MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā piepildās sapņi?

laime8767

Katram cilvēkam ir sapnis. Un ne jau viens vien. Lielāks vai mazāks. Viegli piepildāms vai tāds, kas prasa daudz laika un spēku. Taču tas vienmēr ir. Kādam māja, kādam ģimene, kādam mašīna, citam – ceļojums. Taču ne jau visi sapņi piepildās. Kādam tie piepildās ļoti ātri, kādam piepildās, bet ļoti lēnām, bet ir tādi sapņi, kas vispār nepiepildās. Vispār! Kāpēc?

Vairums mūsu sapņu nepiepildās tāpēc, ka mēs neesam gatavi maksāt par to piepildīšanos. Vēlamies to saņemt tāpat vien (krievi saka “на халяву” ). Atnākt un paņemt to, kas patīk, un viss. Neko nedarot, nemainoties. Vēlamies bērnus, bet nevēlamies kļūt par māti. Vēlamies lielu māju, bet mums nepatīk uzkopšanas darbi. Vēlamies skaistu mašīnu, bet pastāvīgi sūdzamies par dārgo degvielu. Vēlamies princi baltā zirgā, bet pašas esam tik tālu no princeses. Vēlamies apprecēties, bet sēžam mājās, lai princis pats mūs atrod. Vēlamies nopelnīt daudz naudas, taču nevēlamies tā labā neko darīt. Ļoti daudz ko vēlamies. Bet darīt neko nevēlamies. Īpaši to, ko ļoti vajag izdarīt. Un visvajadzīgākais, parasti ir iekšējais darbs.

Bet dzīve ir taisnīga it visā. Tā līdzsvaro kā priekus tā bēdas mūsu liktenī. Un arī tajā, ka par visu ir jāmaksā. Noteikti. Ne vienmēr augstāko cenu, bet jāmaksā.

Katram samaksa par vienu un to pašu sapni var būt atšķirīga, taču tā vienmēr ir taisnīga tieši šim cilvēkam. Kāds jau iepriekšējās dzīvēs ir pacenties, un tagad vien pietiek pakustināt mazo pirkstiņu. Bet, ja iepriekš izdarīts nav pietiekoši, jāstrādā būs vairāk un nopietnāk, un cena būs augstāka, un grūtību vairāk – fiziski vai garīgi.

Par katru sapni nāksies samaksāt. Kā samaksa tiek pieņemti dažādi apmaksas veidi – spēks, laiks, darbs, neērtības, pacietība, personības transformācijas, atkal darbs. Ne obligāti fiziski smags darbs, visbiežāk tieši dvēseliskais, garīgais. Transformācija, atbilžu meklēšana uz saviem iekšējiem jautājumiem, sirds attīrīšana, dzīves attīrīšana. Kad mēs dzirdam par samaksu, uzreiz iedomājamies sāpes un ciešanas. Ka laimi nāksies “atstrādāt”, samaksāt par to ar asarām. Nē, es ne par to. es drīzāk runāju par gatavību šo laimi pieņemt. Mainīt sevi, mainīt pasauli sev apkārt, lai būtu gatava ielaist savā dzīvē savu sapni. Tas nemaz nav tik vienkārši, kaut gan šķiet, ka es jau visam esmu gatava. Vārdos – jā. Bet darbībās – nē. Ja mans sapnis tūliņ piepildīsies, visticamākais, es neesmu vēl tam gatava. pavisam gatava.

Ja tavs sapnis ir liela māja – esi gatava pastāvīgi to uzkopt. Kamēr, mazgājot, tiksi līdz pēdējai istabai, nāksies atkal sākt tīrīt pirmo. Jā, protams, vari algot kalpotāju, kura to darīs tavā vietā. Tātad tev jābūt gatavai par to maksāt algu. Mājai ir vēl citas īpatnības – vajag lai vienas un tās pašas lietas būtu vairākos eksemplāros, dažādos stāvos. Uzkopt vajag ne tikai iekštelpas, bet arī mājas apkārtni, ir jādomā plašāk. Mājā nepārtraukti kaut kas ir jāuzlabo, jāpielabo, kaut kas jādara. To nevar atstāt bez uzmanības. Tas ir milzīgs darbs. Un tā ir samaksa par tik skaista sapņa piepildīšanos.

Ja tavs sapnis ir liela ģimene, esi gatava daudz gatavot, pastāvīgi to darīt, vēl biežāk mazgāt, tīrīt, gludināt un pierast pie trokšņa. Esi gatava tam, ka vakarā atstātais tortes gabaliņš līdz rītam “neizdzīvos”.

Gatava tam, ka tavas lietas lietos vēl kāds. Ka tavas vērtības mainīsies un, iespējams, baleta vietā tu cepsi cepumus cilvēciņu formā. Un ir svarīgi, lai šī patiesība tev patiktu. It viss – troksnis, kņada, periodiskie bērnu strīdi, viņu problēmas, smiekli, ģimenes vakari un atvaļinājumi bez ekskursijām. Lielā ģimenē patiešām laimes ir vairākas reizes vairāk, tikai jāiemācās tādu laimi pieņemt.

Ja tavs sapnis ir bērns – tev jābūt gatavai pieņemt grūtniecību. Un tas nozīmē deviņus garus mēnešus, ar iespējamām toksikozēm, piepampušām kājām, lieko svaru, miegainumu un, galvenais, dzemdībām. Un pēc tam tev jābūt gatavai naktīs negulēt, ārstēt vēderus, audzēt zobus, un nepiederēt sev pašai. Tava sirds no šī brīža staigās savus ceļus, un tev nāksies vien to pieņemt. Esi gatava pieņemt, piedot, mīlēt, atlaist. Būt mammai tas ir milzīgs dvēselisks darbs. Tas arī fiziski ir smags, bet dvēseliski – nav iespējams to izstāstīt, cik smags. Toties, kāda tā ir laime – arī to vārdos neaprakstīt.

Ja tavs sapnis ir ceļot, tad esi gatava adaptēties dažādos apstākļos – dažādos klimatiskajos apstākļos, pierast pie visdažādākajiem ēdieniem, visdažādākajiem cilvēkiem un valodām. Ne visur tevi sapratīs, ne visur tu varēsi sarunāties. Tāpec nāksies mācīties valodas. Ne visas tradīcijas tev patiks un šķitīs pieņemamas, ļoti daudz būs tracinošu lietu. Ne visur viss būs garšīgi, ērti un patīkami. Un var gadīties, ka tad, kad tev ļoti gribēsies skābo krējumu, tas nebūs nekur atrodams. Toties tu varēsi atklāt sev ļoti daudz jauna – ja vēlēsies. Tai skaitā arī jauna sevī.

Ja tavs sapnis ir skaista automašīna, tad esi gatava maksāt transporta nodokli, liet tajā vajadzīgās markas degvielu, vest to uz tehniskajām apskatēm. Un vēl esi gatava, ka kāds to var noskrāpēt, sabojāt. Gatava tam, ka automašīna prasīs rūpes un uzmanību, ka nāksies sēdēt sastrēgumos. taču tas nebūt nenozīmē, ka jāatsakās no tik skaista sapņa. Vajag vien pieņemt to ar visām no tā izrietošajām sekām, ar šo maksu par ērtībām un savu sapni. Mācīties mierīgi izturēties pret lietām un baudīt savu laimi.

Par visu ir jāmaksā. Par gariem un skaistiem matiem jāmaksā ar sarežģītu to kopšanu. Par skaistu figūru jāmaksā ar pareizu ēšanu un kustībām. Par saviem ienākumiem jāmaksā ne tikai ar darbu, bet arī labumu citiem cilvēkiem. Par veseliem zobiem, ar regulāru to kopšanu.

Par ideālu laulību – ar elastību, prasmi dzirdēt otru, atsacīties no egoisma, pacietību, spēju pieņemt, piedot… ar ļoti daudz ko.

Par labām attiecībām ar vecākiem jāmaksā ar gudrību un briedumu, un atkal, spēju pieņemt. Par talantīgām gleznām – ar gadiem ilgiem teeniņiem.

Un tie cilvēki, kuriem, kā tev šķiet, viss viegli padodas, vienkārši tev nestāsta par savām transformācijām, par savu darbu, kas ielikts katrā sapnī. Un vēl daudzi no viņiem lielāku baudu saņem nevis no sapņa piepildījuma, bet gan savas transformācijas ceļā uz to. Viņi vienkārši par to klusē. Par to, cik reizes nedēļā liek sejas maskas, kā rītā un vakarā kopj savu ādu, lai tā izskatītos tāda mirdzoša. Par to, kā desmit-divdesmit gadus katru dienu vairākas stundas sēdējuši un spēlējuši klavieres, lai šodien tik virtuozi spēlētu Mocartu. Par to, cik naktis nav gulējuši un, cik baldriāna izdzēruši, lai izaudzinātu savu brīnišķīgo bērnu. Par to, cik daudz nācies piedot viens otram, kā nācies izmainīties, un no cik daudz kā atteikties, lai šodien svinētu zelta kazas. Par to, cik daudz laika un spēka iztērēts, lai šodien izdotu savu grāmatu. Par to, cik grūti atteikties no tortēm un saldējuma, lai iegūtu tādu skaistu figūru. Par to, kādas apģērba kaudzes ir jāizgludina, lai visa ģimene izskatītos skaista un sakopta.

Par mūsu kopējiem sapņiem man nākas ar ļoti daudz ko maksāt. Dažkārt es tik ļoti piekūstu būt klejotāja sieva, kurš pastāvīgi dodas savās darīšanās, risināt dažādus jautājumus, mācīties un strādāt. Un dažkārt, lai visa ģimene būtu kopā, mēs dodamies sazin uz kurieni, lai viņu satiktu, kad viņš nodarbojas ar kaut ko svarīgu. Tā ir mana samaksa, kuru es maksāju, skumstot, kad viņa nav, paciešot tālos lidojumus, kad kopā kaut kur dodamies. Es maksāju savu maksu par katru ceļojumu, kurā nav manu katlu, un gultas nemaz nav tik ērtas. Es maksāju savu maksu par vīra veiksmēm, paliekot viena  ar bērniem. Rūpējoties par viņiem, kad tēta nav mājās. Un tieši tāpēc, vēl jo vertīgāks ir tas laiks, kad esam visi kopā un, kad es varu viņam pieglausties un klusi elsot padusē. Kad kopā varam smieties un dzert tēju, sarunāties un kalt nākotnes plānus. Tā ir mana dzīve, mani sapņi un mana maksa par to piepildīšanos.

Man ļoti bieži raksta, ka man jau viegli spriedelēt, es taču esmu precējusies, un man ir tik labs vīrs, es tik daudz ceļoju. Man vienkārši ir paveicies. Es smaidu, jo zinu, ka veicas tam, kurš pats dara (везет тому, кто сам везет). Ja es nebūtu tik daudz gara spēka veltījusi savai izaugsmei, ja nebūtu mācījusies, kā veidot attiecības, – man nebūtu ne vīra, ne ģimenes, ne ceļojumu. Nekā nebūtu. Un, ja es nebūtu nonākusi pie Dieva, tad arī nekā nebūtu. Bet nonākt pie Viņa man nemaz nebija tik viegli. Ikviena mana piepildītā vēlme man daudz ko maksāja. Daudz darba, spēka un laika. Gan ģimene, gan grāmatas, gan ceļojumi, bērni, gan viss parējais.

Un ir man sapņi, kuri vēl pagaidām nav piepildījušies. Nu nekādīgi nepiepildās. Un es zinu, kāpēc. Es vēl joprojām gaidu, kad tie paši no sevis notiks. Ka nevajadzēs man mainīties, pārkārtoties un darīt. Es vienkārši aizvēršu acis, tad atvēršu un viss būs noticis. Un tad jau vairs nav svarīgi, kurš un kā to man būs paveicis, un kādu cenu samaksājis. Lai vēlme pati piepildās, vienkārši tāpat.

Savā ziņā sievietei tas ir taisnīgi. Ļoti daudz ko ir vērts uzticēt, deliģēt savam vīram un nekontrolēt viņu. Taču pat šādu sapņu piepildīšanai – kā kleitiņa, gredzentiņš u.t.t. ir jāpapūlās. Ir jāiemācās vīru iedvesmot, lai viņš pats vēlētos tev to uzdāvināt.

Tātad mūsu samaksa par saviem sapņiem ne vienmēr ir smags fizisks darbs. Visbiežāk sievietes samaksa par sapni ir iekšējais darbs. iemācīties cienīt savu vīru, audzināt savu pašvērtējumu, tikt galā ar savu egoismu, atbrīvoties no skaudības. Tas ir milzīgi plašs darba lauks.

Ja tu mainies, audz, darbojies, pārvari diskomfortu, pati izej no savas komforta zonas, tad sapņi panāk tev tuvāk – un reiz piepildās. Tu pa drusciņai ieguldi savus pūliņus savās vēlmēs, un reiz vajadzīgā summa izrādās tavā kontā. Un, lūk, tava māja, tava automašīna, tavi bērni, ģimene. Baudi, priecājies un esi pateicīga!

Rodas jautājums: “Vai nevar kaut kā lētāk? Bez darba?” Var. Protams, ka var! Materiālajā pasaulē mēs šajā ziņā esam brīvi – negribi strādāt un mainīties, nestrādā un nemainies, vienkārši atsakies no saviem sapņiem un viss. Jā, protams, tad vari visu savu atlikušo dzīvi nožēlot šo lēmumu – taču arī tā ir maksa, maksa par bezdarbību, slinkumu, apātiju, bailēm. Jāsaka gan, tā ir ļoti augsta maksa, tādi pārdzīvojumi var saindēt visu dzīvi. Vienalga lēmums ir tavs – vai mainīties, vai stradāt vai investēt savu laiku un spēkus savās vēlmēs, vai atteikties no tām un neko nedarīt. Maksāt nāksies jebkurā gadījumā.

Netici, kad tev saka, ka laimi var iegūt tāpat vien. Tā ir jānopelna, jāizlūdzas, jāieliek tajā sava Dvēsele un ar Augstāko Spēku svētības palīdzību pašam jāuzbūvē. bet tas ir tā vērts, jo sapņi taču tiek doti tāpēc, lai tie piepildītos.
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: – valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS