12 gadi

Ginta Ķīnā

12 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz? Šodien es sev uzdevu šo jautājumu, jo
1. jūnijs pirms 12 gadiem mainīja visu manu dzīvi. Te droši vien jāpaanalizē, ko esi šos 12 gadus darījis?

Kā skolasbērnam gandrīz 12 gadi bija ļoti intensīvs laiks, mācības, treniņi, klavierspēle, nometnes, pulciņi – lieliska dzīves pieredze, kas bijusi neatsverama, kas veidojusi raksturu.

Pēc tam – nākamie 12mit – augstskola, tusiņi, trakulības un “uz pilnu klapi” dzīves izbaudīšana, kas noslēdzās ar pirmo laulību un 2 viem bērniem un vēlmi neiesūnot, meklēt sevi, meklēt to, ko vēlētos darīt, lai dzīve būtu interesanta, radoša, krāsaina.

Pēc tam nākamie 12mit – intensīvas mācības, lai iegūtu jaunu, nezināmu profesiju un darbs tajā. Arī interesanti – intensīvi, radoši, bet noslēgumā – ļoti nogurdinoši. ne tāpēc, ka profesija nepatīk, vai alga par mazu, bet tāpēc, ka pazudusi brīvības garša un pārņēmusi sajūta, ka neaudz un vairs katru dienu neiemācies ko jaunu… rutīna.

Radošiem cilvēkiem rutīna ir bieds…man tā ir! Vienmēr ir bijis.

Un tad – atlūgums un lēciens nezināmajā, precīzāk – tajā, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties kā savu – profesiju, dzīvi, dzīvesveidu. Tajā brīdī, 36 gadu vecumā es nolēmu mainīt visu, jo bija tada iekšēja nepieciešamība. Kopš tās dienas viss ir savādāk – pilnīgi viss. Ne velti, lasot dažādu literatūru, lai pēc tam to iztulkotu un ievietotu savā dienasgrāmatā, es bieži uzduros frāzēm: “nebaidies no kļūdām, iemācies riskēt, iemācies spēlēt, izaugsme notiek tikai tad, kad dari – ne lasi”.

Pēc dabas esmu “zaķis”, man ļoti bail no pārmaiņām, bet, tur – “iekšā”, sēž viens drosminieks, kas saka – “nepamēģināsi, neuzzināsi!” Un tā vienmēr, par spīti bailēm, daru, meklēju, eju un uzsitu punus – pati savējos un šie puni arī savā ziņā ir mana bagātība:)

Vakar, tulkojot rakstu “50 vieda cilvēka mācības”, es sapratu, ka parakstos zem katra punkta un parakstos tāpēc, ka praktiski tos visus esmu izdzīvojusi uz savas “ādas”. savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka tas patiešām tā ir. Un esmu pārliecināta par to, ka:

  • Nekas nav nejauši, visam ir nozīme. Neviens cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušs. 
  • Kļūdas – tas patiešām ir labi. Un kritieni – sāpīgi, bet arī veselīgi.
  • Mācīties vajag vienmēr. Bet labākie pasniedzēji ir tie, kuri savu “priekšmetu” pasniedz caur sevis izdzīvoto un pieredzēto.
  • Visskaistākā dzīve sākas tad, kad to, ko Tu dari, dari viegli un ar prieku un sev par prieku.
  • Personības filosofijai IR ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kura būvēt pamatīgu māju, ne – zaru būdu.
  • Katrs cilvēks ir spogulis. Ir viegli būt kopā, draudzēties ar cilvēkiem, kuri pret tevi vienmēr ir labi – arī tā ir izaugsme. Bet visvairāk es iemācos no tiem, kuri nav “ērti”, 
  • Jā, bailes IR ilūzija – taču mirklī, kad sāc darīt, tās pāriet. 
  • Raizēm patiešām nav nekadas jēgas – tās pat ir indīgas un indē ne tikai paša dzīvi, bet arī dzīvi citiem cilvēkiem.
  • Es neesmu mani 4 bērni – viņiem ir vajadzīgs brīvi elpot un pašiem kļūdīties, lai saprastu to, kas jāsaprot … es savējos vienkārši mīlu un, visticamākais, patiešām neesmu pareizā mamma. Taču – viņi mani izvēlējās:)
  • Attiecības ir darbs, pilnīgi noteikti. nevienā darbavietā tik smagi neesmu strādājusi.
  • Bez ticības tam, ko dari, bez ticības sev un uzticēšanās savam Augstākajam Es un Dievam, nekas labs nevar sanākt. Nekas!
  • Cilvēki man blakus un apkārt ir lielākā manas dzīve vērtība un es bieži domāju, ko es esmu tik labu izdarījusi, ka man blakus ir tik lieliski cilvēki.
  • Lepnība – mans mīļākais klupšanas akmens. Kolīdz man šķiet, ka esmu to izmetusi no sava “dārziņa”, tā atkal ir šeit un neļauj atslābināties 🙂
  • Dusmas nemaz nav tik slikta emocija, bet kolīdz tās pārvēršas aizvainojumā, kurš grauž tevi gadiem ilgi, tā vairs nav labi. Es mācos “uzmest lūpu” uz augstākais 3 minūtēm:)
  • Bumerangs vienmēr atgriežas – labi, ja tie ir mūsu labie darbi.
  • Vecums IR cipars – un tikai. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri mācās un cenšas ar katru dienu arvien uzlabot savu dzīvi, tu, gribēdams nenovecosi – pat 90 gados. Es pazīstu tādus cilvēkus, viņi ir man blakus.
  • Vienkāršība pievelk – un nēsāt masku ir ārkārtīgi neērti – tā smacē. Bet no sevis jau nekur neaizbēgsi.
  • Lielais sports ir smags darbs, varētu teikt – neveselīgs. Bet sportiņš kopā ar pirtiņu un lieliskiem cilvēkiem – tā ir lieliska pašsajūta, relakss un
    nemitīgs prieks 🙂
  • Kaisle un iedvesma – divas māsiņas, bez kurām lielas lietas izdarīt nevar. 
  • Nešaustīt sevi, pirmais un galvenais princips mīlestībā pret sevi. Pieņemt sevi – ar visiem saviem prusakiem – tik tuviem un mīļiem – dažkārt līdz izmisumam mīļiem 🙂
  • Jā, ceļojumi ne tikai pagarina dzīvi, bet paplašina mūsu robežas – tā mēs atveram sev jaunus apvāršņus un iespējas.
  • Tā sauktie Principi – ir nevēlēšanās mainīties. Tas pats ir ar vārdiņu – konservatīvs 🙂 (iekonservējies) 🙂
  • Ir vērts iemācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja to neizdarīšu – tad dzīvot kļūst neciešami – vienas vienīgas pretenzijas. Bet es taču zinu, ka viņi ir mans spogulis. Mani bērni, vīrs, vecāki, skolotāji, cilvēki kaimiņos, radi – katrs ar savām ambīcijām. Tā tik vēl trūka, mēģināt tos visus izmainīt! 🙂
  • Pateicība – katru dienu, katru mīļu dienu. Par to, ka esi dzīvs, par to, ka elpo, par to, ka staigā, ka vari redzēt, sajust …
  • Tas, ko es šobrīd rakstu, ir mana pārliecība šodien, bet domāju, ka būs punkti, kuri būs mainījušies pēc 3,10, 20 gadiem. Un tas ir labi un nozīmē tikai to, ka augu.
  • Tikai es pati esmu vienīgā savu domu pavēlniece!!!! Un es patiešām drīkstu un varu domāt visu, ko vēlos!…nu, un, protams, saņemt savu domu augļus. Vai man tie vienmēr šķiet saldi …. diez vai 🙂
  • Bet es tikšu arī ar to galā. Pilnīgi noteikti :)

Es jums visiem novēlu drosmi un ticību. Pasaule mums visiem paver neskaitāmas iespējas mainīties un mainīt savu dzīvi – atliek vien nosūtīt Visumam pieprasījumu: “Es to vēlos”. Bail? Nekas! Visiem ir bail – bet mēs taču paši varam izvēlēties, vai visu mūžu pavadīt savu baiļu cietumā, vai vienkārši – spert pirmo soli – un VISS BŪS LABI!
Mīlestībā: Ginta FS
Bildē: Ginta Ķīnā – Hainaņ

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta