Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ansis Jurģis Stabingis: Viss IR tik ļoti vienkārši!

Ansis Bilde

Šodien arvien vairāk sarunās, presē, intervijās izskan vārds APZINĀTĪBA. Un diez vai ir kāds, kurš nezin vārdu salikumu “šeit un tagad”. Taču procentuāli nemaz nav tik liels to cilvēku skaits, kuri dzīvo apzināti un kuriem būt šeit un tagad ir gluži pašsaprotami. Man dzīve deva iespēju satikties un par šo tēmu sarunāties ar vienu no Latvijā atzītākajiem apzinātības ekspertiem Ansi Jurģi Stabingi.

Un šī saruna lasāma jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība”

Ansis savulaik bijis psihoterapeits (eksistenciālā psihoterapija un psihoorganiskā analīze),
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents, pasniedzējs augstskolās Latvijā un Austrijā, bet 2017. gada beigās izstājies no profesionālajām biedrībām. Pēdējos gadus praktizē, pasniedz un popularizē apzinātību.
Kādā mācību kompānijas interneta vietnē rakstītās atsauksmes par treneri Ansi:
— Ar savu stāstījumu spēj ieinteresēt klausītāju jau no paša kursa sākuma un pozitīvi, ka pielieto arī praktiskos treniņus.
— Ļoti tuvu ideālam — mierīgs, zinošs, pārliecināts, atsaucīgs.
— Vienkārši, bet ļoti trāpīgi un aizraujoši.
— Spēj noturēt dalībnieku uzmanību, ļoti vienkārši izskaidro tēmu, aizrauj ar stāstījumu un iesaista grupu.
— Cilvēcīgs. Virtuozs utt.
Es palūdzu Ansim kā apzinātības ekspertam vienkāršā valodā uzrakstīt instrukciju pavisam vienkāršam cilvēkam, kurš nolēmis turpmāk mācīties dzīvot apzināti. Viņš nosmējās un uzaicināja uz sarunu, kuras rezultātā tapa šis raksts, kas sākotnēji bija intervija.

Krāt pieredzi: garīgais tūrisms un joga

Vienkāršs cilvēks savā dzīvē krāj pieredzes. Viens krāj alus pieredzes, cits – sporta pieredzes, paskrien maratonu, pēc tam panūjo, pēc tam brauc ar riteni. It kā labāk nekā aliņu dzert, tomēr tas neved viņu tuvāk laimei.
Kamēr cilvēki meklē pieredzes fiziskajā pasaulē (ļoti daudzas garīgās prakses arī ir pieredzes fiziskajā pasaulē: iet uz jogu tāpēc, ka sāp mugura), nekas nemainās. Tās visas ir pieredzes fiziskajā pasaulē. Cilvēks meklē fizisku labsajūtu. Fiziska labsajūta, ko saņem, nodarbojoties ar jogu, neatšķiras no labsajūtas, ko gūst, dzerot alu, vai arī no labsajūtas, valkājot skaistus svārkus.
Arī garīgais tūrisms ir pieredze. Piemēram, uz Indiju, tikai atšķirība, ka parastā tūrisma ceļojuma laikā tu sēdi pludmalē, bet garīgā ceļojuma laikā tu sēdi klosterī un meditē. Viss ir gluži cilvēciski.

Garīgais ceļš

Garīgais ceļš nav ceļš dzīves apstākļu uzlabošanai. Var jau izvēlēties iet nevis pie ārsta, bet uz jogas nodarbībām, ja cilvēkam sāp mugura. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks ir kļuvis par garīgā ceļa gājēju. Tas pats attiecas arī uz citām garīgām nodarbēm — sakārtot čakras, piesaistīt vīrieti, attīrīt kanālus, iegūt spējas utt. Reizēm to sauc par garīgo ceļu, taču tā tas nav.
Garīgais ceļš ir tad, kad es nevis vienkārši uzlaboju dzīvi fiziskā pasaulē, bet ieraugu, ka IR VĒL KAUT KAS – NE FIZISKS. Kaut kas, kas stāv aiz visa fiziskā, – kaut kas cits. Un tad es saprotu, ka pasaule nesastāv tikai no šīs fiziskās dimensijas.

Līdzība ir apmēram tāda: viss mums apkārt – krēsls, galds, grāmatas – mums kalpo. Uz krēsla sēdēt ir ērtāk nekā zemē. Ir ērtāk, ja ir logi un sienas, nekā tad, ja to nav. Tas viss mums kalpo. Bet tas nav mērķis. Viss, kas ir fiziskajā plāksnē, tajā skaitā arī ķermenis, mums kalpo, bet tas nav mūsu mērķis. Cilvēki, kuri ir visapkārt, kalpo, bet tas nav mērķis — tai skaitā arī dzīvesbiedrs, bērni. Mašīna kalpo. Cilvēkam vajag mašīnu, datoru, dažādas citas lietas, vajag ģimeni, bet ir jāsaprot, ka tie visi ir rīki mūsu garīgajai izaugsmei. Tie nav mērķis.

Un tu saki: man taču ir bērni, man jāpelna iztika. Tā ir taisnība. Vajag naudu, lai būtu ēdiens. Bet risks ir sākt kalpot tam, lai tev būtu šie rīki, un uzskatīt tos par gala mērķi. Kad tu nopērc mašīnu un saki: tagad man ir mašīna un man par to jāmaksā kredīts, jāielej benzīns, riepas jāmaina, tu sāc strādāt, lai to visu nopelnītu, lai tu varētu aizbraukt no punkta A uz punktu B. Un tomēr mašīna nav nekas vairāk kā rīks. Un tieši tāpat viss šajā fiziskajā pasaulē ir RĪKS. Tas nav mērķis. Jo viss, kas ir fiziskajā pasaulē, nāk un iet, nāk un iet.

Ceļš uz apzinātību

Mums ir dots šis fiziskais ķermenis, tātad mums par to ir jārūpējas. Tas ir jāpabaro un jāapģērbj. Bet tas ir tāpat kā ar to mašīnu. Tu vari nopirkt ļoti krutu mašīnu un vergot, lai to nomaksātu, un tieši tāpat tu vari nopirkt perfektu dzīvokli, apģērbu un visu pārējo un apņemties to visu nomaksāt. Tā tu kļūsti par visas savas mantas kalpu – fiziskās pasaules kalpu. Tu nevari atļauties strādāt mazāk, jo tad tu nevarēsi visu nomaksāt. Kā dzīvot?

Tajā brīdī, kad viss ir izmēģināts, ļoti bieži cilvēki atgriežas pie saknēm – centrā vai pie sevis.
Meklējot palīdzību, daži atrod apzinātību.

Tad kas ir apzinātība?

Var teikt, ka arī apzinātības praksei ir dažādi līmeņi.
Apzinātības viens līmenis ir vienkārši psiholoģisks – kad vēlies mazināt stresu, uzlabot attiecības, savas darba spējas, ļoti vienkāršas fiziskas lietiņas, kas ir ļoti nozīmīgas ikdienā. Tas ir līdzīgi kā joga fiziskās veselības uzlabošanai. Tā ir kā pirmā klase – šajā līmenī lielākā daļa arī patērē jogu. (Piemēram: agrāk es mēdzu aizsvilties, tagad vairs ne.)
Lieliski, forši!
Tas ir tas, kur apzinātību var lietot.
Jogas skolotājs Sadhguru min lielisku piemēru:
Iedomājies, ka cilvēki neko nezina par lidmašīnām, neviens tās nav redzējis. Te pēkšņi, viņi iziet ārā un ierauga stāvam milzīgi lidmašīnu. Sākumā viņi to aplūko, bet pēc tam drosmīgākie dodas tuvāk, atver durvis, ierauga sēdekļus rindā vienu aiz otra. Izskatās pēc milzīga autobusa. Kāds iedarbina motoru, un lidmašīna sāk darboties, stūre grozās, motors rūc. Tā sāk kustēties — tiešām lielisks autobuss! Cilvēki brauc, bet pēc brīža ierauga, ka spārni traucē pārvietoties pa ielu. Ātrums palielinās, spārni sitas pret māju sienām, stabiem, un cilvēki nolemj, ka spārnus vajag nogriezt un tad ar to varēs tīri labi turpināt braukt.
Un šis skolotājs saka, ka tieši tā viņš jūtas, kad skatās, kā cilvēki izmanto jogu. Ar jogu var izdarīt daudz, daudz vairāk.
Ja cilvēks nesaprot, kam domāta lidmašīna, tas nogriež tai spārnus un brauc kā ar autobusu — un tas ir lielisks autobuss. Bet, ja cilvēks zina, kam domāta lidmašīna, un zina, cik augstu ar to var lidot, tad, ieraugot nogrieztos spārnus, viņam sirds asiņo. Un tas ir gluži tas pats, kas joga mēnešreižu cikla uzlabošanai, joga muguras ārstēšanai un joga labākam miegam.

Ar ko sākt?

Jautājums ir tikai viens, vai cilvēki ar to sāk vai beidz
Ja skatāmies pēc analoģijas kā skolā, tad šeit ir tikai divas klases: vai nu, vai nu. Vai nu fokusējamies uz ārējo un mēģinām fiziskajā pasaulē kaut ko uzlabot, un tad nav nozīmes, vai fokuss ir uz džinsenēm vai mašīnu, vai čakrām.
Tieši tā, kā ar to mašīnu – ja nav mašīnas, fiziskā dzīve ir neērtāka, tāpēc ka vajag vairāk laika, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Tieši tas pats – ja ķermenis ir nevesels, tad ir neērti. Ja tev sāp mugura, tev ir neērti. Tāpēc ir forši, ka mugura nesāp, ir forši, ka ir mašīna. Tas nenozīmē, ka ir neiespējami, bet ir neērti. Taču mašīna nav stāsts par mašīnu, un čakras nav stāsts par čakrām. Tas viss ir fiziskajā līmenī.
Taču TAS NAV VISS…

Par to, ko praktiski darīt un kam pievērst uzmanību, sākot dzīvot apzinātu dzīvi, var izlasīt žurnālā “Kā darītu Mīlestība”. Šobrīd tas nopērkams visās Jāņa Rozes un Zvaigznes ABC grāmatnīcās.
Ja man jāatbild uz jautājumu, ko man deva šī saruna, es droši varu teikt, ka pēc tās es pavisam skaidri sapratu, ka apzinātība ir arī mans ceļš un tas man ir svarīgi.

Ginta Filia-Solis
FOTO: Ramona Cēdere

Varbūt pienācis laiks iemīlēties…sevī?!

12246897_1086676778039045_3330643947014041374_n

Dažkārt mums pietrūkst iemīlēšanās sajūtas, kas nepieciešama, lai sajustu prieku, sajūsmu un iedvesmu no savas dzīves. Un tad mēs meklējam kādu, kurā iemīlēties. Un atrodam… cilvēku vai darbu, ieslīgstam tajā un izmisīgi cenšamies pa pilītei savākt to, kas piepildīs mūsu dvēseli. Dvēsele patiešām piepildās, taču vienmēr paliek kāds tukšs stūrītis, kāda sena brūce, kas pastāvīgi atgādina par sevi. 

Un lai cik izmisīgi tu necenstos aizpildīt šo tukšumu ar citām lietām un cilvēkiem, nekas nesanāk un viss tikai tāpēc, ka šī mazā dvēseles daļiņa pieder tikai TEV. Šo daļiņu piepildīt var tikai Mīlestība pret sevi, tas ir sākumu sākums. Un tikai tad, kad tas notiks, un tu to piepildīsi, tu varēsi patiesi iemīlēt citus un visu pasauli ar Nobriedušu, Apzinātu un arvien biežāk – Beznosacījuma Mīlestību.

Godīgi atbildi pats sev, cik sen tu sajūsminājies par sevi, apbrīnoji sevi? Savu neatkārtojamo smaidu, izteiksmīgās acis un krunciņas ap tām? Katrā no mums ir kaut kas, kas pelnījis mūsu mīlestību un apbrīnu un nepietiks visas dzīves lai to visu uzskaitītu. Ļauj sev iemīlēties sava atspulgā spogulī, savā iekšējā pasaulē, domās, jūtās, bēdās un priekos, īpatnībās, vajadzībās un vēlmēs.

Ieelpo lēni un dziļi un ar visu ķermeni no pirkstu galiņiem līdz papēžiem sajūti sajūsmu par sevi, piepildies ar prieku, gaismu, mīlestību un, izelpojot, pasakies Visumam par to, kādu tas tevi radījis. Par maigo ādu, skaistajām acīm, spīdīgajiem matiem, ķermeņa aprisēm. Par bagāto iekšējo pasauli, par centieniem, kļūdām, kritieniem un pacēlumiem, par visiem cilvēkiem, kuri atnākuši tavā dzīvē un aizgājuši, par visiem labumiem, kas iegūti un zaudēti, par visu, kas bija ir un būs tavā dzīvē.

Mēs esam tādi, kā par sevi domājam. tad labāk domāt par sevi LABI. Ikviens no mums ir paša gaišākā un labākā cienīgs, tikai vajag tam noticēt. Notici tam un Tava dzīve sāks tevi iepriecināt.

 

Lai tas izdotos vieglāk un vienkāršāk, šeit būs Luīzes Heijas brīnišķīgā tehnika

“Es pieņemu sevī visu”

 

Visa nākamā mēneša garumā pastāvīgi sev saki: “Es pieņemu sevī visu”. Saki to sev 300-400 reizes dienā. Jo vairāk, jo labāk. Lai šī frāze visu laiku būtu ar tevi, kļūtu par tavu lūgsnu. Šī frāze pacels augšup tavā apziņā visu to, kas tai traucē.

Kad tev ienāks prātā kāda negatīva doma, piemēram: “Kā es varu pieņemt sevi, ja esmu tik resna?” vai arī: “Ir muļķīgi domāt, ka kaut kas tāds man palīdzēs!”, zini, ka pienācis laiks sākt kontrolēt savas domas. Pieņem domu tādu, kāda tā ir un atlaid to ar Dievpalīgu. Atvadoties var pateikt: “Es atlaižu tevi ar Dievu un pieņemu sevi”.

Daudzi no jums sāks domāt, ka šis vingrinājums ir muļķīgs un bezjēdzīgs. Lai arī šīs domas mierīgi ieiet cauri tavai apziņai, un tām nav nekādas varas pār tevi, protams, ar nosacījumu, ka tu pats sev tās neizvēlēsies. Tādas domas ir tava pretestība pārmaiņām.

Neskatoties ne uz ko, ir jāturpina. Nepievērs uzmanību tam, ko sacīs citi. Ja tu būsi spējīgs pateikt šo frāzi sev tad, kad kāds darīs to, ko tu neatbalsti, iekšēji tu zināsi, ka atrodies garīgās izaugsmes procesā.
Mūsu domām nav varas pār mums, kamēr vien paši neesam tām pakļāvušies. Pašām domām nav nekādas nozīmes. Mēs un tikai mēs piešķiram tām tādu nozīmi, kādu vēlamies. Savukārt atbrīvošanās no citu viedokļu svarīguma ir daļa sevis pieņemšanas.

Ja es tev pastāvīgi teiktu, ka “tu esi lillā cūka”, tu noteikti vai nu pasmietos vai pateiktu, ka es esmu traka. Tu nekādā gadījumā tam nenoticētu, vai ne? Tad, lūk, ļoti daudz kas no tā, ko mēs sev sakām, ir tikpat nepatiess. Ja ticēt, ka tavas labās īpašības ir proporcionālas tavai figūrai, tas nozīmē, noticēt pilnīgam absurdam.

Ļoti bieži tas, ko mēs uzskatām par savu mīnusu un nepilnību, patiesībā ir mūsu individualitātes atspoguļojums. Tajā ir mūsu unikalitāte. Daba nekad sevi neatkārto. Jau no pašiem pirmsākumiem uz zemes nav bijis divu analogu sniegpārsliņu vai lietus lāšu. Un katra margrietiņa atšķiras no citām.

Mūsu pirkstu nospiedumi ir tikpat dažādi kā mēs paši. Ja esi gatavs pieņemt to, tad pastāvīgi vairs nesalīdzināsi sevi ar citiem. Cenšoties būt līdzīgi citiem, mēs izkaltējam savu dvēseli. Mēs esam nākuši šajā pasaulē lai izpaustu sevi. Es, piemēram, nezināju, kas esmu, līdz nebiju uzsākusi savus garīgos meklējumus dzīvē.

Tā kā sāc dzīt prom domas, kas dara tevi nelaimīgu un sāc darīt lietas, kas tev patīk un dara tevi laimīgu. Un būsi cilvēks, ar kuru tev pašam ir patīkami un ar kuru kopā tu jūties labi!

Luīza Heija

Avots: http://www.cluber.com.ua/

un http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS