Par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību…

Šo uzrakstīja vīrietis – vīrs, septiņu bērnu tēvs – par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību.

Bez vēja burinieks sastingst. Bez benzīna automašīna nekust ne no vietas. Un pat stiprām sievietēm spēki kaut kad beidzas.

Miers ģimenē ir nesalīdzināmi vērtīgāks par muļķīgo vīrieša taisnīguma izpratni. 

Ģimenē esmu nodzīvojis jau gandrīz 30 gadus un tikai tagad sāku saprast, ka sievietes – tas ir pavisam cits dzīvesveids.

Mani mānīja. Mānīja skolā, darba vietā. Grāmatas un televizors pūderēja smadzenes. Pat radinieki un vecvecāki mānīja. Es izaugu ilūzijā par to, ka šis ir dīvains emancipācijas un matriarhāta laiks. Mani piemānīja un es pavilkos; noticēju, ka sievietes ir tādas pašas kā mēs – vīrieši. Ka viņas, tāpat kā mēs, var staigāt botās un džinsās. Būt vadītājas, direktores un lieliskas autobraucējas. Viss saskanēja. Tikai nedaudz cita fizioloģija. Nedaudz smalkāks augums, nedaudz skaistāka āriene.

Bet es atklāju noslēpumu, kuru sistēma ļoti cītīgi slēpj. Mēs esam atšķirīgi. Izrādās, ka uz šīs planētas paralēli eksistē divas cilvēciskās dzīvības formas. Vīrišķā un sievišķā.

Tās ir absolūti atšķirīgas. Tās funkcionē, balstoties uz ļoti dīvaina principa. Un tas mūsu saprātam nav aptverams. Taču labāk pat nemēģināt saprast, kāpec tā. Labāk to pārbaudīt savā paša ģimenē.

Sieviete darbojas, balstoties uz to uzmanību un rūpēm, ko saņem no vīra. Viņas baterijas uzlādējas no maigiem vārdiem un klusējošiem, patiesiem apskāvieniem, kas nāk no sirds dziļumiem. Pavisam vienkāršu vārdu iespaidā tās kļūst par nenogurdināmiem ģeneratoriem. “Tu esi mana vienīgā, man citas nav. Tu esi brīnišķīga mūsu bērnu mamma un es esmu tik laimīgs, ka tevi savā dzīvē satiku. Tu esi pati labākā. Tu tik garšīgi gatavo, mana maigā un skaistā.”

Vējš piepūš buras un izkaltušaja zemē krīt ūdens lāse, tā ar pavisam vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Es ilgi nevarēju saprast, ka nav taisnīguma ģimenes dzīvē. Vīrietis attiecībās dzīvo ar saviem principiem – acs pret aci, zobs pret zobu. Ja izmocītā sieva sāk vīru grauzt un zāģēt, urbt ar vārdiem un aizķert ar pārmetumiem, indēt ar savām emocijām, mēģinot dabūt gar zemi, tas nenozīmē uzbrukumu. Tas nozīmē, ka nevajag atbildēt uz sitienu ar sitienu. Nekadā gadījumā nevajag.

Tā ir signalizācija, kura nostrādāja – tas nozīmē, ka beigusies degviela. Ka baterijas izlādējušās. “Ātri uzlādē mani, mans glābēj, mans mīļotais. Man vairs nav spēka dzīvot bez taviem mīļajiem vārdiem, bez tava atbalsta. Es vīstu, man nolaižas rokas. Es, pavisam negribot, pārvēršos nepatīkamā briesmonī.

Tikai pusstundiņu pastaigas pa sniegotajām taciņām kopā roku rokā. Tikai dažas minūtes tavas uzmanības. Uzklausi mani, manu trauksmi un uztraukumu, kas pa dienu sakrājies. Tikai nemēģini strīdēties, pārtraukt mani un iebilst”.

Iesita pa kreiso vaigu, griez labo. Taisnīguma nav. Atnāci no darba pārguris. Atnesi naudu un saņēmi kārtējo skandālu. Protams, gribās taisnīgi uz to arī atbildēt. Kā minimums, lepni klusēt un ciest vienatnē. Es tā darīju un kļūdījos.

Sieva sāk burkšķēt un kost, tātad pienācis īstais brīdis visu nolikt malā un iet viņu samīļot. Simto reizi pateikt – kādas tev skaistas acis, mana mīļā. Teikt to no sirds, ieliekot šajos vārdos visu dvēseli. Haltūra te neder. Atrunāšanās izsauks vēl lielāku vētru. Sieviešu valodā tas nozīmē – NETICU! Pamēģini vēlreiz, lūdzu! Tikai nekādā gadījumā nepagriez muguru un neaizveries. Kaut gan tieši to viņa tev ieteiks.

Jāiet uzbrukumā, jāmetas ugunī un jāglābj sava mīļā sieva, jāglābj miers ģimenē ar maigiem vārdiem un maigu galvas glaudīšanu. Ar tādu pat sajūtu, kā esi radis glaudīt galvu savam mazajam dēlēnam, aizdzenot visu viņa trauksmi.

Nav nekāda taisnīguma. Ir divas dažādas dzīves formas. Ir dīvainas, neizskaidrojamas darbības, kas ienes ģimenē harmoniju. Dīvainas vīrietim, pavisam labi saprotamas un vienkāršas sievietei. Taču tulka nav. Vairums turpina dzīvot ilūzijās. Vairums turpina savās sievās redzēt tādus pašus vīriešus tikai ar drusciņ citu fizioloģiju. Turpina izturēties pret savām sievām nevis kā pret meitām – trauslām un viegli ievainojamām (neskatoties uz viņu nenormālo emocionālo spēku), bet kā pret mammučiem. Izaugi, pieaugi, aizgāji no vienas mammas un apprecēji nākamo mammu, drusciņ jaunāku, bet ar tām pašām funkcijām. Mājsaimnieces un baudas avota funkcijām.

Pat stiprām sievietēm reiz beidzas spēki, pat stipras ģimenes mēdz sašūpoties. Ja aizmirstam rūpēties par ziediem, tie novīst. Mirstot tie sauc pēc palīdzības. Tie alkst dzīvinoša ūdens, maigus vārdus, komplimentus, uzmanību. Laiku, uzmanību, kas pilnībā veltīts viņiem.

Mani sagūstīja ģimenes dzīve, uz 30 gadiem. Gūstā mums piedzima septiņi bērni. Un šajā laikā es varēju iemācīties šo nesaprotamo valodu. Valodu, kurā runā paralēlā sieviešu civilizācija. Man bija iespēja izprast viņu paražas un ieradumus.

Vējš piepūš burinieka buras un izkaltušajā zemē krīt ūdens lāse, tā ar vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Tikai ļoti svarīgi, lai vīrieša vārdi sakristu ar darbiem. Jo tikai tad tiem būs spēks.

Volodars Ivanovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu dusmojies

Tu dusmojies…

Atzīsti to…
Apstājies tur, kur stāvi un pasaki to skaļi – ES DUSMOJOS…

Ja dusmojies ļoti stipri, izkliedz to…. izkliedz vairākas reizes… izrunā iemeslu…. izelpo…

Ja tu dusmojies uz otru – pasaki viņam to tieši tāpat – ES UZ TEVI DUSMOJOS…. parunā ar viņu…. ļauj viņam pateikt… izelpo…

Tad, lūk… tavām smadzenēm ar to PIETIEK…

Pietiek tam, lai viņš pieņemtu tevi un tavu signālu par to, ka tu sakārto emocijas un atstrādā tās…

Vēl tā pietiek tev pašam, kurš modernā grāmatā izlasījis, ka tev ir tiesības dusmoties un atklāti paust savas dusmas…

Protams, tev ir tadas tiesības… un ar to pietiek…

Tāpēc, ka tieši TĀ tiek atstrādātas emocijas, nevis kā emocionālo samazgu spaiņi, izlieti uz savas  vai svešas galvas…

Nevis kā īpaši atlasītu apvainojumu straume, kas iznīcina un ievaino otru cilvēku…
Nevis kā snaipera prasme atrast pašu varīgāko vietu un tad no visa spēka pa to trāpīt…
Nevis kā presējoša kritika…
Ne histērisks skandāls…
Ne apzināta pazemošana…
Un, visbeidzot, ne ar kulaku… nekādā gadījumā ne ar kulaku!

Tāpēc, ka tas viss nav nekas cits kā vardarbība…. emocionāla un fiziska, tā nav atklāta emociju izpausme…

Un, ja pirmā ir absolūti normālā un dabiska, tad otrā – absolūti nepieļaujama, pretlikumīga un nekādos apstākļos nav attaisnojama…

Mani mīļie, es to rakstu tāpēc, ka bezgalīgi vēroju kā ļoti daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neatšķir tādas pavisam atšķirīgas lietas….

Tas ir rūgti…

Rūgti atzīt, ka emocionālā netiklība vēl joprojām tiek uzskatīta par normu… un dažkārt to vēl joprojām kāds pieticīgi nosauc par “raksturu”…

Ir rūgti apzināties, ka mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams pierādīt, kāpēc vajadzīgs likums par vardarbību sadzīvē…
Ir rūgti apzināties, ka vardarbību neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai partrauktu jebkuras attiecības…
Ir rūgti redzēt, kā kāds lepojas nevis kaunās, runājot par to, cik viegli ir apvainot jebkuru, un tikpat viegli iesist…. un turklāt neārstēt šo agresiju…
Ir rūgti dzirdēt runas par to, ka “mūs gan sita un pazemoja, bet mēs tāpat izaugām normāli”… nē, mīļie, NE normāli, ja uzskatāt, ka vardarbība – tas ir normāli…
Ir rūgti saprast, kāpēc viegli ievainojami un jūtīgi cilvēki ļoti baidās no konfliktiem un pat no parastām sarunām par problēmām… jo viņi zin, par ko tās visbiežāk pārvēršas…
Tik rūgti…

Konflikts ir tikai interešu sadursme, kuras noskaidrojot, psiholoģiski veselam cilvēkam nav nekādas vajadzības pazemot otru, apvainot un sist…

Ar konfliktiem vajag strādāt un ir jāstrādā, lai turpinātu kvalitatīvas attiecības…

Ar vardarbību – nē…

Nevar būt nekādas runas par kvalitatīvām attiecībām, ja tajās ir kāds, kurš baidās, kurš nav pasargāts un kurš zin, ka jebkurā brīdī viņam iesitot vai apvainojot var aizbāzt muti…

Par vardarbību vajadzētu nevis lūgt piedošanu, pēc kuras atkal viss atkārtotos, bet nest kriminālatbildību par nodarīto, pēc kuras cilvēkam kļūs skaidrs, ka neviens negrasās kļūt par viņa pastāvīgo upuri…

Jā, tieši tik kategoriski … sabiedrībai kategoriski (es šobrīd apzināti nerunāju par to, kas ir līdzatkarība, un kāpēc tās upuri tik ļoti turās pie saviem tirāniem, nesniedz ziņojumus policijā, attaisno vardarbību, vaino sevi, un baidās … pilnīgi pamatoti baidās) …

Tāpēc, ka savādāk te nevar…

Es vienmēr ieraugu cilvēku, kuru ir situši….

Un nav svarīgi, cik viņam gadu… tas nekad un nekur nepazūd…

Savas prakses laikā es turpinu kopā ar saviem pacientiem izdzīvot bezgalīgu daudzumu traģisku stāstu, kuru varētu arī nebūt, ja vien vardarbība pie mums netiktu pielīdzināta stingri slēptam no citu acīm strīdam, vai vienkāršai sadzīvistiskai lietai, par kuru skaļi nerunā un ar kuru vienkārši ir jasamierinās…

Nevajag….

Vajag tiekties pēc saules, gaismas, pilnvērtīgas dzīves…

Neviens nav dzimis lai tiktu sists…

Mēs visi esam radīti laimei…

©  Ļiļa Grad
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm

apskaut1

Sievietei uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm – precīzāk, savai mammai. Iespēja tēvā ieraudzīt vīrieti atnāk pēc tam, kad izveidojušās stipras, brīvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar mammu.

Ar iespēju vienmēr atgriezties mammas aizstāvībā. Kad nav vajadzības stāvēt ar trīcošiem ceļiem vīrieša priekšā, skatoties uz citām sievietēm kā sāncensēm, kuras gatavas pie pirmās iespējas ķerties klāt rīklei.

Šī alianse ar mammu veidojas caur saplūšanu, atdalīšanos, bet pēc tam sāncensībā par tēvu un zaudējumu šajā sāncensībā. Lai saņemtu mammas atbalstu, sievietei ir jāatzīst tas, ka ir kaut kas, kur mamma ir lielāka, svarīgāka un “krutāka”. Ir svarīgi zaudēt mammai konkurencē par tēvu, lai paliktu meitai.

Sievietes, kuras vīrietī meklē vienīgi māti, jebkurā gadījumā vilsies, jo vīrieša uzdevums viņu dzīvē ir cits. Vīriešiem nav jābūt un viņi nav tie, kuriem viņa jāpieņem bez nosacījumiem. Viņiem nav jābūt ārkartīgi pacietīgiem un nav mūs jāsaprot bez vārdiem.

Sievietes, kuras vīrietī meklē tikai tēvu, arī būs zaudētājas, tāpec, ka ģimenes attiecībās nav iespējams izslēgt seksuālo sastāvdaļu. Un ir ļoti grūti to traktēt tā, kā tā būtu jātraktē tēva un meitas attiecībās: sajūsma, pieņemšana, impulsu bremzēšana un aizsardzība. Sieviete, kura apprecējusi tēvu un uzvarējusi māti, zaudē gan tēvu gan māti.

Vīrietim uzticēšanas tēvam notiek caur uzticēšanos mātei, un pēc tam vilšanās mātē kā visas dzīves mīļākajā sievietē un atkal viņas, kā mātes atgūšana. Tā atzīšana, ka viņa ir lielāka, varenāka, neskatoties uz visām viņas grūtībām. Tā atzīšana, ka viņas alianse ar tēvu – ir viņas izvēle, kā arī viņas izvēle ir palikt nelaimīgai. Atgriešanās viņas emocionālajā aizsardzībā tā vietā, lai atbildētu par viņas labklājību.

Vīrietis, kurš uzvarējis savu tēvu un iekarojis savu māti, arī zaudē kā māti tā tēvu.
Uzticēšanās tēvam vīriešiem notiek caur sava tēva varenības un spēka atzīšanu. Tēva uzvaras konkurencē par māti atzīšana. Un vēl ļoti daudzās tēva uzvarās, kas padara viņu par daudz spēcīgāku zaru dzimtas kokā, no kura var izaugt nākamās paaudzes. Ir jāviļas tēvā kā konkurentā, jo tēva galvenais uzdevums nav tajā. Tēva uzdevums ir uzvarēt, lai paliktu tēvs. Un dēla uzdevums ir būt uzvarētam, lai paliktu dēls savam tēvam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Par ko mani mīlēt?

par ko mani milet

Vēlme būt mīlētam un pieņemtam vienlaicīgi, ir gluži dabiska. Caur sajūtu, ka viņu mīl un, ka viņš ir vajadzīgs, bērns legalizē savu esību šajā pasaulē. Savukārt, caur vecāku attieksmi pret viņu, bērns formā savu nākotnes attiecību scenāriju ar citiem cilvēkiem.

Sākotnēji, kad bērns piedzimst, viņš nekādā veidā necenšas nopelnīt mīlestību un atzinību. Viņš vienkārši IR, viņš dzīvo, ziņo par savām vajadzībām un izsaka savu nepatiku un bailes (caur raudām, ar mīmikas vai kliedzienu palīdzību). Viņš vienkārši ir klātesošs.

Normālā, veselā variantā, bērns saņem emocionālo atbalsi no savas mātes: mamma atnāk, paņem uz rokām, pieliek pie krūts, viņai ir mīkstas rokas, krūtis ir karstas, piens garšīgs, viņa klusiņām dzied. Mamma bērnu sev piespiež.

Ar viņu kopā ir mierīgi un droši. Un neapzināti “uzsūcas” zināšana par to, ka “Es esmu un tas ir labi.”

Taču, kas notiek tad, kad mammai pašai ir depresija? Vai arī viņa ir trauksmaina? Nodarbināta ar savām problēmām, aizņemta darbā. Vai arī bērns vispār nav bijis plānots. Nogurusi. Ar savām traumām.

Tad bērns sāk just kaut ko nelāgu. Viņš nesaņem šo zināšanu par to, ka viņu mīl. Un, lūk tad, ieslēdzas spēle “mīlestības nopelnīšana”.

Viņš rāda mammai savus zīmējumus, lielās ar tiem “Mammu, paskaties, ko es uzzīmēju!” Bet mamma, ieslīgusi savās problemās, vien attrauc: “Uzzīmēji. Redzu. Malacis…” un turpina domāt savu domājamo un ieslīgst mājas rūpēs. Vinš mēģina dziedāt, dejot – mamma palūdz viņu uzvesties klusāk.

Bērns nepadodas. Viņš cenšas pievērst sev mammas uzmanību un saņemt piekrišanu.

Izslaucīja grīdas. Mamma pateica savu dežūrējošo : “Malacis!”. Taču mazulis nesaņēma pašu galveno – SAJŪTU! Izbrīnu. Sajūsmu. Pateicību. Mīlestību. Viņš saprot, ka tātad tas nav pietiekami. Pēkšņi viņš saprot! Urā! Grīdas vajag ne tikai izslaucīt, bet arī izmazgāt un izmazgat tā, lai smaržo. Tāpēc vajag spainī ar ūdeni ieliet mammas smaržas, tad nu gan mamma priecāsies!

Kad mīlestības un atzinības vietā viņš saņem brāzienu par tukšo dārgo smaržu flakonu, viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā. kaut ko viņš dara nepareizi.

Un tajā brīdī rodas loģiska kļūda: mamma mani nemīl tāpēc, ka mani nav par ko mīlēt…

Tātad ar mani kaut kas ir ne tā. Es neesmu pietiekami labs. Es visu daru nepareizi. Es pats esmu nepareizs. Nesmuks. Muļķis. Un pārāk skaļš (jo jāuzvedas ir klusāk). Es esmu slikts.

Šķiet, loģika ir triviāla: ja es nesaņemu mīlestību, tātad es to neesmu pelnījis. Ja ar mani viss būtu kārtībā, tad mamma mani noteikti mīlētu. Loģika ir vienkārša, bet kļūdaina!

Tāpēc, ka bērnus mīl ne jau par tīrām grīdām, un ne jau par teicamām atzīmēm skolā, ne par skaistiem, blondiem matiem un zilām acīm, un ne jau par paklausīgumu un ērtumu. Ne jau dēļ kaut kā.
Mīl tāpēc, ka PROT MĪLĒT.

Mīlestība ir otra cilvēka spēja. Sajūta ar kuru var padalīties tikai tad, ja tā ir tevī pašā. ja vecāki ir mīlestības piepildīti, viņi arī savus bērnus ar to apdāvinās vienkārši tāpat. Tāpēc, ka PROT un VAR! Mīlestības dāsnumam nav nekādu noteikumu.

Mazulis par to visu neko nezin un tāpec šī dzīvei nepieciešamā resursa trūkumu viņš izskaidro tikai ar saviem trūkumiem: muļķibu, neakurātumu, skaļumu, to, ka “neesmu tik labs kā kaimiņu puika”. Viņš domā, ka nav pietiekami labs mīlestībai, un tāpēc sāk to pelnīt, izlūgties, diedelēt.

Un tie ir briesmīgi MELI, ar kuriem viņš turpina dzīvot. Šie MELI, ar kuriem viņš tālākajā dzīvē veidos savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ar šiem MELIEM viņš iesoļo pieaugušo dzīvē, un visu savu atlikušo mūžu turpinās nopelnīt to, kas nemaksā neko, kas pienākas no dabas jau piedzimšanas brīdī.

Tāpēc, ja vecāki prot mīlēt, viņi mīlēs arī klibu bērnu, bez rokām un kājām, šķielējošu un sarežģītu, divnieku karali, bērnu, kurš uzdod daudz sarežģītu jautājumu, gan tādu, kurš skaļi uzvedās. Mīlēs tāpēc, ka VAR un PROT. Mīlēs tādu, kāds viņš ir, un mīlēs to, ko un kā viņš dara.

Tikai divas sastāvdaļas: no bērna puses: vienkārši būt, un no vecāku puses: prasme mīlēt. Te nav nekadu noteikumu.
Autors: Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS