Pie kā noved garīgās kultūras trūkums?

garigums7

Sākotnējā cilvēces kultūrā cilvēki bija garīgi attīstīti. Neatkarīgi no statusa un stāvokļa, viņi visi atradās vienā garīgajā līmenī. Neviens nevienu neskauda un netēloja. Visi saprata, ka ikvienam no viņiem ir sava noteikta loma.

Zemnieki nevēlējās būt baņķieri, bet baņķieri nevēlējās atstāt savas bankas un kļūt par zemniekiem. Vienkāršs podnieks redzēja savu sūtību māla trauku izgatavošanā. Es jau paredzu jūsu jautājumu: “Kā var salīdzināt vienkāršu podnieku vai zemnieku ar baņķieri? Kā viņi var būt vienā garīgajā līmenī?” Noslēpuma nav, viss ir vienkārši: gan zemniekam, gan baņķierim, gan podniekam bija nopietnas, dziļas pasaules uzbūves zināšanas.

Kad podnieks darināja traukus, viņš vienmēr atcerējas par to, ka tas viss, kas vinam ir: podnieka ripa, māls, talants un spējas, patiesībā nav viņa, tā visa ir enerģija, kas viņam dota no augšas. Viņa uzdevums ir nodot to citiem cilvēkiem ar māla trauku starpniecību, kas nesīs labumu un prieku. Cilvēki dzīvoja nevis dēļ rezultātiem – sava darba augļiem, bet gan, lai izpildītu savu augstāko uzdevumu un būtu laimīgi.

Kur noved garīgās kultūras trūkums?

Kad cilvēkam nav morāles orientieru, viņu sāk vadīt egoisms.

Tas ietekmē to, ka rodas personību graujoši principi, kas ved cilvēku bezdibenī.
Pirmais princips “Es visus noraidu”. Sava personīgā savtīguma, alkatības un baudas dēļ, cilvēks cenšas ekspluatēt citus cilvēkus. Viņam ir vienalga, kas ar tiem notiks. Loti bieži viņa uzstādījumi ir: “Redzu mērķi – neredzu šķēršļus!”, “Lai sasniegtu savu mērķi, visi līdzekļi ir labi”.

Otrs princips “Es noraidu sevi”. Tas izpaužas cilvēka vēlmē noslēgties no pasaules, un palikt vientulībā. Viņš uzskata, ka visiem no viņa kaut ko vajag. Un dzīvojot pēc šiem principiem, cilvēks sevi zaudē. Viņa motīvi un rīcība balstās uz izdevīguma un pārākuma sajūtas pār citiem cilvēkiem un protams, noved pie personības iznīcināšanas.

Pēc kāda principa dzīvot – tas jāizvēlas mums pašiem.

Atcerieties padomju laika dzejnieka Majakovska dzejoli “Kam būt?” Tā galvenais varonis visu laiku domā par to, kā atrast labāko profesiju. Viņš domā par to, kā nekļūdīties. Kas jāmācas, lai tas būtu pietiekami izdevīgi un prestiži. Dzejolī ir šādi vārdi: “Es labprāt kļūtu par lidotāju, lai mani iemāca, es kļūtu par milici, lai mani iemāca u.t.t.”

Šodien šo dzejoli varetu turpināt mūsdienu variantā: “Es labprāt kļūtu par oligarhu, lai mani iemāca, es labprāt kļūtu par deputātu, lai mani iemāca u.t.t.” Mūsdienu cilvēki uz dzīvi skatās ļoti praktiski, tāpat kā dzejoļa galvenais varonis. Viņi izvēlas ne savu aicinājumu, bet gan prestižas profesijas, ar kuru palīdzību tikt pie uzmanības, naudas, bagātības, karjeras, slavas un varas. Kā rezultātā laimīgu cilvēku starp viņiem ir ļoti maz.

Ja mēs runājam par ģimeni, arī šeit darbojas tas pats princips. Jo bieži vien arī dzīvesbiedrs tiek izvēlēts pēc statusa, vai atbilstoši tam, kāds tēls noskatīts televīzijā vai internetā. Attiecībās galvenais valdošais princips ir bauda, cilvēki vēlas viens otru baudīt, kā ēdienu un paterēt, kā lietas. Un viņiem nav vēlmes izzināt un saprast vienam otru, vienam otra vajadzības. Paiet laiks un mēs redzam, ka arvien vairāk jauno pāru šķiras, ka šķirto pāru ir vairāk kā laulībā dzīvojošo.

Un kaut ko mainīt var tikai garīgās kultūras atdzimšana, kuras pamatā ir Visuma likumu izpratne. Tad nebūs problēmu atteikties no lepnības un egoisma – un tas ir pirmais solis, ko spēj veikt ikviens cilvēks. Kad cilvēks rīkojas bez egoisma, tad, izvēloties profesiju, vadās nevis pec izdevīguma bet iekšējās intereses un vēlmes realizēt savu talantu cilvēces labā.

Ja paskatīsimies uz apkārtējo pasauli, tad redzēsim, ka ikvienam no mums tajā ir sava vieta un loma. Saules uzdevums ir spīdēt un sasildīt visas dzīvās būtnes. Zieda uzdevums ir ziedēt un iekļauties dabā. Augļu koka uzdevums ir pavasarī ziedēt un rudenī nest augļus.

Cilvēks atnāk šajā pasaulē, lai atklātu un realizētu savu sūtību.

Katram cilvēkam ir doti sav talanti un savs ceļš pasaulē. Un, lai kļūtu laimīgs, viņam ir jāiemācās skatīties sevī. Laime ir vienotības un harmonijas likums, kas vēsta par to, ka svarīgi ir būt vienotam veselam, būt daļai no kaut kā liela un nozīmīga.

Kad cilvēks dzīvo un rīkojas atbilstoši Visuma likumiem, tad laime pati izpaušas viņa dzīvē.

Viņš rada ģimeni un pieņem savu partneri tādu, kāds tas ir. Tas viss, kas ienāk viņa dzīvē: prieks, bēdas, grūtības vai iespējas, viņš pieņem ar pateicību.  Ar pateicību viņš atdod cilvēkiem to, kas tiem dod prieku. Un tas arī ir garīgās kultūras pamats, kas veido veselu un harmonisku personību.

Materiāls no Oļega Gadecka lekcijas Sanktpēterburgā.
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Kāds garīgums mums ir nepieciešams?

garigums1

Vents Sīlis
Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

“Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas” (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums – tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte – pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri – necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus:
Garīgo
– viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums).
Materiālo – viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas.
Verbālo – runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana.
Iemiesoto – matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ – par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis – tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl – “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina.
Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert.
Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas par Dievu patiesībā ir maldinošas.

Dievs ir mistērija – patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina “Ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina “Labuma problēma” – vēl viena mistērija.

Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.

Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības – tur tad arī rodas patiesā jēga.

Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina – ANASTASIS – tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana – tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt – to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai – tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs – tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas – mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē – vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse – vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi:
* Mīlestība
* Nāve
* Ciešanas
* Dieva izpratne
* Bezgalības izpratne
* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) – brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās – akmeņos, smiltīs, upēs un kokos – un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks – tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā – mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:
EMANATION – viss nāk no Dieva
EXEMPLIFICATION – viss apliecina Dievu
CONSOLATION – viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri – paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk – mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības.
Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

!!!

ego33

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir braukt uz darbu ar divriteni vai sabiedrisko, un nosodi citus, kas brauc ar džipiem, tu esi sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir neskatīties televizoru un “neskalot” savas smadzenes ar ziņām, bet tu nosodi citus, kas joprojām skatās, tu esi turpat – sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir nelasīt dzelteno presi, sieviešu žurnālus vai ziņas, bet tai pat laikā, nosodi citus, kas tos joprojām lasa, tu esi slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir klausīties klasisko mūziku, dabas skaņas vai mantras, un nosodi citus, kas klausās Latvijas Radio 2…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir būt vegānam, nodarboties ar jogu, krāsot mandalas, meditēt, apmeklēt apzinātības kursus un lasīt garīgo literatūru, bet tu nosodi citus, kas tā nedara, tu neesi ne ar ko labāks…

Tu tikai dzīvot mēģini tā, lai lūkotos pēc domas, ka esi pārāks par citiem.
Sevis nostādīšana augstāk par citiem – tās ir ego lamatas.

Ego mīl ielavīties pa sētas durvīm..

Ego paņems jebkuru cēlu domu — jogas nodarbības, gaļas neēšanu, meditāciju — un pielāgos to savai vajadzībai JUSTIES LABĀKAM PAR CITIEM.

Kamer vien Tu skatīsies uz citiem no “augšas” zini, nekur tālu savā “garīgumā” Tu patiesi neesi ticis – tu tikai esi nonācis ilūzijā un sava ego lamatās.

Avots: “Apzinātības un miera prakse”
Foto: http://blacklabvfx.com/

Dzīve pastāvīgi mūs svētī

svetibas4

Daudzi izmanto garīgumu kā iespēju izvairīties no dzīves – viņi nevēlas redzēt to, kas viņiem jāredz, nevēlas sastapties ar saviem maldiem un ilūzijām. Taču ir ļoti svarīgi zināt, ka dzīve visbiežāk ir pats labākais mūsu skolotājs.
Dzīve pastāvīgi dala svētības – dažkārt tās ir brīnumainas, lieliskas svētības, baudas, laimes un prieka brīži, bet dažkārt tās ir skarbas svētības, tādas kā slimības, darba vai mīļotā cilvēka zaudējums, sķiršanās.
Daudziem cilvēkiem lielas pārmaiņas apziņā notiek, piemēram, tad, kad narkotiku atkarība noved pie pēdējās robežas, un viņi sāk meklēt citu veidu, kā dzīvot.
Pašai dzīvei ir unikāla spēja parādīt mums patiesību, atmodināt mūs. Un tomēr daudzi vairās no šī skolotāja, ko sauc par dzīvi, – pat tad, kad tas cenšas tos atmodināt.
Pats dievišķais izpaužas dzīves kustībā. Dievišķais izmanto dzīves situācijas, lai sasniegtu paša atmošanos, un ļoti bieži izmanto tam sarežģītas situācijas.
Adjašanti “Tavas pasaules beigas”
Tulkoja: Ginta FS

Viņa grib satikties ar tevi, nevis gudrām garīgajām koncepcijām

 

11390174_781162605331684_3117123475833436604_nEkharts Tolle saka:
«Attiecības ir domātas tam, lai padarītu tevi apzinātu, nevis laimīgu.».

Es saprotu, par ko viņš runā.
Daudzu gadu garumā es esmu klejojis pa garīgo tuksnesi. Neauglīgu izolācijas, sadrumstalotības un pasaules noliegšanas un paša pārākuma sajūtas tuksnesi («Es esmu apgaismotāks kā citi, vairāk atmodies, vairāk apzināts, brīvāks un vairāk garīgi attīstīts, kā parastais mirstīgais»).
Atgriežoties reālās, sazemētās, neideālās intīmās cilvēciskās attiecībās, es sajutu dzīvi kā patiesu piedzīvojumu.

Attiecības sāka uzjundīt virspusē tās lietas, no kurām es sevī vēlējos izvairīties, kuras vēlējos nospiest vai noslēpt daudzu gadu garumā. Visu, kas neierakstījās “apgaismota cilvēka ideālās garīgās dzīves koncepcijā”. Caur sāpēm un pazemojumiem man tika parādīts, ka es nebiju “gatavs”, ka nav nekāda “finiša” vispār nekur, ka “neapgaismotās” enerģijas vēl aizvien bango manī. Tās bija sevis nepieņemšanas enerģijas manī pašā. Tās alka gaismas, alka apskāvienu un radniecīgas attiecības…

Tāds sāpīgs un pazemojošsm šis ceļojums mani aizveda pie brīnumainas atbrīvošanās un atvieglojuma sajūtas. “Apgaismības smaka” (kā to sauc Marianna Kaplāne) neiztur godīgu attiecību slogu.

Tādas klišejas kā “manis nav”, “ir tikai apzinātība”, “esmu izgājis ārpus cilvēciskajām sajūtām”, “viss ideāli”, un “tā ir tikai tava projekcija” neiztur to, ka tavs tuvais cilvēks stāv tavā priekšā un lūdz godīgu, maigu, sirsnīgu attieksmi, bez visiem bla-bla. Viņa redz tev cauri visās tavās spēlēs. Un es aicinu tevi satikties aci pret aci ar visu, kas rodas mirklī, kad guļat viens otram blakus.

Viņa vēlas satikties AR TEVI, nevis ar tavām gudrajām garīgajām koncepcijām. Nav kur skriet un nav kur slēpties.

Es pateicos jumsm visas spēcīgās, gudrās, skaistās sievietes, kuras man mācīja mīlēt, klausīties, saņemt un būt saskaņā. Šis ceļojums nekad nebeigsies…
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve pēc garīguma

MK-Tran

Tavs medusmēnesis ar garīgumu agri vai vēlu beigsies. Pie kam, noteikti beigsies ar vilšanos tajā. Tomēr nevajag no tā atvadīties, jo šī atvadīšanās būtu priekšlaicīga. Īsts romāns ar to ir iespējams tikai pēc līdzīgas sķiršanās.

Vilšanās garīgumā ne tikai ir neizbēgama, bet arī ir ļoti vajadzīga. Kaut vai tāpēc, lai atņemtu tam šarmu. Tava garīgā dzīve pa īstam sākas tikai tad, kad tevi vairs nebiedē atkārtota iegremdēšanas tajā. Kad tu būsi nedaudz pavāļājies cinisma dīvānā.

Aizies no tavas dzīves vairums grāmatu, bet tās, kas paliks, tev būs kā seni draugi, kuri nav jāpārskata. Ja nu vienīgi pāris lapas mēnesī. Pazudīs vairums prakšu, bet ar tām, kuras paliks, tu jutīsies ļoti dabiski un ērti. Kā, staigājot savās iemīļotajās džinsās un t-kreklā, kurus var valkāt un valkāt.

Pazudīs vairums tavu garīgo centienu, bet tie daži, kas paliks, tiks uztverti ne vairs kā centieni, bet vienkārša nepiespiesta elpošana. Labi sākumā, vidū un beigās.

Nebūs vairs nekādas vajadzības vairīties no tā, kas agrāk skaitījās “negarīgs”. “Negarīgums” pārstās būt par barotni garīgajiem “tā vajag” un “tā jādara”. Vainas sajūta par liekajām kalorijām vai sliktajām ziņām nomainīsies ar labestīgu vērošanu, kas neradīs problēmas brīžos, kad esi ļāvies savām vājībām. Kad mēs ēdam sazin ko, vai lasām sazin ko, no tā neradīsies problēma, vai mēs to darām apzināti, vai – nē.

Lai ar kādu lietu mēs nodarbotos, tā neizrietēs tikai no viena mūsu aspekta, galvenā, kas valda pār visiem citiem. Bet gan no tā, ko par svarīgāko uzskata sirds. Varētu šķist, ka mēs kļūstam slinkāki, kā agrāk. Bet patiesībā mēs daram daudz vairāk, jo pārstājam karot ar sevi.

Tā vietā, lai karotu ar savām vājībām, mēs tās pārnesam savā sirdī. Tā vietā, lai atbrīvotos no savām negatīvajām īpašībām, mēs attīstam labāku savu attieksmi pret tām.

Lielā mērā par mūsu ceļu kļūst tuvība nevis atgrūšana.

Meklēšana dod vietu dziļai dzīvei. Vēl joprojām rodas jautājumi, taču tie prasa kaut ko daudz reālāku, kā parastas atbildes. Saskaņa ar realitati kļūst par atbalstu, bet ne mērķi. Detaļas vairs nav vienkārsi detaļas. Koncentrēšanās uz to, kas var notikt, dod vietu uzmanībai uz to, kas ir šobrīd – šeit un tagad. Tas nozīmē, ka cerība (nostaļģija pēc nākotnes) tiek nomainīta pret ticību (radikālu ticību tagadnei).

Mēs varam šķist vairāk egoistiski, bet mūsu egoisms mums netraucēs. Mūsu tieksme pēc pilnīgas pamošanās saglabāsies, bet nebūs vairs izmisumu un ambīciju, kas to agrāk ierobežoja. Tur, kur mēs agrāk steidzāmies, tagad vairs nebūs steigas. Būs vienkārša tā fakta pieņemšana, ka mēs jau esam piesieti trosei, kas mūs velk. Un pat tad, ja mēs novirzīsimies no ceļa, mēs vienalga paliksim uz tā.

Dzīve pēc garīguma – ir sākums patiesam garīgumam. Bez salūtiem, aplausiem un paplikšķināšanas uz pleca. Bez vajadzības parādīt sevi kā garīgu cilvēku. Tas ir sākums personīgajam NEKAM.

Ne jau tajā izpratnē, ka kaut kas tiek iznīcināts, bet gan jaunatklāsmē. Sākums īstai individualitātei. Ikdienišķais KAUT-KAS koncentrējies uz ES – individualitāte, dod vietu NEKAM, kurā tad, ja labi to kopjam, rodas telpa autentiskam “pašam” – individualitātei koncentrētai uz Esību.

Mēs ejam no virspusējības virzienā uz dziļumu un pec tam atgriežamies dziļi virspusēji.

Mēs virzāmies no virspusības augšup un dziļumā, apzinoties, ka atnāk un aiziet “ES”, bet “MĒS” paliek. Dzīve pēc garīguma ir diezgan paradoksāla lieta. Neviens, kāds, nekas, viss, kustība, miers – ir tikai prāta pretmeti. Realitāte tie ir ne tikai neatdalāmi, bet arī nedalāmi ar to, kas to apzinās.

Uz katru šeit radušos jautājumu atbilde būs klusums. Klusums – atbilde. Citiem vārdiem sakot VISS atbild…

Dzīve pēc garīguma ir veltīta tam, KAS PATIEŠĀM IR SVARĪGI. Viss, kas notiek ir prakse. Katrā situācijā ir iespēja. Skolotāji ir visur. Nav brīvības no mūsu brīvības. Aiziet prāta putas, atmodinot un atbrīvojot ķermeni, zemi, atbrīvojot Garu, izjaucot visus mūsu sapņus. Atverot mūs tam, kā dēļ mēs esam nākuši šai pasaulē un kas mēs esam.

Dzīve pēc garīguma ir pastāvīga miršana. un vairs nav bail piecelties no pelniem. Tas viss ir parasts notikums. Te tūkstošiem ciešanu un tūkstošiem prieku sajaucas bezprecedenta dziesmā, ar bezgalīgām notīm, bet mēs pārvēršamies par skanīgu mūziku. Kurā viens mirklis sevī ietver visus mirkļus.

Autors: Robert Augustus Masters, PhD
Foto: MK-TRan
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS