvot kopā.

Es uzskatu, ka tieši godīgums, kā nepieciešamība un kā jebkuras cilvēciskas mijiedarbības pamats, ir pa īstam pieaugušu un attīstītu cilvēku pazīme.

Daudzie prakses gadi mani ir pārliecinājuši par to, ka pats pretīgākais un nepanesamākais starp cilvēkiem notiek tieši tad, kad viņi nespēj būt godīgi viens pret otru.
– Kad nevar viens otram pateikt, kas viņus patiesi nomāc.
– Kad kautrējas skaļi izteikt savas vēlmes.
– Kad ārēji piekrīt tam, kam nepiekrīt iekšēji.
– Kad viņi mīl vārdus: nevienam nav vajadzīga patiesība, tikai tāpēc, ka viņi nenormāli baidās to atklāt un atzīt.
– Kad tuvību saprot tikai kā mehānisku laulāto pienākumu pildīšanu, nevis kā iespēju būt godīgam ar saviem mīļotajiem cilvēkiem.
– Kad nodot viņiem ir vieglāk, kā aprunāties, noskaidrot un izlabot.

Visparastākie attaisnojumi gandrīz katrai krāpšanai pāru terapijā ir: “Man sen jau tas viss bija apnicis…. mani nesaprata…. man nedeva to, ko es gribēju…. pret mani ne tā izturējās… viss bija uzkrauts tikai uz maniem pleciem”. Taču uz jautājumu: “Vai jūs centāties runāt par šīm problēmām un risināt tās?”, atbilde bija vai nu vilcināšanās un beigās izspiests “nē”, vai arī attaisnošanās, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas.

Godīgums.
Ģimene ir spējīga mums palīdzēt atkopties pēc vissāpīgākajiem kritieniem, ja mums godīgi pašiem gribas tajā būt, atgriezties tajā pēc visa un no visurienes, un dalīties visā, kas mums ir.
Un, jā, dažkārt ģimene, kurā, piemēram, esi tikai tu un tavs suns, izrādās daudz vairāk ģimene, kā vesela gvarde cilvēku, kuri ar mokām pacieš viens otru, bet baidās godīgi to atzīt.

© Ļiļa Grad
Foto: Arthur Goulart
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS