Kas jāpatur noslēpumā?

noslepums3

Lai arī šī pasaule balstās uz īstenību, taču prasa sabalansētību un tāpēc Gudrie brīdina mūs par to, ka ir dažas lietas, kuras labāk paturēt noslēpumā. Absolūtajā Patiesībā vienmēr ir noslēpums un arī mūsu materiālajā pasaulē ir vieta noslēpumainībai, kas ir daļa no mūsu kultūras. Nelaikā izpaust noslēpumus ir tikpat kaitīgi, cik nestāstīt par Absolūto Patiesību īstajā laikā. Savs laiks pilnīgai atklātībai un savs – noslēpumiem. Kulturāls cilvēks zin, kurā brīdī kā uzvesties un par ko runāt un par ko nerunāt. Noslēpums nav meli, tas ir viens no kulturālas uzvedības aspektiem.

1. lieta, kas jātur noslēpumā ir “Stipro zāļu recepte”, kas jums labi padodas – tā saka Gudrie.

Šķiet, ka par to vajadzētu runāt uz katra stūra, taču patiesībā, ja cilvēki to izmantos nepareizi, tas var nodarīt milzīgu kaitējumu un efekts var būt pilnīgi pretējs. Stipras zāles var pārvērsties par nāvējošu indi. Tā kā pasaule ir pilna cilvēkiem, kuri vēlas ātri kļūt bagāti, tad jebkura strādājoša tehnoloģija uzreiz tiek kopēta un var tikt izmantota jebkur. Īsto pielietojumu zin tikai speciālists.
Man ir pazīstams cilvēks, kurš prot pagatavot ļoti spēcīgas un iedarbīgas zāles, taču jūs varat pat necensties viņam jautāt recepti – to viņš nestāstīs. Vienkārši izstāstiet viņam savu problēmu un viņš pateiks, vai var palīdzēt, vai nevar. Ir bijuši cilvēki, kuri pašrocīgi centušies kopēt viņa receptes un tas beidzies ar smagu organisma saindēšanos.

2. lieta, kas jātur noslēpumā ir Labadrība, kuru jūs veicat.

Jā, protams, labi darbi ir retums šajā pasaulē, tāpēc tos jāsargā kā īstus dārgumus. Un nosargāt dārgumus var tikai paturot tos noslēpumā.

Ar saviem labajaiem darbiem nevajag lielīties.

Kā tad tā? It kā darbs jau ir padarīts un kādus rezultātus gan var pazaudēt, par to stāstot? Tāpēc, ka darbs skaitās tikai tad pabeigts, kad izpaudās pēdējās emocijas mūsu apziņā. Ja pēdējā emocija bija Lepnība un paštīksmināšanās, tas nozīmē, ka darbs nav padarīts līdz galam un rezultātu tam nebūs. Un kas, ja torte bija ļoti skaista, tai jābūt arī garšīgai.
Tā arī ar labajiem darbiem – pēc to padarīšanas vajadzētu būt saldai pazemības, pieticības un pateicības sajūtai par to, ka bija iespēja to darīt.
Ja tā vietā parādījās lepnības, lepnuma un lielības vai pārākuma sajūta, tātad garša ir sabojāta. Protams, ne viss sanāk uzreiz, taču pacietību un viss sanāks kā vajag.

3. lieta par ko nevajadzētu stāstīt – par savām ASKĒZĒM.

Gudrie saka: nevajag stāstīt par to, kā jūs ierobežojat sevi ēšanā, seksuālajās attiecībās un arī visur citur. Askēze nes labumu tikai tad, ja tā sasaucas ar emocionalitāti. Ja mēs esam askētiski tikai ārēji, daram to, lai palielītos un izskatītos pārāki, tā neko labu nedos. Ja es esmu askētisks tikai ārēji, bet iekšēji es sajūsminos par saviem sasniegumiem, tad tā nav askēze – vien plika muļķošanās.

Īsta askēze skar gan ārējo gan iekšējo pasauli. Nu un kas, ka neesat gulējis trīs naktis vai trīs dienas neesat ēdis. Kāpēc par to jāstāsta citiem? Dalīties vajag ne ar savu lepnumu, bet gan zināšanām. Tas, ka jums kaut kas ir sanācis, nenozīmē, ka no tā ir kāds labums. Laiks rādīs, vai tas bija to vērts.

Askētiski cilvēki tāpat kā visi citi var degradēt un savukārt neaskētiski var progresēt. Askētisma līmeni var salīdzināt ar gaumi, par kuru nestrīdās.

4. lieta, par ko labāk paklusēt, ir par Savu Vīrišķību, Varonību vai citām līdzīgām izpausmēm.

Jā – tā ir liela lieta, taču tā mums dota kā pārbaudījums no Dieva. Kādam doti ārējie pārbaudījumi, citiem – iekšējie. Ārējos mēs redzam, tāpēc par tiem cilvēki saņem apbalvojumus, slavu. Iekšējos pārbaudījumus neviens neredz un apbalvojumus par to nedod.

Tāpēc Gudrie rekomendē tiem, kuri bijuši varonīgi ārēji, cienīt tos, kuri izcīnījuši savas iekšējās cīņas un nelielās ar saviem sasniegumiem.

Un vēl jo vairāk – nevajadzētu no sabiedrības pieprasīt cieņu par paveiktajiem varoņdarbiem. Ne jau sabiedrība uzstādīja viņiem mērķi kļūt varoņiem – tā bija pašu cilvēku izvēle. Varonim jāatceras, ka balvu viņš saņem iekšēji – savā sirdī – kā attīrīšanos un to iznīcināt ir vienkārši – gaidot atzinību un uzslavas.
Īsts varoņdarbs tiek veikts savā sirdī.

5. lieta, par ko labāk paklusēt ir par Garīgajām Zināšanām.

Šķiet, kā tad tā!? Tā taču ir mūsu galvenā misija – nest cilvēkiem Absolūto Patiesību. Taču – nē. Garīgajām zināšanām ir dažādi līmeņi un tām jāatveras pēc noteiktas tīrības pakāpes sasniegšanas. Tāpēc kļūda ir dalīties ar pārāk augstām garīgajām zināšanām, kas labuma vietā cilvēkam var atnest gluži pretējo – un pārbiedēt viņu.

Garīgie skolotāji mums māca, ka garīgajām zināšanām jābūt praktiskām, kas nozīmē, ka tām jāatbilst katra konkrēta cilvēka individuālajai uztverei. Izdzirdot kaut ko par garīgo realitāti, cilvēkam ir skaidri jāsaprot, ko konkrēti tieši šodien un kādu rezultātu tās viņam atnesīs, kā tās palīdzēs attīrīt viņa sirdi un kā tās viņu tuvinās kaut soli tuvāk laimei. Tāpēc labāk nerunāt par to, ko cilvēks nevarēs izmantot, jo pretējā gadījumā viņš būs spiests vilties savā garīgumā.

6. lieta, par ko īpaši stāstīt nevajadzētu – ir Sava Tikumība.

Jā, protams, mēs varam būt lieli veģetārieši, mēs varam pētīt nevardarbību, mēs varam lepoties ar savu tīro dzīvi, taču šajā pasaulē mēs nevaram būt ideāli tikumīgi. Parasts cilvēks savā ikdienas dzīvē, pat nemanot, ir spiests veikt tādas vai citas formas vardarbību. Jā, mēs varam izvairīties no tādiem vai citiem grēkiem, taču ir neredzamais grēks, kuru mēs pat neapzināmies.

Pirmais grēks – dzīvbūtņu nogalināšana graudu vai garšaugu malšanas procesā. Otrais – dzīvu būtņu nogalināšana staigāšanas procesā. Trešais – tīrīšanas procesā. Ceturtais – uguns iekuršanas procesā. Piektais – ūdens vārīšanas vai dzeršanas procesā. Tāpēc tradicionālajā hinduismā tiek izmantota Pañcha Mahã Yagñas​ sistēma. Pieci galvenie vēdiskie upurēšanas rituāli no 40. Tos veic mājsaimieki.

Tāpēc īpaši lepoties ar savu tikumību nevajadzētu. Cilvēks kurš vairāk vai mazāk pārzin garīgās dzīves likumus, mirklī, kad sāksim lielīties ar savu tikumību, norādīs mums uz mūsu ādas apaviem, zīda apģērbu un elektroierīcēm, ko lietojam ikdienā. Iedomājieties, cik zivju iet bojā spēkstacijās un cik dzīvnieku ir jānogalina lai uzšūtu jums kažoku.

7. lieta, par ko nevajadzētu runāt, ir par savu Ģimenes Dzīvi un konfliktiem tajā.

Nepietiek ar to, ka jums ir stikla-pakešu logi, ir jāpievalda sava mēle, nenesot no mājām ārā to, kas tajās notiek. Jo mazāk runāsiet par savas ģimenes problēmām, jo stiprāka un saliedētāka tā būs. Jūs taču pat savus atkritumus neslaukat uz ielas, jūs to savācat maisā un tad izmetat! Strīds – tā ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas komunikācijas procesā. Ne vienmēr tas ir patīkami, taču dažkārt pat noderīgi, jo nes sevī lai arī agresīvu, bet tomēr – attīrīšanos.
Ja šo negatīvo enerģiju neizmetat, bet nododat citiem, tad tā jau nekur nepazūd un problēmas aug augumā.

8. lieta, par ko nevajadzētu runāt – par to, ka Ēdiens, ko gatavojat citam cilvēkam, ir pagatavots no lētiem produktiem.

Tas, kurš to ēdīs, novērtēs ēdiena garšu, ne cenu un arī pats lētākais ēdiens var būt ļoti garšīgi pagatavots. Taču, ja pavārs sāks stāstīt, ka nepietika naudas, lai nopirktu svaigu ingveru, safrānu vai olīveļļu, apetīte tiks sabojāta. Un sabojāts garastāvoklis ļoti ietekmē mūsu gremošanas sistēmas darbību. Tāpēc gatavojiet garšīgi un lai nevienam nebūtu nojausmas par to, cik šis ēdiens ir dārgs vai lēts.

9. lieta, par ko vajadzētu paklusēt – par tiem Necenzētajiem Lamu Vārdiem, ko no kāda dzirdējāt.

Piesārņota apziņa ne ar ko neatšķiras no netīriem apaviem. Cilvēks, kurš, atnācis mājās, saviem tuviniekiem pārstāsta, kādas rupjības dzirdējis pa ceļam uz mājām, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš staigā pa māju, nenovilcis ielas apavus.

10. lieta, par ko labāk nerunāt – par saviem Tālejošajiem Plāniem.

Gudrie iesaka paklusēt līdz brīdim, kad šie plāni ir piepildījušies. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nebūt negribās, ka jūsu plāni piepildītos un ikvienā no šiem plāniem var atrast vājās vietas, vai – vienkārši noskaust.

Noslēgumā gribu piebilst, ka gudrs cilvēks nelielās ar savu pazemību, tā kā dzīve laiku pa laikam mums liek pieņemt diezgan skarbus lēmumus un agresīvas darbības. Tāpēc jābūt pazemīgam iekšēji tāpat kā nepieciešams dažkārt pārvērsties par cīnītāju, lai risinātu kādus svarīgus jautājumus, kurus mums uzstāda dzīve.

Autors: Vjačeslavs Ruzovs
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Tas noderēs!

10003362_440971619393828_6574415000771941587_n

Ko vecie, gudrie vīri saka par to, ko vajadzētu paturēt noslēpumā.

1. Pirmais,ko vajadzētu paturēt noslēpumā ir jūsu tālejošie plāni. Paklusējiet, līdz tie būs piepildījušies. Jebkuras mūsu idejas nav ideālas, un tajās ir ļoti daudz nepilnību un vājo vietu, pa kurām ļoti viegli ir “iesist” un visu izpostīt.
2. Otrā lieta, ko rekomendē gudrie, ir nedalīties ar savas labdarības noslēpumiem. Labas lietas mūsu pasaulē ir retums un tieši tāpēc tās jāsaudzē kā dārgumus. Nepārslavējiet sevi par labajiem, paveiktajiem darbiem, jo lepnība nesnauž.
3. Trešais – nevajadzētu plātīties ar savām askēzēm. Nestāstiet pa labi un pa kreisi par saviem ierobežojumiem ēšanā, par diētām, miega režīmu u.t.t. Fiziskā askēze nes labumu tikai tad, kad tā ir vienota ar savu emocionālo sastāvdaļu.
4. Ceturtais, par ko nevajadzētu stāstīt, ir jūsu varoņdarbi un vīrišķība. Kāds saņem ārējos pārbaudījumus, kāds tos izcieš iekšēji. Ārējos cilvēki redz, tāpēc šādi cilvēki saņem apbalvojumus, bet iekšējās cīņas neredz neviens, tāpēc arī apbalvojumus par tiem neviens nesaņem.
5. Piektais – tās ir garīgās zināšanas. Tām ir dažādi līmeņi un tās tiek atklātas atbilstoši apziņas tīrībai. Galvenā patiesības nesēja – iesācēja kļūda ir tā, ka viņš vēlas padalīties pārāk augsta līmeņa zināšanās ar cilvēkiem, kuriem šīs zināšanas ne tikai neatnesīs neko labu, bet – pat pārbiedēs.
6. Sestais, ar ko nevajadzētu dalīties – runāt par konfliktiem, kuri notiek ģimenē un vispār par savu ģimenes dzīvi. Jo mazāk jūs runāsiet par problēmām ģimenē, jo stiprāka tā būs. Strīds ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas, kas uzkrājusies saskarsmes rezultātā.

7. Un septītais – nestāstiet par sliktajiem vārdiem, kurus no kāda esat dzirdējuši. Uz ielas var notraipīt apavus un var notraipīt arī apziņu. Un cilvēks, kurš pārnāk mājās un stāsta visu, ko saklausījies pa ceļam, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš, pārnācis mājās, nenovelk apavus.

 

Avots:http://mon-sofia.livejournal.com/