Par vīrišķo un sievišķo

sieviskais viriskais

Viens no vīrišķā ceļa aspektiem ir pazemība, samierināšanās. Tai atbilstošais sievišķais aspekts – uzticēšanās. Daudzas vīrišķās reliģijas māca gluži pretējo. Vīriešiem jāuzticās, sievietēm jāsamierinās. Paradokss ir tajā, ka sievieti nav iespējams samierināt un tas, ka viņa sēž klusu, nenozīmē, ka viņā nedzimst viesulis.

Es uz visu mūžu atcerēšos sava mīļā meistara Stīva Šutvodera stāstu.
Pie viņa vērsās sieviete. Viņa pastāstīja sekojošo. Viņas vīrs viņu nodrošināja ar pilnīgi visu, neko neatteica un nēsāja uz rokām. Viņš mēdza teikt: “Ne par ko neuztraucies, tu pie manis esi drošībā, kā aiz akmens sienas”. Reiz viņi brauca mašīnā un pēkšņi, no pagrieziena “izlēca” kravas mašīna. Vīrs tikai paspēja pagriezt mašīnu tā, ka trieciens trāpīja viņam, bet sieva un bērns palika neskarti. Sieviete vēlējās saprast vienu vienīgu lietu, kas tas bija par spēku, kas vadīja kravas mašīnu? Un Stīva darbs ar savu vienkāršību un nežēlību parādīja, ka šo kravas mašīnu vadīja sievietes nepieņemtais spēks.

Nestāvi ceļā sievietes pašrealizācijai, ne ar ziediem, ne mīlestību, ne pilīm un jahtām. Kā saka viens mans tuvs draugs: “Kamazam ir platākas krūtis”.

Tā šajā pasaulē parasti notiek. Kāds vīrietis iesita otram, un sieviete it kā tajā nespēlē nekādu lomu. Šajos pāris vārdos ietverta visu pasaules bruņoto konfliktu būtība. Gudras tautas rīko vai nu Brazīlijas karnevālu, vai Ivana Kupalas nakti – pretējā gadījumā būs karš. Un nav svarīgi, kā šis karš saucās – mēris vai revolūcija.

Sievietes daba ir būt mūzai – viņa iedvesmo ne tikai vīrieti, bet visu pasauli.

Pastāstīšu vēl vienu piemēru. To stāstīja mana mamma.
Viņas paziņa kopā ar savu draudzeni nolēma doties uz teātri. Uzvilka vakarkleitas, sapucējās, safrizējās. Bet vīrs kļuva greizsirdīgs un pēkšņi atcerējās, ka sievai jābūt paklausīgai. Viņš viņai atgādināja par to, ka tā bija apsolījusi viņam pagatavot pelmeņus. Tā viņām abām ar draudzeni nācās apsiet priekšautus, lai nebūtu jānovelk svētku kleitas, un tādā paskatā jāgatavo pelmeņi. Uz teātri viņas paspēja. Bet, kad atgriezās, pie durvīm ieraudzīja ātro palīdzību. Izrādījas, ka vīrs ir saindējies ar pelmeņiem.

Protams, pelmeņus nodeva ekspertīzei. Protams, laboratorijā neko bīstamu neatrada. Pelmeņi kā pelmeņi. Vienkārši “uzlādēti”.
Tas, ka sieviete piekāpjas rupja spēka priekšā, absolūti nenozīmē to, ka viņa ir samierinājusies. Viņas dabā ir kustēties, dejot, nevis samierināties. Sieviete nav vājāka. Taču viņas ieroči acij ir mazāk pamanāmi.
Pēkšņi atcerējos kādu interneta joku: “Jūs lūdzaties pirms ēšanas? Ko jūs!? Mana sieva ļoti labi gatavo!”
Un tas nenozīmē, ka visi šie piemēri parāda sievietes vainu. Ja viņā dzimst viesulis, tas dzimst.
Kad manai meitai pirmo reizi uznāca histērija, es viņu apskāvu, nomierināju un teicu: “Mīļā, viss ir kārtībā, tā ir daļa tavas dabas”. Ja negribi histērijas – dziedi, dejo, kad tas sākas. Ja varēsi…

Ceru, ka ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai raksturotu to, ka sieviete nevar iet samierināšanās ceļu. Tas, ka viņas tā dara, nenozīmē, ka tas ir normāli, un parasti tas izsauc dažādus noteiktus sociālus procesus, kuros pirmajā acu mirklī šķiet, ka viņai nav nekādas daļas.
Lai viņa būtu samierinājusies, viņai nāktos pārraut savu saikni ar zemi un kļūt pusdzīvai. Tomēr labāk būtu turpināt piepildīt šo pasauli ar brīvu enerģiju.

Sievietes ceļš ir uzticēšanās ceļš. Pirmkārt – uzticēšanas savai sievietes dabai. Sievietes daba nav naidīga.
Ja zāle lauž asfaltu, tas nenozīmē, ka zāle ir vainīga. Arī asfalts nav vainīgs. Vienkārši zāle grib dzīvot un dot dzīvību. Ja sieviete uzticās savai dabai – viņa viegli uzticās Pasaulei un vīrietim tajā skaitā. Ja sieviete pārstāj uzticēties sev, viņa nevar uzticēties arī vīrietim.

Viņa zaudē orientierus. Viņa vairs nesaprot, kas ir pareizi, kas – nepareizi, kas melīgi. Kad viņa pārslēdzas uz ārējiem orientieriem, viņa zaudē iekšējos. Un kļūst par otrās šķiras vīrieti.

Taču ir viens “bet”. Lai uzticētos savai dabai, ir vajadzīga absolūta drosme. Tāda drosme principā nav iespējama kultūrās, kuras ieciklējušās uz bailēm. Drosme nekādā gadījumā netrucē pašsaglabāšanās instinktam, gluži otrādi – to papildina. Sievietes dabā ir saglabāt dzīvību, lai dotu dzīvību, un tāpēc tā var netīšām nogalināt ikvienu, kas traucē viņas  dzīvīgumam.
Ja sieviete atdodas savai dabai, viņa sāk mīlēt no visas savas Dvēseles. Ja pietrūkst drosmes, sieviete pārslēdzas uz samierināšanās ceļu, kas ir vīrieša ceļš. Un tālāk jau kā ierasts – “ja kāds nepaslēpās, es neesmu vainīga”. Skatieties filmu “Cietsirdīgā romance”.

Tagad par vīrieša ceļu.
Skumjais vīrieša atklājums “man nekas nepieder” dod vīrietim nepieciešamo rīcības brīvību. Ja vīrietim nekas nepieder – viss, ko viņš var – mīlēt un darīt. Milzīgs daudzums vīriešu stāstu ir veltīti brīnišķīgai tēmai: “Bija un pazuda”. Kaut vai kā pasakā “Par vecīti, vecenīti un zelta zivtiņu”. Sievietes samierināšanas tēma ir dziļi klātesoša patriarhālajā kultūrā, un visi kritiķi visdažādākajos veidos lamā vecenīti. Bet večuks, it kā neko, ne pie kā nav vainīgs. Šajā gadījumā viņš akli ticēja savai sievai, tāpēc arī izskatās pec idiota. Viņš gāja sievišķo ceļu.
Daudzās pilsētās es piedāvāju sievietēm uz papīra uzzīmēt sievietes ceļu. Un redzēju vienu un to pašu procesu – viena no grupas dalībniecēm visu pārējo apburto acu priekšā ņēma rokā zīmuļus un flomasterus un ar milzīgu baudu sāka aizzīmēt papīra plašumus, kamēr papīrs beidzās.
Tā arī ar vecenīti. Neapšaubāmi, vecīša uzdevums bija samierināties ar neizbēgamo zaudējumu. Vai nu vecenītes, vai zelta zivtiņas. Tad viņam būtu bijusi iespēja pateikt: “Negribu vairs – gribi, ej pati”. Tipisks laulāto konflikts. Un te nu būtu brīdis sievietei uzticēties savai dabai. Un var izrādīties, ka viņas daba viņu aiznesīs prom no tāda večuka – ja nē, tātad nē, un pati vienosies ar zelta zivtiņu. Kas nu tās meitenes sapratīs.
Bet večuks var spriest arī savaāk: “Dievs ar to zelta zivtiņu – toties veceni izklaidēšu”. Arī labi. Un tad rastos iespēja nevainot veceni, bet teikt: “Paldies, mīļā, kaut arī nekas pāri nepalika, toties izklaidējamies pēc pilnas programmas”. Ja vīrietim nekas nepieder viņam ir iespēja mīlēt un ir nepieciešamā rīcības brīvība. Viņu nebiedē zaudējumi: “Dievs deva, Dievs ņēma”.
Kāds stāsts no manas prakses.
Biznesa īpašnieks kadā jaukā dienā atnesa sievai atslēgas no ofisa un teica: ” Es esmu piekusis vicināt pātagu. Gribu aizbraukt uz kūrortu”. Un aizbrauca. Viņa fiksi ātri pamanījas iekļūt autoavārijā. Ievērojiet. Ar vīru viss bija kārtībā. Viņš taču viņu neierobežoja – gluži otrādi – deva rīcības brīvību.
Viņa varēja rīkoties tieši tāpat – atdot atslēgas kādam citam, piemēram,  pārvaldniekam un aizbraukt kopā ar vīru.

Te nu viņas atstumtais spēks uzbruka viņai pašai. Vīrs laicīgi sajuta, ka ir laiks glābt savu dzīvību. Kad viņa iekļuva avārijā, vīrs atgriezās, pagaidīja, kad viņa atveseļosies un atkal aizbrauca. Un te nu ir vīrieša augstās spējas samierināties būtība. Lai arī no malas šķiet neprāts. Tomēr te ir iekšēja gatavība jebkuram rezultātam. Sievietes tādi vīrieši fascinē – viņi spēj samierināties un viņi ir brīvi.

Un tā ir vīrieša ceļa būtība. Iet, kur gribās, pat tad, ja neviena nebūs blakus un pat tad, ja nekad neaiziesi līdz galam, vai aiziesi absolūti pliks.

© Vjačeslavs Gusevs – pzīstams ārsts-psihoterapeits, biznesa konsultants, geštalta un psihodrāmas treneris.

Avots: snob.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Frederiks Perlzs: kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību

ķermenis5

“Es daru savu, bet tu dari savu. Es dzīvoju šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbildstu tavām gaidām. Bet tu dzīvo šajā pasaulē ne tāpēc, lai atbilstu manām gaidām. Tu esi tu un es esmu es. Un, ja mums ir sagadījies atrast vienam otru – tas ir lieliski. Ja nav – tur neko nevar darīt.”

Frederiks Solomons Perlzs ir izcils vācu, amerikāņu ārsts – psihoterapeits, psihologs, geštaltterapijas pamatlicējs. Šeit, dažas viņa domas:

1. Katru reizi, kad tu tēlo bezpalīdzīgo, tu radi atkarību, tu spēlē atkarību. Citiem vārdiem sakot, mēs padarām sevi par vergiem. Īpaši tad, ja tā ir atkarība no pašcieņas. Ja tev ir vajadzīga atzinība, uzslava, atpakaļsaite no ikviena, tad tu šo ikvienu padari par savu soģi.
2. Cilvēks labprātāk manipulēs ar citiem cilvēkiem, lai iegūtu to atbalstu, nekā pats nostāsies uz savām kājām, lai noslaucītu savu dibenu.
3. Vainas sajūta nav nekas cits, kā neizteikts pārmetums. Savukārt trauksme – nav nekas cits, kā plaisa starp “tagad” un “vēlāk”.
4. Vientulības sajūta – būt vienam plus vesela mēslu straume.
5. Tu būsi ieslodzīts, kamēr vien neizvēlēsies padoties un kļūt pats par sevi.
6. Pie psiholoģiskās izaugsmes ved esošā apzināšanās bez bēgšanas pagātnē vai nākotnē. Tagadnes izdzīvošana ikvienu mirkli ir vienīgā iespējamā reālā pieredze, noteikums, lai sajustos apmierināts, apzinātos dzīves pilnību, tāpēc ir ar atvērtu sirdi jāpieņem tā pieredze, ko tu gūsti esot šeit un tagad.
7. Trauksme ir plaisa un spriedze starp “tagad” un “tad”. Tikai cilvēku nespēja pieņemt šo spriedzi, liek viņiem plānot, mēģināt un censties nodrošināt savu nākotni.
8. Visur un vienmēr tad, kad eksistē robežas, tās tiek uztvertas vienlaicīgi gan kā kontakts, gan kā izolācija.

Cilvēks var iziet ārpus savām robežām tikai, balstoties uz savu patieso dabu, nevis ambīcijām un mākslīgiem mērķiem.

10. Briedums ir pāreja no ārējā atbalsta gaidām uz iekšējo atbalstu.

Avots: econer.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Ko nozīmē “mīlēt sevi”?

12250038_570545329763499_6008950396516571240_n

Kāda mana kliente teica: “Es naktīs sevi baroju ar bulciņām, tāpēc, ka man ļoti to gribās. Un es domāju, ka tā es izrādu mīlestību pret sevi, taču tagad man ir liekais svars.”

Nē! Tā nav mīlestības pret sevi izpausme!

Mīlestība pret sevi nozīmē – dzirdēt sava organisma vajadzību pēc pārtikas. Un ļoti reti organisms patiešām vēlas bulciņas. Tam ir vajadzīgs veselīgs un pilnvērtīgs ēdiens! Tad, kad tas regulāri naktīs “pieprasa” bulciņas, tas nozīmē, ka ir kāda cita vajadzība, kuru pats organisma saimnieks neatpazīst. Tāda vajadzība var būt – vajadzība pēc mīlestības, tuvības.

Tad, kad cilvēks pats neprot būt sev tuvs, neprot sevi mīlēt, viņš šo vajadzību uztver kā izsalkumu, pie kam – izsalkumu tieši pēc bulciņām.

Citās izpausmēs šis cilvēks saprot, ka viņam ir nepieciešami uzmanība, maigums un rūpes, un viņš tos sāk pieprasīt no apkārtējiem. Un ļoti bieži apvainojas, ka nesaņem tos mīlestības apliecinājumus, ko vēlējies. Bet, ko īsti vēlas, viņš nezin, taču citiem tas noteikti ir jāsaprot.

Un atkal, Nē!
Cilvēks, kurš patiešām sevi mīl, ir spējīgs dot sev gan uzmanību, gan maigumu, gan citas mīlestības izpausmes. Un tajos gadījumos, kad nevar sev tos dot, viņs ir spējīgs tos paprasīt. Ne pieprasīt, bet PAPRASĪT! Un kad viņš paprasa, tad gatavs kā saņemt vēlamo, tā arī saņemt atteikumu. Jo tādā veidā viņš otram cilvēkam neatņem izvēles iespēju.

Un tieši tāpat cilvēks, kurš mīl sevi, ir spējīgs dot otram cilvēkam mīlestību – tam, kuram patiešām tā vajadzīga – neuzspiežot savu mīlestības demonstrāciju. Un tas spējīgs arī atteikt, kad nav gatavs šo lūgumu izpildīt.

Cilvēks, kurš mīl sevi = cilvēks, kurš ZIN SEVI. Tāds cilvēks prot atšķirt savas jūtas no cita jūtām, zin savu iespēju robežas, zin savas individuālās īpatnības un noslieces, prot ieraudzīt savas un cita cilvēka robežas, ir ciešā kontaktā ar sevi. Viņš izprot savas sajūtas un spēj tās pieņemt, kā arī izprot savu sajūtu iemeslus un nozīmi.

Vēl viena pseidomīlestības pret sevi izpausme ir vēlme apkrauties ar dārgiem aksesuāriem: super automašīnām, ārkārtīgi grezniem un dārgiem apģērbiem, moderniem pulksteņiem, glamūrīgiem sabiedrības krējuma tusiņiem. Tāds cilvēks arī uzskata, ka tādā veidā viņs pauž mīlestību pret sevi.

Un atkal, Nē!
Ja cilvēks nezin citus mīlestības izpausmes pret sevi veidus kā tikai materiālos – tā nav mīlestība. Tāds cilvēks nekad nejutīsies pa īstam un patiesi laimīgs un apmierināts. Jauns pirkums atnes apmierinājuma sajūtu tikai uz īsu brīdi, pie kam, jo vairāk tādu pirkumu, jo īsāki laimes brīži. Sevi noteikti vajag priecēt ar skaistām un vērtīgām lietām, taču tā var būt tikai viena no daudzajām mīlestības pret sevi izpausmēm.

Ja mēs iedomājamies bērnu, kurš no saviem vecākiem saņem tikai naudiski-materiālo mīlestību, tad vairākumam cilvēku tads bērns izsauks vienīgi žēlumu. Bērnam nepieciešams kontakts un vecāku ieinteresētība, apskāvieni, labi vārdi, samīļojieni, kopīgi pasākumi un kopīgas nodarbes. Cik bieži bērni, kuri uzauguši ne tajās bagātākajās ģimenēs, jūtas daudz laimīgāki par tiem, kuri auguši bagātās un labumiem nodrošinātās ģimenēs? Tas tāpēc, ka viņi ir saņēmuši galveno – mīlestību un tā nekādā gadījumā nav bijusi saistīta ar materiālajiem labumiem.

Ja tu saki vai domā: “Es vēlos mainīties!”, tā ir nemīlestība pret sevi – tagadējo, īsto.

Ja tā padomā, kas tad tevī tagad ir tik slikts? Kas tevī ir tik briesmīgs, ka nevari dzīvot tāds, kāds esi? Vai varbūt esi ko nogrēkojies? Ar ko tad esi pelnījis tik briesmīgu attieksmi pret sevi? Jo tad, kad tu sev saki: “Es gribu mainīties” – tas ir tas pats, kā māte teiktu savam bērnam: “Es gribu, lai tu mainītos un būtu cits bērns!” Vai vari iedomāties, ko šie vārdi nodarītu bērnam?

Kāds cits saka: “Es pastavīgi no visa baidos un par to sevi ienīstu!” “Baidos” vietā var likt jebkurus citus vārdus: dusmojos, skumstu, mulstu utt. Un kas, ja naida vietā pamēģinātu apstāties un saprast, kur slēpjas šo baiļu cēlonis? Kas patiešām biedē tavu Iekšējo Bērnu? Ja ir bailes, tām noteikti ir kāds nopietns iemesls un tā tas ir vienmēr. Iespējams, tas apslēpts kaut kur dziļi zemapziņā, zem milzīgām apziņas plāksnēm. Iespejams, kādas bērnības atmiņas  atgādina šodien notiekošo un tieši saistībā ar tām rodas bailes. Un, iespējams, ja tā labi papētīsi, nemaz tik ļoti no visa nebaidies, bet baidies no pavisam konkrētām situācijām un notikumiem un, iespējams, ka šie notikumi un situācijas patiešām ir bīstami.

Ņemt vērā savas bailes, savas skumjas, savas īstās, patiesās vajadzības, apmierināt tās – lūk, ko nozīmē pa īstam sevi mīlēt.

Nemest sevi briesmās, nemocīt sevi ar diētām vai pārmērīgām slodzēm, nepamatoti neriskēt – lūk, ko nozīmē sevi mīlēt pa īstam. Attiekties ar maigumu un mīlestību pret savām sajūtām un jūtām, un iepauzēt, lai saprastu, kas patiešām notiek, dot sev iespēju atpūsties, priecāties un baudīt dzīves priekus, bet tajā pat laikā, nevāļāties visu laiku uz dīvāna. Darīt visu, lai uzlabotu savu paša dzīvi – ne kāda cita, bet sevis dēļ – tā ir patiesas mīlestības pret sevi izpausme.

Uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, noticēt tam, ka apstākļi tavā dzīvē neveidojas paši no sevis, bez tavas līdzdalības. Tas esi tu, kas tos rada, veido. Saprast to, ka pats esi savas dzīves režisors un tikai tu pats izvēlies savu dzīves ceļu, pieņem lēmumus, no kuriem atkarīgs tavs liktenis – arī tā ir mīlestības pret sevi izpausme.

Mainīt to, kas nepatīk, atļaut sev kļūdīties, apgūt dzīves mācības, uzkrāt pieredzi, domāt, just, darīt un apzināties to, ko domā – arī tā ir mīlestība pret sevi!

Nav iespējams mīlēt to, ko nezini! nepazīsti! Lai saprastu, kādas tieši mīlestības izpausmes cilvēkam ir vajadzīgas, ir nepieciešams zināt šo cilvēku, pazīt. Un, lai saprastu, kā mīlēt sevi, ir jāzin sevi, jāinteresējas par sevi. Kādreiz pabrīnīties par kādu jaunu zinību, bet pieņemt to kā pašu par sevi saprotamu – attiekties pret sevi tā, kā to darītu pats mīlošākais un rūpīgākais, maigākais cilvēks, ne vecāks kurš radis upurēties, bet produktīvs vecāks,

Mīlu – nozīmē – zinu un pilnībā pieņemu sevi bez pretenzijām!

Anna Beļajeva – geštaltterapeite

Tulkoja: Ginta FS