Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecāku gudrības

vecmamina55

Gadiem ejot, kļūst saprotami tie vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt man labpatiktos nesaprast. Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības var uztaisīt gudrību, vajag vien paspēlēties ar domām. Man, piemēram, kļuva saprotami daži manu vecāku izteikumi, kas agrāk šķita slinkas atrunas un atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies

Uz maniem centieniem apmācīt, kā pareizi dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja: “Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies”. Manos 10,15 un pat 20 gados šī frāze man atgādināja negodīgu trumpi. Tādu kā džokeri ar nosaukumu “nodzīvo manu”, kuru izvelk no piedurknes cilvēks, kurš vienkārši nespēj mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nevaram mēroties!

Tagad, kad pati esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka šis džokeris ir ļoti smagi un ilgi pelnīts. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudrus dzīves padomus no piecspadsmitgadīgajiem, mācīties būt labam vecākam pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuri grib uz manis patrenēties, vai arī pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es tos nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi neapstādinās

Šī frāze man šķita absolūti bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?

Ar savām idejām, kas neatbilst realitātei, fantāzijām, ilūzijām un centieniem pārtaisīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs atskurbina. Vai pret kādu. Un, jo stiprāki mēs esam, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja neatdursimies pret vecākiem vai apstākļiem, mums nāksies atdurties pret vēl kaut ko. Kā saka, jo krutāks džips, jo tālāk jāskrien pēc traktora. Es esmu ļoti kruts džips, tāpēc no tiem neceļiem, kuros es iebraucu, pēc traktora nācās skriet aiai, cik tālu.

Citu vecāku tev nebūs

Tā atbildēja vecāki uz visiem maniem centieniem viņus pilnveidot. Tad man šķita, ka gan jau, ka es atradīšu kādu labāku par viņiem: pasniedzēju mūzikas skolā, priekšnieku darbā, kolēģus vai kādu slavenu indiešu guru. Un tad man būs tie ideālie vecāki, kuri mani mīl tā kā man vajag.

Protams, es sastapu ļoti daudzus lieliskus cilvēkus, tomēr neatradu nevienu, kurš vēlētos vēlreiz mani piedzemdēt vai kaut adoptēt, izņemot šos divus trakos. Dažkārt tas ir nepanesami. Es taču zinu, kādi viņi varētu būt! Redzu potenciālu, kļūdas un trūkumus. Bet viņi manī neklausās! Un es aizmirstu, ka tad, kad es piedzimu, viņiem nācās iet caur samierināšanos. Viņi taču arī no malas labāk redz. Viņiem cita bērna nebūs un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, kļūsti beidzot pieaugusi!

Man šī frāze šķita bezatbildīga. Kā gan tā! Kā es varu pieaugt, ja mans tēvs par mani nerūpējās pietiekami labi! Kā tā var, neatbalstot, piedāvāt man pieaugt?!

Dzīve mums dod pietiekami daudz visādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un visādu citādu pavedienu, lai mēs varētu pieaugt. To ir tik pietiekami, lai kādā noteikta vecumā atnāktu pie saviem vecākiem un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba, piedzemdejāt un izaudzinājāt mani, bet es beidzot esmu izdarījusi otru pusi darba – esmu pieaugusi. Paldies jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”

Es mūžu esmu nodzīvojusi…

«Es mūžu esmu nodzīvojusi! Ko gan tu man vari iemācīt?» Šī frāze man šķita tā, ko mūžīgi kā attaisnojumu lieto iesīkstējuši cilvēki, kuri palaiduši garām visus svarīgākos vilcienus. Tagad, kad man pašai ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme. Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un vairāk nekā savādāk. Ikviena pieauguša cilvēka personība, kaut tas būtu pēdējais neveiksminieks, vienmēr būs ar kaut ko bagātāka, kā jaunākam. Tas veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais tieši šajā brīdī, tātad – pats labākais. Kaut gan, protams, arī no jaunajiem ir ko mācīties.

Un būs tev tava dzīve…

Patiešām! Līst sveša dzīvē nozīmē to pašu, ko uzkopt svešu virtuvi. Ej savējā un kop! Paskatīsimies, kāda kārtība tev tur sanāks. Bet sākumā, starp citu, šī virtuve ir jāiekārto.

Pieņemsim pašu nesāpīgāko lēmumu

Pats nesāpīgakais variants – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu tu pieņemsi, paliks brūce un tā asiņos. Vienkārši vienā gadījumā tā asiņos vairāk, citā – mazāk. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var pieņemt to lēmumu, kurš būs pats nesāpīgakais. Un, lūk, dažkārt bērnu sakarā tas nozīmē meklēt pašus nesāpīgakos variantus, ja ideāls nav iespējams. Tā notiek, piemēram, ar šķiršanos. Protams, tā ir laba pieredze arī bērnam, un liela uzticēšanās viņam, kurš dziedināšanas procesā kļūs daudz viedāks.

Es tev neesmu nekāda draudzenīte

Vecāka un drauga loma ļoti kardināli atšķiras. Vecāks nevar visur būt vienlīdzīgs ar bērnu, kā draugs. Paša bērna drošībai un mieram jebkurā vecumā vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un viedākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, pārtraukt komunikāciju. Bet vecāks savas lomas dēļ nevar atņemt sistēmai stabilitāti. Tāpēc kaut kur viņam nākas būt stabilam vai pat iesīkstējušam.

Tā nav tava darīšana

Kad bērni lien vecaku darīšanās, tas nav pareizi. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu lietas, kas atbilst viņa vecumam.

Tāpēc lēmumus par vecāku šķiršanos, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo pieņem pieaugušie. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību par saviem vecākiem, ir jāatgriež atpakaļ bērnu pozīcijā, lai viņi nepārlektu saviem dabīgajiem attīstības posmiem, jo ļoti daudzas no mūsu vecāku lietām dzīvē nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies, kurā pusē tu esi!

tevs dels5

Kamēr skolā gaidīju savu dēlu, nejauši dzirdēju sarunu – kādas meitenes mamma sarunājās ar skolotāju. Tajā pat laikā pati meitenīte turpat netālu nesteidzoties ģērbās.

Skolotāja ar meiteni bija neapmierināta. Neseko stundai, nemīl matemātiku, zaudē pildspalvas, visu laiku lēkā, cik var lēkāt, šī taču ir skola nevis bērnu dārzs.
Mamma klausījās skolotājā un skatījas uz meitu.
– Arina, Tu dzirdi? Pienāc, lūdzu!
Arina tajā brīdī mēģināja ielīst ceriņkrāsas kombinezonā. Pēc tam ilgi cīnījās ar cepuri, pārvelkamo apavu somiņu un mugursomas siksniņām, un beidzot pienāca nedaudz tuvāk.
– Tu saprati, par ko mēs te runājam? Tu ļoti slikti uzvedies. Man nāksies visu izstāstīt tētim.

Meitenīte, klusējot, pētīja savus zābakus. Tie arī bija ceriņkrāsas, tāpat kā kombinezons.

– Tētis var atnākt uz skolu, es pati viņam visu izstāstīšu, – piezīmēja skolotāja.
– Lieliski! Arina, tu dzirdēji? Rīt tētis nāks uz skolu! – uzvarošā tonī sarunu pabeidza mamma.
Arina turpināja pētīt zābakus. Viņa stāvēja pretī mammai un skolotājai – viena. Viņas – divatā, otrā pusē. Pretī. Baltie pret sarkanajiem. Vai otrādi.

Un, lūk, ko es domāju. Protams, es neesmu nekāds psihologs. Šajā konkrētajā situācijā es vispār neesmu nekas. Es nepazīstu ne mammu, ne meitenīti, ne skolotāju. Un vēl jo vairāk, es nepazīstu meitenītes tēti, kuru rīt grasās atdzīt uz skolu.

Bet vienu gan es zinu.
Tajā brīdī, kad tu ar kādu apvienojies pret savu bērnu, lai tā būtu kaut tikai minūte, lai arī tie būtu sīkumi, pat lai iemesls būtu pamatots. Šajā brīdī tu zaudē savu bērnu.
Nedrīkst spēlēt pretējā pusē. Nekad. Pat tad, ja bērnam tūkstoš reizes nav taisnība. Ja esat vienā pusē – tā ir jūsu kopējā problēma. Un kopā to risināsiet. Savādāk, viņš paliks viens. Viss, kas šajā brīdī ir vajadzīgs, ir nostāties bērna pusē. Pat gluži fiziski. Paspert soli un pārnest savu sašutušo ķermeni otrā pusē. Nostāties blakus. Nevis pretī, bet blakus.
Viss!
Mēs esam kopā. Jā, Hjūston, mums ir problēmas.Mēs zaudējam pildspalvas un nemīlam matemātiku. Un lēkājam. Hjūston, tu esi Hjūstons vai sacīkšu zirgs, nu, cik var lēkāt?
Taču mēs esam kopā.

© Svetlana Bagijan
Avots: https://golbis.com/
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Karmas noslēpumi

cali groza

Ikviena tikšanās dzīvē ir karmiska. Katrai ir kāds iemesls. Katra tikšanās atstāj savu nospiedumu tavā liktenī. Saskaņā ar Karmisko attiecību likumu, visas tikšanās dzīvē tiek nosacīti iedalītas deviņās kategorijās, atkarībā no to ietekmes pakāpes uz cilvēka likteni un karmisko saišu tuvināšanās pakāpi:

1. Bērni (viņi ir paši tuvākie un svarīgākie mūsu karmai cilvēki dzīvē);
2. Mīļotie;
3. Laulātie;
4. Vecāki, brāļi un māsas;
5. Radinieki;
6. Draugi;
7. Darba kolēģi;
8. Paziņas;
9. Nejauši garāmgājēji.

Tuvas karmiskās saites nozīmē to, ka mēs jau reiz savās iepriekšējās inkarnācijās esam bijuši tuvās attiecībās un, iespējams, bijuši viens otra priekšā vainīgi. Iespējams, mēs esam viņam kaut ko nodarījuši un tagad maksājam par savām kļūdām, esam spiesti pakalpot un uzklausīt viņa pretenzijas. Ja mēs esam tādās attiecībās, tātad tam ir savs pamatots iemesls.
Jo attālākas karmiskās saites, jo mazāk esam tikušies un mazāk mums bijis enerģētisko kontaktu pagātnē un mazāk to būs arī šajā dzīvē.

Tiek uzskatīts, ka no vienas iemiesošanās nākamājā, mēs pārejam tādos kā “saišķīšos” vai “groziņos” – kā vienā metienā dzimuši cālēni. Šie “groziņi” viens no otra atšķiras ar vibrācijām. Pēc šīm vibrācijām, mēs atpazīstam cilvēkus no “sava groziņa”, lai kā arī liktenis mūs būtu izmētājis pa pasauli. “Nejauši” satiekoties, mēs viens otru uzreiz atpazīstam pat bez vārdiem.
Tas gan nenozīmē, ka mums nav attiecību ar cilvēkiem no citiem “groziņiem”. Ar tiem mēdz būt ļoti sarežģītas un smagas karmiskās saites, taču komfortabli mums ir tikai sar savējiem.
Gadās, ka karma mums paredzējusi būt vientuļiem visu dzīvi un nesatikt savējos. Ko lai tur saka, tātad pelnīti.
Sāksim ar pašu attālāko kategoriju, kas mūs ietekmē vismazāk un ar kuriem mums ir visvājākās karmiskās saites:

Garāmgājēji
Pirmajam garāmgājējam mēs nekad neatdodam visu līdz pēdējai kapeikai, un ar viņu mēs nekad neejam līdz pasaules malai. Būs labāk, ja ar tiem arī nebūs nekā vairāk kā vienkārši kontakts. Galvenais mijiedarbības veids ir līdzvērtīga apmaiņa, kas liecina par mūsu labvēlīgo attieksmi pret pasauli.

Ja tev ir jāpieņem lēmums attiecībā uz cilvēku, kuru redzi pirmo reizi: piemēram, jāsniedz atbalsts, kuru tas lūdz, jānopērk kāda lieta, ko tas piedāvā, – ieklausies savās sajūtās. Pacenties saprast, kā šis impulss, kas nāk no cilvēka, atbalsojas tevī.

Paziņas
Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs bieži vai ne tik bieži savā dzīvē satiekamies. Mēs nevaram viņus ieskaitīt savu draugu kategorijā, jo nejūtam ar viņiem tuvību. Mēs viņus pārāk labi nepazīstam, lai saprastu, kas viņi mums ir, tāpēc uzskatām par vienkāršiem paziņām. Tie ir kaimiņi, pastāvīgais frizieris, mūsu bērnu skolotāji un skolas biedru vecāki. Tā ir pati plašākā cilvēku kategorija mūsu dzīvē. Un, cik dažādi mēs uzvedamies frizētavā, vecāku sapulcēs, tik pat dažādi arī mēs veidojam savas enerģētiskās attiecības ar dažādiem paziņām.

Visi mēs esam Zemes iedzīvotāji, vienoti un līdzīgi, un mums ir kopīgi uzdevumi. No tā, kā dzīvo katrs cilvēks, ir atkarīga visas sabiedrības un katra no mums dzīve.

Paziņas mēs varam uztvert kā tuvus, patīkamus cilvēkus un mīlēt tos vairāk par saviem radiniekiem. Mēs varam ar tiem būt garīgi vienoti, bet citus varam uztvert naidīgi. Atkarībā no tā mēs arī veidojam savas attiecības ar viņiem.

Darba kolēģi

Cilvēki, ar kuriem mūs saista kāda sadarbība, darbs, karmiski ir tuvāki nekā vienkārši paziņas. Taču tos noteikti nedrīkst jaukt ar draugiem un radiniekiem. Pretējā gadījumā var ciest gan darba, gan radniecīgās un draugu attiecības. Nerunājot par to, ka pats darbs un kopējā lieta var vienkārši sabrukt. Mijiedarbība ar darba kolēģiem var notikt tikai uz līdzvērtīgas apmaiņas pamata.

Cienījama dāma, apavu veikala direktore “pa draugam” pieņem darbā savas draudzenes meitu. Dīvainā veidā meitene nokļūst situācijā, kā rezultātā rodas milzīgas problēmas, un veikala īpašniece gandrīz nokļūst uz apsūdzēto sola. Visi ir šokā. Draudzene kļūst par briesmīgāko ienaidnieku. Šajā situācijā vainīga ir pati cienījamā dāma. Darba attiecībām jāveidojas tikai uz lietišķiem pamatiem. Šī dāma līdz galam nesaprata šo mācību, un secinājums, ko viņa izdarīja, bija viens: nedari citiem labu.

Draugi
Ar draugiem sākas tuvo un radniecīgo cilvēku loks. Ar tiem attiecības veidojas uz pavisam citiem principiem. Trijās iepriekšējās kategorijās tās veidojās uz savstarpējās apmaiņas principa.

Bet karmiskās draugu attiecības paredz nesavtīgu atbalstu, palīdzību bez aprēķina: ko tu par to saņemsi pretī.

Kāpēc liktenis mūs saved kopā? Kāpēc, satiekot starp tūkstošiem cilvēkiem vienu, pēkšņi sajūtam mūsu Dvēseļu radniecību? Tāpēc, ka radniecība arī ir. Mēs to ne vienmēr atceramies un saprotam, taču vienmēr jūtam, to, ka esam cālēni no viena “groziņa”. Mēs saprotam viens otru, mēs līdzīgi domājam, mums ir līdzīgas vērtības. Kā un kāpec tas notiek? Pagaidām šis ir rītdienas jautājums.

Eksistē sena patiesība: labāk būt piemānītam draugam, nekā visu dzīvi neuzticēties viņam.
Ja draugs tevi pievils, nu, ko, tātad tu kļūdījies un neīsto pieņēmi par savu draugu. Pats vainīgs. Mācies atšķirt īsto no neīstā!

Radinieki
Šajā Pasaulē mēs neesam atnākuši nejauši, bet gan pēc noteiktiem kosmiskajiem likumiem, kurus līdz galam saprast mums nav lemts. Mēs esam daļiņa no kaut kā liela, tāpēc no mūsu Dvēseles stāvokļa ir atkarīgs arī visas sabiedrības kopējais stāvoklis.
Tieši tas arī izpaužas tajā, kā mēs “attīram” savas dzimtas karmu.

Tas nozīmē, ka mūsu uzdevums ir risināt savas dzimtas kopejās problēmas, palīdzēt saviem radiniekiem, vairot dzimtas pozitīvo enerģiju, atbrīvojot nākamās paaudzes no dzimtas slimībām un karmiskajām problēmām.

Dzimta, kurā esam atnākuši, mijiedarbojas ar mums dažādi. Vienam tā ir dota kā sargātāja. Dzimta sargā mūs no nelaimēm, palīdz dzīves ceļā, dod spēku, vada. Tātad mēs kaut kādā veidā esam nopelnījuši šo palīdzību un atbalstu. Tādas saknes ir jāsargā, jānodod mantojumā, vairojot tradīcijas.

Citiem Dzimta ir dota kā pārbaudījums. Kad pārvaram Dzimtas problēmas, bet dažkārt tās ir ļoti smagas problēmas, stiprinās Dvēsele, tā norūdās, kļust spēcīgāka, pieņemas spēkā un tādā veidā attīrās saknes, jo katrs cilvēks ir kādas Dzimtas daļa.

Pārvarot negatīvu sevī, cilvēks tādā veidā attīra visu savu dzimtu.

Taču ir cilvēki, kuri ļoti mazā mērā ir atkarīgi no savas Dzimtas karmas. Iespējams tāpēc, ka tiem ir ļoti nozīmīgs personīgs uzdevums un pietiekami grūta un atbildīga sūtība savā paša karmā. Tādi cilvēki ātri pamet vecāku mājas, aizbrauc tālu projām un ātri kļūst neatkarīgi un patstāvīgi, un arī īpaši necenšas uzturēt radniecīgās saites. Bieži vien viņiem ir ļoti sarežģīts dzīves ceļš, un bieži vien viņus sagaida ļoti sarežģīti uzdevumi.

Diemžēl pārāk daudz cilvēku, spēlējoties ar radinieku jūtām, ir gatavi morāli iznīcināt savus tuvos, par to īpaši nepiedomājot un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir enerģētiskie “vampīri” , no kuriem vajadzētu norobežoties. Un vienalga, lai kā tas arī nebūtu, ja pats tālākais radinieks vēršas pie tevis pēc palīdzības, neatsaki, izdari visu, kas tavos spēkos. Tā ir tava Dzimtas struktūra, to tālāk nesīs tavi bērni un mazbērni, un no tevis ir atkarīgs tas, cik tīras, labdabīgas un stipras saknes būs Dzimtai un viņiem.

Ar radiniekiem ļoti reti mēdz būt līdzvērtīga enerģijas apmaiņa. Vai nu mēs tērējam viņu enerģiju, vai dāvājam viņiem savējo. Daudzkārt atstrādājam viens otra negatīvu. Un tas viss ir normāli šai attiecību kategorijai, jo šeit spēkā ir specifiski Dzimtas enerģētiskie procesi.

Vecāki, brāļi un māsas
Savstarpējās attiecības ar saviem tuvākajiem radiniekiem ir spilgts rādītājs tam, kāda ir tavas Dzimtas karma. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad katram no viņiem var būt atšķirīgas attiecības ar ģimeni un, sekojoši, arī ar Dzimtas karmu.

Pasaule ir uzbūvēta tā, ka viens no bērniem var būt pilnas tēva karmas nesējs, bet otrs – mātes karmas, bet trešais paliek tīrs no šiem parādiem. Ir iespējami daudz sarezģītāki karmas līniju pārklājumi starp brāļiem un māsām. Divas māsas var nest mātes karmu, bet tēvs – nodot tīru ģenētiosko līniju savam mazdēlam. Brālis un māsa mantos tēva problēmas, bet māte nodos mazdēlam savas radošās spējas. Variantu ir tik daudz, cik ģimeņu visā pasaulē.

Labas attiecības starp brāļiem un māsām, labestīgas un nesavtīgas, – ir milzīga Dieva dāvana.

Ja attiecības ir sliktas un pat ļoti sliktas, neaizmirsīsim, ka mūsu brāļi un māsas ir mums Dieva doti. Un, lai kas arī notiktu, mums tas ir jāpieņem. Mēs esam pelnījuši, esam saņēmuši un mums jāatdod.
Ja brālis – alkoholiķis prasa naudu, lai notriektu to, mums nav viņam jāatdod visu, kas mums ir. Taču mums jāizdara viss, ko spējam, lai palīdzētu viņam – taču, ne pret viņa gribu. To, kas darīts pret cilvēka gribu, pārvēršas ļaunumā.

Kad brāļu un māsu starpā ir naids, mums jāizdara viss, ko spējam, lai šim naidam pieliktu punktu – arī tā ir karmas atstrādāšana. Tā mes attīrīsim ceļu saviem bērniem un mazbērniem. Ir jaiemācas pieņemt, piedot, palūgt piedošanu, atmest savu lepnību. Lai kā arī nebūtu, tie mums ir Dieva doti cilvēki, ko paši esam pelnījuši.

Laulātie

Laulības tiek slēgtas debesīs. Laulātie ir cilvēki, kuriem nāksies kopā veidot savu likteni. Karmiskā atkarība no laulātā ir daudz lielāka, kā atkarība no vecākiem. Neveiksme laulībā visbiežāk tiek pārdzīvota daudz smagāk, kā “grūta” bērnība. Tā tiek uztverta kā visu plānu un jaunības cerību sabrukšana. Ne visiem pietiek spēka sākt visu no sākuma. Kopēji bērni turpina saistīt arī šķirtos laulātos.

Tu izvēlējies apprecēties ar kādu cilvēku, bet tagad viņš (vai viņa) tevi kategoriski neapmierina. Taču jūs abi paši izvēlējāties – tātad šis cilvēks bija tev atbilstošs? Sanāk, ka tu izvēlējies to, kas tev bija atbilstošs tajā noteiktajā dzīves brīdī.

Tagad jatiek skaidrībā, kāpēc liktenis jūs saveda kopā. Kas jums vienam no otra jāiemācās, kas jāiedod, kas jāatmaksā.

Enerģētiskajām attiecībām starp laulātajiem nav robežu. No laulātā praktiski nav iespējams “noslēgties”. Abu karma savijas un kļūst kopīga. Harmoniska laulāto pāru enerģija ir tik milzīga, ka tā praktiski nav ievainojama. Svešas ietekmes to var pabojāt tikai uz laiku, bet kopējā enerģētika izspiedīs visu svešo un sagraus visu negatīvu. Bet, ja nākamajā dienā, vai gadu pēc kāzām esi konstatējis disharmoniju jūsu attiecībās, tātad tavs uzdevums, un arī viņa uzdevums, ir izdarīt visu, lai attiecības kļūtu pēc iespējas harmoniskākas. Tu nevari tā vienkārši ņemt un aiziet. Laulātais nav vienkāršs garāmgājējs. Tas ir pavisam cits karmisko attiecību līmenis.

Liktenis mūs izprovocējis darīt savu karmisko darbu.

Kad atbildēsi sev uz visiem jautājumiem un izdarīsi šo sarežģīto garīgo darbu, tev būs tukšuma sajūta. Nebūs ne aizvainojuma, ne dusmu, tu skaidri zināsi, ka pats esi atbildīgs. Un tad tu būsi brīvs un varēsi izdarīt savu izvēli – saraut attiecības, kas nevienam nenes prieku, vai nesaraut.

Bet tavs karmiskais darbs būs izpildīts uz visiem 100%, sevi nevar apmānīt. Problēma ir atrisināta, kad aiziet emocijas un paliek saprātīga gaiša attieksme pret visu notiekošo.

Laulība ir pieredze kalpot otram cilvēkam. Tā ir pārbaude spējai mīlēt un līdzpārdzīvot, spēja pieņemt citu viedokli, ieklausīties, neskatoties uz viedokļu atšķirībām.

Cik daudz ko iegūst tava Dvēsele, ja tu cilvēkam kalpo nesavtīgi, ar mīlestību.
Cik laimīgi ir cilveki, kad kopā apēdot pudu sāls, viņi beidzot harmoniski saaug kopā, pieņemot viens otru tādu, kāds tas ir, mīlot ar visu sirdi kā viņa labās, tā sliktas īpašības.

Nevajag domāt, ka tā ir tāda vienkārša samierināšanās ar dzīvi vai bailes tās priekšā, tas vienmēr ir milzīga abu cilvēku paveiktā iekšējā darba rezultāts.

Mīļotie
Ir lieliski, ja Mīļotais un Laulātais ir viena un tā pati persona. Sarežgītāk, ja tie ir divi atšķirīgi cilvēki. Attiecības ar mīļotajiem veidojas gandrīz tāpat kā attiecības ar laulātajiem. Taču, ja laulība mēdz bū sarežgīta karma, tad Mīlestība vienmēr ir laime un tiek dota kā apbalvojums – droši vien – par labi atstrādātiem saviem karmiskajiem parādiem. Tā jālolo kā ārkārtīgi vērtīga dāvana.

Ja patiesa Mīlestība izrādās ne abpusēja, tā mums dāvā vēl augstāku Dvēseles stāvokli, kad mēs esam spējīgi novēlēt laimi mīļotajam kopā ar kādu citu, ar to, ko viņš (vai viņa) mīl.

Enerģētiskā mijiedarbība starp Mīļotajiem var būt tikai viena – dāvana. Dāvāt visu pasauli, dāvāt katru savas dzīvības enerģijas pilienu. Sajust, kā ar katru jaunu elpas vilcienu šī vērtīgā dāvana vairojas un pieņemas spēkā.

Bērni
Galvenais karmiskais parāds uz Zemes dzīvojošam cilvēkam ir pret bērnu. Parasti no vecākiem nāk galvenā mācība par to, kāda ir Pasaule, kas ir Labais, kas Ļaunais. Tas viss tiek uzsūkts pat tad, kad par to nerunā skaļi.
Kādu mijiedarbības veidu ar savu bērnu tu izvēlēsies – ir tavas izvēles jautājums, tava rakstura jautājums, izglītības, taču, galvenais, pajautā sev biežāk: “Ko es šajā situācijā, ar konkrēto vārdu vai darbību viņā stimulēju?”

Tu sodīji savu bērnu – ko tu viņam parādīji? Cietsirdību, stingru roku, kurai ir vara, vai to, ka cilvēkam ir jābūt brīvam un jābūt atbildīgam par visu, ko dara? Cik daudz smalku sajūtu vecākam vajag, lai sajustu, kas tieši atbalsojas mazajā Dvēselītē. Tikai bezgalīga mīlestības enerģija pret savu bērnu var palīdzēt šajā smagajā, intuitīvajā Dvēseles darbā.

Nav jāpiekar birka katram cilvēkam: “paziņa”, “draugs”, “radinieks”, “nejaušs garāmgājējs” vai “pats mīlākais no mīļajiem”.

Noslēgumā vēlos pateikt, ka šāds dalījums karmiskajās kategorijās ir ļoti nosacīts.
Viens un tas pats cilvēks var būt mums vienā gadījumā kolēģis, bet citā – mīļotais cilvēks vai radinieks.  Galvenais uzdevums mums visiem, savā dzīves gaitā, veidojot attiecības ar cilvēkiem, saprast, kas notiek, kas nav pieļaujams katrā situācijā.

Autors: El Tat
Avots: https://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/