Kaut kas ir ne tā…

Signe-Gabriel

Es atnācu ciemos pie savas draudzenes Taņas un paliku mēma.

Viss tik ideāli, tik skaisti, ka gribas jautāt, kur nopirkt biļeti uz šo muzeju. Viss tik tīrs, ka gribas ņemt skapeli un tūliņ pat sākt operēt. Ne dzīvoklis, bet perfekcionista paradīze.

Grāmatas saliktas pēc krāsām un izmēriem. Krāsainās sveces uz plauktiņiem saskaņotas ar aizkaru apdruku. Konfektes trauciņā tādā pat krāsā kā tapetes. Šarmannnnn.

– Piedod, es nepaspēju te visu sakopt, – viņa teica un sakārtoja nesimetriski uz gultas guļošo dekoratīvo spilvenu.

«Tu ņirgājies? — es nodomāju. — Koķetē?»

Es pati nekad nebiju dzīvojusi tādā kārtībā un droši vien nekad arī nedzīvošu. Mana māja ir haosa mājvieta: visi kaut kur skrien, kaut ko nomet, aizmirst krūzītes ar neizdzerto tēju, divas zeķu čupas bailīgi lūr no gultas apakšas, uz grīdas izmētātas lelles – Katja, novāc to visu!!! – un dēla mācību grāmatas – tu izmācījies?! – vai kāds no jums var novākt izžuvušo veļu no žāvētāja, man nav laika, es satīrīšu kaķa cūcības, viņam uz dīvāna slikta dūša palikusi.

Ejot ciemos, man nogāzās virsdrēbju pakarināmais priekštelpā, uz kura bija sakārta čupa ar visa veida apģērbu – ne tikai āra.

«Kaut kas ar mani ir ne tā, — es domāju, baudot kāda cita mājīgumu. — Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo – kā bildītēs…»

Es nekad tā nespēšu.

Nakošajā rītā es sarājos ar meitu. Viņai ir divi gadi, bet tas ir protesta laiks.
Bērnu dārzā bija paredzēta svinīgā fotogrāfēšanās un visiem bija jābūt svinīgi apģērbtiem. Mana negribule izbrāķēja vienu kleitu pēc otras, pieprasīja savu iemīļoto kleitu, kuru es vakar biju iemetusi veļas grozā, jo tā bija aplieta ar zupu.

Es paskaidroju, lūdzos, pārliecināju. Beigās sapsihojos un izvilku no veļas groza pieprasīto kleitu, uz kuras zupas pleķis bija jau izžuvis un kļuvis nemanāms, ar ko arī padarīju laimīgu savu bērnu. Tā priecīgi un paklausīgi apģērbās un laimīga devās uz dārziņu.

Skaisto kleitu es paņēmu līdzi maisiņā, ja nu gadījumā pārdomās.

Bērnu dārzā pie skapīšiem pulcējās vecāki un bērni. Meitenes-princeses, ar bantēm un sprādzēm, skaistās balles kleitās, rauca degunu, jo “mamma bija paņēmusi ne tās kurpītes” vai arī “man karsti!”.

Manējā skraidīja zupainajā kleitā un smējās par rotaļu ezi.

Mammas apsprieda, vai ir vērts gludināt apakšbikses un krekliņus. Vairums sliecās domāt, ka ir vērts, jo “tad audums kļūst mīkstāks” un “vispār es katru dienu gludinu”.

Es klusiņām no kauna aizslīdēju aiz skapīšiem. Es nekad dzīvē nebiju izgludinājusi nevienas apakšbikses, ne savas ne kāda cita, bet mans galvenais princips apģērba izvēlē bija “lai ir ērti un neburzās”.

Viena mamma turpat garderobē gludināja meitai …. banti.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz ideālajām meiteņu kleitām. – Droši vien tikai pārcilvēki dzīvo tā un gludina katru dienu…”

Es nekad tā nevarēšu.

Es nobučoju meitu uz pakauša. Viņa smaržoja pēc žāvētas gaļas. Tā uz kleitas bija zirņu zupa.

– Katja, uzvilksim kleitu? To skaisto?!

– Nē, negribu! – viņa iespītējās.

Es vairs neuzstāju. Es gribu lai fotogrāfijā viņa būtu lieliskā garastāvoklī, kā šobrīd. Skaista un nenoraudājusies. Pēc daudziem gadiem es skatīšos uz šo fotogrāfiju un priecāšos par viņas saldo koķetelīgo smaidu un mirdzošajām acīm, bet kleitu pat neievēŗošu un par zupu jau būšu aizmirsusi.

Pa ceļam uz darbu es iebraucu pie Juļašas uztaisīt meikapu. Jūlijai ir ap 50 gadiem, bet viņa izskatās kā 25. Tāpēc es viņu saucu par Juļašu, nevis Jūliju Mihailovnu.

Kad es viņu redzu, es jautāju:

– Juļaš, vai tu ledusskapī guli? Vai jaunības ābolus grauz? Vai arī tev ir Doriana Greja ģīmetne, kura noveco tavā vietā? Tāpēc, ka nav iespējams TĀ izskatīties pussimts gados.

– Tas, meitenīt, ir botokss. Sejas vingrošana. Kosmetoloģija. Starp citu, tev arī jau laiks. Re, jau mīmikas krunciņas parādās, – viņa saka, pieliekusies man tuvu tuvu klāt un aizsmērē ar tonālo krēmu manas pinnes.

“Kaut kas ar mani ir ne tā, – es domāju, skatoties uz viņas ideālo ādu. – Droši vien tikai pārcilvēki tā dzīvo un vienmēr ir jauni un svaigi….”

Es nekad tā nespēšu.

Pēc tam jau uzkrāsota es skrēju uz darbu. Precīzāk – uz tikšanos ar lasītājiem. Nesen bija iznākusi mana otrā grāmata un tagad es tiekos ar tiem, kuri manis sarakstīto lasa, runāju no skatuves un vienmēr ar neticīgu sajūsmu sniedzu autogrāfus: “Jums tiešām patika?”

Es daru to, kas man patīk, un man par to vēl pateicas. Tā taču ir laime, vai ne?

Pēc pasākuma es atnācu garderobē un apsēdos aiz kolonnas, lai pārviltu kurpes. Sanāca, it kā es būtu paslēpusies.

Pie letes nostājās divas jaunas sievietes. Viņas iedvesmotas sarunājās, es sākumā nesapratu, ka viņas runā par mani.

– Kad es skatos uz tādiem cilvēkiem, man šķiet, ka ar mani kaut kas ir ne tā, – viena teica.

– Jā, es arī, – piebalsoja otra. – Es būtu izgājusi un nomirusi uz tās skatuves. Bet viņa tik joko, smejas, it kā nebūtu auditorijas priekšā, bet pie sevis – mājās. Es skatos uz viņu un domāju: “Viņa taču ir kaut kāds pārcilvēks. Es nekad tā nevarēšu.”

Un es izniru no kolonnas aizmugures ar kliedzienu: “Varēsiet!”, atsitu celi un pārbiedēju meitenes. Brīnums, kā nesalauzu barjeru.

– Varēsiet! Varēsiet! Varēsiet! – es kliedzu, berzējot sasisto celi. – Ir tikai viens, “Ja”.

– Kāds? – meitenes iesmējās.

– Ja ļoti sagribēsiet!

Mana draudzene Taņa ir dizainere un viņas māja ir viņas vizītkarte. Šīs vizītkartes radīšana aizņem visu viņas laiku, spēku un talantu, tāpēc, ka viņas darbs ir viņas aicinājums.

Laiks atliek tikai fitnesam, jo tādai mājai pašai ir jāatbilst. Nekam citam neatliek, bet Taņa ir laimīga, ka katru dienu var veltīt tam, kas viņu dara laimīgu, ka viņu novērtē klienti, ka viņai ir daudz projektu.

Tā ir viņas izvēle un tā padara viņu laimīgu.

Bet tām māmiņām bērnu dārza ģērbtuvē pagaidām ir aicinājums ir būt mammām. Dzīvot ar savu bērnu interesēm un vajadzībām.

Viņi tik ātri izaug un drīz jau mums būs pavisam lielas meitas un dēli, viņi skries uz randiņiem, tāpēc apakšbikses un bantes gludināt vajag tieši tagad un kaifot no tā, ko bērni tāpat neatcerēsies.

Toties mammas atcerēsies. Un atcerēsies šo saldo periodu kā pašu aizkustinošāko, kad bija tik daudz iespēju būt viņiem blakus, justies kā laimīgām mammām, labām, vajadzīgām un ideālām. Pašām labākajām.

Tā ir viņu izvēle, kas padara viņas laimīgas.

Es rakstu tekstus. Tas ir mans aicinājums. Es izvēlos tieši šo nodarbi, jo esmu egoiste un vēlos būt laimīga.

Tāpēc šobrīd es esmu nevien laimīga, bet mācu šo prasmi ari saviem bērniem. Nododu viņiem šos fluīdus – iekšējās gaviles. Kaut arī daru to visu mājas nekartībā, halātā, ar savām krunkām pa visu seju.

Mēs visi esam egoisti. Mēs darām to, kas padara mūs laimīgus, intuitīvi izvēloties tieši to no miljoniem citu lietu. Un tas ir brīnišķīgi.

Tas nozīmē to, ka ar visiem kaut kas nav kārtībā!

Ar visiem viss ir normāli!

Vienkārši kāds šodien ir uzvilcis negludinātas apakšbikses 🙂

Autors: Olga Saveļjeva
Ilustracija: Signe Gabriel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements