Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

106796240_1487832228087604_629161769559723246_n

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieaugušu cilvēku attiecības

55

Visa mūsu kultūra, tā vai savādāk, atspoguļo neirotisku mīlestību. Filmas, romāni, dziesmas – viss, uz ko balstās cilvēki, formējot savus priekšstatus par šīm jūtām. Tajos mīlestība atspoguļota kā kaislīgas, visapverošas jūtas, dažkārt pat apsēstība ar otru cilvēku. Tādas mīlestības dēļ cilvēki veic neprātīgas darbības, gatavi ciest un ciešanas kļūst par tādu attiecību neatņemamu sastāvdaļu. Jūtu vētras, dramatisms, noslēpumainība – to visu ļoti labi var pārdot.

Pat psihologi, un es tai skaitā, biežāk raksta ne jau par normu, par to, kadām jābūt normālām divu pieaugušu cilvēku veselīgām attiecībām. Nobrieduši pāri ļoti reti meklē psihologa palīdzību. Savukārt nobrieduši tie kļūst terapijas procesā un savā darbā ar attiecībām.

Lai aizpildītu šo tukšumu priekšstatos par to, kadām jābūt pieaugušu cilveku attiecībām, es nolēmu uzrakstīt šo rakstu.

Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība.

Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās  Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.

Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.

Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstavēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.

Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”

Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.

Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jusu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.

Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.

Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana. Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.

Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.

Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.

Pāris kļūst ļoti stabils, ja partneri var būt tie, kas viņi ir, bez bailēm, ka viņu vārdi vai darbi varētu tikt noniecināti, kritizēti vai nepareizi iztulkoti. Tas ir nenovērtējami, ja blakus ir cilvēks, kuram var uzticēties un uz kuru vienmēr var paļauties, nebaidoties par nodevību. Tādās attiecībās abi cilvēki jūtas droši.

Protams, runājot par nobriedušām attiecībām, es nedomāju to, ka tām jābūt ideālām.

Tajās ir gan interešu un viedokļu konflikti, gan dažādas emocijas. Taču, lai ko arī partneri nedarītu, viņi atceras savus kopīgos mērķus – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.

Atceras to, ka viņi abi atrodas vienā laivā un nevēlas to šūpot. Viņi uzņemas atbildību par to ieguldījumu, kuru tieši šobrīd iegulda kopējās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas par jebkuriem konfliktiem un nesaskaņām

Šajās attiecībās cilveki runā viens ar otru un cenšas dzirdēt otru un saprast otra viedokli. Pat tad, ja tam nepiekrīt. Neviens neuzskata, ka obligāti ir jāpiekrīt otra viedoklim un neprasa to arī no otra. Taču tas nenozīmē, ka nav iespējams kompromiss un nav iespējams vienoties, lai labi būtu visiem. Un tādās attiecībās vienmēr ir iespēja piekāpnies, nejūtoties aizvainotam vai upurim.

Veselīgas attiecības ir attiecības, kurās abiem ir labi. Labāk, kā atsevišķi dzīvojot. Otra cilvēka klātbūtne katru dara stiprāku un harmoniskāku. Tajā pat laikā, abu mijiedarbība ļauj cienīt otra cilvēka personiskās robežas un papildinot vienam otru, partneri paliek patstāvīgas, veselas personības

Tādas attiecības asociējas ar vārdiem – uzticība, drošība, atbildība, sapratne, atbalsts, attīstība, harmonija un interese.

Iespējams, par tādām attiecībām filma nebūtu interesanta, taču manā skatījumā, tādā ģimenē dzīvot ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Avots: © psy-practice.com
Autors: Jekaterina Gončaruka
Tulkoja: Ginta FS