Miers mums tikai sapņos radās?

«Un mūžīga cīņa. Miers mums tikai sapņos radās?»… Par cīņu. Par to, kā nebaidīties mainīt savu viedokli. Un par to, kā pieņemt savu ķermeni.

Kad biju aizrāvusies ar frīdaivingu* un pētīju to un tā fanātus – līdzīgus man :), beidzot sapratu, ka cilvēks apzināti meklē sev visādus šķēršļus un ierobežojumus. Tā viņam ir tāda SPĒLE. Tādas SPĒLES spēlē cilvēki.

Es paskatījos, padomāju un pajautāju sev: priekš kam cilvēks piespiež sev caur milzīgu spriedzi ķermenī un prātā, mācīties neelpot zem ūdens? Cilvēks taču nav zivs? Ja reiz Visaugstākais izsniedzis viņam SAUSZEMES uzbūves avataru, nevis siļķes?

Un, kas ir vissmieklīgākais, ko es ievēroju, ka frīdaivinga laikā cilvēks neizbauda zemūdens skaistumu, viņš SACENŠAS! Pats ar sevi un tādiem pašiem īpatņiem, kā viņš.
Frīdaivings nav domāts apcerei.
Cilvēki sacenšas, uzstādot rekordus, kaut ko kādam vai sev pierādot, absolūti neizbaudot skaistumu, kas apkārt, bet vienkārši mērķtiecīgi pa virvi laižoties lejup, augšup, lejup, augšup, lejup-augšup… VIŅI REDZ TIKAI VIRVI!…

Tas ir tik dīvaini…

Tar ir īpašs cilvēku tips. Tie ir cilvēki-sportisti. Tie ir “uguns” rakstura un konstitūcijas cilvēki, viņiem ir vajadzīga cīņa, sacensības, iespēja kādam kaut ko pierādīt.
Viņiem vajag, lai dzīvē noteikti klātesoša būtu cīņa, spriedze, pretošanās un pacietības pārbaude. Tāds dzīves veids. 

Es sāku meklēt blogerus-frīdaiverus. Sāku pētīt viņu profilus. Un, ko es ieraudzīju?! 
Domājiet, tur bija zemūdens pasaules fotouzņēmumi? Nē! Uz visiem foto un video varēja redzēt: “es un zivis”, “es un virve”, “es neelpoju”, “es un mans draugs frīdaivers”…. Tātad – “es un mani sasniegumi cīņā pašam ar sevi zem ūdens”. 

Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka jāatzīstas sev: ja es vēlos apceri un fotogrāfēt zemūdens pasauli, man vajadzīgs tikai tas, ko cilvēks jau sen izgudrojis – balons ar skābekli. Tad es varēšu fotografēt zemūdens pasauli gan ilgi, gan daudz kvalitatīvāk. Daudz, daudz kvalitatīvāk un daudz informatīvi bagātīgāk.

Bet, ja es gribēšu sevi skaisti pasniegt fotogrāfijās, tad, tāpat kā iepriekš, fotogrāfēšos bez akvalanga, tikai ar masku uz sejas, lai visi redz “Lūk, kāda es kruta, es neelpoju zem ūdens!”

Īsāk sakot, mans slēdziens: pateicoties jēdziena “freediving” analīzei, es atkal ieraudzīju savu šībrīža vēlmi – novienkāršot, aiziet no cīņas, pretestības un spriedzes. Es sāku skatīties daudz tālāk.

Kāpēc es pārstāju nodarboties ar fitnesu un skriešanu? Es vairs nesapratu vajadzību ar sasprindzinājuma palīdzību palielināt noteiktus muskuļus.

Ar katru dienu es arvien vairāk uzticos Dievam. Ja viņš manai Dvēselei ir devis tieši šādu iemiesojumu, tad tas ir tieši tas iemiesojums, kas man ir vajadzīgs.

Lūk, šobrīd es rakstu, guļot uz sava “biroja” dīvāna pie Seligura, un man garām skrien skudras.
Vai tās vakaros dodas uz trenažieru zāli, lai uztrenētu savus muskuļus un pēc tam varētu staipīt smagumus? Nē, Visaugstākais ir iedevis viņām avataru, kas piemērots viņu dzīvesveidam.

Lūk, lido turiņš, vai tas dodas uz fitnesa zāli, lai trenētu bicepsus spārnu labākai darbībai?

Man pie kājām guļ kaķis. Vai viņš nodarbojas ar jogu, lai varētu ar pakaļkāju pakasīt aiz auss?… Nezinu, mīļie, bet kaut kas visā tajā ir…

Te būs jums konkrēts piemērs no manas dzīves, kas raksturo MANU NEMĪLESTĪBU PRET SAVU ĶERMENI.

Es neatceros, kad es sāku to nemīlēt. Droši vien kaut kad skolas laikā. Tāpat kā vairums pusaudžu, es nebiju ar to apmierināta. Ausis, deguns, mati, krūtis, kājas…. viss bija ne tā. Un šis “viss ne tā” turpinājās gandrīz visu manu dzīvi. Ar šausmām un noraidījumu es spogulī aplūkoju savas stiprās kājas ar platajiem augšstilbiem, lielajiem ceļgaliem, resnajiem apakšstilbiem un potītēm. Es gribēju, lai man būtu tievākas un graciozākas kājas.

Un tikai pirms pāris gadiem, pārskatot savas neskaitāmās kalnos uzņemtās fotografijas, ES SAPRATU, KA ŠO FOTOGRĀFIJU NEBŪTU, JA MAN NEBŪTU MANAS BRANGĀS KĀJELES.

Visaugstākais manai Dvēselei ir izsniedzis atbilstošu manam mērķim un talantiem “skafandru”.
Kad es to sapratu, piecas minūtes gulēju ar seju pret grīdu un raudāju no laimes, apstulbusi no savas atklāsmes un pateicībā Dievam.

MANS ĶERMENIS IR MANS INSTRUMENTS, LAI VEIKTU SAVUS UZDEVUMUS ŠAJĀ IEMIESOJUMĀ..

Dievs to zināja un no savas noliktavas iedeva man šo ķermeni, šo avataru, šo skafandru. Spēcīgas, brangas kājas, kuras bez mazākā noguruma spēja kāpelēt par kalnu takām; stiprus ceļgalus, kuri spēja turēt visu smagās mugursomas svaru; mazās krūtis, kas netraucēja iešanas procesā, nesvīda un netraucēja fotokamerai: stūraini puiciski pleci turēja fotokameras siksnas tā, lai tās nenoslīdētu; platus un mīkstus gurnus, kas ļāva stundām ilgi sēdēt pie datora un apstrādāt fotografijas. Ideāli! Kā es to varēju nepamanīt agrāk?….

Un tagad katrs no jums, kurš tā arī nav spējis iemīlēt savu ķermeni, aizdomājieties: vai jūs spētu izpildīt savu misiju un uzdevumu CITĀ ķermenī. – ne tajā, kurā šobrīd atrodaties?

Vai man bija vajadzīgs fitness un visi parējie treniņi? Protams, ka, nē. Ar to es tikai vēlējos UZLABOT savu redzamo ķermeni. ES VĒLĒJOS PATIKT. Pievērst pretējā dzimuma uzmanību.

Mēs visi vēlamies patikt. Un sevis nepieņemšanā mēs pie tā ejam caur spriedzi, piepūli un cīņu.
(Starp citu, kad es nemīlēju savu ķermeni, es arī savus vīriešu atradu kritizētāju, manipulatoru, apvainotāju vidē un tie man vienmēr skaidri un gaiši “apstiprināja” to, ka manu ķermeni vajadzētu “uzlabot” 🙂

Jā, man bija apaļš un uztrenēts dibens. Jā, mani bicepsi bija lielāki. Jā, man pat bija “sešpaka” uz vēdera. PRIEKŠ KAM. Lai mani mīlētu? Jā, Visaugstākais par visu jau sen manā vietā ir padomājis! Bet es viņam teicu: “Piedod, vecīt, tu kaut ko te esi sajaucis. Es tūliņ visu izlabošu!”

Pavisam cita lieta, kad fiziskās slodzes un nodarbības  ir nepieciešamas, lai atjaunotos pēc slimības, pēc aptaukošanās, darba, kurā ilgstoši nav gravitācijas utt.
Ja cilvēks tikai sēž un guļ – arī nav fakts, ka viņam nepieciešama vingrošana. Iespējams, viņš gūst savu pieredzi caur slinkumu un atteikšanos dzīvot. Ja cilvēkam sāp mugura, nav teikts, ka viņam vajadzīga vingrošana, psihosomatika pateiks priekšā, kas ir tas, kur viņš uzņemas pārāk lielu atbildību, tik lielu ka mugurkauls neiztur. Nemeklējiet iemeslu, lai izvairītos no fiziskajām slodzēm. Ne par to ir stāsts.

Ja cilvēks ir vesels, tomēr cīnās ar savu ķermeni, tad tas ir nedaudz dīvaini… Varbūt viņam nav kur likt savu enerģiju? Varbūt viņam ir pārāk daudz spēka, tāpēc, ka nav ar ko dzīvē nodarboties? Varbūt viņš tā arī nav vēl sevi atradis? …

Kaut kā man arvien vairāk šķiet, ka uztrenēt savu dvēseli ir daudz svarīgāk kā trenēt savu ķermeni.
Arvien vairāk gribās maksimālu pieņemšanu un minimālu spriedzi.

P.S. Paldies frīdaivingam. Es protams turpināšu nirt, taču vairs to nedarīšu fanātiski.

#СКАЗина ©Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Frīdaivings no daivinga atšķiras ar to, ka netiek izmantotas elpošana ierīces – cilvēks nirst tikai ar paša spēkiem un plaušās ievilkto gaisu.