Mīļākā cilvēku spēle – Glābējs

“Upuris”-“Glābējs”-“Agresors” – labi zināms destruktīvas spēles trīsstūris, kuru spēlē visi.
Bet pie mums, Krievijā, es ievēroju visvairāk glābēju. Kaut kā – tā mēs esam audzināti – nenodarboties ar savu dzīvi, bet aktīvi nodarboties ar svešu.
Kolīdz kaut kur dzirdam vai izlasām ar sevi neapmierināta cilvēka grēksūdzi – mēs momentā metamies viņu “glābt”!, piedāvāt palīdzību un apbērt ar dažādiem viņa problēmas risinājuma variantiem.

Turklāt, ņemiet vērā, – praktiski NEKAD cilvēks pats to NELŪDZ! Taču mūs tas neinteresē. Mūs daudz vairāk piesaista iespēja būt glābējam, sajusties svarīgam un vajadzīgam šajā pasaulē. Un, pie velna, ka pašam dzīvē neveicas ne personīgajā dzīvē, ne finansiāli, ne attiecībās ar saviem radiniekiem un bērniem!, tur pārāk sarežģīti tikt ar visu galā, bet dot vērtīgus padomus un rekomendācijas citiem – tas ne tikai ir vieglāk, bet arī patīkamāk, velns parāvis!

Un nav iespējams apstāties: lūk, tavā priekšā stāv upuris, ar suņa acīm, vai sēž un raksta sociālajos tīklos – cik viņam viss ir slikti, un kā viņš tūliņ izmetīsies pa logu, un cilvēki metīsies viņam karināt uz ausīm makaronus – “Cik brīnišķīga ir dzīve, tu, ko?! Visiem tagad grūti, bet mēs uzvarēsim!”
Un visi šie glābēji neapzinās, ka NEKO no viņu padomiem un rekomendācijām šis cilvēks nemaz NETAISĀS IZMANTOT! Viņš pat negrasījās meklēt izeju. Viņa galvenais mērķis bija atrast “brīvas ausis”. Kārtējo reizi pamocīties. Pavampīrēt, kamēr kārtējais glābējs viņu atradīs. Izgāzt savu negatīvu bez patiesas vēlmes kaut ko savā dzīvē mainīt. tāpēc, ka, JA CILVĒKS PATIESI GRIBĒTU – VIŅŠ NECIESTU, BET CENSTOS ATBRĪVOTIES NO CIEŠANĀM.
Un, kas ir pats interesantākais, lai kā arī jūs necenstos viņu izglābt, izeju no grūtībām šis cilvēks var atrast TIKAI PATS. Un tikai tad, kad atrodas aktīvā izejas meklējumu pozīcijā.
Tas nozīmē, ka vai nu atrodas problēmas risinājuma procesā, vai arī LŪDZ KONKRĒTU PALĪDZĪBU. 
Bet, kas ir pats interesantākais, “glābējs” VIENMĒR dabūs pa degumu. Agri vai vēlu, taču pēc nelūgtu padomu došanas viņš vilsies, jo nesaņems nekādu atdevi no tā saucamā “upura”. Un noguris no neatzītā glābēja lomas, viņš pārslēgsies upura pozīcijā.
Tagad viņš apkārtējiem žēlojas par to, ka, saproties, viņš pret šo cilvēku visu laiku ar seju, bet tas pretī ar muguru. Viņš tam visu sirdi un visu palīdzību, bet tas, ne tikai nepielietoja, bet arī nenovērtēja un nepateica paldies. Protams, ka šajā brīdī bijušais upuris glābēja un apkārtējo acīs kļūst par agresoru. “Kāds maita! Es viņam palīdzēju, bet viņš…”…Tādi cilvēki (kuri mīl glābt) ļoti bieži, nokļūstot upura lomā, žēlojas: “Kā gan tā sanāk?! Es visu mūžu citu labā visu daru! Bet man neviens neko! Es sirdi atstāju darbā! Mājās mani nenovērtē! Es visu priekš draugiem! Bet viņi!… Nodevēji! Tas ir netaisnīgi!”

Un, ko jūs domājat, viņš vairs netrauksies atkal kādu glābt? Ha! Ka tikai ne tā! Kā tikko pūlī viņš ieraudzīs žēlu kārtējā cietēja acu pāri, viņš pirmais skries to glābt! Kā gan savadāk? Jo ir radusies kārtējā iespēja spēlēt savu glābēja lomu! Kārtējo reizi būs iespēja kaut nedaudz paspēlēt nozīmīgo pašam sev cilvēku, kaut savās acīs, pacelties kādu pakāpienu augstāk par parējiem upuriem, neskatoties uz savu slimo un aizvainoto dvēseli…
Cilvēki – bērni…. Spēlē… Lai tikai nebūtu jadzīvo… savu pašu interesanto dzīvi.
Man visas šīs trīs lomas ir ļoti labi pazīstamas, jo es diezgan artistiski tās spēlēju visu savu dzīvi. Šis trīsstūris (Karpmana trīsstūris) – ir ļoti iecienīta zemes iedzīvotāju spēle. Ne,ne – jā un atkal ielidoju kadā no trīssūra stūriem. Taču arvien biežāk man izdodas sevi pieķert šajā pozīcijā, iziet no lomas un mierīgi noskatīties kā spēlē citi aktieri, kuri to dara pēc pašu gribas un vēlmes. Es uz to reaģēju ļoti mierīgi, es taču skaidri zinu, ka cilvēks cieš tāpēc, ka viņš GRIB ciest
Es nenogurstoši atkārtošu savu mīļāko frāzi, kuru parasti izrunāju “Pļāpiņu” laikā (on-line sesijās), kad cilvēks man jautā:
– Ka gan viņam palīdzēt? Es taču gribu palīdzēt!
– Pati labākā palīdzība ir NETRAUCĒT!
Netraucējiet cilvēkiem ciest! Viņi to dara labprāt! Ticiet man, ja viņi to negribētu, viņi to nedarītu. Ja cilvēks negrib stāvēt uz naglas, viņš to novāks. Cietējam vienmēr ir kaut kāds izdevīgums to darīt. Bet, kolīdz viņa dvēsele sāk pieaugt, viņš saprot, ka viņam nav izdevīgi ciest. Un viņš patstāvīgi to pārstāj darīt. Vai arī ar kāda palīdzību, taču tas notiek vienā gadījumā, ja viņš pats šo palīdzību lūdz – t.i. noformulē caur muti.
Netraucējiet cilvēkiem atstrādāt viņu pašu karmu! Necentieties to paņemt uz sevi! Nemaisieties Visuma procesos. Komentāros man jautāja: bet, ja nu cilvēks nolēmis padarīt sev galu? Pat tad, ja cilvēks jūs biedē ar pašnāvību, pirmkārt, atcerieties:
– cilvēks, kurš patiešām nolēmis to darīt, nekad par to nebrīdinās apkārtējos, tā ir manipulācija;
– cilvēkam ir tiesības dzīvot un tiesības uzņemties atbildību aiziet no šīs planētas, un tāpēc cieniet viņa izvēli.
– iemācieties just – kad cilvēks ar jums manipulē, bet kad runā dziļi un patiesi.
Un tikai tad, kad viņš jums tajā atzīstas no sirds, ar jūsu palīdzību kaut kā cenšoties aizķerties aiz dzīves, jūs viņam izstāstīsiet visus veidus kā jautri pavadīt savu laiku uz šīs planētas))) Pastāstiet nevis ielieniet viņa dzīvē kā trešā roka vai otrā galva. 
Netraucējiet cilvēkiem pieaugt! Kas gan var būt labāks par to, ka glābšana nav nepieciešama?
Kad būsiet iemācījušies uzņemties atbildību par savu pašu dzīvi un atrisināt savas problēmas patstāvīgi, skaidru galvu novērtējot savas iespējas, nepadarīsiet savus sasniegumus mazvertīgus un tajā pat laikā nepārvērtējot savus spēkus. 
Ak, cik neticami patīkami ir atrasties blakus veselam cilvēkam, kuram nav vajadzīga jūsu palīdzība un jūsu iedvesma!… Jums taču blakus ir arī tādi cilvēki?

©СКАЗина (Svetlana Kazina)
​​​​​​​Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NETRAUCĒ iet savu ceļu

Tētis, mamma un es gājām pa meža ceļu uz jūru. Pāri ceļam no kreisās uz labo ceļa pusi rāpoja gliemezis. Lai neviens to nesabradātu, mamma uzmanīgi paņēma to rokās un aiznesa tālāk no ceļa un maigi nolika zem priedes zālē – tieši tur, no kurienes gliemezis arī rāpoja…

Tētis sadusmojās.
– Vai tad tu nesaproti, ka gliemezim vajadzēja nokļūt tur – ceļa otrajā pusē!

Bet mamma uzskatīja, ka sūnas un priedes pa labi no ceļa ne ar ko neatšķiras no tām, kas ceļa kreisajā pusē.
Tētis saķēra galvu:
– Bet gliemezis taču rāpoja pa labi!
– Kādēļ?
– Kāda tev darīšana, kādēļ?

… Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, bet katru reizi, kad redzu, ka kāds cenšas otru glābt vai padarīt laimīgu pret viņa paša gribu, es atceros to gliemezi.
Tam tik ļoti gribējās pa labi!

Viktors Šenderovičs
FOTO: Vitalii Odobesku
Tulkoja: Ginta Filia Solis