Kā pareizi (ne)palīdzēt

glābsanas riņķis4.jpg

Es tev to nelūdzu… O, šī neērtā situācija, kad tu kaut ko dari cilvēka labā, bet viņš tev atbild: “Es tev to nelūdzu”. Vai arī, kad tu centies palīdzēt, bet, jo vairāk tu dari, jo ātrāk saruna (vai komunikācija vispār) izsīkst. Vai arī, kad tu palīdzi, palīdzi, bet vezums nekustas ne no vietas.

Tas aizvaino: jo tu taču tik ļoti iesaistījies, centies! Un tas izsit no sliedēm: sanāk, ka otram šī palīdzība vispār nav vajadzīga? Tu visu esi sapratis nepareizi? Vai arī tevi uzskata par muļķi? Viņš taču stāstīja, cik viņam ir slikti. Tu, kā jau draugs, atsaucies lūgumam pēc palīdzības. Kas vispār notiek?!
Taču fakts ir tāds, ka IR žēlošanās un IR lūgums pēc palīdzības. Žēlošanās nav lūgums. Cilvēks, aprakstot savas neveiksmes, var vienkārši žēloties, sūdzēties, nevēloties, ka kāds tajā kaut ko labotu. Tāpēc tad, kad tu pēkšņi sāc viņam dot padomus, ko darīt, viņš nesaprašanā var izvalbīt acis.
Cilvēks, kurš stāsta par savām problēmām, var negribēt neko mainīt savā situācijā, jo:

1. Tajā ir kādas viņam ļoti svarīgas lietas.
Tam, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir, var būt noteikts, un ne vienmēr acīmredzams iemesls.
Piemēram, no savas bērnības pieredzes cilvēks zin, ka var saņemt sociālos glāstus tad, kad viņam viss ir slikti. Pieņemsim, ka viņu žēloja un mīlēja tikai tad, kad viņš slimoja vai bija vēl kādi citi zaudējumi. Tad viņam nav vajadzīgs, lai viss būtu labi, jo tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz apkārtējo uzmanību.
Viņam vajag, lai viss paliktu, kā ir (kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka vinš necieš).
Vai arī klasiskais variants ar alkoholiķu ģimeņu iziršanu uzreiz pēc tam, kad  alkoholiķis atmet dzeršanu. Kā tikko situācija ir mainījusies, tas vairs nav vajadzīgs līdzatkarīgajam, jo tad viņš zaudētu savu “labā” statusu, salīdzinājumā ar “slikto” alkoholiķi.

2. Cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt.
Tā notiek. Lai pieņemtu palīdzību, attiecīgi, lai izmainītu kaut ko, ir jānobriest. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz. Dažkārt jāpaiet zināmam laikam, pirms cilvēks pats vēlēsies pielikt punktu, vai arī tikai komatu.

3. Nākotne izskatās vēl sliktāka kā tagadne.
Lai kaut ko mainītu, jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Priekšā jābūt kaut kam, kas vilina, kā dēļ cilvēks kaut ko mainīs. Ja priekšā nekas labs neradās, tad kamdēļ gan kaut ko mainīt? Dažkārt cilvēkam pietrūkst plašāka situācijas redzējuma, lai kaut ko mainītu.

4. Nav resursu.
Lai mašīna brauktu, ir nepieciešama degviela. Ar cilvēku ir līdzīgi. Viņam vajadzīgs ir kaut kas, kas viņu uzturētu, palīdzētu viņam kaut ko darīt. Dažkārt tas ir citu cilvēku viedoklis, kas apstiprina viņa taisnību. Noteikts daudzums šo viedokļu. Vai arī viņam ir vajadzīga atelpa, lai sakopotu un atjaunotu spēkus.

5. Gaida, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Dažkārt cilvēkam vajag, lai situācija atrisinātos pati no sevis, bez viņa aktīvas līdzdalības. Piemēram, lai mīļotais cilvēks pārstātu uzvesties negodīgi. Un kamēr vien cilvēkam ir ticība partnerim, tam, ka tas labosies, viņš pats neko nedarīs. Pretējā gadījumā, tas varētu nozīmēt, ka ir zudusi viņa ticība un cerības. Kamēr situācija nemainās, vēl joprojām paliek ticamība tam, ka viņš/viņa atgriezīsies, ka viss būs pa vecam u.t.t.

6. Grib, lai viss mainās, bet nav gatavs pats tā labā kaut ko darīt. 
Tā var būt infantilas personības, kas izaugusi siltumnīcas apstākļos, situācija, kad viņa pūles un centieni tika apslāpēti, sakot: “tu pats/pati to nespēsi”. Gadās, ka cilvēki savās ģimenēs gadiem ilgi spēlē spēles tikai tāpēc, lai pirmajiem nebūtu jasper pirmais solis, jo tas varētu nozīmēt, ka tad partnerim būtu iespēja kaut ko pārmest

7. Saprot, ka tas ir slikti, taču nezin, ka tas ir nedabiski un to var mainīt.
Tam piemēŗs ir cilvēki, kuri dzīvo vardarbības apstākļos. Nereti viņi saprot, ka tā ir vardarbība vai, ka tas ir netaisnīgi. Ja vecāku ģimenē viens otru nemitīgi mocīja, tad tas var šķist netaisnīgi, sāpīgi, un tomēr to var uzskatīt par normu.

8. Cilvēks tāpat zin, kas vinam jādara.
Un tas nav jautājums par to, kā viņam rīkoties. Viņam vienkārši gribās izrunāties, būt sadzirdētam. Lai viņu nemācītu dzīvot, bet vienkārši paskatītos acīs, paņemtu aiz rokas, apskautu, vienkārši pasēdētu blakus un uzklausītu, pateiktu, ka saprot viņu.

Nav mūsu darīšana, kas ir cilvēks, ja viņš kādu iemeslu dēļ izvēlās savas nelaimes lielisku perspektīvu vietā. Mūsu, kā potenciālo glābēju darīšana, nelīst tur, kur mūs nelūdz. Bet, ja mēs paši esam stāstītāji un sūdzībnieki, tad jārunā skaidra valoda: ko mēs vēlamies no citiem cilvēkiem.
Piemēram, pateikt: “es vēlos, lai tu mani vienkārši uzklausītu”, vai arī “pažēlo mani”, vai arī “man vajadzīga palīdzība”.
Saprast, vai šobrīd cilvēks žēlojas, vai lūdz mūsu palīdzību, var, uzdodot pareizos jautājumus. Piemēram: “vai tev vajadzīga palīdzība, vai arī tu vēlies vienkārši izrunāties?”
Ir svarīga arī atpakaļsaite. Var kaut ko piedāvāt un paskatīties uz viņa reakciju. Ja cilvēks nereaģē, turpinot stāstīt par savām nelaimēm, vai arī runā kaut ko nesakarīgu, vai arī spēlē spēli “jā, bet”, tas nozīmē, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Vai arī ir vajadzīga, taču tikai tad, kad viņš atradīsies nākamajā stadijā – gatavībā sākt kaut ko uzsākt darīt.

Tāpat arī ir svarīgi pārbaudīt, vai cilvēks ir gatavs kaut ko darīt pats, no kaut kā atteikties. Ja cilvēks nav gatavs kaut ko darīt, lai situāciju mainītu, tad tā ir tieši tā situācija, kuru atrisinot, tev neviens galvu neglaudīs. Ja cilvēks nav gatavs pats kaut ko darīt, tātad viņš nenes atbildību par savu izvēli. Tātad ir liela iespēja, ka arī par palīdzību viņš nepateiks paldies, un, iespējams, ka pat novels vainu uz savu glābēju, ja kaut kas noies greizi. Labākā gadījumā, cilvēks vienkārši nenovērtēs to, ko tu viņa labā esi darījis.
Autors: Jeļena Sultanova
Avots: https://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements