Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki, Gaismas skolotāji.

Un mums par tādiem jākļūst.

Un tāpēc vajag, lai mēs paplašinātu savu apziņu, mūsu priekšstatu par Bērnu, par viņa audzināšanu.

Mūsu apziņa ir praktiskās pedagoģiskās darbības balsts. Taču šo apziņu daudziem no mums ierobežo materiālistiskais uzskats, kas neļauj Bērnā saredzēt Mūžības Ceļotāju.

Mēs paši sevī neesam atklājuši Mūžības Ceļotājus. Bet Bērnam vajadzīgi tieši tādi vecāki un skolotāji.

Te nu arī ir nepieciešamība paplašināt apziņu un tai vajadzīgas jaunas atļaujas. “Lai iegūtu atjaunotu apziņu, ir jāiemācās atļaut. Tas ir pirmais priekšnoteikums apziņas attīstībai” – tā runā Austrumu gudrie.

Kas pietrūkst mūsu apziņai, lai tā paplašinātos?

Tas nav stāsts par plašām zināšanām, bet gan par to, ka jāpārceļ sava apziņa no materiālistiskās pasaules uztveres, tajā skaitā Bērna uztveres, līdz garīgajam. Mēs nenoliegsim materiālo pasauli un materiālās vertības, tās ir un mēs tajās dzīvojam. Taču eksistē kas daudz svarīgāks, kas nosaka arī materiālo – tas ir Gars un Garīgums.

Visas tradicionālās pedagoģijas rokasgrāmatas korī apgalvos, ka audzināšanu nosaka trīs faktori: iedzimtība, vide un vides organizēšana, tātad mērķtiecīga audzināšana. Šie trīs materiālistiskie jēdzieni mūsu pedagoģiskajai apziņai visu laiku ir diktējuši savu gribu, tā rezultātā ir radies mūsu autoritārais uzskats par Bērnu un mūsu spēka piegājieni viņa audzināšanā.

Taču ir pagājušas simtgades un tūkstošgades, bet mūsu audzināsanas prakse nevar triumfēt.

Mēs izgudrojam pedagoģisko zinātni, taču idejas par audzināsanu  neattīstās. Vai tad mēs neredzam to, ka tādā veidā mēs attālināmies no saviem bērniem, ne tajā nozīmē, ka mūsu apziņa ir viņus pārspējusi, un bērni nespēj mums sekot. Bet tajā, ka kļūstam kurli viens pret otru.

Cilvēce patiesi ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, un mēs varētu bērniem dāvāt mūsu zināšanas, mūsu vērtības. Taču vajadzētu, lai viņi  ieklausītos mūsu padomos? Taču viņiem ir ļoti grūti to izdarīt. Tāpēc mēs elšam un pūšam: ja vien jaunība zinātu un vecums varētu!

Un kur te mūsu bērnu vaina?

Vai tajā, ka viņi pieprasa, lai mēs viņus cienītu un komunicētu ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu? Protams, pieprasa, ne ar deklarācijām, bet ar visiem iespējamajiem savas garīgās un patiesās Dabas likumiem, pieprasa lai mēs atzītu viņos Mūžības Ceļotājus un tieši šos Ceļotājus iepazītu arī sevī?

Cilvēce no gadsimta gadsimtā atkārto vienu un to pašu kļūdu, un tagad tai esam pievienojušies arī mēs: uzskatām Bērnu par dumju un ar varu vēlamies viņu padarīt gudru; uzskatām viņu par stūrgalvīgu un diezgan nekaunīgu un vēlamies ar varu pakļaut viņu savai gribai, kas mums pašiem šķiet patiesa un morāli tīra; mēs Bērnu uztveram kā vienkaršu trauku, kurš neatlaidīgi vēlas tikt piepildīts ar kaut ko labu, un “viņa labā” mēs ar varu cenšamies to piepildīt.

Bet kļūda slēpjas mūsu neizpratnē par to, ka Bērna garīgā un patiesā Daba necieš nekādu vardarbību, lai arī ar kadiem cēliem mērķiem tā nebūtu pamatota. Te arī partrūkst saikne. Un audzināšana, kurai sākotēji vajadzēja būt visbrīnišķīgākajam un dievišķīgākajam procesam uz Zemes, kļūst nedzīva, neglīta un kļūst par mocībām kā Bērnam tā mums pašiem.

Šalva Amonašvilli “Balade par audzināšanu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis