Karmas noslēpumi

cali groza

Ikviena tikšanās dzīvē ir karmiska. Katrai ir kāds iemesls. Katra tikšanās atstāj savu nospiedumu tavā liktenī. Saskaņā ar Karmisko attiecību likumu, visas tikšanās dzīvē tiek nosacīti iedalītas deviņās kategorijās, atkarībā no to ietekmes pakāpes uz cilvēka likteni un karmisko saišu tuvināšanās pakāpi:

1. Bērni (viņi ir paši tuvākie un svarīgākie mūsu karmai cilvēki dzīvē);
2. Mīļotie;
3. Laulātie;
4. Vecāki, brāļi un māsas;
5. Radinieki;
6. Draugi;
7. Darba kolēģi;
8. Paziņas;
9. Nejauši garāmgājēji.

Tuvas karmiskās saites nozīmē to, ka mēs jau reiz savās iepriekšējās inkarnācijās esam bijuši tuvās attiecībās un, iespējams, bijuši viens otra priekšā vainīgi. Iespējams, mēs esam viņam kaut ko nodarījuši un tagad maksājam par savām kļūdām, esam spiesti pakalpot un uzklausīt viņa pretenzijas. Ja mēs esam tādās attiecībās, tātad tam ir savs pamatots iemesls.
Jo attālākas karmiskās saites, jo mazāk esam tikušies un mazāk mums bijis enerģētisko kontaktu pagātnē un mazāk to būs arī šajā dzīvē.

Tiek uzskatīts, ka no vienas iemiesošanās nākamājā, mēs pārejam tādos kā “saišķīšos” vai “groziņos” – kā vienā metienā dzimuši cālēni. Šie “groziņi” viens no otra atšķiras ar vibrācijām. Pēc šīm vibrācijām, mēs atpazīstam cilvēkus no “sava groziņa”, lai kā arī liktenis mūs būtu izmētājis pa pasauli. “Nejauši” satiekoties, mēs viens otru uzreiz atpazīstam pat bez vārdiem.
Tas gan nenozīmē, ka mums nav attiecību ar cilvēkiem no citiem “groziņiem”. Ar tiem mēdz būt ļoti sarežģītas un smagas karmiskās saites, taču komfortabli mums ir tikai sar savējiem.
Gadās, ka karma mums paredzējusi būt vientuļiem visu dzīvi un nesatikt savējos. Ko lai tur saka, tātad pelnīti.
Sāksim ar pašu attālāko kategoriju, kas mūs ietekmē vismazāk un ar kuriem mums ir visvājākās karmiskās saites:

Garāmgājēji
Pirmajam garāmgājējam mēs nekad neatdodam visu līdz pēdējai kapeikai, un ar viņu mēs nekad neejam līdz pasaules malai. Būs labāk, ja ar tiem arī nebūs nekā vairāk kā vienkārši kontakts. Galvenais mijiedarbības veids ir līdzvērtīga apmaiņa, kas liecina par mūsu labvēlīgo attieksmi pret pasauli.

Ja tev ir jāpieņem lēmums attiecībā uz cilvēku, kuru redzi pirmo reizi: piemēram, jāsniedz atbalsts, kuru tas lūdz, jānopērk kāda lieta, ko tas piedāvā, – ieklausies savās sajūtās. Pacenties saprast, kā šis impulss, kas nāk no cilvēka, atbalsojas tevī.

Paziņas
Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs bieži vai ne tik bieži savā dzīvē satiekamies. Mēs nevaram viņus ieskaitīt savu draugu kategorijā, jo nejūtam ar viņiem tuvību. Mēs viņus pārāk labi nepazīstam, lai saprastu, kas viņi mums ir, tāpēc uzskatām par vienkāršiem paziņām. Tie ir kaimiņi, pastāvīgais frizieris, mūsu bērnu skolotāji un skolas biedru vecāki. Tā ir pati plašākā cilvēku kategorija mūsu dzīvē. Un, cik dažādi mēs uzvedamies frizētavā, vecāku sapulcēs, tik pat dažādi arī mēs veidojam savas enerģētiskās attiecības ar dažādiem paziņām.

Visi mēs esam Zemes iedzīvotāji, vienoti un līdzīgi, un mums ir kopīgi uzdevumi. No tā, kā dzīvo katrs cilvēks, ir atkarīga visas sabiedrības un katra no mums dzīve.

Paziņas mēs varam uztvert kā tuvus, patīkamus cilvēkus un mīlēt tos vairāk par saviem radiniekiem. Mēs varam ar tiem būt garīgi vienoti, bet citus varam uztvert naidīgi. Atkarībā no tā mēs arī veidojam savas attiecības ar viņiem.

Darba kolēģi

Cilvēki, ar kuriem mūs saista kāda sadarbība, darbs, karmiski ir tuvāki nekā vienkārši paziņas. Taču tos noteikti nedrīkst jaukt ar draugiem un radiniekiem. Pretējā gadījumā var ciest gan darba, gan radniecīgās un draugu attiecības. Nerunājot par to, ka pats darbs un kopējā lieta var vienkārši sabrukt. Mijiedarbība ar darba kolēģiem var notikt tikai uz līdzvērtīgas apmaiņas pamata.

Cienījama dāma, apavu veikala direktore “pa draugam” pieņem darbā savas draudzenes meitu. Dīvainā veidā meitene nokļūst situācijā, kā rezultātā rodas milzīgas problēmas, un veikala īpašniece gandrīz nokļūst uz apsūdzēto sola. Visi ir šokā. Draudzene kļūst par briesmīgāko ienaidnieku. Šajā situācijā vainīga ir pati cienījamā dāma. Darba attiecībām jāveidojas tikai uz lietišķiem pamatiem. Šī dāma līdz galam nesaprata šo mācību, un secinājums, ko viņa izdarīja, bija viens: nedari citiem labu.

Draugi
Ar draugiem sākas tuvo un radniecīgo cilvēku loks. Ar tiem attiecības veidojas uz pavisam citiem principiem. Trijās iepriekšējās kategorijās tās veidojās uz savstarpējās apmaiņas principa.

Bet karmiskās draugu attiecības paredz nesavtīgu atbalstu, palīdzību bez aprēķina: ko tu par to saņemsi pretī.

Kāpēc liktenis mūs saved kopā? Kāpēc, satiekot starp tūkstošiem cilvēkiem vienu, pēkšņi sajūtam mūsu Dvēseļu radniecību? Tāpēc, ka radniecība arī ir. Mēs to ne vienmēr atceramies un saprotam, taču vienmēr jūtam, to, ka esam cālēni no viena “groziņa”. Mēs saprotam viens otru, mēs līdzīgi domājam, mums ir līdzīgas vērtības. Kā un kāpec tas notiek? Pagaidām šis ir rītdienas jautājums.

Eksistē sena patiesība: labāk būt piemānītam draugam, nekā visu dzīvi neuzticēties viņam.
Ja draugs tevi pievils, nu, ko, tātad tu kļūdījies un neīsto pieņēmi par savu draugu. Pats vainīgs. Mācies atšķirt īsto no neīstā!

Radinieki
Šajā Pasaulē mēs neesam atnākuši nejauši, bet gan pēc noteiktiem kosmiskajiem likumiem, kurus līdz galam saprast mums nav lemts. Mēs esam daļiņa no kaut kā liela, tāpēc no mūsu Dvēseles stāvokļa ir atkarīgs arī visas sabiedrības kopējais stāvoklis.
Tieši tas arī izpaužas tajā, kā mēs “attīram” savas dzimtas karmu.

Tas nozīmē, ka mūsu uzdevums ir risināt savas dzimtas kopejās problēmas, palīdzēt saviem radiniekiem, vairot dzimtas pozitīvo enerģiju, atbrīvojot nākamās paaudzes no dzimtas slimībām un karmiskajām problēmām.

Dzimta, kurā esam atnākuši, mijiedarbojas ar mums dažādi. Vienam tā ir dota kā sargātāja. Dzimta sargā mūs no nelaimēm, palīdz dzīves ceļā, dod spēku, vada. Tātad mēs kaut kādā veidā esam nopelnījuši šo palīdzību un atbalstu. Tādas saknes ir jāsargā, jānodod mantojumā, vairojot tradīcijas.

Citiem Dzimta ir dota kā pārbaudījums. Kad pārvaram Dzimtas problēmas, bet dažkārt tās ir ļoti smagas problēmas, stiprinās Dvēsele, tā norūdās, kļust spēcīgāka, pieņemas spēkā un tādā veidā attīrās saknes, jo katrs cilvēks ir kādas Dzimtas daļa.

Pārvarot negatīvu sevī, cilvēks tādā veidā attīra visu savu dzimtu.

Taču ir cilvēki, kuri ļoti mazā mērā ir atkarīgi no savas Dzimtas karmas. Iespējams tāpēc, ka tiem ir ļoti nozīmīgs personīgs uzdevums un pietiekami grūta un atbildīga sūtība savā paša karmā. Tādi cilvēki ātri pamet vecāku mājas, aizbrauc tālu projām un ātri kļūst neatkarīgi un patstāvīgi, un arī īpaši necenšas uzturēt radniecīgās saites. Bieži vien viņiem ir ļoti sarežģīts dzīves ceļš, un bieži vien viņus sagaida ļoti sarežģīti uzdevumi.

Diemžēl pārāk daudz cilvēku, spēlējoties ar radinieku jūtām, ir gatavi morāli iznīcināt savus tuvos, par to īpaši nepiedomājot un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir enerģētiskie “vampīri” , no kuriem vajadzētu norobežoties. Un vienalga, lai kā tas arī nebūtu, ja pats tālākais radinieks vēršas pie tevis pēc palīdzības, neatsaki, izdari visu, kas tavos spēkos. Tā ir tava Dzimtas struktūra, to tālāk nesīs tavi bērni un mazbērni, un no tevis ir atkarīgs tas, cik tīras, labdabīgas un stipras saknes būs Dzimtai un viņiem.

Ar radiniekiem ļoti reti mēdz būt līdzvērtīga enerģijas apmaiņa. Vai nu mēs tērējam viņu enerģiju, vai dāvājam viņiem savējo. Daudzkārt atstrādājam viens otra negatīvu. Un tas viss ir normāli šai attiecību kategorijai, jo šeit spēkā ir specifiski Dzimtas enerģētiskie procesi.

Vecāki, brāļi un māsas
Savstarpējās attiecības ar saviem tuvākajiem radiniekiem ir spilgts rādītājs tam, kāda ir tavas Dzimtas karma. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad katram no viņiem var būt atšķirīgas attiecības ar ģimeni un, sekojoši, arī ar Dzimtas karmu.

Pasaule ir uzbūvēta tā, ka viens no bērniem var būt pilnas tēva karmas nesējs, bet otrs – mātes karmas, bet trešais paliek tīrs no šiem parādiem. Ir iespējami daudz sarezģītāki karmas līniju pārklājumi starp brāļiem un māsām. Divas māsas var nest mātes karmu, bet tēvs – nodot tīru ģenētiosko līniju savam mazdēlam. Brālis un māsa mantos tēva problēmas, bet māte nodos mazdēlam savas radošās spējas. Variantu ir tik daudz, cik ģimeņu visā pasaulē.

Labas attiecības starp brāļiem un māsām, labestīgas un nesavtīgas, – ir milzīga Dieva dāvana.

Ja attiecības ir sliktas un pat ļoti sliktas, neaizmirsīsim, ka mūsu brāļi un māsas ir mums Dieva doti. Un, lai kas arī notiktu, mums tas ir jāpieņem. Mēs esam pelnījuši, esam saņēmuši un mums jāatdod.
Ja brālis – alkoholiķis prasa naudu, lai notriektu to, mums nav viņam jāatdod visu, kas mums ir. Taču mums jāizdara viss, ko spējam, lai palīdzētu viņam – taču, ne pret viņa gribu. To, kas darīts pret cilvēka gribu, pārvēršas ļaunumā.

Kad brāļu un māsu starpā ir naids, mums jāizdara viss, ko spējam, lai šim naidam pieliktu punktu – arī tā ir karmas atstrādāšana. Tā mes attīrīsim ceļu saviem bērniem un mazbērniem. Ir jaiemācas pieņemt, piedot, palūgt piedošanu, atmest savu lepnību. Lai kā arī nebūtu, tie mums ir Dieva doti cilvēki, ko paši esam pelnījuši.

Laulātie

Laulības tiek slēgtas debesīs. Laulātie ir cilvēki, kuriem nāksies kopā veidot savu likteni. Karmiskā atkarība no laulātā ir daudz lielāka, kā atkarība no vecākiem. Neveiksme laulībā visbiežāk tiek pārdzīvota daudz smagāk, kā “grūta” bērnība. Tā tiek uztverta kā visu plānu un jaunības cerību sabrukšana. Ne visiem pietiek spēka sākt visu no sākuma. Kopēji bērni turpina saistīt arī šķirtos laulātos.

Tu izvēlējies apprecēties ar kādu cilvēku, bet tagad viņš (vai viņa) tevi kategoriski neapmierina. Taču jūs abi paši izvēlējāties – tātad šis cilvēks bija tev atbilstošs? Sanāk, ka tu izvēlējies to, kas tev bija atbilstošs tajā noteiktajā dzīves brīdī.

Tagad jatiek skaidrībā, kāpēc liktenis jūs saveda kopā. Kas jums vienam no otra jāiemācās, kas jāiedod, kas jāatmaksā.

Enerģētiskajām attiecībām starp laulātajiem nav robežu. No laulātā praktiski nav iespējams “noslēgties”. Abu karma savijas un kļūst kopīga. Harmoniska laulāto pāru enerģija ir tik milzīga, ka tā praktiski nav ievainojama. Svešas ietekmes to var pabojāt tikai uz laiku, bet kopējā enerģētika izspiedīs visu svešo un sagraus visu negatīvu. Bet, ja nākamajā dienā, vai gadu pēc kāzām esi konstatējis disharmoniju jūsu attiecībās, tātad tavs uzdevums, un arī viņa uzdevums, ir izdarīt visu, lai attiecības kļūtu pēc iespējas harmoniskākas. Tu nevari tā vienkārši ņemt un aiziet. Laulātais nav vienkāršs garāmgājējs. Tas ir pavisam cits karmisko attiecību līmenis.

Liktenis mūs izprovocējis darīt savu karmisko darbu.

Kad atbildēsi sev uz visiem jautājumiem un izdarīsi šo sarežģīto garīgo darbu, tev būs tukšuma sajūta. Nebūs ne aizvainojuma, ne dusmu, tu skaidri zināsi, ka pats esi atbildīgs. Un tad tu būsi brīvs un varēsi izdarīt savu izvēli – saraut attiecības, kas nevienam nenes prieku, vai nesaraut.

Bet tavs karmiskais darbs būs izpildīts uz visiem 100%, sevi nevar apmānīt. Problēma ir atrisināta, kad aiziet emocijas un paliek saprātīga gaiša attieksme pret visu notiekošo.

Laulība ir pieredze kalpot otram cilvēkam. Tā ir pārbaude spējai mīlēt un līdzpārdzīvot, spēja pieņemt citu viedokli, ieklausīties, neskatoties uz viedokļu atšķirībām.

Cik daudz ko iegūst tava Dvēsele, ja tu cilvēkam kalpo nesavtīgi, ar mīlestību.
Cik laimīgi ir cilveki, kad kopā apēdot pudu sāls, viņi beidzot harmoniski saaug kopā, pieņemot viens otru tādu, kāds tas ir, mīlot ar visu sirdi kā viņa labās, tā sliktas īpašības.

Nevajag domāt, ka tā ir tāda vienkārša samierināšanās ar dzīvi vai bailes tās priekšā, tas vienmēr ir milzīga abu cilvēku paveiktā iekšējā darba rezultāts.

Mīļotie
Ir lieliski, ja Mīļotais un Laulātais ir viena un tā pati persona. Sarežgītāk, ja tie ir divi atšķirīgi cilvēki. Attiecības ar mīļotajiem veidojas gandrīz tāpat kā attiecības ar laulātajiem. Taču, ja laulība mēdz bū sarežgīta karma, tad Mīlestība vienmēr ir laime un tiek dota kā apbalvojums – droši vien – par labi atstrādātiem saviem karmiskajiem parādiem. Tā jālolo kā ārkārtīgi vērtīga dāvana.

Ja patiesa Mīlestība izrādās ne abpusēja, tā mums dāvā vēl augstāku Dvēseles stāvokli, kad mēs esam spējīgi novēlēt laimi mīļotajam kopā ar kādu citu, ar to, ko viņš (vai viņa) mīl.

Enerģētiskā mijiedarbība starp Mīļotajiem var būt tikai viena – dāvana. Dāvāt visu pasauli, dāvāt katru savas dzīvības enerģijas pilienu. Sajust, kā ar katru jaunu elpas vilcienu šī vērtīgā dāvana vairojas un pieņemas spēkā.

Bērni
Galvenais karmiskais parāds uz Zemes dzīvojošam cilvēkam ir pret bērnu. Parasti no vecākiem nāk galvenā mācība par to, kāda ir Pasaule, kas ir Labais, kas Ļaunais. Tas viss tiek uzsūkts pat tad, kad par to nerunā skaļi.
Kādu mijiedarbības veidu ar savu bērnu tu izvēlēsies – ir tavas izvēles jautājums, tava rakstura jautājums, izglītības, taču, galvenais, pajautā sev biežāk: “Ko es šajā situācijā, ar konkrēto vārdu vai darbību viņā stimulēju?”

Tu sodīji savu bērnu – ko tu viņam parādīji? Cietsirdību, stingru roku, kurai ir vara, vai to, ka cilvēkam ir jābūt brīvam un jābūt atbildīgam par visu, ko dara? Cik daudz smalku sajūtu vecākam vajag, lai sajustu, kas tieši atbalsojas mazajā Dvēselītē. Tikai bezgalīga mīlestības enerģija pret savu bērnu var palīdzēt šajā smagajā, intuitīvajā Dvēseles darbā.

Nav jāpiekar birka katram cilvēkam: “paziņa”, “draugs”, “radinieks”, “nejaušs garāmgājējs” vai “pats mīlākais no mīļajiem”.

Noslēgumā vēlos pateikt, ka šāds dalījums karmiskajās kategorijās ir ļoti nosacīts.
Viens un tas pats cilvēks var būt mums vienā gadījumā kolēģis, bet citā – mīļotais cilvēks vai radinieks.  Galvenais uzdevums mums visiem, savā dzīves gaitā, veidojot attiecības ar cilvēkiem, saprast, kas notiek, kas nav pieļaujams katrā situācijā.

Autors: El Tat
Avots: https://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

Par darbu pēc 50: zelta vidusceļa meklējumos

francuziete5

Epigrāfs uzprasījās pats no sevis, kādas senas anekdotes veidā:

“Kad vecai francūzietei vaicāja, kā viņai izdevies nodzīvot līdz 100 gadiem, viņa domīgi atbildēja: es nepavisam nepiekopu veselīgu dzīvesveidu, vīrus mainīju vienu pēc otra, pīpēju un glāze sarkanā vīna pie vakariņām man vienmēr ir bijusi pašsaprotama lieta. Taču es uzskatu, ka pats svarīgākais faktors bija tas, ka es NEKAD neesmu stradājusi.”

Par darbu pēc 50 var strīdēties līdz nelabumam. Vieniem darbs ir ikdienišķā nepieciešamība (bijušās Padomju Savienības teritorijā), citiem – iespēja izrotāt savu vientulību, citiem nodeva dzīves priekšā, jo nav citas iespējas, kā aizpildīt tukšumu, vēl kādam gribas palīdzēt bērniem un tikai nelielam daudzumam laimīgo, darbs – tas ir lidojums, radošums, attīstība un dzīves piepildījums.

86% Krievijas sieviešu pēc 50 gadiem nevar un negrib strādāt, jo jūtas neperspektīvas, nogurušas un nekam nederīgas.

Arvien biežāk, uzdodot sev jautājumu: kā gan tā sanāk, ka vairums cilvēku mūsu valstī ar savu iemīļoto nodarbi var atļauties nodarboties tikai kā ar hobiju, tajās nedaudzajās brīvajās minūtēs, kas paliek pāri pēc darba, es atcerējos savus paziņas

Viens no viņiem, dievinot alpīnismu, vienmēr “saslima” sev vajadzīgajā laikā, lai piedalītos kāpšanā un  kolēģi no darba viņu neraustītu. Es atcerējos draudzeni, kura izdomāja dažādus iemeslus, lai ātrāk aizmuktu no darba un piedalītos akmeņu izstadē, jo viņa tos dievināja visu savu mūžu un lieliski pārzināja. Un vēl daudzus citus.

Kā gan tā sanāk, ka cilvēkiem nepietiek drosmes, uzsākt savu lietu, ne no viena nebūt atkarīgiem, un nodarboties ar savu iemīļoto nodarbošanos? Un par to viņi aizdomājas tikai ļoti nobriedušā vecumā, beidzot, saprotot to, ka dzīve ir viena un sapņi tā arī paliks tikai sapņi.

Sievietes man piekritīs, ka pēc 40 gadiem ļoti gribas nodarboties tikai ar sevi, vairāk būt mājās blakus saviem mīļajiem un nedomāt par varoņdarbiem un perspektīvām, kuras labākajā gadījumā jau ir notikušas vai sliktākajā – vairs nekad nenotiks. Iespējams, protams, ka tikai es, kas saķērusi izdegšanas sindromu, tā spriedelēju. Taču tik ļoti gribās audzināt mazbērnus, kopt ziedus un vārīt boršču, pa ceļam izveidojot sieviešu klubu, kur runāt par stilu, hobijiem un, iespējams, arī par politiku.

Gribās, lai nebūtu ne minūtes brīva laika, aizrautīgi nodarbojoties ar jauniem un jauniem darbības virzieniem, ar labdarību, sportu, pareizi ēst, palīdzēt saviem tuviniekiem. Un varbūt nedaudz pat strādāt.

Droši vien te ir tikai viens ceļš – būt neizsakāmi bagātai. Vai arī garīgi bagātai, bet ļoti nabadzīgai materiālā plānā. Ne velti senie gudrie runāja, ka bagāts ir tas, kam materiālais atrodas līdzsvarā ar garīgo…

Reiz, ceļojot pa Indiju, mana draudzene (profesore, divkārtējā zinātņu kandidāte, daudzu macību grāmatu autore), nomocījusies darbā vairākās Maskavas augstskolās, divu meitu māte ar milzīgu kredītu, runājot ar mūsu šoferi teica: “Es neredzu, ka jūsu sievietes strādātu. Ar ko īsti viņas nodarbojas?” Un šoferis viņai nopietni atbildēja: “Kundze, viņas ir ļoti aizņemtas. Viņas atbild par savu ģimeni – gatavo ēst, audzina bērnus.” Un mana izglītotā draudzene ar rūgtu ironiju pajokoja, bet varbūt teica tīru patiesību: “Gribu būt indieša sieva!”

Es daudzus gadus esmu zelta vidusceļa meklējumos – lai dzīvotu interesantu dzīvi, atrastu laiku meitai, mazdēlam pasaciņu palasīt, aiziet uztaisīt manikīru, nodarboties ar dekupāžu.

Kāds teiks, ka viņam to visu nevajag, ka tie ir tikai perfekcionistu spriedelējumi – paspēt visu. Kāds padomās, ka viņš jau sen ir atradis savu lomu gan sabiedrībā gan ģimenē. Bet es vēl līdz šim, protot ļoti daudz ko un ar aizrautību atklājot dažādas jaunas lietas, esot “trīsreiz laimīgi precējusies” vēl joprojām esmu brīvajā lidojumā, meklēju un meklēju iespējas ne tupi “vienkārši strādāt”, bet pastāvīgi pilnveidojoties, arvien tuvāk tuvoties savam patiesajam ceļam.

Mans klasesbiedrs šajā sakarā teica: “Tev gan veicas, tev ir tāda interesanta dzīve, ne tā kā man!” Un es viņam atbildēju: “Es droši vien tev atklāšu briesmīgu noslēpumu, es pati sev tādu dzīvi radu un ne uz vienu nepaļaujos.”

Tad, lūk, attiecībā uz darbu: vairums manas paaudzes cilvēku absolūti nav pratuši nospraust ilglaicīgus mērķus. Viņi nepārzin pareizas mērķu uzstadīšanas tehnikas, bet dzīvo kā pagadās, neskatoties uz priekšu – “kā visi”. Un tagad tik ļoti labi saprotama ir paruna: “Ja jaunība zinātu, bet vecums – varētu.” Un, vienalga, “vienkārši kaut kur un par kaut ko” strādat negribās. Gribās radīt, priecāties par dzīvi un strādāt. Pirmkārt jau ar sevi.

Autors: Svetlana Baženova

Tulkoja: Ginta FS

 

Četras sultāna sievas

cetras-sultana-sievas3

Kādam sultānam bija četras sievas. Visvairāk viņš mīlēja ceturto – pašu jaunāko un maigāko. Viņš dāvināja tai skaistus, dārgus apģērbus, dārglietas, lutināja to, jo viņa bija jautra un priecēja gan acis, gan sirdi.

Viņš mīlēja savu trešo sievu – tā bija skaistule. Dodoties uz svešām zemēm, viņš vienmēr to ņēma līdzi, jo gribēja lai visi redz tās skaistumu, un vienmēr baidījās, ka viņa varētu to pamest un aizmukt pie cita.

Sultāns mīlēja arī savu otro sievu – tā bija viltīga intrigante. Viņa bija tā uzticības persona, vienmēr gudra, asu prātu un ārkārtīgi pacietīga. Kad sultānam bija kādas problēmas, viņš vienmēr vērsās pie otrās sievas, jo zināja, ka tā palīdzēs atrast problēmu risinājumu, un palīdzēs pārciest arī pašus grūtākos laikus.

Pirmā sieva bija pati vecākā un to viņš bija saņēmis mantojumā no nelaiķa vecākā brāļa. Tā bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram un darīja visu, lai saglabātu un pavairotu viņa bagātības un varu, lai visa viņa valsts plauktu un zeltu. Neskatoties uz to, sultāns viņu nemīlēja – lai arī viņa mīlēja viņu. Viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Reiz sultāns smagi saslima. Viņš pārdomāja visu savu dzīvi – pilnu bagātības un krāšņuma un padomāja: “Tagad man ir četras sievas. Bet tad, kad es nomiršu, es palikšu viens.” Un viņš jautāja ceturtajai sievai:

— Es tevi vienmēr esmu mīlējis vairāk kā visas pārējās savas sievas, es tev esmu devis visu labāko, ko vien varēju, sargājis un lolojis. Saki man, vai tad, kad es nomiršu, tu esi gatava man sekot mirušo valstībā?

— Pat nedomā! – atbildēja ceturtā sieva un aizgāja pat neatskatoties. Viņas vārdi kā zibens ķēra sultāna sirdi.

Skaudrās sirdsāpēs viņš jautāja savai trešajai sievai:

— Es visu mūžu esmu tevi apbrīnojis. Tagad, kad mirstu, vai esi gatava man sekot ēnu valstībā?

— Nē! — atbildēja trešā sieva. – Dzīve ir tik skaista! Kad tu nomirsi, man tā turpināsies, es noteikti vēl reizi apprecēšos!

Sultāns noskuma – tās bija mokas un bēdas. Un tad viņš jautāja savai otrajai sievai:

— Es vienmēr esmu nācis pie tevis pec palīdzības, un tu vienmēr esi man palīdzējusi, un esi bijusi mans labākais padomdevējs. Tagad, kad mirstu, vai tu esi gatava man sekot?

— Man ļoti žēl, bet šoreiz es nevaru tev palīdzēt – atbildēja otrā sieva. Pats lielākais, ko varu tavā labā izdarīt, ar cieņu un godu tevi apglabāt.

Sultāns bija izmisis. Un tajā brīdī viņs izdzirdēja balsi.

— Es iešu tev līdzi visur, kur vien tu būsi, līdz galam!

Sultāns paskatījās balss virzienā un ieraudzīja savu pirmo sievu – bēdu un sāpju nomocītu. Viņš to gandrīz vai nepazina. Satriekts un izbrīnīts viņs teica:

— Man vajadzēja ar tevi būt mīļākam, uzmanīgākam, kamēr varēju tads būt. Bet es tevi nenovērtēju!

Katram no mums ir savas četras sievas.

Mūsu ceturtē sieva ir mūsu ķermenis. Un nav svarīgi, cik pūļu un mīlestības mēs tajā ieguldām, lai tas izskatītos un justos labi, bet tad, kad mirstam, tas mūs atstāj.

Mūsu trešā sieva ir mūsu karjera, stāvoklis sabiedrībā, nauda, vara. Kad nomirstam – tas viss paliks citiem.

Mūsu otrā sieva ir mūsu ģimene un radinieki. Nav svarīgi, cik mēs tiem palīdzējām, taču pats lielākais, ko viņi mūsu labā var izdarīt, pavadīt pedējā gaitā un saglabāt savās labajās atmiņās.

Un mūsu ceturtā sieva ir bieži mūsu pašu aizmirstā dvēsele, kuru aizmirsām, dzenoties pēc pasaulīgiem labumiem, varas, bagātības, stāvokļa sabiedrībā, veiksmes, baudām. Neskatoties uz to, dvēsele ir vienīgā, kas pavada mūs visur, kur vien esam.
Esiet gādīgi un uzmanīgi pret to, attīstiet viņu, sargājiet un saudzējiet. Tā mēs paši sev varam uzdāvināt vislieklāko un skaistāko dāvanu.

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS

Nedaudz par Laimi

laime321

Ilūzijas ir kļūdaina un mānīga realitātes uztvere. Cilvēks pastavīgi būvē ilūzijas, atsakoties bezkaislīgi paskatīties uz lietām. Tāpēc ir gandrīz vai neiespējami nepieļaut kļūdas, kas sarežģī tā jau mūsu ne vienkāršo dzīvi. Ilūzijas ir iemesls tam, ka mēs strādājam ne tur, kur vēlētos, darām ne to, ko no sirds vēlētos, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk, piedalamies konfliktos, nemaz to nevēloties. Vainīgas ir ilūzijas, kuras rada mūsu pašu apziņa.

Visa mūsu dzīve ir piepildīta ilūzijām un vispopulārākā no tām ir Laimes ilūzija. Visi sapņo par laimi, taču formulēt, kas tad ir laime, patiesībā var tikai retais: katram šis formulējums ir savs, jo katrs savu laimi redz savādāku. Lai kļūtu laimīgāki, cilvēki cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, būt veiksmīgi, uzbūvēt karjeru. Taču visi šie ceļi ir iluzori, jo neviens nevar dot garantiju tam, ka to sasniedzot, cilvēks patiešām būs laimīgs.

Bērni domā, ka būs laimīgi tad, kad pieaugs un būs brīvi no pieaugušajiem. Pieaugušie bieži vien par laimīgāko laiku uzskata savu bērnību: jo tad taču nebija tik daudz pienākumu un problēmu.
Cilvēks sapņo par veiksmīgu karjeru un viņam šķiet, ka būs laimīgs tad, kad kļūs par priekšnieku. Kad mērķis sasniegts, izradās, ka būt priekšniekam ir milzīga atbildība un milzīga morālā un fiziskā slodze, un viņam neatliek ne laika, ne spēka baudīt savu laimi un būt laimīgam

Laime no bagātības tāpat ir ilūzija, jo arī bagātība ir jauni pienākumi un statusa maiņa bieži cilvēku attālina no agrāk tuvajiem cilvēkiem, tā ir atbildības uzņemšanās par savas bagātības pārvaldīšanu utt.

Laimes meklējumos mēs sekojam savām ilūzijām, kas patiesībā tikai aizēno mūsu īsto un patieso laimi.

Laime tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis un to nevar izteikt materiālā formā, tāpēc dzīties pēc tas nav nekādas jēgas: vai nu tā ir šeit un tagad vai tas nav vispār.

Un ir interesanti: ja laimes nav šodien, tad KAD?

Savukārt šīs ilūzijas sakne ir tajā, ka cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir – ar ko jau šajā brīdī viņš ir bagāts un laimīgs. Vairums ievēro tikai to, kas viņiem trūkst. “Tas, kas mums ir, to nesaudzējam. Kad pazaudējam – raudam.”

Autors: Ludmila Andrijevskaja

Un te, 7 kaitīgi ieradumi, kas atņem mums laimi:

1. Pesimisms, paššaustīšana un nosliece “pārāk daudz domāt”.

Kad kaut kas iet ne tā, tu sāc raizēties, domā, kāpēc tas tā notiek, kas vainīgs, kas notiks tālāk? Iespējams, vaino sevi vai citus? Kā var būt laimīgs, ja ir problēmas?
Atzīsti, ka dzīve nav ideāla un tajā viss nevar būt ideāli. Gadās, tā, kā mūsu angliski runājošie planētas kaimiņi saka: shit happens! Kāda jēga sisties ar galvu sienā, meklēt vainīgos un nolādēt savu likteni, ja TAS JAU IR NOTICIS? Izdari secinājumus, bet neuzvelc sevi un nevaino par to, kas JAU ir noticis.

2. Uzskats, ka mums kāds kaut ko ir parādā un tas, kas ir, vienkārši pienākas.

Neatkarīgi no tā, vai tev pieder daudz vai maz, vienmēr atradīsies lietas, par ko vari būt pateicīgs. Pieņemot to, ka visi tavi panākumi, lietas, kas tev pieder, ir pašsaprootami un tā arī pienākas, tu kļūsti ciniskāks un vienaldzīgāks. Materiālās lietas, attiecības ar apkārtējiem cilvekiem, veselība ir samērā trauslas matērijas, kuras tāpat kā ieguvis, vari arī pazaudēt. Tāpēc nevajadzētu aizmirst pateikties sev un Dievam par to, kas tev šobrīd ir.

3. Ieradums sevi salīdzināt ar citiem.

Ieradums sevi uzskatīt par sliktāku nekā citi, reāli saindē dzīvi. Tas bieži vien rodas jau bērnībā, kad vecāki mums saka: visi bērni kā bērni, bet tu….un norāda uz mūsu nepiedienīgo uzvedību. Bieži tas ir sākums zemam pašvērtējumam. Lai tā nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un pastavīgi atzīmēt sev savus plusus un neieciklēties uz sliktajām īpašībām. Ja cilvēks iet izaugsmes ceļu, nebūs nemaz tik grūti tikt ar to galā un pacelt savu pašapziņu.

4. Prokrastinācija.

Vienkārši runājot, tas ir ieradums “visu atlikt uz vēlāku laiku”. Ar laiku neizdarītās lietas “karājas” virs galvas kā Damokla zobens, un jo vairāk tas sakrājas, jo vairāk krītas mūsu produktivitāte. Lai tas nenotiktu, ir jāseko savai pašdisciplīnai, kas ar laiku parvēršas par labu ieradumu. Vari sastadīt svarīgo lietu plānu, galvenais, sākt darīt. Un apbalvot sevi par katru padarīto darbiņu. Ja kaut ko nevēlies darīt, tad labāk nedari vispār, nevis atliec uz vēlaku aliku.

5. Slinkums.

Daudziem laime asociējas ar gulēšanu pludmalē un nodarbošanos ar “neko nedarīšanu”. Protams, šis ir lielisks variants, kā atpūsties pēc labi padarīta darba. Taču interesanti, cik ilgi tu varētu tā vienkārši nogulēt un neko nedarīt?

Diez vai laime atnāk pie tiem, kuri vienkārši grib “neko nedarīt”, jo viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir iespēja gūt prieku no savām nodarbēm.

6. Ieradums stādīt savu darbu augstāk par attiecībām

Tā ir, šodienas sabiedrībā mītošie stereotipi bieži liek cilvēkiem šādi rīkoties. Bieži vien, dzenoties pēc panākumiem, naudas un karjeras, mēs aizmirstam par savu ģimeni, kaut gan sakām, ka visu to darām viņu dēļ. Laimīgs ir cilvēks, kurš dzīvo līdzsvarā un harmonijā un nebūt neviens neliek izvēlēties: naudu vai ģimeni.

7. Ieradums asociēt laimi ar materiālām lietām.

Un nobeigumā pats graujošākais ieradums, no kura cieš vairums cilvēku Krievijā, Latvijā un citās valstīs un tas ir – cerēt, ka kļūsim laimīgi tad, kad tiks apmierinātas kadas mūsu materiālās vēlmes – jauns televizors, jauna mašīna, jauns telefons. Taču daudzi no mums ir parbaudījuši to, ka laime no jaunas “mantiņas” neilgst pārāk ilgi, katrā gadījumā daudz īsāku brīdi, kā bija ceļš līdz šim mērķim.
Bieži vien, tikai atrodoties grūtās un sarežģītas situācijās, mēs saprotam, ka daudz svarīgāk par visu augstāk minēto ir sava un līdzcilvēku veselība, attiecības ar saviem tuvajiem cilvēkiem, ģimene, draugi, vide. It visas bagātības ir pārejoša vērtība, bet to, kas atrodas mūsos – neviens nespēs atņemt. Mīlestību, prieku, iedvesmu….
Ja šajā brīdī nejūties īpaši laimīgs, paņem kaut vienu no šiem ieradumiem, un sāc strādāt pie tā, lai no tā atbrīvotos. Un redzēsi, Laimes sajūta pamazām tev pietuvosies.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS