Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam

Kāds viedais stāsts.

Reiz zemnieks iesēja labākos graudus, pirms tam rūpīgi sagatavojot augsni. Visu viņš izdarīja pēc vislabākās sirdsapziņas un ļoti akurāti. Tomēr lielākā daļa ražas nesaprotamu iemeslu dēļ gāja bojā. Tā nelielā ražas daļa, ko viņš spēja saglābt, palīdzēja ziemā izdzīvot viņam un viņa ģimenei. 

Tomēr, ja nebūtu iepriekš iekrātie krājumi, ģimene ziemu nepārciestu.

Nākamajā gadā zemnieks vēl centīgāk rūpējās par jauno ražu. Laiks bija brīnišķīgs un labība izauga lieliska. Taču pāris nedēļas pirms pļaušanas savilkās biezi mākoņi, sākās pērkona negaisi un spēcīga krusa nopostīja visu labību. Un atkal, tā, ko zemnieks bija novācis, pietika vien lai knapi izdzīvotu.

Taču, neskatoties uz visām dabas katastrofām, bija jārūpējas par ģimeni, tāpēc nākamajā gadā zemnieks aizņēmās graudus un atkal devās uz savu lauku, lai to sagatavotu sēšanai.

Līdz sējai bija atlikusi nedēļa, kad zemnieks saslima, saslima arī abi viņa palīgi – dēli.

Viņš gulēja gultā un saprata, ka viss zudis, ģimene nolemta bada nāvei, un visi viņa pūliņi ir velti. Sākumā tās bija tikai neveiksmes, kas vēlāk pārvērtās nelaimēs. Un tagad tas ir ne tikai ārpusē, bet arī viņā, viņa ķermenī. Pēkšņi prātā iešāvās salīdzinājums – šīs slimības un nelaimes arī ir raža.

Jā, nākotni var vadīt, izmainot apkārtējo pasauli: izvēloties labākos graudus, labākās zemes. Taču izrādās, ka tas nav galvenais. Izrādās, ka svarīgāk nākotnei ir mūsu iekšējais stāvoklis, un pašas galvenās sēklas ir mūsu dveselē.

Kāda būs mūsu dvēsele, tāds būs mūsu liktenis. Ja kaimiņam ir sabojāta dvēsele, viņš nodzers un notrieks savu ražu. Bet, ja pat aizdomāsies, sāks sēt, kopt laukus un pļaut, vienalga ražas nebūs.
Zemnieks murgos un karsonī gultā pavadīja vairākas dienas. Viņš pārstāja domāt par materiālajām lietām un maizes riecienu. 

Neskaidrais minējums par to, ka mūsu dvēsele saistīta ar likteni, kļuva arvien spilgtāks. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja uz plaukta Bībeli, kuru agrāk vispār nebija ievērojis.

Drebošām rokām viņš to paņēma un uz labu laimi atšķīra lapu: “Ja jūs Manos likumos staigāsit un Manus baušļus turēsit un tos pildīsit, tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu novākšanas laikam, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam, un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē…

Un pēkšņi slimajam, bezspēkā gulošajam cilvēkam atnāca atklāsme. Viņš pastāvīgi bija aprunājis un nosodījis savu neceļos nonākušo kaimiņu. Viņš pastāvīgi bija neapmierināts ar savu dzīvi un likteni, un vienmēr uzskatīja, ka raža ir pārāk maza. Viņš pastāvīgi apvainojās uz cilvēkiem, kuri nepareizi uzvedās. Tā vietā, lai no sirds viņiem pateiktu savas domas un atturētu no nepareiziem lēmumiem, viņš tos vienkarši nosodīja un dusmojās uz tiem.
Pēc laiciņa viņš nolika Bībeli malā un sajuta, ka kaut kas ir mainījies. Viņš vēlreiz paņēma to rokās, atkal uz labu laimi atšķīra lapu un lasīja: “Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!… Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs!… Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam… Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs!… Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs!… Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs… Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs!”

Izrādās, ka garīgo attiecību likumi ir ne mazāk svarīgi kā fizisko parādību saikne. Fiziskais var ietekmēt un veidot garīgo. Bet garīgais ietekmē un vada fizisko. Taču garīgais, izrādās, ir daudz svarīgāks.

Savukārt fiziskais patiesībā ir tikai papildinājums garīgajam un instruments tā attīstībai.

Zemnieks paskatījās sev apkārt un izbrīnīts ievēroja, ka pasaule kļuvusi brīnišķīga. Viņš saprata, ka ļoti mīl savu sievu, kaut arī agrāk nemitīgi bija viņai pārmetis un pieprasijis aklu pakļaušanos.
Viņš apzinājās, cik ļoti mīl savus bērnus, kurus agrāk pat ievērojis nebija.

Pēkšņi viņš atskārta, ka tagad vairs nenosoda savu kaimiņu un attieksme pret to kļuvusi kā pret mazu bērnu, kuru nevajag nosodīt, bet arī nevajag padarīt atkarīgu no savas pastāvīgās palīdzēšanas. Ka palīdzēt vajag nevis viņa ķermenim, bet dvēselei, palīdzot tai attīstīties.
Tovakar viņš aizmiga laimīgs, neskatoties uz to, ka nākotnes it kā nebija. Viņš nebija pārliecināts par to, ka varēs apsēt lauku un izveseļoties. Taču tagad maizes rieciens nebija pati galvenā viņa laimes mēraukla. Viņš apzinājās, ka ikdienas rūpes par materiālo labklājību bija nomākušas rūpes par paša dvēseli. Tikai tagad viņš saprata, ka patiesībā daudzus gadus bija dzīvojis būdams nelaimīgs.
Dvēsele jau sen vairs nedziedāja un pasaule bija zaudējusi visas krāsas. Viņš nemitīgi bija sev iegalvojis, ka pilni apcirkņi ir pati galvenā vērtība. Bet tagad slims būdams, tuvu nāvei, viņš pēkšņi saprata, ka arī viņa dvēsele pedējos gados bija ievākusi ražu, kas sastāvēja no vienaldzības, neapmierinātības un skopuma.
Ir viens pārbaudīts veids kā samazināt dvēseles ciešanas: pārslēgties uz materiālajām vērtībām, un pārliecināt sevi, ka galvenais ir nauda un materiālie labumi. Ja mēs aizmirstam par dvēseli, tad nemaz nepamanām, kā tā cieš.
Un tagad slims un mirstošs, zemnieks atcerējas veco patiesību: ” Visbriesmīgākie zaudējumi ir tie, kurus mēs neievērojam”.

Tikai tagad viņš saprata, ka pati lielākā laime ir tad, kad dvēsele ir laimīga. Un, neskatoties uz nolemtības sajūtu, viņš aizmiga laimīgs.
Viņš gulēja kā bērns, bet no rīta pamodies, saprata, ka jūtas vēl briesmīgāk. Viņš nevarēja paelpot un viss ķermenis sāpēja. Tomēr kaut kas bija mainījies. Nepatikšanas, zaudējumi un pat fiziskās sāpes neradīja grūtsirdību un neapmierinātību ar likteni. Sāpes bija padarījušas viņu labestīgāku un iecietīgāku.Sāpes lika viņam aizmirst par ķermeni un tiekties pretī dvēselei.
Ja ķermeņa izdzīvošanai ir vajadzīga maize, tad dvēseles dziedināšanai un atveseļošanai vajadzīga mīlestība.
Šīs sēklas, kuras dāvina Radītājs vienmēr ir tīras un glābjošas. Jo vairāk cilvēks cieta, jo lielāku mīlestību pret Dievu viņš izjuta. Vēl dažas dienas viņš slimoja, bet pēc neilga laika viņš jutās daudz vieglāk ne tikai dvēseliski, bet arī fiziski. Viņš izbrīnā konstatēja, ka arī dēli ir atveseļojušies, un saprata, ka viņa attieksme pret dzīvi bija padarījusi slimu ne tikai viņu, bet arī viņa bērnus. Pēc nedēļas viņš izgāja laukā un kopā ar dēliem sāka sēt graudus. Pēc tam bija gan salnas gan lietus, taču, neskatoties uz to, raža bija lielāka par iepriekšējiem gadiem, vārpas bija spēcīgas un nebija sapuvušu graudu.

© Sergejs Lazarevs
Foto: Rehan Verma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs ķermenis ir ideāla forma tieši šīs Dvēseles uzdevumiem

kermenis5

Strādājot ar ķermeni, es satieku cilvēkus, kuri ir aizrāvušies ar mūsdienu kultūras vēsmām un atdala savu ķermeni no sevis, redzot tajā neatrisināmu problēmu un kauna avotu.

Ķermenis kā problēma

Tieši tā, daudzi cilvēki uzskata, ka ķermenis ir to galvenā problēma, tāpēc, ka tas ļoti bieži absolūti neatbilst skaistuma etaloniem.
Tas nevietā apresnē vai tievē tajās vietās, kur negribētos.
Tas noveco un pārstāj būt ideāls. Un, iespējams, tas nekad nav bijis skaists.
Pārāk liels deguns vai parāk resnas kājas, dubultzods vai pēc dzemdībām atkāries vēders.

Ķermenis kā ienaidnieks

Taisnība, daudziem viņu ķermenis ir īsts ienaidnieks, jo tas ļoti vēlas ēst, dzert un gulēt.
Apresnē, ja to pārbaro. No rītiem slikti izskatās, ja nav izgulējies. Izļum no sēdoša dzīvesveida.
Nevēlas ātri atgriezties tonusā no 2 stundu ilga trenniņa sporta zālē – reizi pusgadā.
Ātri ataudzē melnas saknes blondos matos.
Saules ietekmē kļūst kā nosēts ar vasaras raibumiem un dzīves laikā – ar dzimumzīmēm.
Tas vispār ir piedzimis un izaudzis kaut kāds ne tāds – ne ideāls. Ar savām krunkām, pūtītēm, matiņiem uz zoda un sazin vēl ko. Īsāk sakot – ienaidnieks!
Un ko mēs darām ar savu ķermeni? Vai noskaidrojam iemeslu, vai vienkārši aizbāžam tam muti? Mocam ar veselīgiem salātiņiem, nepievēršot uzmanību reālajām tā vajadzībām un ļoti kautrējamies, kad ēdam bulciņas?

Ķermenis kā kauna objekts

Jā, starp citu, vēl viena svarīga tēma – ķermenis kā kauna objekts. Es bieži redzu sievietes, kas kautrīgi piesedz savu nokārušos lielo vēderu un, fotogrāfējoties sataisa “skaistu” sejas izteiksmi un pozē tikai skaistās pozās. Un arī tādu vīriešu ir pietiekami daudz. Un šo “skaisto” rakursu tādiem cilvēkiem nav pārāk daudz. Un tāpec visi foto viņiem atšķiras tikai ar fonu.
Bet viss dabiskais, dzīvais, kas ir gana tālu no skaistuma etaloniem, liek viņiem justies neērti. Esi sastapis tādus cilvēkus?
Un vispār, ķermenis ļoti liek kaunēties. Jo tas taču mēdz būt pārāk resns vai tievs. Tas vēlas pačurāt svarīgas tikšanās laikā – īpaši tajās vietās, kur nav pieejama tualete.
Tas var “nomesties” ar pumpām tieši pirms svarīgas izlaiduma balles, un vēl daudz ko ļaunu sastrādāt. Tas nav līdzīgs un nekad arī nebūs līdzīgs fotošopētajām bildēm žurnālos.

Ķermenis kā baiļu iemesls

Nu, ja, mēs baidāmies no sava ķermeņa. Baidāmies, ka atgriezīsimies no atvaļinājuma un iedegums ātri pazudīs, un pazudīs arī tikko knapi atgriezušās skaistās formas. Baidāmies, ka tas novecos (un tā tas arī būs). Baidāmies, ka tas mūs pivils un vecumdienās saslims ar cukura diabētu vai vēzi. Un mums šķiet, ka tas viss notiek ārpus mūsu gribas. Vienkārši tā.
Un šis process ir neizzināms un neatgriezenisks. Un, ja arī atgriezenisks, tad tikai ar kādu nehumānu metožu palīdzību, piemēram – plastiskās ķirurģijas vai vēl kādas modernas skaistumkopšanas procedūras palīdzību.
Mēs ļoti baidāmies, ka mūs nemīlēs mūsu ķermeņa dēļ. Un mēs domājam, ka cilvēki mīl tikai mūsu ķermeni. Un mēs ceram, ka cilvēki iemīlēs mūs dēļ mūsu ķermeņa tad, kad mēs to savedīsim kārtībā. Un ķermenis kļūst par kaut ko līdzīgu maiņas monētai.

Ķermenis kā kaut kas nepilnīgs un vājš

Mēs ļoti bieži dzirdam, ka miesa ir vārga un ķermenis ir nepilnīgs. Un pilnīgu to padarīs kāda jauna, īpaša treniņu metode vai kaut kas līdzīgs.
Domāju, ka šo sarakstu var turpināt ilgi.
Ja tu savā galvā atklāji kaut ko no augstāk minētā, tas nozīmē, ka tavs ķermenis ir emocionālais mērķis un noteikti kaut kā reaģēs.
Un vari būt pārliecināts, tas reaģēs. To vada instinkti, kas sit nekļūdīgi.
Ja stipri to spīdzinasi, tas pieņemsies svarā.
Ja neņemsi verā tā vajadzības, tas slikti izskatīsies un slimos..
Un, ja pilnībā ignorēsi tā vajadzības, sagatavos tev tāāāādus parsteigumus.
Ja godīgi, es esmu sastapusi tikai dažus cilvēkus, kuri dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni.
Taču ne viss ir tik briesmīgi. Ir cita pieeja, kuru var sākt praktizēt sākumā savā apziņā, bet pēc tam jau vērot, kā tas iemiesojas dzīvē.
Un, tā…

Ķermenis kā DĀVANA

Precīzāk, kā PĀRSTEIGUMS.
Lūk, tu saņem to no Visuma un tas atrodas skaistā kārbiņā. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas. Un tavs uzdevums ir tikt skaidrībā, kas kam domāts. Tieši tā – tikt skaidrībā. Iepazīties un noskaidrot, kā tas viss darbojas. Neuzspiest tam savas idejas un ritmus (tipa: kafija-miega zāles-atkal kafija), bet reāli noskaidrot. Paklausīties, palēnināties, piekrist. Tu pat nespēj iedomāties, cik gudrs tas patiesībā ir.
Iedomājies, ka esi atnācis pie laba ārsta (piemēram – osteopāta), kurš reāli klausās tavu ķermeni un grib tikt skaidrībā. Kā tu jūties pieņemšanā pie viņa? Jau labāk? Daudz labāk! Vienkārši tāpēc, ka viņš skatās uz tevi un ļauj tev vienkārši būt.

Vai iedomājies, ka satiecies ar kādu un viņš skatās uz tevi ar interesi un labestīgi iedziļinās tavās lietās. Un ļoti uzmanīgi skatās. Kā tu jutīsies tāda cilvēka klātbūtnē? Protams, uzplauksi! Lūk, arī ķermenis no tādas mierīgas uzmanības uzplaukst un dod daudz enerģijas.

Ķermenis kā noslēpums

Drīzak kā neatminama mīkla. Kaut kā tajā iekšā viss strādā. Daži procesi ir saprotami, bet daži – nē. Mēs redzam kādas detaļas, kas atrodas ārpusē, bet iekšpusi neredzam. Taču tās ir un no tām ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tās var sajust, uztustīt.
Kā sabalansēt muskuļu darbu ar iekšējo orgānu ritmu, lai sanāktu vislabākais rezultāts? Kas jāēd, lai justos labi?
Cikos jāiet gulēt, lai labi izgulētos?
Kas der tieši tev?
Kad tas ir ķermeņa nogurums un kad – vienkārši nevēlēšanās kaut ko darīt?
Cik jāstrādā, lai būtu maksimāli efektīvs?
Kā slimot mazāk?
Kāds tev ir labākais slimošanas veids?
Daudz dzerot, vai iztiekot bez ūdens?
Vai tu proti slimot?
Kā un no kā tas ar tevi notiek?
Ir tik daudz jautājumu ar tik daudzu līmeņu atbildēm.
Es esmu trenējusies un varu sajust dažu iekšējo orgānu darbu. Taču vēl pagaidām es neesmu iemācījusies ar tiem vienoties.
Tas ir iemesls klausīties ķermenī, lasīt par to, studēt tā kustības un nekustīgumu. Man palīdz medicīniskā izglītība, ko ieguvu deviņu gadu garumā. Taču šobrīd ir ļoti daudz iespēju apgūt šīs zināsānas: grāmatas, informācija, skolas. Ir pat krāsu anatomijas grāmata – mana sapņu grāmata.

Ķermenis kā uzdevums

Kā ar šādiem izejas datiem saņemt vēlamo rezultātu? Ja manam ķermenim ir nosliece uz korpulenci, kā man ēst, nezaudējot labsajūtu un paliekot slaidai. Ja neesmu zilacains blondīns, kā man labāk izskatīties pievilcīgam? Ja es ar kaut ko slimoju, kā man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

Ķermenis kā iemesls radošumam

Un te nu mēs varam iet tālāk un ieraudzīt savu ķermeni kā iemeslu radošumam. Kā visus šos uzdevumus risināt radoši? Kā strādāt ar ķermeni un vienlaicīgi radīt? Varbūt izgudrot kādu deju kādai ķermeņa daļai? Varbūt uzrakstīt recepšu grāmatu tievēšanai savām draudzenēm?
Patiesībā katra mūsu kustība var būt mūsu radošuma izpausme. Vienkārši kāds dzīvo radoši, bet kāds savu dzīvi uztver kā amatu. Saproti, par ko es runāju? Kā tev sanāk? Patiesībā, ja vien mēs ieklausāmies, ķermenis pats pateiks. Pateiks, neko neslēpjot. Tam viņam ir desmitiem dažādu paņēmienu:
nogurums;
uzbudinājums;
sāpes;
dažādi citi stāvokļi.

Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki ar lūgumiem atbrīvoties no šīm gudrajām zīmēm. Atbrīvoties no panikas lēkmēm, neiedziļinoties cēloņos. Atbrīvoties no depresijas, nerisnot dziļos uzdevumus. Atbrīvoties no psihosomātikas, nemainot dzīves veidu. Un visus šos cilvekus sagaida vilšanās.

Paldies Dievam, ka ir simptomi. Pretējā gadījumā mūsu smadzenes nogalinātu mūs vēl pirms mūsu pilngadības.
Personīgi es brīžos, kad ir kādas sāpes, esmu tām ļoti pateicīga, jo tie ir simptomi, kas brīdina.
Ja man kājas kļūst smagas un nīd vēnas, tad zinu, ka esmu kaut ko ne to iedzērusi.
Kad sāp aknas, meklēju sevī aizturētu niknumu.
Kad saaukstējos, saprotu, ka esmu pārstrādājusies.
Kad man sāp galva, tad saprotu, ka man jāatlaiž kontrole.
Un cik labi tu pazīsti savu ķermeni un tā zīmes?

Ķermenis ir mūsu senais draugs

Un to vada instinkti. Tie nav tieši, tie vienkārši iedod smadzenēm pareizo virzienu, kurā tās sāk domāt. Un kad mēs sākam klausīties, tās pašas pasaka mums priekšā, kas jadara.

Izrādās, ka spēka zudums pirms nemīlama darba veikšanas nav vienkārši simptoms, no kura jāatbrīvojas, tas ir signāls mainīt darbu. Bet panikas lēkmes ļoti līdzsvarotam cilvēkam – ir iemesls atrast citu izeju spēcīgu emociju palaišanai brīvībā.

Ķermenis kā sistēmas daļa

Un visbeidzot, ir ļoti svarīgi uztvert savu ķermeni kā sistēmas daļu, kurā iesaistīts ir gan Gars gan Dvēsele. Un ir to jāklausās un ir svarīgi to neizolēt no Dvēseles uzdevuma.

Mēs taču neesam ķermeņi, kuriem ir Dvēsele. Mēs esam Dvēseles, kurām ir ķermeņi.

Mēs zemapziņā ļoti labi zinām visus savus uzdevumus un mūsu ķermenis mums palīdz to risināšanā. Vai zini, kādas mācību stundas tava Dvēsele var iemācīties ar ķermeņa palīdzību? Kādus uzdevumus atrisināt? Kādu viedumu iegūt? Vai esi par to kādreiz domājis?

Man šķiet, ka ikviens ķermenis uzliek mums ļoti daudz uzdevumu. Un galvenais no tiem ir Mīlestība, kas apliecina pieņemšanu. Jo, ja tu mīli savu ķermeni, tas tev atbildēs ar to pašu un viss pārējais arī sakārtosies.

Avots: @arhisomatika facebook
​​​​​​​Tulkoja: GInta FS