Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves jēga: filosofiskās pieejas

dvesele3

Jautājums par dzīves jēgu laikam ir tikpat vecs, kā pati cilvēce. Izcili filosofi un dažādu kultūru domātāji ir centušies formulēt atbildi uz šo jautājumu. Viedokļu ir daudz un vēl joprojām viena – kopīga nav. Šajā rakstā publicējam galveno filosofisko sistēmu pasaules redzējumu un idejas par šo tēmu.

Kāpēc šis jautājums vispār ir svarīgs

Freids teica, ka, ja cilvēks sāk uzdot jautājumu par dzīves jēgu, tad viņš ir slims.

Tolstojs savā pirmsnāves vēstulē rakstīja, ka dzīve bez tās jēgas skaidrojuma un bez instrukcijas, kas izriet no šīs jēgas saprašanas, ir nožēlojama eksistēšana. Uzreiz ir jāpiemetina, ka nevajag jaukt divus jedzienus “mērķis” un “jēga”. Mērķis ir subjektīvs orientieris, kuru uzdod sev pats cilvēks. Nopirkt dzīvokli, uzrakstīt grāmatu u.t.t. – tie visi ir mērķi, bet, ne jēga.

Jēga ir kas objektīvāks, tā ir zināšana, kas dod sapratni par to, kas ir cilvēks un kā viņam jānodzīvo sev atvēlētā dzīve.

Protams, var uzstādīt mērķi un uzskatīt to par savu personīgo dzīves jēgu, taču tas ir individuāls lēmums, kas nederēs ikvienam cilvēkam un tāpec neatrisinās šo dzīves jēgas saprašanas jautājumu.

Daži varianti atbildēm uz jautājumu par dzīves jēgu:

  1. Dzīves jēgas nav. Nav jāmeklē atbilde uz šo jautājumu, vienkārši ir jādzīvo, kā sanāk.
  2. Dzīves jēga ir dzīves jēgas meklējumos. Tas ir grāmatu variants, gandrīz vai sofisms, kas diez vai spēs kādu apmierināt.
  3. Dzīves jēga ir kalpošanā Dievam. Šis jautājums jau sen nodarbina cilvēku prātus un daudzas reliģijas dod atbildes uz to.
  4. Dzīves jēga ir un tā nav saistīta ar reliģiju. Tās ir filosofiskas pieejas, kuras mēs pavisam īsi aplūkosim šajā rakstā.

Galvenās filosofiskās dzīves jēgas koncepcijas

Hedonisms

Hedonisti ir pārliecināti par to, ka dzīves jēga slēpjas labsajūtas gūšanā. Galveno hedonistu ideju var paust ar vienu frāzi: “Dzīvot nozīmē baudīt”. Protams, ar vārdu “baudīt” netiek apzīmēta vien fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Tā ir baudas gūšana no savām nodarbēm, radošuma, zinātniskās darbības, kultūras un mākslas baudīšanas, u.t.t.

Eidemonisms

Šis filosofiskais virziens runā par to, ka laime ir cilvēka augstākais dzīves mērķis un tajā ir arī visa dzīves jēga. Eidemonisti uzskata, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nav jāizjūt bailes ne Dieva, ne nāves ne ciešanu priekšā. Eidemonisms sludina mierīgu dzīvošanu un garīgo pilnveidošanos.

Utilitārisms

Saskaņā ar utilitārisma teoriju, dzīvot nozīmē gūt no visa un visiem labumu. Utilitārisma ētika runā, ka vienīgais pareizas rīcības kritērijs ir tā sekas. Utilitārisma klasiķis Jeremijs Bentams sludināja principu “laimes maksimizācija”: kad cilvēks sastopas ar morālu dilemmu, viņam jāizvēlas tas variants, kā rezultātā būs pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku.

Pragmatisms

Pragmatisms vēsta, ka mērķis attaisno līdzekļus un par patiesu atzīst visu praktiski izdevīgo. Izdevīgums ir vienīgais patiesais kritērijs. Vārds pragmatisms radies no grieķu vārda, kas apzīmē „darbību,” „rīcību” un „nodarbošanos.” Pragmatisma dzīves stils ir optimistisks, uzņēmīgs, praktisks un daudzveidīgs. Pragmatisms ir izvēles spēja. Pragmatisms grib uz zinātniski noskaidrotas un eksperimentālā pieredzē apstiprinātas domāšanas un valodas pamata dot atbildes konkrētai dzīves praksei. Pragmatiķi par galveno filozofijas jēdzienu uzskata pieredzi. To viņi saprot empīriski, t.i., kā visu, kas ar cilvēku notiek un ir noticis. Cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē.

Parāda ētika

Cilvēkam ir jākalpo citiem cilvēkiem un cilvēcei kopumā. Dzīves jēga – upurēt sevi un nest labumu. Atteikšanās no personiskā labuma, dēļ visu labuma – šīs pieejas ideāls, tieši tajā arī ir visa dzīves jēga un katra cilvēka dzīves aicinājums.
Daudzi domātāji ir runājuši par to, ka galvenā cilvēka dzīves jēga ir viņa pašrelizācijā. Imperatīvs Pindara runā, ka cilvēkam jākļūst par to, kas viņš ir. Tātad dzīves jēga ir maksimālā savu spēju realizācijā un visu savu iespēju realizācijā.
Taču, kamēr filosofi nav vienojušies un nav atraduši kopīgu visiem dzīves jēgu (ja vispār tas ir iespējams), mums katram pašam nāksies meklēt savu dzīves jēgu patstāvīgi, bez citu palīdzības.
Realizējiet sevi un piepildiet savu dzīvi ar sev svarīgo tās jēgu!
Avots: aum.news
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vienas minūtes princips KAIZEN

japanese244

Japāņu metodika slinkuma pārvarēšanai “Kaizen” – “Vienas minūtes princips”.

«Ar pirmdienu sākšu jaunu dzīvi, iešu uz trenažieru zāli, nodarbošos ar jogu, trenēšu presi…” — katrs no mums periodiski stāda sev kādus mērķus, nesasniedz tos, pārceļ uz nākošo mēnesi, uz gadu. Vai tas ir tāpēc, ka gribam visu un ātri, kā rezultātā plāni guļ uz sirds kā smaga nasta, neļaujot izdarīt pat mazu daļiņu no iecerētā.

Dažreiz mēs ar lielu iedvesmu sākam izpildīt plānoto, taču pavadot, piemēram 3 reiz pa 1 stundai sporta zālē, saprotam, ka tas ir grūti un nogurdinoši un metam mieru šai nodarbei uz ilgu laiku. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka slodze liela, tapēc, ka apnīk, bet ieradums vēl nav iestrādājies.

Kaizen metode vai Vienas minūtes princips.

Eksistē japāņu metodika “kaizen”, kurā iekļauts “vienas minūtes princips”. Šīs metodikas pamatideja ir tā, ka cilvēks nodarbojas ar kādu noteiktu lietu vienu minūti dienā, katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Viena minūte – tas ir tik maz, tas ir viegli izpildāms jebkuram cilvēkam. Un slinkums nestājas mums ceļā. Tās pašas darbības, ko bijāt nolēmis darīt pusstundu vai stundu, izdomājot visas iespējamās atrunas, jūs viegli un bez problēmām paveiksiet vienas minūtes laikā.

Palēkāt ar lecamauklu, patrenēt presi, izpildīt acu vingrinājumu, nodarboties ar jogu, pameditēt, palasīt grāmatu svešvalodā – kad laiks ierobežots un ir tikai viena minūte, tas nešķiet grūti vai nogurdinoši, tas sagādā prieku un labsajūtu. Izpildot mazus solīšus, jūs pilnveidojaties un sasniedzat lielus rezultātus.

Nav mazsvarīgs fakts, ka šādā veidā jūs pārvarat savu nepārliecinātību, atbrīvojaties no vainas sajūtas un bezspēcības sajūtas un sajūtiet uzvaras garšu. Iedvesmojies no šīm sajūtām, jūs palieliniet savas nodarbības uz 5 minūtēm un tā tālāk. Un tā, pašam nemanot, jūs varēsiet pāriet arī uz pusstundas treniņiem. Progress ir acīmredzams!

Kaizen radās Japānā.

Pats vārds “kaizen” (改善) ir saliktenis, kuru veido divi jēdzieni – “kai” (pārmaiņas) un “zen” (labāk). Šīs menedžmenta koncepcijas autors ir Masaaki Imai. Viņš uzskata, ka kaizen – tā ir īsta filosofija, kas var vienlīdz labi tikt pielietota kā biznesā tā arī personīgajā dzīvē.

Šīs metodes pamats ir 5 atslēgas elementi, “5S”:

  • Seiri — akurātums
  • Seiton — kārtība
  • Seiso — tīrība
  • Seiketsu — sistematizācija
  • Shitsuke — disciplīna

Rietumu kultūras cilvēkiem japāņu metodika var šķist neefektīva, par cik Rietumos valda uzskats, ka bez lielām pūlēm labus rezultātus sasniegt nav iespējams. Taču liela mēroga programmas, kas paņem daudz laika un spēka, var salauzt cilvēku un tādā veidā atstāt bez rezultātiem. Savukārt kaizen princips der ikvienam un var tikt pielietots jebkurā dzīves sfērā. Japāņi šo principu ļoti veiksmīgi pielieto menedžmentā.
Pirmo reizi kaizen filosofija tika pielietota vairākās japāņu kompānijās (ieskaitot Toyota) laikā, kad valsts atkopās no Otrā pasaules kara sekām un no šī brīža izplatījās visā pasaulē. Jēdziens “kaizen” kļuva plaši pazīstams visā pasaulē, pateicoties Masaaki Imai grāmatai (1986. Kaizen: The Key to Japan’s Competitive Success).

Atliek vien noskaidrot, kādas ir jūsu vajadzības un sākt pielietot šo metodi.
Veiksmi Jums!!!

Avots: https://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/