ATMOSTIES

Lielās un svētītās Dvēseles, kas atnākušas vīriešu un sieviešu ķermeņos, vispirms mēklējiet Mīlestības Gara izpausmi savās sirdīs.

Lai pārtrauktu karu, mums nepieciešama Atmoda Realitātē. Bet realitāte ir tā, ka Garīgais Spēks, kurš mūs radījis, caur mums var darboties tikai tad, kad esam garīgi Atmodušies. 

Kā mēs varam zināt, ka Atmošanās ir notikusi?

Ja dzīvojam bailēs par savu nākotni, naidā, dusmās, raizēs un trauksmē, ja vēlamies kļūt materiāli arvien bagātāki un kaut ko iekarot, jā esam sīkumaini un aizvainoti – tātad mēs guļam.

Ja esam mierpilni un līdzsvaroti jebkuros apstākļos, ja mums pietiek pacietības, drosmes un mīlestības  spēka iziet cauri visam, kas izpaužas mūsu karmiskajā audeklā – tātad esam atmodušies.

Atmostieties un iepazīstiet sevi kā Dieva radību, kura jau sākotnēji ir apveltīta ar sava Radītāja spēku un skaistumu!

Zinot sevi, jūs apvienosieties un savienosieties tikai ar tiem, kas atbilst jūsu dabiskajai būtībai, lai radītu harmoniju un paplašinātu Gaismu.

Viss, kas neatbilst jūsu dabiskajai būtībai, izraisīs pretestību, naidu, vardarbību, vēlmi iegūt, valdīt un iekarot, tātad novedīs pie kara.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad sēdi – sēdi; kad stāvi – stāvi; lai ko tu darītu – nešaubies!

miera kareivis2

Es ienācu kantorī ar skaļu saucienu: «Sokrāt, vakar vakarā Džozefa kafejnīca nodega līdz pašiem pamatiem».
«Dīvaini», – viņš teica, – «parasti kafejnīcas deg ar zilu liesmu».
Viņš jokoja!
«Vai ir kāds cietušais?» – viņš vienaldzīgi pajautāja.
«Nezinu. Tu vispār mani dzirdi? Vai tad tu ne cik neesi apbēdināts?»
«Vai Džozefs bija apbēdināts brīdī, kad jūs runājāties?»
«Nuuu.., nē…!».
«Lieliski». Tēma vienkārši bija slēgta.
Pēc tam, man par milzīgu izbrīnu, Sokrāts izvilka paciņu cigarešu un aizpīpēja.
«Starp citu, par dūmiem», – «Vai es tev neesmu teicis, ka nav nekā sliktāka par sliktu ieradumu?»
Es neticēju savām acīm un ausīm. Es teicu sev, ka tas nenotiek ar mani.
«Nē, tu man to neteici, taču es esmu pielicis milzīgas pūles, lai izmainītu savus sliktos ieradumus».
«Saproti, tas bija vajadzīgs, lai attīstītu tavu gribu un ierobežotu instinktus. Var teikt, ka pats par sevi ieradums – jebkurš neapzināts, uzmācīgs rituāls – ir negatīva parādība. Taču atsevišķas darbības, kā piemēram smēķēšana, dzeršana, narkotiku lietošana, saldumu ēšana vai stulbu jautājumu uzdošana, ir gan sliktas gan labas vienlaicīgi; katrai darbībai ir sava cena un sava bauda. Izprotot šīs divas puses, tu kļūsti reālistiski atbildīgs par savām darbībām. Un tikai tad tu vari izdarīt brīvu kareivja izvēli – darīt to, vai nedarīt.
Ir tāda paruna: «Kad sēdi – sēdi; kad stāvi – stāvi; lai ko tu darītu – nešaubies». Kad esi pieņēmis lēmumu, seko tam ar visu sirdi un dvēseli, ar visu savu garu. Un nelīdzinies evaņģēlistam, kurš mīlējoties ar sievu domāja par lūgšanām, bet lūdzoties, domāja par mīlēšanos ar sievu».
Es pasmējos, dzīvi iedomājoties šo ainiņu, bet pa to laiku Sokrāts vienu pēc otra izpūta dūmu gredzenus.
«Labāk izdarīt kļūdu ar visu savu esības spēku, nekā bailēs drebot, censties izvairīties no kļūdām. Atbildība nozīmē gan cenas, gan baudas atzīšanu, kā arī izdarīt izvēli, balstoties uz šo atzīšanu un dzīvi ar šo izvēli bez nožēlas.
«Izskatās pēc galējībām: „Vai nu, vai nu“. Un kā ar mērenību?»
«Mērenība?», – vinš uzlēca uz galda gandrīz kā evaņģēlists. «Mērenība? Tā ir viduvējība, bailes, mulsums un maskēšanās. Tie ir velnišķīgi meli. Tas ir viltīgs kompromiss, kas nevienu nav padarījis laimīgu. Mērenība ir domāta mīkstčauļiem, mīkstmiešiem, tiem, kas mūžīgi atvainojas un vēro, kuriem ir bail kaut ko uzsākt. Tā ir domāta tiem, kuri baidās iesmieties vai ieraudāties, tiem, kuri baidās dzīvot vai nomirt. Mērenība», – viņš ievilka vairāk gaisa, gatavojoties galējam spriedumam, – «tā ir remdena tējiņa, kuru gatavo pats velns!»
Es iesmējos. «Sok, tava sludināšana sākas kā lielgabala šāviens, bet beidzas ar vāju “pukšķi”. Tev vēl daudz jātrenējas!».
Viņš paraustīja plecus un norāpas no galda: «To pašu man teica arī seminārā». Tā arī es nesapratu, to viņš teica nopietni vai nenopietni: «Sok, bet es vienalga domāju, ka pīpēšana ir pretīga lieta».

Fragments no Dena Milmena grāmatas “Miera kareivis”
Tulkoja: Ginta FS
Pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu, kurā galvenās lomas atveido fantastiski aktieri Niks Nolte un Skots Mehlovics

Būt uzticīgam SEV

apzinātība2

Mēs nevaram pa īstam mīlēt un cienīt paši sevi, kamēr neesam iemācījušies būt uzticīgi paši sev. Un tas attiecas uz visām dzīves sfērām.
Mūsu pašvērtējums krīt, kad darām nemīlamu darbu, izmainām sevi sīknaudā, tā vietā, lai nodarbotos ar sev svarīgām lietām un būvētu tieši SAVU dzīvi.
Zemapziņas līmenī mūsu Dvēsele zin visu un tā vienkārši nīkst monotonajā dzīvē. Naids, ciešanas, vientulība un sāpes – lūk pirmie ceļabiedri tiem, kuri dzīvo ne savu dzīvi. Tie, kuriem iekšējie konflikti noslēguši ceļu uz intuīciju un zināšanu. Pirmkārt – zināšanu pašam par sevi, savām vajadzībām, savām vērtībām.

Kad mēs dzīvojam saskaņā ar sevi, mēs iegūstam Gara spēku. Tieši Gara spēks ļauj mums mīlēt sevi un būt saskaņā ar sevi, ar augstu pašapziņu un laimīgam. Tam nav nekāda sakara ar Ego – tas ir kas daudz vertīgāks, pacilājošāks, plašāks un noturīgāks.

Gara spēks nav gribas, pirmatnēja spēka vai stingrības izpausme. Tas nav stāsts par sasniegumiem un uzvarām. Tā ir sajūta, ka esi Plūsmā. Tas ir kodols, mugurkauls. Tā ir brīvība. Tā ir totāla parliecība, ticība un harmonija.
Gara spēks sākas ar savas Pirmatnējās, Mežonīgās dabas pieņemšanu un atzīšanu.

Kad mēs sākam ieklausīties sevī, tajā piermatnējajā sievietē (vīrietī), kura atrodas mūsos, un mainām savu dzīvi atbilstoši šai dabai – mūsu dzīve sāk iegūt pavisam citu jēgu, parādās pavisam jaunas krāsas. Notikumi mainās visbrīnumainākajos veidos un ātri. vajag vien atļaut tiem būt.

Un tikai pēc tam mēs varam pa īstam mīlēt, novērtēt un cienīt sevi. Mēs varam apspriesties ar sevi un uzticēties sev. Mēs atrodamies šī spēka aizsardzībā. Mūsu pirmatnējās dabas un mūsu Gara spēka aizsardzībā.

Autors: Natālija Rusinova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS