Kāpēc gudri cilvēki nekad neapvainojas

kartupeu maiss

Dzīve ir pārak īsa, lai to tērētu apvainojoties.
Cik gan bieži mēs vēlamies nopirkt burvju tableti, lai atrisinātu visas savas problēmas ar vienu piegājienu. Vienmēr kaut kas notiek ne tā, kā gribētos un grūti ar to visu tikt galā, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Viss pēkšņi no priecīgi krāsainā ir pārvērties melnbaltā, un tik ļoti gribās, lai viss pēc iespējas ātrāk beigtos

Un ir sajūta, ka aizvainojums tevi cieši tur, un tu nespēj elpot pilnu krūti. Pretīga sajūta. Taču no šī aizvainojuma var atbrīvoties un dzīvot fantastiski laimīgu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, katru dienu ir cītīgi jātrenējas. Un tas ir tā vērts.

No kurienes aizvainojums?

Tas rodas tad, kad mums tuvu cilvēku rīcība nesakrīt ar to, ko mēs no viņiem gaidām. Tā arī saka: veltīgas gaidas.

– Tu gaidi, kad tavs mīļotais vīrietis pats sapratīs, ka tev ir vajadzīga palīdzība, un tev nevajadzēs to viņam skaļi palūgt.
– Tu gaidi, kad bērna tēvs atcerēsies, ka bērnam bērnudārzā šodien svētki, un apvainojies, ka viņš to aizmirsa.
– Tu gaidi, ka vecāki tev palīdzes, bet viņi atbild, ka savi bērni jāaudzina katram pašam.

– Tu no draudzenes gaidi sapratni, bet viņa pilnībā ir nodevusies savu problēmu risināšanai.

Piemēru ir tūkstošiem, taču katrā no tiem būs kāda neattaisnotās cerības un rezultātā vilšanās. Pie kam, jo spēcīgākas tavas gaidas, jo ilgāk tu auklēsi savu aizvainojumu.

No kurienes šīs gaidas?

Cilvēki, kuri bieži apvainojas, zemapziņā uzskata, ka citi viņiem kaut ko ir paradā.
– Vīram jāpienes kafija gultā un jānēsā tevi uz rokām…
– Bērniem jāklausa un labi jāmācās…
– Draugiem jāpalīdz grūtā brīdī…
– Vecākiem jāmīl savi bērni un viņi jāatbalsta…
Tas izklausās pazīstami?

Un tad, kad visi notikumi sāk notikt gluži otrādi, ne tā kā viņam gribētos, cilvēks jūtās vīlies. Vilšanās, kuras cēloņus viņš nemeklē sevī, bet gan ārpasaulē. Meklē un atrod Un diez vai šajā brīdī saprot to, ka pats ar savām rokām nodara sev sāpes.
Es atkārtošu: apvainojoties tu PATS SEV NODARI SĀPES, cerot, ka saņemsi no otra cilvēka to, ko pats sev NEESI IEDEVIS.

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?
Aizvainojums ir tikai tas, kas tavā galvā. Iemācījies atbrīvot savu galvu no šīs sapuvušās smakas, tu kļūsi pa īstam laimīgs cilvēks.

Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kad nebaidies neko zaudēt

neko nedarit123

Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.

Vieglums, par kuru es runāju, tā nav vieglprātība, kad man uz visu nospļauties, un, arī ne cūciska atbrīvotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr visu dara pa savam, un tomēr, zinot to, turpini darboties.

Nākamajā dzīves mirklī var notikt jebkas.

Tīri cilvēciski – tās nav vienkāršas un viennozīmīgs matērijas. Un viss tikai tāpēc, ka dotajā brīdī sava dzīves scenārija pašreizējā etapā praktiski visi mēs esam līdz acīm ierakušies savos priekšstatos par to, kādai jābūt dzīvei.

Cerības un gaidas – tās ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā lielāko cilvēcisko ciešanu avotu. Un tāpēc esības vieglums, tā ir tāda, lūk, garīgā apgaismība.

Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi. To psiholoģijā sauc par melni-belto domāšanu.

Izklausās kā diagnoze? Taču ar šo slimību inficējies ir gandrīz vai katrs no mums.

Nekas nav viennozīmīgs. Izvēle, liktenis – tie visi ir centieni satvert netveramo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Tāpēc arī tik ļoti pieķeramies paši savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Tieši tās mums dod to pieredzi, kas ļaus mums tās arī apiet.

Dažkārt ir jāsalauž attiecības, jārada sev problēma, jāsadzemdē bērni un pēc tam jāizšķiras, bērnišķīgi jāuzmet lūpa, jāpieradina, lai pēc tam zaudētu uzticēšanos, ritīgi jāsamelojas, jāpiedzerās, jāatsitās ar degunu pret sienu, lai saprastu un ieraudzītu…saņemtu savu reālo pieredzi.

Nav muļķu. Neviens nevar un nedrīkst savādāk. Ir tikai pieredzējušie un nepieredzējušie – katrs savā dzīves plūdumā.

Reiz es nosapņoju spilgtu sapni, kurā es ar draugiem lidoju milzīgā pasažieru lidmašīnā cauri dzīvīgai pilsētai starp augstceltnēm. Lidojums šķita ļoti bīstams, lidmašīnas spārni, brīkšķot aiskāra māju sienas, es jutu trauksmi, bet tajā pat laikā – uzticēšanos realitātei un kādu neizsakāmu brīnuma sajūtu no trauksmainā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka nav jēgas uztraukties, jo, ja lidmašīna avarēs, es tur neko nevarēšu padarīt. Tāpēc liela daļa manas uzmanības bija piekalta garām slīdošajiem namiem, dzīvīgajām ielām, ceļojumam, kas bija brīnumu pilns.

Diemžēl dzīvē es pagaidām vēl neprotu visu notiekošo uztvert ar tādu vieglumu. Bet šis sapnis man kļuva kas līdzīgs bākai. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju, nav pasivitāte, bet gan rīcība, neskatoties uz visaptverošo nezināmo, no kura mēs bēgam sava prāta murgojumos.

Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne par to, ka ķermenis ir mirstīgs un dažkārt – negaidīti mirstīgs.

Man pašam grūti atzīt šo faktu – kaut kas manī tam pretojas. taču, jo dziļāka ir šis patiesības izpratne, jo lielāka personīgā brīvība, jo vairāk viegluma attiecībā pret dzīvi.

Atmiņā nāk Kastaņedas kareivis un zināšanu cilvēks, kura galvenais padomdevējs ir nāve aiz kreisā pleca. Kareivis cīnās, negaidot uzslavas, viņš meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi pārak nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.

Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.

Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo.

 

Autors: Igors Satorins
Tulkoja: Ginta FS