Divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi

ģimene2

Visas reliģijas, visi viedie gudrie un arī vienkārši garīgie meklētāji runā par to, ka ir tikai divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi: tie ir vai nu mūka ceļš vai ģimenes dzīve – trešā nav. Jebkurš cits ceļš ir egoisma ceļš, tātad ved pie degradācijas visos līmeņos.

Kas ir vīrieši, kuri nevēlas uzņemties atbildību par sievieti, par ģimeni, par bērniem? Tie ir egoisti, kuriem svarīgākas ir tikai savas intereses tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem, sievām, bērniem, mazbērniem utt.

Pasaulē ir tik daudz kārdinājumu…
Bet emancipētās sievietes izraisa vienīgi līdzjūtību – jo lielākoties viņas nevienam nav vajadzīgas… Un lai cik arī sieviete būtu seksuāla un veiksmīga karjerā, laimi tas viņai neatnesīs.

Sieviete pirmkārt ir māte un sieva. Un visos laikos tas ir bijis galvenais patiesas sievietes veiksmes rādītājs. Tikai tagad “veiksmi” nosaka tas, cik bezkaunīga, cik izaicinoši seksuāla utt. viņa var būt.

Es esmu konsultējis tūkstošiem sieviešu, veiksmīgu karjerā, taču viņu galvenais dvēseles “kliedziens” ir: kā man izveidot laimīgu personīgo dzīvi.
Man savas darbības rakstura dēļ nākas zināt lietas, par kurām cilvēki skaļi un atklāti sabiedrībā nerunās.

Un es droši varu apgalvot, ka, ja sieviete ģērbjas ļoti seksuāli, izaicinoši un visi viņai pievērš uzmanību, viņa kalpo par masturbācijas objektu tūkstošiem cilvēku un viņai i bijis neskaitāmi daudz seksuālo partneru, viņa ar katru savas dzīves gadu kļūs arvien nelaimīgāka, ja nopietni nesāks pievērsties kādai garīgajai praksei. Paskatieties, kā beidzas visi šie pop-, seks- un porno stāsti. Sākot ar Merilinu Monro…
Vārds “māte” – ir svēts un pat pēdējais noziedznieks to zin.

Tad, lūk, vārdi “māte”, “sieva”, “meita” un vārds “padauza” nav sinonīmi. Kā jūs domājat, ko teiktu visi šie mūsdienu psihologi, kuri māca meitenēm agras dzimumdzīves iemaņas, bet sievietēm – krāpt savus vīrus, ja viņu dzīvē mīļotās un svarīgās sievietes, ieskaitot māti, meitu, sievu kļūtu par padauzām?
Bet kas ir īsts vīrietis? Tas ir aizstāvis, mednieks, tas kurš atbalsta savu ģimeni, kurš ir gatavs upurēties, izturēt un kalpot, un kurš nodarbojas ar patiesu garīgo praksi.

Un nevis tas, kurš dzer, skatās porno, atrodas “mūžīgos pagaidu seksuālās partneres meklējumos”  – vai arī kā šodien, atbilstoši sabiedrības degradācijai, daži vīrieši apgalvo, ka viņiem derēs arī partneris vīrietis, jo visu vajag pamēģināt…

Tie nav vīrieši – tie ir strauji degradējošies tēviņi.
Vai arī ir vīrieši, kuri ārēji izskatās garīgi: viņi līdz matu galiem aiziet garīgumā un dažkārt sāk to mācīt arī citiem, bet tajā pat laikā viņi nav mūki un viņiem nav ģimenes, kaut gan viņi  veido attiecības ar sievietēm. Arī tā ir kalpošana savam egoismam un ģenitālijām un arī tā ir degradācija, tikai daudz lēnāka.

Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels

Ko sēsi, to pļausi

seklas5

Atceries sakāmvārdu “ko sēsi, to pļausi”? Tas atspoguļo galveno Visuma likumu, kas atspoguļojas ikvienā reliģijā: ikvienai darbībai ir sekas un līdzīgs pievelk līdzīgu. Un šis likums strādā vienmēr un visiem. Un pat tad, kad vēršam acis uz debesīm, jautājot: “Kāpēc?”, tici, iemesls ir.
Tevi neviens nesoda un neapbalvo – to visu radi tu pats.

Karmas likums

Cēloņu-seku likums strādā pastāvīgi. Kad tu dusmojies uz kādu, kad saki komplimentus, kad savāc pa grīdu izmētātās bērnu rotaļlietas vai klāj galdu – tu sēj sēklas.

Dažādas pēc kvalitātes tās dos dažādus dīgstus, taču rezultāts būs noteikti. Labestības sēklas dod siltu atmosfēru, bet tas, kurš kādreiz sējis melus, noteikti nākotnē sastapsies ar tiem. Dažas, kas labi mēslotas, augļus dos ātrāk, citas, iesētas virspusē – nedaudz vēlāk. Bet, visticamākais, tu nekad nesaistīsi savu seno rīcību ar tagadnē notiekošajiem notikumiem.

Bez kādiem pārspīlējumiem, mūsu liktenis atkarīgs no tā, cik labi mēs saprotam un ievērojam Karmas Likumus. Un ir par maz vienkārši zināt.

10 Karmiskā Menedžmenta principi

Lai cik tas nereāli nešķistu, mēs varam vadīt savu karmu. Kā? Sēt pareizās sēklas. Tieši to mums māca zinātne Karmiskais Menedžments. Apzinātību, savu darbību seku izpratni un rūpes.
Tā pamatā ir 10 vērtības, kurās ieklausoties, tu spēsi ietekmēt savu tagadni un nākotni. Tas nav kaut kas globāli sarežģīts. Tās ir vienkāršas darbības, kuras tavu un citu cilvēku dzīvi padarīs daudz labāku.

Pirmais princips
Es saudzēju dzīvību – Man ir laba veselība
Rūpējies par sevi un citiem. Nav obligati jāveic varoņdarbi un jāpārvēršas par supervaroni. Piedāvāt kolēģei analgīnu, pacelt zemē nomestu mantu, uztaisīt zāļu tēju savam vīrietim – arī tās ir rūpes par veselību un dzīvības aizsardzība.

Otrais princips
Es paužu dāsnumu – Es esmu materiāli nodrošināts
Šis punkts dalās divās daļās: prasme dot un attieksme pret to, ko dod tev. Pirmais, kas nāk prātā ir labdarība, taču tas nav viss. Padot ceļu, atnest uz darbu tortīti, veltīt laiku draudzenei – arī tas ir dāsnums. Tas ir tas, ko Tu atdod. Akurāta attieksme pret svešam lietām, licenzēta programmatūra un filmu iegāde, pateicība par aizdotu zīmuli utt. – tā ir cieņa pret to, ko tev dod.

Trešais princips
Es cienu attiecības – Man ir lieliskas attiecības
Ja tu vēlies stabilitāti un cieņu attiecībās, paskaties, kā tu izturies pret svešām attiecībām. Kā skaties uz citu sieviešu vīriem? Ja vīrietis ir uzņēmies atbildību par citu sievieti, vai ar šādām domām tu paud cieņu pret šo savienību? Jā, arī tas ietekmē tavu karmu.

Ceturtais princips
Es runāju patiesību – Man apkārt ir godīgi cilvēki
Esi maksimāli godīgs ar visiem, ar ko runā dienas gaitā. Nepārspīlē un nenoklusē. Ja nevari godīgi atbildēt uz jautājumu, labāk izvairies no atbildes.

Piektais princips
Es satuvinu cilvēkus – Man ir daudz draugu
Šis princips nav stāsts par savešanu vai, gluži otrādi, divu cilvēku strīdu. Tas ir par tiem pašiem mazajiem darbiņiem, ko mēs nepamanām. Piemēŗam, sarunā ar draudzeni tu kritizēji jūsu kopīgo paziņu. Ko tu izdarīji? Attālināji viņas vienu no otras. Pateikt par cilvēku kaut ko sliktu, nozīmē, ar nolūku attālināt viņu no otra.
Organizē tikšanās, runā par cilvēkiem to labo, ko vien vari pateikt un tu redzēsi – vidē, kur tu uzturies būs arvien vairāk atsaucīgu cilvēku.

Sestais princips
Es runāju maigi – Man apkārt ir labestīgi cilvēki
Ko tur daudz runāt, šis princips prasa nopietnu darbu ar savu apzinātību. Tā nu ir sanācis, ka daudziem cilvēkiem ir ierasta lieta “uzriet” vai atbildēt neapmierinātā tonī.
Bet jēga nav vārdos vai balss tembrā. Svarīgi, ko ar saviem vārdiem tu “nes”. Var ļoti maigi aizvainot cilvēku un iedzīt viņu depresijā. Bet var, nikni  sarājot, uzturēt možu garu draudzenei, kura nupat izšķīrusies ar vīrieti. Būsim labestīgi.

Septītais princips
Es runāju “par lietu” – Cilvēki ciena manu viedokli
Mēs, meitenes, esam radušas papļāpāt ne par ko. Taču karmiskais menedžments māca, ka tukšas runas sēj sēklas, kas ar laiku izaugušas, kļūs par iekšēja tukšuma un nevajadzības sajūtu. Saruna pie tējas tases ļoti labi var iztikt bez tenkām – draudzeņu un šovbiznesa zvaigžņu apspriešanas.

Astotais princips
Es priecājos par citu sasniegumiem – Apkārtējie mani atbalsta
Skaudība ir graujoša emocija, mēs to zinām. Mācies priecāties par citu cilvēku veiksmi un sasniegumiem, bet, ja nesanāk, vienkārši nedomā par to, ko gribās skaust. Pasaule ir redzējusi daudz nodevību skaudības dēļ un, ja tu to neielaidīsi savā dzīvē, tu redzēsi, kā apkārtējie atbalsta visus tavus centienus un veiksmi.

Devītais princips
Es esmu līdzjūtīgs pret citiem cilvēkiem – Mani vienmēr saprot
Vairies ļauna prieka un ziņkārības par citu nelaimēm. Dzeltenās preses, kura mudž no skandāliem, šķiršanas pravām, lasīšana pārvēršas sēklās, kas aizslēdz ceļu līdzjūtībai un līdzpārdzīvojumiem.
Atbalsti tos, kuri nonākuši grūtā situācijā.

Desmitais princips
Es saprotu cēloņus un sekas – Manā dzīvē ir skaidra jēga
Lai saņemtu, ir jāatdod, bet labais notiek no labā. Strādā pie šīs vienkāršās lietas izpratnes, ja vēlies, lai tevī būtu miers un prieks. Pavisam drīz tu ar vieglumu un prieku saredzēsi šo cēloņu-seku saistību un sajutīsi visa notiekošā skaidrību.

Karmiskā menedžmenta DIENASGRĀMATA

Ātri paaugstināt savu apzinātības pakāpi un uzreiz atsekot savu uzvedību pēc visiem principiem, ir ļoti grūts uzdevums. Lai šo procesu padarītu vienkāršāku, raksti dienasgrāmatu. Izvēlies jebkuru sev pieejamu un ērtu veidu, taču mēs piedāvājam vienu no diviem.

Pirmais veids. Dienas beigās izej cauri šiem 10 principiem un uzdod sev jautājumu: ko labu un ko sliktu es paveicu?
Piemēram, pirmais princips – es saudzēju dzīvību.
Kas labs? Kā es šodien paudu savas rūpes? Pavingroju, nopirku vīram zāles, veselīgi pabaroju ģimeni.
Kas slikts? Ko es neizdarīju? Aizmirsu bērnam iedot vitamīnus, izlaidu jogas nodarbību utt.
Nekādā gadījumā sevi nešausti, vienkārši meklē momentus, kur varēji parūpēties par dzīvību.
Atceries, mēs rakstām dienasgrāmatu tāpēc, lai paaugstinātu savu apzinātības līmeni, nevis lai sevi šaustītu un vainotu.

Otrais veids. Ja grūti koncentrēties uzreiz uz visu, izvēlies kaut ko vienu, to, kas atstaucas dotajā brīdī, šajā dzīves momentā. Piemēram, ja tev ir grūtības ar naudu, sakoncentrē savu uzmanību uz principu “es esmu dāsna”. Labāko efektu dos pauzes dienas laikā. Apstājies un sev pajautā, kā tu šodien, pēdējo stundu laikā paudi savu dāsnumu vai skopumu?

Slepenā sastāvdaļa

Ja sekosi šiem principiem, tu jau būsi izmainījusi savu dzīvi un pamanīsi arī pārmaiņas cilvēkos, kuri ir ap tevi. Taču sēklu dīgšanu var paātrināt ar pavisam vienkāršas tehnikas palīdzību.

Pirms miega, kad gandrīz jau esi Morfeja valstībā, bet vēl gluži neesi aizmigusi, padomā par visu labo, ko šodien izdarīji ar siltumu un pateicību. Pateicība nostrādā kā burvju mēslojums un karmas sēklas sāks dīgt un augt ar kosmisku ātrumu.
Pieņem arī mūsu pateicību par to, ka izlasīji visu šo rakstu līdz galam, bet vakarā mēs, savukārt, padomasim par to pirms miega.

Avots: http://flourish-strategy.com
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi

virietis sieviete14

Mums blakus vienmēr ir tieši tas cilvēks, kā cienīgi mēs esam.
Attiecības ir viena no cilvēka dzīves svarīgākajām jomām, taču reti kurš aizdomājas par to, ka attiecības ir jāmācās.

Labi, ja ar pirmo neveiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu pietiktu, lai apzinātos savas kļūdas un izkoriģētu savus uzvedības modeļus, taču tā tas parasti nenotiek – parasti sievietes un vīrieši līdz pat savām vecumdienām tā arī staigā – pa apli.
Tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar sevi, viņi vienkārši meklē citu cilvēku, kurš viņiem derēs un attiecības, pie kurām nevajadzēs pielikt nekādas pūles.

Vairums sieviešu nezin un nesaprot vīriešus, taču ļoti grib, lai vīrietis saprastu viņas, un uzskata, ka ar to pietiks normālām attiecībām.

Vairums sieviešu neinteresē, ko grib vīrietis vai arī viņas pilnībā apmierina vienkāršās atbildes, piemēŗam: vīrietim vajadzīgs ir tikai sekss.

Un tieši tāpat sievietes neaizdomājas par to, kas viņās pašās ir tāds labs, kā dēļ viņu sapņu vīrietim vajadzētu veltīt viņām savu dzīvi. Lūk, augstākās raudzes egoisms.

Un arī vairums vīriešu nav neko labāki – viņi tieši tāpat neko nesaprot sievietēs, un tāpēc ir ļoti viegli manipulējami, lai tikai virspusēji apmierinātu sieviešu kaprīzes un nozagtu kaut gabaliņu tā dvēseles siltuma, ko agrāk spēja dot tikai māte.

Neaizdomājoties par to, kas patiesībā vada sievieti, un, ko patiesībā viņa vēlas, vīrietis savā vienkāršībā akli seko viņas izteiktajām vēlmēm. Viņš nesaprot, ka pēc laika sieviete viņu sāks nīst par šo pakļaušanos.

Ļaujot sievietei ar sevi manipulēt (it kā mīlestības dēļ), vīrietis padara sievieti nelaimīgu un noved attiecības strupceļā. Viņš rīkojas kā bērns, kuram ir labi jāuzvedas, lai mamma viņu mīlētu.

Un kamēr vien attiecības tiks veidotas tikai baudai un kopīgai izklaidei, nekas nemainīsies. Izklaides uzdevums ir izklaidēt un tajā nav vietas apzinātai piepūlei. Tajā pat laikā attiecības prasa nopietnu iekšējo darbu – nav tādas bezmaksas laimes.

Vīrietim mērķtiecīgi ir jāmācās sievietē redzēt sievieti – pretējā dzimuma radību, paša dvēseles atspulgu, nevis kārtējo mātes tēla iemiesojumu.

Sieviete var vīrietim būt labākais draugs, palīgs un iedvesmotājs, ja ļaut viņai atvērties tieši šajā virzienā. Nekā briesmīga, vien jāpārtrauc puņķoties viņai uz pleca un jāatrod sevī pietiekami daudz spēka, lai aizstāvētu savu vīrišķīgo brīvību un patstāvību.

Taču tik ļoti gribās atslābināties un gūt baudu, vai ne? – Lūk, tieši pāri tam arī jāiemācās pārkāpt. Pieaugušo attiecībās baudas ir daudz vairāk, ir tikai jāatsakās no saviem bērnu dienu ieradumiem.

Bet, savukārt, sievietei ir jāiemācās savu lepnību padarīt mērenāku, un vīrietī redzēt ne tikai savu vēlmju izpildītāju, ne aizstāvi no visām raizēm un bēdām, bet patstāvīgu cilvēku, blakus kuram būs interesanti nodzīvot savu dzīvi.

Ja dosi vīrietim brīvību un cienīsi viņa tiesības uz pašnoteikšanos, viņš pats pateicībā un cieņā izpildīs visas tavas vēlmes.

Vispār jau vīrieši nav nekādi maitas – izturieties pret viņiem cilvēciski un viņi atbildēs ar to pašu. Taču vīrietis sievietei neko nav parādā, bet sieviete ne par matu nav vājāka kā vīrietisi, lai pretendētu  uz kaut kādām privilēģijām. Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi.

Ja sieviete būs gana vieda, lai palīdzētu savam vīrietim pieaugt, viņa saņems tās attiecības, par kurām sapņoja. Taču viņai pašai ir jāiemācās būt tieši sievietei – ne mātei, ne princesei, bet sievietei – vīrieša pavadonei, pretējā gadījumā var nākties visu mūžu gaidīt savu princi.

Un, ja nezin kāpēc, tev šķiet, ka esi pelnījusi ko daudz vairāk, tad, acīmredzot, esi sev kārtīgi samelojusies. Attiecības var būt augsne, lai viens otru audzētu, bet var arī pārvērsties komposta kaudzē, kurā abas dvēseles tikai pūst un sadalās.
Izvēle ir tava.
@arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc tu ar viņu apprecējies?

paris11

Sievietes bieži sūdzas, ka viņas ir daudz izglītotākas nekā “tumsonīgie un neintelektuālie” vīrieši, turklāt ne tikai tās, kuras dzīvo dziļi laukos, bet arī rīdzinieces. Tā tas ir – sievietes nodarbojas ar kosmoenerģētiku, gleznošanu, apgūst baleta vēsturi, fotomākslu, astroloģiju, bet vairums vīriešu – neko no visa tā nedara.

Vīrietis retāk apmeklē visādus kursus ne tāpēc, ka ir mazāk tendēts uz attīstību nekā sievietes. Viņam ir vajadzīgs mērķis – vīrietim skaidri jāzina, kāpēc jātup divas stundas parapsiholoģijas seminārā. Sieviete izbola acis un stāsta, cik tas ir iedvesmojoši. Vīrietis uzreiz jautā: “Uz ko tas iedvesmo?” Dāma nonāk strupceļā: “Nu vispār! Tas ir garīgums!”

Viņam “vispār” nav nekāda atbilde, bet “garīgums” nenozīmē tikai skaistu vārdu. Ja viņš ķersies pie baleta vēstures izpētes, tad uzrakstīs grāmatu vai rakstu. Ja dosies uz parapsiholoģijas kursiem, tad kļūs par magu, sāks ar skatienu pārvietot šķīvjus, ar uzacu kustību izgaiņāt mākoņus un izveidos sektu.

Un, pirms nosodīt visu vīriešu dzimumu par “attīstības trūkumu”, vajag saprast šo patiesību. Vīrietim ir jāzina mērķis – kāda velna pēc viņam trīs stundas jāsēž “Tanheizerā”, kur tik garlaicīgi un skaļi dzied, ko viņš aizmirsis vēstures muzejā un ar ko van Goga glezna ir labāka par alus skārdeni.

Ja nav mērķa, nav arī mākslas. Un daba visu ir iekārtojusi saprātīgi: sieviete par visu interesējas, lai pēc tam audzinātu bērnus un, piedodiet par patiesību, kairinātu sava vīrieša dzirdi gluži kā Šeherezāde.

Bet vīrietis interesējas, lai būtu kāds labums, lai taisītu karjeru, saprastu pasaules uzbūvi un mazliet to virzītu, atbrīvotos no stresa un atpūstos. No tā izriet secinājums: motivējiet savu neizglītoto vīru, lai viņš sajustu vajadzību pēc izglītošanās!

Ja skolotāja apprecēsies ar vienkāršu strādnieku – ekskavatora vadītāju – un sāks skatīties uz viņu no augšas uz leju tāpēc, ka viņš nav lasījis Markesu, un turklāt vilks viņu sev līdzi uz Jaunā teātra, Nacionālā teātra izrādēm vai uz operu, viņš saniknosies, sāks dzert vai norobežosies no ģimenes dzīves.

Ne tāpēc, ka viņam tik ļoti nepatiktu viss šis “garīgums”, bet gan tāpēc, ka tāds, kāds ir, viņš sievai neder, un tas ir visspēcīgākais trieciens ikvienam vīrietim.

Tātad neceliet degunu gaisā, bet ierosiniet dalīties ar jums tajā, kas jums patiešām ir svarīgi, nevis tikai modīgi un atbilstoši priekšstatam, ka “visi kulturāli cilvēki to ir lasījuši un redzējuši”.

Iesakiet viņam kaut ko muzikāli meditatīvu, lai atbrīvotos no stresa pēc darba. Progresīvo kino – lai labāk orientētos cilvēkos. Kā teica kāda dāma: “Brāmsa mūzika mani ļoti uzbudina, viņš ir tik erotisks, aiziesim paklausīties?” Viņas vīrs gāja un klausījās, un divas stundas ilgā simfonija viņam likās gluži adekvāta samaksa par labu seksu. Bet, ja reiz aizgāja uz koncertu, tad arī vēroja un ieklausījās, un vērtēja. Un pamazām viņa iepatikās.

Pasakiet vīram, cik viņš ir gudrs, cik svarīgi jums ir ar viņu visu apspriest, palūdziet viņam “paciesties pirmizrādē”, uzklausiet viņa viedokli, turklāt bez skepticisma, tāpēc ka objektīvs lasītājs un skatītājs var pamanīt ko unikālu, kas nav pieejams sagatavotajam.

Esiet vienkāršāka! Aizejiet ar vīru uz futbolu un hokeju, iztaujājiet par spēles niansēm, par spēlētājiem. Atrodiet kopīgu interešu lauciņu un veltiet laiku tā kopšanai.

VIENMĒR ATCERIETIES, KĀPĒC JŪS AR VIŅU APPRECĒJĀTIES. Ne jau muļķības pēc, bet aiz mīlestības, lai veidotu ģimeni, lai kāds gaidītu jūs mājās un dalītos grūtībās, un atvieglotu ikdienas nastu, un kopā audzinātu bērnus.

Novērtējiet vīru! Taču nekad neatmetiet mēģinājumus dalīties ar viņu svarīgākajā jūsu interešu daļā! Bez tā laulība pārvēršas par formalitāti.

A. Pancs “Sarunas par laimi”

Avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

Kas notiek, ja nerealizē savu sūtību

sutiba

Ja tu jūties iestrēdzis, tavas dienas paiet garlaicībā un bez prieka, tas liecina par to, ka, iespējams, tu vēl neesi sapratis savu sūtību.

1. pazīme. Bloķējas radošais kanāls
Ja tu nerealizē savu sūtību, bloķējas tavs radošums, viss radošais potenciāls. Ir ļoti grūti radoši augt, kad tavs radīšanas kanāls ir aizvērts. Trūkst kreativitātes, grūti iekustināt savu labo smadzeņu puslodi, manifestēt, iziet ārpus matricas. Tu nespēj radīt neko jaunu un brīnies, kā citiem tas izdodas. Sajūta tāda, it kā uz galvas būtu uzlikta betona plāksne.

2. pazīme. Pazūd kaisle un izsīkst enerģija
Ja tu nedzīvo saskaņā ar savu sūtību, dzīve pārvēršas par smagu nastu. Spēki zūd, prieka nav. Pats nesaproti, ar ko gribētu nodarboties. Vaino sevi slinkumā, taču tas nav slinkums. Tev nav vēlmes neko darīt, radīt. Tam vienkārši trūkst spēka.

3. pazīme. Dzīve pārvēršas par pelēku ikdienu
Tev visas dienas ir līdzīgas viena otrai. No rīta mosties bez prieka, bez priecīgām gaidām par to, ko brīnumainu tev šodien sagatavojis Visums. Tavā dzīvē viss ir paredzams. Tu zini, kas būs pēc 5 minūtēm, pēc stundas, pēc pusdienām, pēc nedēļas. Tu katru dienu nodzīvo kā “murkšķa dienu” (līdzīgi kā filmā “Murkšķa diena”. Starp citu, lieliska filma, noteikti noskatieties! “День сурка”, “Groundhog day”). Darbs – mājas – pienākumi… Un nekādas gaismas tuneļa galā.

4. pazīme. Tava darbošanās nesniedz tev nekādu baudu
Tu sev jautā: “Kāpēc tas, ko daru, nedara mani laimīgu?” Mēs esam ieslīguši savās ikdienas rūpēs, domājam par to, kā pabarot ģimeni, kā nomaksāt savus maksājumus. Ļoti bieži mēs priekšroku dodam darbam, kur labāk maksā, nevis, kurš mums patīk un iedvesmo. Tāda veidā varam izmantot tikai daļu sava patiesā spēka, iespēju un potenciāla. Daudzi cilvēki baidās sev atzīties, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, pelna sev iztiku, nenes nekādu baudu un prieku.

5. pazīme. Tu apšaubi savu vērtību
Nākamais simptoms: tu bieži uzdod sev jautājumu: “Vai es esmu pelnījis mīlestību, naudu, laimi…?”, “Vai es esmu pelnījis dzīvot labklājīgu dzīvi?”. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi. Ja vēl neesi sajutis savu ceļu, neesi sapratis, kas tad ir tava sūtība, tad šādi jautājumi radīsies vēl un vēl. Periodiski tu šaubies par to, vai vispār esi kaut kā laba cienīgs, jo tu taču neko īpašu nedari. Šīs šaubas parādās pat tad, kad tu strādā ar savu pašapziņu un mācies sevi iemīlēt.

6. pazīme. Rodas neapmierinātības sajūta
Nav nekāds brīnums, ka dzīvojot tādu dzīvi, rodas neapmierinatības sajūta. Kāds uzdrošinās sev pajautāt: “Vai tā patiešām būs vienmēŗ?” Bet kāds samierinās, noslāpē šīs sajūtas ar īslaicīgu laimes aizvietotāju palīdzību (televizors, datorspēles, ēdiens, alkohols u.t.t.)

7. pazīme. Tu jūties iestrēdzis
Tu attīstījies, gāji garīgās izaugsmes ceļu, bet vienalga tev šķiet, it kā stāvi uz vietas. Tas notiek viena vienīga iemesla dēļ – tava Dvēsele pavisam skaidri zin, ka šeit tā atnākusi ar kādu noteiktu uzdevumu. No visa spēka tā cenšas šo uzdevumu izpildīt, aizvest tevi līdz tam, ka tu sāc pildīt šo uzdevumu. Ja tu to neesi apjautis, neesi sapratis, tad kaut kur dziļi Dvēselē paliek sajūta, ka notiek KAUT KAS NE TAS. Un tu jūties iestrēdzis.
Ja esi sevī pamanījis šīs pazīmes, nopietni aizdomājies par savu dzīves ceļu. Vai tiešām tu ej pareizā virzienā?

Nekad nav par vēlu kaut ko mainīt savā dzīvē. Tāpēc ieskaties sevī un pajautā sev, kas tevi patiesībā priecē un dara laimīgu. Un kusties tajā virzienā!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: Ключи Мастерства

Tulkoja: Ginta FS