Izmaiņas ģimenes sistēmā

gimene

Kad cilvēks pieļauj izmaiņas sevī, automātiski mainās viss apkārt. Pasaule reaģē pa jaunam. Īpaši tuvāko loks. Un, protams, transformējas ģimenes sistēma.

Ir jāsaprot, ka ģimenes sistēma var mainīties dažādi. Iespējams, visiem kļūs vieglāk elpot un attiecības kļūs siltākas un stiprākas. Bet, iespējams, šīs izmaiņas būs sistēmas sabrukums.

Modernās psiholoģijas tendences ir populāras, jo tās paredz maģiskas tuvinieku izmaiņas, turklāt vienmēr uz labo pusi, ja vien pats cilvēks mainās.
Sanāk, ka tu ar sava iekšējā stāvokļa palīdzību manipulē ar citiem cilvēkiem. Tiek piedāvāts valkāt svārkus, skaitīt mantras, lūgties, palīdzēt vecām tantiņām, uzņemties atbildību. Un tas viss, protams, nostrādās. Taču nav teikts, ka tas nostrādās tā, kā tu plāno. Ir personīgi veiksmes stāsti, nav nekādu garantiju.

Jāsaprot, ka tavas izmaiņas ir tikai tavas izmaiņas. Iespējams, ka tavi tuvie tās nepasūtīja. Un, ja tas tā ir, tad viņi var nebūt gatavi spēlēt ar tevi pēc jaunajiem noteikumiem.

Bet vēl var izrādīties, ka tu pats nemaz neesi gatavs vairs spēlēties ar tādiem partneriem. Es uzskatu, ka pārmaiņas, kas pilnīgi noteikti uzlabos attiecības ar tuviniekiem – ir mīts. Attiecības var kļūt labākas, sliktākas, sarežģītākas, patīkamākas, saspringtākas, siltākas. Vai vienkarši pārstat eksistēt ierastajā veidā.

Taču jebkurā gadījumā tās kļūs skaidrākas. Bet skaidrība atbrīvo no ilūzijām, un ir labi, ja esi tam gatavs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es pats…

vilciens101

Mamma un tētis bieži veda dēlu vasaras brīvdienās uz laukiem pie vecmāmiņas. Kad viņš jau bija paaudzies, apņēmīgā balsī teica vecākiem: “Ko jūs visu laiku ar mani kā ar maziņo? Es jau esmu liels! Es pats varu pie vecmāmiņas aizbraukt!”
Pēc ilgiem strīdiem vecāki piekrita.
Lūk, stāv viņi uz perona, atvadās no dēla un dod pēdējos padomus. Bet dēls visu laiku atkārto: “Jā, es zinu, jā es zinu, jūs jau man to sakāt simto reizi!”

Tad tēvs klusītiņām saka: “Dēliņ, ja tev pēkšņi paliks bail vai būs slikti, tad, lūk, tev šis…” un kaut ko iebāž dēla kabatā.
Un, lūk, sēž puika vagonā, brauc, skatās ārā pa logu… Un apkārt cilvēki… sveši… grūstās, trokšņo, iekāpj, izkāpj, pavadonis kaut ko aizrāda, kāds neapmierināti uz puiku paskatās… un viņam kļūst tik nepatīkami, bailīgi…. un ar katru reizi arvien nepatīkamāk, smagāk….
Pēc mirkļa viņš jau ir pārbijies, sakņupis iespiedies stūrī, asaras acīs. Un pēkšņi atcerās par to, ko tētis viņam iebāza kabatā.
Trīcošu roku viņš satausta papīrīti kabatā, attin to un lasa: “Dēliņ, es esmu blakus vagonā…”

Avots: cluber.ua
Paldies Inesei Prisjolkovai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecāku gudrības

vecmamina55

Gadiem ejot, kļūst saprotami tie vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt man labpatiktos nesaprast. Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības var uztaisīt gudrību, vajag vien paspēlēties ar domām. Man, piemēram, kļuva saprotami daži manu vecāku izteikumi, kas agrāk šķita slinkas atrunas un atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies

Uz maniem centieniem apmācīt, kā pareizi dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja: “Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies”. Manos 10,15 un pat 20 gados šī frāze man atgādināja negodīgu trumpi. Tādu kā džokeri ar nosaukumu “nodzīvo manu”, kuru izvelk no piedurknes cilvēks, kurš vienkārši nespēj mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nevaram mēroties!

Tagad, kad pati esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka šis džokeris ir ļoti smagi un ilgi pelnīts. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudrus dzīves padomus no piecspadsmitgadīgajiem, mācīties būt labam vecākam pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuri grib uz manis patrenēties, vai arī pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es tos nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi neapstādinās

Šī frāze man šķita absolūti bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?

Ar savām idejām, kas neatbilst realitātei, fantāzijām, ilūzijām un centieniem pārtaisīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs atskurbina. Vai pret kādu. Un, jo stiprāki mēs esam, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja neatdursimies pret vecākiem vai apstākļiem, mums nāksies atdurties pret vēl kaut ko. Kā saka, jo krutāks džips, jo tālāk jāskrien pēc traktora. Es esmu ļoti kruts džips, tāpēc no tiem neceļiem, kuros es iebraucu, pēc traktora nācās skriet aiai, cik tālu.

Citu vecāku tev nebūs

Tā atbildēja vecāki uz visiem maniem centieniem viņus pilnveidot. Tad man šķita, ka gan jau, ka es atradīšu kādu labāku par viņiem: pasniedzēju mūzikas skolā, priekšnieku darbā, kolēģus vai kādu slavenu indiešu guru. Un tad man būs tie ideālie vecāki, kuri mani mīl tā kā man vajag.

Protams, es sastapu ļoti daudzus lieliskus cilvēkus, tomēr neatradu nevienu, kurš vēlētos vēlreiz mani piedzemdēt vai kaut adoptēt, izņemot šos divus trakos. Dažkārt tas ir nepanesami. Es taču zinu, kādi viņi varētu būt! Redzu potenciālu, kļūdas un trūkumus. Bet viņi manī neklausās! Un es aizmirstu, ka tad, kad es piedzimu, viņiem nācās iet caur samierināšanos. Viņi taču arī no malas labāk redz. Viņiem cita bērna nebūs un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, kļūsti beidzot pieaugusi!

Man šī frāze šķita bezatbildīga. Kā gan tā! Kā es varu pieaugt, ja mans tēvs par mani nerūpējās pietiekami labi! Kā tā var, neatbalstot, piedāvāt man pieaugt?!

Dzīve mums dod pietiekami daudz visādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un visādu citādu pavedienu, lai mēs varētu pieaugt. To ir tik pietiekami, lai kādā noteikta vecumā atnāktu pie saviem vecākiem un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba, piedzemdejāt un izaudzinājāt mani, bet es beidzot esmu izdarījusi otru pusi darba – esmu pieaugusi. Paldies jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”

Es mūžu esmu nodzīvojusi…

«Es mūžu esmu nodzīvojusi! Ko gan tu man vari iemācīt?» Šī frāze man šķita tā, ko mūžīgi kā attaisnojumu lieto iesīkstējuši cilvēki, kuri palaiduši garām visus svarīgākos vilcienus. Tagad, kad man pašai ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme. Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un vairāk nekā savādāk. Ikviena pieauguša cilvēka personība, kaut tas būtu pēdējais neveiksminieks, vienmēr būs ar kaut ko bagātāka, kā jaunākam. Tas veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais tieši šajā brīdī, tātad – pats labākais. Kaut gan, protams, arī no jaunajiem ir ko mācīties.

Un būs tev tava dzīve…

Patiešām! Līst sveša dzīvē nozīmē to pašu, ko uzkopt svešu virtuvi. Ej savējā un kop! Paskatīsimies, kāda kārtība tev tur sanāks. Bet sākumā, starp citu, šī virtuve ir jāiekārto.

Pieņemsim pašu nesāpīgāko lēmumu

Pats nesāpīgakais variants – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu tu pieņemsi, paliks brūce un tā asiņos. Vienkārši vienā gadījumā tā asiņos vairāk, citā – mazāk. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var pieņemt to lēmumu, kurš būs pats nesāpīgakais. Un, lūk, dažkārt bērnu sakarā tas nozīmē meklēt pašus nesāpīgakos variantus, ja ideāls nav iespējams. Tā notiek, piemēram, ar šķiršanos. Protams, tā ir laba pieredze arī bērnam, un liela uzticēšanās viņam, kurš dziedināšanas procesā kļūs daudz viedāks.

Es tev neesmu nekāda draudzenīte

Vecāka un drauga loma ļoti kardināli atšķiras. Vecāks nevar visur būt vienlīdzīgs ar bērnu, kā draugs. Paša bērna drošībai un mieram jebkurā vecumā vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un viedākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, pārtraukt komunikāciju. Bet vecāks savas lomas dēļ nevar atņemt sistēmai stabilitāti. Tāpēc kaut kur viņam nākas būt stabilam vai pat iesīkstējušam.

Tā nav tava darīšana

Kad bērni lien vecaku darīšanās, tas nav pareizi. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu lietas, kas atbilst viņa vecumam.

Tāpēc lēmumus par vecāku šķiršanos, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo pieņem pieaugušie. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību par saviem vecākiem, ir jāatgriež atpakaļ bērnu pozīcijā, lai viņi nepārlektu saviem dabīgajiem attīstības posmiem, jo ļoti daudzas no mūsu vecāku lietām dzīvē nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies, kurā pusē tu esi!

tevs dels5

Kamēr skolā gaidīju savu dēlu, nejauši dzirdēju sarunu – kādas meitenes mamma sarunājās ar skolotāju. Tajā pat laikā pati meitenīte turpat netālu nesteidzoties ģērbās.

Skolotāja ar meiteni bija neapmierināta. Neseko stundai, nemīl matemātiku, zaudē pildspalvas, visu laiku lēkā, cik var lēkāt, šī taču ir skola nevis bērnu dārzs.
Mamma klausījās skolotājā un skatījas uz meitu.
– Arina, Tu dzirdi? Pienāc, lūdzu!
Arina tajā brīdī mēģināja ielīst ceriņkrāsas kombinezonā. Pēc tam ilgi cīnījās ar cepuri, pārvelkamo apavu somiņu un mugursomas siksniņām, un beidzot pienāca nedaudz tuvāk.
– Tu saprati, par ko mēs te runājam? Tu ļoti slikti uzvedies. Man nāksies visu izstāstīt tētim.

Meitenīte, klusējot, pētīja savus zābakus. Tie arī bija ceriņkrāsas, tāpat kā kombinezons.

– Tētis var atnākt uz skolu, es pati viņam visu izstāstīšu, – piezīmēja skolotāja.
– Lieliski! Arina, tu dzirdēji? Rīt tētis nāks uz skolu! – uzvarošā tonī sarunu pabeidza mamma.
Arina turpināja pētīt zābakus. Viņa stāvēja pretī mammai un skolotājai – viena. Viņas – divatā, otrā pusē. Pretī. Baltie pret sarkanajiem. Vai otrādi.

Un, lūk, ko es domāju. Protams, es neesmu nekāds psihologs. Šajā konkrētajā situācijā es vispār neesmu nekas. Es nepazīstu ne mammu, ne meitenīti, ne skolotāju. Un vēl jo vairāk, es nepazīstu meitenītes tēti, kuru rīt grasās atdzīt uz skolu.

Bet vienu gan es zinu.
Tajā brīdī, kad tu ar kādu apvienojies pret savu bērnu, lai tā būtu kaut tikai minūte, lai arī tie būtu sīkumi, pat lai iemesls būtu pamatots. Šajā brīdī tu zaudē savu bērnu.
Nedrīkst spēlēt pretējā pusē. Nekad. Pat tad, ja bērnam tūkstoš reizes nav taisnība. Ja esat vienā pusē – tā ir jūsu kopējā problēma. Un kopā to risināsiet. Savādāk, viņš paliks viens. Viss, kas šajā brīdī ir vajadzīgs, ir nostāties bērna pusē. Pat gluži fiziski. Paspert soli un pārnest savu sašutušo ķermeni otrā pusē. Nostāties blakus. Nevis pretī, bet blakus.
Viss!
Mēs esam kopā. Jā, Hjūston, mums ir problēmas.Mēs zaudējam pildspalvas un nemīlam matemātiku. Un lēkājam. Hjūston, tu esi Hjūstons vai sacīkšu zirgs, nu, cik var lēkāt?
Taču mēs esam kopā.

© Svetlana Bagijan
Avots: https://golbis.com/
Tulkojums © Ginta Filia Solis