Jā, beidzot par seksu

“Ja tu kopā ar savu vīrieti nesmejies kā traka, tad tas nav tavs vīrietis!”

Interesanti, taču laika gaitā, man pieaugot, no mana profila atsekojās jauni cilvēki, īpaši sievietes, kuras bieži zem jebkura satura man rakstīja: “Tu esi vienkārši neprātīga muļķe! Laikam nav neviena, kas tevi izdrāž, jo tu esi veca govs!” Varētu padomāt, ka, ja tu man bakstīsi, es kļūšu gudrāka, interesantāka, stiprāka, laimīgāka, apmierinātāka un īpaši garīgi bagātāka.

Gan agrāk, gan tagad es varu uz to atbildēt tikai vienu:

1. Mīļās meitenes, seksam pasaulē tiek piešķirta PĀRĀK liela nozīme. Tas nav tas, kas glābs Pasauli un aizvedīs cilvēkus pie garīguma un mīlestības, bet jūsu bērnus – pie laimes.

2. Mīļās meitenes, seksuālā psihoze ir MĀKSLĪGI radīta lai gūtu izdevīgumu no cilvēku hiperseksualitātes (tieši pusaudžu). Šobrīd viss uzbūvēts tieši uz šī viena no galvenajiem instinktiem: reklāma, TV, māksla, tirdzniecība utt. Tā ir milzīga liela industrija.

3. Mīļās, protams, paldies, taču Svetas tante savā piedzīvojumiem bagātajā dzīvē to ir “atēdusies” tik ļoti daudz, cik jūs nespētu apēst 🙂 Tāpēc, ka Svetas tanti, tāpat kā šobrīd jūs, vadīja ne prāts un dvēsele, bet vieni vienīgi hormoni.

Šobrīd man ir cita auditorija, daudz vecāka par 18 gadiem, kuri nemeklē manā profilā mūsdienu moderno izpildītāju fotogrāfijas, seksī apģērbu, dredus, kosmētiku, plikus dibenus un seksīgas fotosesijas. Viņi vēlas pieaugt, attapties no mūžīgas snaudas, ieskatīties sevī un pārstāt ciest.

Viņi mīl:
– dziļumu nevis virspusējību;
– iekšējo saturu, nevis ārējo;
– iekšējo komfortu, nevis ārišķības, ko demonstrēt apkārtējiem;
– dzīvi, ne izdzīvošanu;
– mīlestību, nevis atkarību;
– sirsnību nevis melus;
– bet, ja reiz sekss, tad bez meliem, spēlēm un manipulācijām, tirgošanās un bartera. Lai tā ir savstarpējā cieņa un vēlme otra ķermenim un dvēselei dāvāt baudu un prieku bez tukšuma un vilšanās.

Trīties dibeniem nav tas pats, kas rēķināt logaritmus, tur daudz prāta nevajag, bet gala rezultāts bieži vien ir salauzti likteņi, vilšanās pretējā dzimumā un pats briesmīgākais – aborti plus seksuālās un reproduktīvās veselības zaudējums.

Sekss jau sen kā ir pārvērties:
– par vienu no tirdzniecības veidiem;
– par veidu, kā ubagot viltus “mīlestību”;
– par manipulācijas līdzekli, lai aizlāpītu savus garīgos caurumus un patērētāju vajadzības.

Sekss vairumā gadījumu vairs nav intīma lieta, bet gan izrādīšanās un sava pārākuma demonstrēšana. Sekss izvilkts no biksēm un izstādīts publiskai apskatei.

Reizēm es domāju: no bioloģijas un evolūcijas viedokļa, sekss ir vīrieša un sievietes saiknes process, kura laikā tiek ieņemts jauns dzīvs organisms. Tātad, sekss ir nepieciešams, lai piedzimtu jauna dzīvība. Un, lai piespiestu pāri sadzīvot, daba krāpās un radīja iespēju gūt seksuālu apmierinājumu. No šī viedokļa orgasms ir līdzeklis, kas liek dzīvniekiem turpināt vairoties. Taču, neskatoties uz to, ka pēc statistikas tikai 49% sieviešu piedzīvo orgasmu, sievietes vienalga cenšas sasniegt šajā jomā pilnību, tāpēc, ka tas ir spēcīgākais instruments, ar kura palīdzību var manipulēt ar vīriešiem un veids, kā sievietes var sacensties cīņā par vīriešiem.

Un, lūk, cilvēki atkal piemānīja dabu, izdomājot pretapaugļošanās līdzekļus, lai izmantotu seksu savu mērķu īstenošanai. Un arvien vairāk jaunu cilvēku šodien negrib bērnus, legalizējot jaunu subkultūru un ideoloģiju – childfree (brīvs no bērniem).

Vai tikai nebūs tā, ka daba ar to nesamierināsies un par tādu patvaļu kārtīgi sados mums pa dibenu (childfree, mākslīgā apaugļošana, viendzimuma laulības….)

Domājam….

P.S. Personīgi man pats seksuālākais sekss ir VĪRIEŠA ASPRĀTĪBA! Lūk, kur esmu izsalkusi. Lūk, pēc kā skumstu. Lūk, kur es varētu “atrauties”. Un tas mani tik ļoti iepriecinātu! Kā saka gudri ļaudis: “Ja tu kopā ar savu vīrieti nesmejies kā traka, tad tas nav tavs vīrietis!”

Asprātīgs vīrietis – lūk, mans sekss. Ass prāts + humors!

P.S.2 Lūdzu, nejauciet MĪLESTĪBU, kas valda par pasauli un SEKSU, kurš diemžēl šobrīd valda par pasauli, tikai nekā nespēj to glābt.

Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pāreja Pārejā

PĀREJA PĀREJĀ

Visi, vairāk vai mazāk, aptveram, ka atrodamies pārejā un, tā kā tā ir ne tikai cilvēku un cilvēces, bet arī planetāra, tad šo pāreju varētu dēvēt par pāreju pāreju. Jāsaka, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē, katrs cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas pārejas. Tās vidēji notiek ik pa 7-10 gadiem. Visu pāreju vidū gribētu izcelt vienu, kurā mainās dzīves vektors un kurā kopīgi šobrīd atrodamies un pārvaram.

Dzīves pirmā daļa paiet stiprinot savu ego, virzoties vektorā ego-pasaule. Audzējam savu spēku un pārliecību, lai varētu atvienoties no vecāku dominances, egregora un programmām. Tas sākas pusaudžu gados, vienā no pārejām, kad pazūd vecāku autoritāte un ietekme, taču pusaudzība nebeidzas līdz ar ķermeņa nobriešanu, tā pāriet līdz ar psihes nobriešanu.

Dzīves otrajā daļā, kad esam pabaudījuši ārējo pasauli, paspēlējušies ar tās mantiņām, vienā brīdī atnāk sajūta, ka tas viss ir sekli, ka ārējās pasaules spožums ir iluzors. Šīs sajūtas neatnāk ar fanfārām, bet bieži vien ar dziļu vilšanos, depresiju, apātiju, kad turpināt līdzšinējo ceļu paliek apgrūtinoši un tas prasa resursu vairāk nekā tobrīd pieejami. Ja pietiek drosmes un spēka, tad esi gatavs atteikties no visa, kas tev ir, lai iegūtu mieru un skaidrību par to, kas esi, kur esi, kāpēc šeit esi. Ir radusies personības, ego krīze, kurā sākam apzināties, ka nezinām. Pirms tam nezinājām, ka nezinām un viss bija vienkāršāk. Tagad dzīves vējš ir mainījies un nepūš vairs pasaules virzienā, tagad dzīves vektors ir ego-ES. Varētu teikt, ka, ja pirms tam pūta uz āru, tad tagad pūš uz iekšu, bet aptvert, kur ir iekša, kas ir iekšienes koordinātas, sākumā var būt ne tik vienkārši, jo esam nonākuši pie robežas aiz kuras viss ir nezināms.

Tā ir lielā pāreja no āras uz iekšu, inversija. Ar āru varētu apzīmēt apkārtējo materiālo, objektu pasauli, ar iekšu – garīgo pasauli. Izaicināums, lielāks, kā nekad iepriekš. Šo pāreju ir aicināti veikt cilvēki apmēram ap 40 +/- 10 gadi. Aicinājumu šim svētceļojumam saņem visi, bet vai visi ir gatavi tajā doties, sevišķi, ja sabiedrībā valdošās normas, tendences un kopējais vektors ir vērsts uz materiālismu, patērēšanu, nenobriešanu, ķermeņa kultu, mūžīgo ķermeņa jaunību un atbildības neuzņemšanos. Tad ir jāiet pret straumi, jāiet pret meinstrīmu. Tāpēc līdz šim tādu izvēli ir izdarījis retais, tāpēc vieglāk šķita atrast jaunu partneri, nodarbošanos un hobiju un sākt to pašu spēli no sākuma.

Jāsaka, ka laiki, šobrīd strauji un izteikti mainās, jo sabiedrība un cilvēce kopumā piedzīvo šo krīzi, kas skar pusmūžā. Esam saņēmuši uzaicinājumu pieaugt, atvadīties no pusaudzības un spert soli teritorijā, kas līdz šim ir noliegta vai atlikta. Tāpēc šī ir pāreju pāreja, 9. vilnis, kas ir daudz lielāks, lai palīdzētu cilvēkiem, kas to vēlas, veikt šo pāreju. Vilnis noslaucīs visu, kas bijis normāls un iederīgs pusaudzībā, bet nav vairs iederīgs laikā, kas atnācis. Esošā situācija palīdz vieglāk atlaist to, kas šķietami piederējis un iedrošinās ļauties tam, kas ir atnācis. Arī sabiedriskais spiediens palikt normālībā, rāmjos ir mazinājies, arī tas palīdz spert šo nozīmīgo soli sev un planētai.

Arī Zeme briest un kļūst pieaugusi, arī tai ir apnikusi pusaudzība. Cilvēkiem jau patiesībā lielas izvēles nav atlikušas. Zeme, uz kuras staigājam, ir kļuvusi par citu platformu, kurā parazītiskais, egoistiskais, patērējošais vairs nebūs iederīgs. Vai nu mainies kopā ar Zemi, citiem cilvēkiem un Universu vai ļauj devītam vilnim sevi aizskalot, gūt patērēšanas un egoisma pieredzi, kaut kur citur.

Tars Ramats “MANA TAKA”

ATMOSTIES

Lielās un svētītās Dvēseles, kas atnākušas vīriešu un sieviešu ķermeņos, vispirms mēklējiet Mīlestības Gara izpausmi savās sirdīs.

Lai pārtrauktu karu, mums nepieciešama Atmoda Realitātē. Bet realitāte ir tā, ka Garīgais Spēks, kurš mūs radījis, caur mums var darboties tikai tad, kad esam garīgi Atmodušies. 

Kā mēs varam zināt, ka Atmošanās ir notikusi?

Ja dzīvojam bailēs par savu nākotni, naidā, dusmās, raizēs un trauksmē, ja vēlamies kļūt materiāli arvien bagātāki un kaut ko iekarot, jā esam sīkumaini un aizvainoti – tātad mēs guļam.

Ja esam mierpilni un līdzsvaroti jebkuros apstākļos, ja mums pietiek pacietības, drosmes un mīlestības  spēka iziet cauri visam, kas izpaužas mūsu karmiskajā audeklā – tātad esam atmodušies.

Atmostieties un iepazīstiet sevi kā Dieva radību, kura jau sākotnēji ir apveltīta ar sava Radītāja spēku un skaistumu!

Zinot sevi, jūs apvienosieties un savienosieties tikai ar tiem, kas atbilst jūsu dabiskajai būtībai, lai radītu harmoniju un paplašinātu Gaismu.

Viss, kas neatbilst jūsu dabiskajai būtībai, izraisīs pretestību, naidu, vardarbību, vēlmi iegūt, valdīt un iekarot, tātad novedīs pie kara.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Kāds garīgums mums ir nepieciešams?

garigums1

Vents Sīlis
Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

“Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas” (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums – tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte – pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri – necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus:
Garīgo
– viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums).
Materiālo – viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas.
Verbālo – runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana.
Iemiesoto – matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ – par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis – tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl – “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina.
Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert.
Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas par Dievu patiesībā ir maldinošas.

Dievs ir mistērija – patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina “Ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina “Labuma problēma” – vēl viena mistērija.

Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.

Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības – tur tad arī rodas patiesā jēga.

Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina – ANASTASIS – tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana – tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt – to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai – tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs – tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas – mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē – vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse – vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi:
* Mīlestība
* Nāve
* Ciešanas
* Dieva izpratne
* Bezgalības izpratne
* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) – brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās – akmeņos, smiltīs, upēs un kokos – un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks – tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā – mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:
EMANATION – viss nāk no Dieva
EXEMPLIFICATION – viss apliecina Dievu
CONSOLATION – viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri – paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk – mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības.
Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

!!!

ego33

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir braukt uz darbu ar divriteni vai sabiedrisko, un nosodi citus, kas brauc ar džipiem, tu esi sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir neskatīties televizoru un “neskalot” savas smadzenes ar ziņām, bet tu nosodi citus, kas joprojām skatās, tu esi turpat – sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir nelasīt dzelteno presi, sieviešu žurnālus vai ziņas, bet tai pat laikā, nosodi citus, kas tos joprojām lasa, tu esi slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir klausīties klasisko mūziku, dabas skaņas vai mantras, un nosodi citus, kas klausās Latvijas Radio 2…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir būt vegānam, nodarboties ar jogu, krāsot mandalas, meditēt, apmeklēt apzinātības kursus un lasīt garīgo literatūru, bet tu nosodi citus, kas tā nedara, tu neesi ne ar ko labāks…

Tu tikai dzīvot mēģini tā, lai lūkotos pēc domas, ka esi pārāks par citiem.
Sevis nostādīšana augstāk par citiem – tās ir ego lamatas.

Ego mīl ielavīties pa sētas durvīm..

Ego paņems jebkuru cēlu domu — jogas nodarbības, gaļas neēšanu, meditāciju — un pielāgos to savai vajadzībai JUSTIES LABĀKAM PAR CITIEM.

Kamer vien Tu skatīsies uz citiem no “augšas” zini, nekur tālu savā “garīgumā” Tu patiesi neesi ticis – tu tikai esi nonācis ilūzijā un sava ego lamatās.

Avots: “Apzinātības un miera prakse”
Foto: http://blacklabvfx.com/

Dzīve pastāvīgi mūs svētī

svetibas4

Daudzi izmanto garīgumu kā iespēju izvairīties no dzīves – viņi nevēlas redzēt to, kas viņiem jāredz, nevēlas sastapties ar saviem maldiem un ilūzijām. Taču ir ļoti svarīgi zināt, ka dzīve visbiežāk ir pats labākais mūsu skolotājs.
Dzīve pastāvīgi dala svētības – dažkārt tās ir brīnumainas, lieliskas svētības, baudas, laimes un prieka brīži, bet dažkārt tās ir skarbas svētības, tādas kā slimības, darba vai mīļotā cilvēka zaudējums, sķiršanās.
Daudziem cilvēkiem lielas pārmaiņas apziņā notiek, piemēram, tad, kad narkotiku atkarība noved pie pēdējās robežas, un viņi sāk meklēt citu veidu, kā dzīvot.
Pašai dzīvei ir unikāla spēja parādīt mums patiesību, atmodināt mūs. Un tomēr daudzi vairās no šī skolotāja, ko sauc par dzīvi, – pat tad, kad tas cenšas tos atmodināt.
Pats dievišķais izpaužas dzīves kustībā. Dievišķais izmanto dzīves situācijas, lai sasniegtu paša atmošanos, un ļoti bieži izmanto tam sarežģītas situācijas.
Adjašanti “Tavas pasaules beigas”
Tulkoja: Ginta FS