Tas viss pāries…

Nevajag sevi uzskatīt par vientuļu,
ja tavu prombūtni ir pamanījis kaut viens cilvēks. Vai pat kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana to, ka sen neesi redzēts. Un tava lapa sociālajos tīklos ir aizvērta, vai sen tajā nav ierakstu. Viss pārējais nav vientulība, bet gan īslaicīgas komunikācijas problēmas.

Nevajag sevi uzskatīt par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un mājoklim. Pat tad, ja nākas aizņemties – bet taču, ir kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un nav vērts sevi uzskatīt par slimu – slims bija Čehovs pēdējo savas dzīves mēnesi. Un arī viņš, neskatoties ne uz ko, devās uz Itāliju atpūsties. Negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tā sacīt, ir pastāvīgs stāvoklis. Padomju laikos bija pieņemts visus tos, kuri uzturējās sanatorijās un slimnīcās, saukt par cilvēkiem, kuri “atveseļojas”…

Un nevajag teikt “mani neviens nemīl!” – nevajag! Jo tas taču tā nav! Visticamākais, nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet pārējie, pat ļoti mī! Nav vērts krist izmisumā, kamēr vien kāds tevi mīl un skumst pec tevis. Un smaidīgs skrien tevi sagaidīt. Vai luncina asti. Vai glaužas pie kājām un murrā… Un ir kāds, ar ko kopā pavakariņot; bet viss pārējais lēnītēm sakārtosies. Īslaicīgās grūtības pāries – tāpēc tās arī ir īslaicīgās…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nākotnes patiesības

Mana nākotne man vairs nekaitēs.

Tai neizdosies mani pārliecināt par to, ka man tai ir jāatdod visi savi spēki apmaiņā pret lielu mērķu sasniegšanas reklāmu.
Tā man nepierādīs to, ka mana īstā dzīve sāksies tieši viņā, bet visam, kas notiek šobrīd, nav nekādas nozīmes.
Tā mani neiekārdinās ar skaistāku mīlestību, uzticamākiem draugiem, veiksmīgāku realizāciju un tai nekādā gadījumā neizdosies noniecināt visu, kas man ir tieši šobrīd:  ne mīlestību, ne draugus, ne darbu, kuru es pacietīgi un saudzīgi daru dienu no dienas.

Kādreiz viņai tas izdevās…
Izdevās tik labi, ka mana realitāte diezgan ilgu laiku palika pamests tuksnesis, kurā maz kas iesakņojās, jo es nenogurstoši stādīju bezgalīgos sapņu laukus.

Man gribējās tajā ieiet ka uzvarētājai. Un šo iedomību es dēvēju par milzīgu mērķtiecību un lepojos ar to.
Un tad bija rūgtais gads…
Gads, kurā es gandrīz nemaz neapciemoju savu mammu … gandrīz nemaz neredzējos ar tiem, kuri man bija dārgi… gandrīz nomiru savā dvēselē, saņēmusi vairākus kapus, kas gandrīz uz visiem laikiem atņēma manu vienmēr spēcīgo gaismu… un es gandrīz zaudēju ticību dzīvei.

Kāpēc es noturējos…

Kā balvu par izturību es saņēmu divas patiesības. Vienkāršas un šķietami redzamas, taču maz pieprasītas visaptverošajos sapņošanas periodos.

Pirmā – nākotnes var arī nebūt.

Otrā – viss, ko tu tās labā vari izdarīt, ir atrasties tagadnē.


Ja es steidzos nākotnē, cerībā uz lielu mīlestību, tajā pat laikā neprotot ne atdot ne saņemt pat mazumiņu siltuma, tad velti es steidzos.

Ja es ticu, ka rīt es sapņaini realizēšu savu potenciālu un apdullināšu pasauli ar savu talantu, bet ticība – tas ir vienīgais, kur sevi ieguldu, tad nākotne atļaus man turpināt nodarboties ar savu galveno visas manas dzīves lietu – ticēt sev.

Ja es kā Skārleta, centīšos sevi pārliecināt par to, ka tiecoties pēc laimīgas nākotnes, es varu uz laiku pār bortu pārmest šķietami nevajadzīgo pieklājības, laipnības, līdzjūtības balastu un pēc tam to vilkt atpakaļ, lai augšpusē tā izskatītos skaista, tad, tāpat kā viņa, es visticamākais atradīšos uz bezjēdzīgas pils trepju pēdējā pakāpiena un skatīšos mugurā tam, kuram es neesmu atnesusi neko citu kā savu apmātību vienmēr būt labākajai.

Mani mīļie, nākotne nekad mums nekaitēs, ja mums izdosies saprast, ka tā ir tikai rītdiena, kurā mēs varam atnest tikai savas šodienas rezultātus….

Jā, dzīvei ir daudz veidu, kā mums pamest gan to, uz ko mēs pat necerējām, gan to, ko vismazāk gribējām, bet viss pārējais ir mūsu pašu izvēle.

Es izvēlos rūpēties par nākotni, bet nepiepildīt to ar savām gaidām.

Kaut vai tikai tamdēļ, ka es nezinu, vai pati to sagaidīšu un vai to sagaidīs tie cilvēki, kuriem piezvanīt es arvien vēl atlieku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

Dod tikai tur, kur ir ko dot

Dzīve apstājas mirklī, kad, tā vietā, lai būtu laimīgs, tu izvēlies būt pareizs.
Drīzāk, dzīve neapstājas, bet tu tajā apstājies.

Ja tev vienmēr ir taisnība, tev nekad nebūs sāpīgi, taču dzīvs tu arī vairs nebūsi. Un stāsts nav par to, ka kāds tev kaut ko ir parādā. Bet gan par to, ka tu turpini stāvēt izstieptu roku un pieprasīt neiespējamo, kad iespēja sen ir palaista garām. Tu krāj un krāj savu taisnību, tā vietā, lai sāktu skumt par vērtīgo, pazaudēto, vitāli nepieciešamo, bet nenotikušo.

Tu vari mūžīgi pieprasīt parādu no nabaga, gaidīt, kad mirušais modīsies, un kliegt uz kurlo.
Tu vari būt uzstājīgs, izgudrot jaunus veidus kā pārliecināt, raudāt, sist, taču dzird to tikai tur, kur var dzirdēt. 
Dod tikai tur, kur ir ko dot. Bet tur, kur nekā nav, neko nedos, pat tad, ja tev ļoti vajadzēs. Iespējams, ka tev kaut kas arī pienākas no rūgtas mīlas, rūpēm, uzmanības un visa tā, ko tu centies izlūgties, taču tā šeit nav. Apcirkņi ir tukši. Un vienmēr tādi ir bijuši. Pretējā gadījumā ar savu neatlaidību  tu jau sen būtu saņēmis to, ko vēlējies.

Bet dzīve iet un tu stāvi uz aukstās ielas ar spocīgu cerību brīdī, kad jau sen bija laiks atzīt zaudējumu un ar sāpi sirdī kustēties tālāk. Turp, kur grib tevi dzirdēt un var tev iedot.  Tur, kur durvis vaļā un ir izeja. Tur, kur tu esi dzīvs un cilvēki dzīvi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bilde tavā galvā…

Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.

Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties?
Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc?
Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.

Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija  jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls.
Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt.
Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.

Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz:
– alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku);
– alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts);
– donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti);
– precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem;
– “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci.
Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas.
Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā. 

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Una Laurencic
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nāc!

veci_cilveki30

Nāc pie cilvēka, kā cilvēks… lai mīlētu viņā cilvēku…

Vai nenāc vispār…
Nāc parunāties un klausīties…

Nāc sasildīt un sasildīties…
Nāc dalīties un saņemt dāvanas…
Nāc ar talantu pieņemt, nevis ar slimību sagraut…
Nāc, kad durvis atvērtas uz abām pusēm…

Nāc, kad gaida, un kad kājas pašas nes…
Nāc, lai pārliecinātos – mīlestība nepiesien ķēdē, nedod rīkojumus, nepazemo, nepazemina, nepieprasa, nenodod un nekrāpj…
Ta ir absolūti dziedinošs process, kas dziedina visas brūces…

Mēs esam vajadzīgi viens otram, lai lielā iekšienē radītu savu maziņo pasaulīti un būtu laimīgi katrā no tām…

Bet nevis tāpēc, lai salauztu viens otru savā iedomībā cenšoties valdīt par ideālu…
Nāc PATS pie SAVA cilvēka…

Tikai tā viss sanāks…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas pie mums atnāk, ir jau apmaksāts

gaidas

…tagad es saprotu, ka gaidas strādā pret mums, tāpēc, ka atrodoties gaidīšanas procesā, mēs zaudējam resursus un laiku. Tās atņem daudz-daudz spēka un nenes nekādu prieku.
Lūk, iedomājies, ka tu atnāc restorānā un pasūti omleti. Gaidi, gaidi, bet pēc kāda laika tev saka: omletes nav, taču ir lobsters, zemeņu želeja un mazsālīti gurķi. Un tas viss par to pašu cenu. Bet omlete, iespējams, būs vēlāk. Bet varbūt arī nebūs…
Protams, tu vēlējies omleti, bet vai tāpēc tu atteiksies no lobstera? Vispār jau tu nekad to neesi ēdis un negaidīji, ka to piedāvās. Taču ēst tu vēl joprojām gribi, un tev nav nekādu alerģiju uz jūras produktiem. Tad kāpēc gaidīt, terēt savu laiku, spēkus un nervus, ja var pamēģināt?
Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu darbību rezultāts. Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu pašu apmaksāts. Kas nav apmaksāts, neatnāk. Pat tad, ja mēs ļoti gaidām.
Gaidas ne tikai atņem mums kontaktu ar realitāti, bet arī atņem iespēju baudīt. Spēku un laiku var iztērēt, apēdot negaidītu lobsteru un saņemot baudu par kontaktu ar nezināmo.
Bet omlete, kā arī ļoti daudz kas cits ilgi gaidītais, vēl gadīsies ceļā, tāpēc, ka cilvēks ir spējīgs izdomāt un gaidīt viņa saprašanai pieejamas lietas, bet Visums var piedāvāt daudz vairāk.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt saudzīgam

maigums

Būt saudzīgam pret citiem.
Šodien man atnāca doma, ka būt saudzīgam attiecībā pret otru cilvēku nav viens un tas pats, kas censties attaisnot otra cerības.
Iesprostojot sevi svešu melīgo gaidu ritenī, es agri vai vēlu noguršu, sadusmošos vai salūzīšu. Taču, ja es būšu pret cilvēku saudzīgs, tad es viņu atbalstīšu pat tad, kad es vai mans partneris neattaisnos cerības, atļaujot sev būt brīvam un ticot tam, ka mūsu attiecības to izturēs.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prāts – mūžīgais diedelētājs

prāts

Ja tu jūras malā meklē dimantus un nevari tos atrast, tu kreņķējies. Bet, ja tu nemeklē neko konkrētu, tad gliemežvāki un daudzkrāsaini akmentiņi liksies tev brīnumskaisti. Un tu apbrīno to skaistumu un jūties bagāts… Vienkarši gliemežvāki un akmentiņi…. bet tu jūties bagāts.
Prāts nemitīgi atrodas bada stāvoklī. Tas nekad neprasa kaut ko izpildāmu, tāpēc, ka ja tu to realizēsi, tad prātam nāksies nomierināties. Prāts vienmēr pieprasa kaut ko neticamu.
Tāda ir prāta daba. Prāts – ir tāds mūžīgais diedelētājs. Un, ja pasaulīgie pārdzīvojumi ir kļuvuši ierasti un apnikuši, tad viņa prāt jānotiek kaut kam ļoti garīgam, kaut kam tāāādam.

Tu nevari atslābināties, nevari vienkārši būt un baudīt to, kas notiek tevī un ap tevi. Tev kaut kas noteikti ir jādara, kaut kur jātiecas.
Bet, ja tu varētu nomierināties, tad katrs mirklis tev šķistu fantastisks, unikāls, neatkārtojams. Vai mēs esam nopelnījuši tādu laimi? Tā ir Dieva dāvana.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS