Manā baznīciņā pašā Venēcijas nomalē nemēdz būt daudz ļaužu. Šī ir maziņa karmelītu klostera baznīca un mēs pazīstam visus kaimiņus, kuri svētdienās nāk uz šejieni lūgties. Viņu ir desmit-divpadsmit. Darbdienās, kā likums, mēs draudzes locekļi esam tikai četri – es ar savu vīru un divas pavecas kundzes.
Mēs viens otru zinām vairāk kā divdesmit gadus. Viņas ir pieradušas pie tā, ka mēs uz ilgu laiku aizbraucam, bet vienmēr atgriežamies. Mēs esam pieraduši pie tā, ka viņas vienmēr ir šeit. Mēs novecojam viens otra acu priekšā, taču nebēdājam par to.
Viena no abām sirmajām kundzēm – ļoti pievilcīga un eleganta, kā lielākā daļa itāļu kundzītes gados, uzdāvināja man brīnišķīgu formulu, kuru es ieliku kā virsrakstu šim ierakstam.
– Come va? – es jautāju, zinot to, ka viņai ne īpaši labi klājas: grūti staigāt, sāp locītavas, bezmiegs…
– Diciamo bene! – viņa atbildēja. Teiksim, ka VISS IR LABI.
Nežēlosimies. Paslavēsim sevi un citus. pateiksimies Dievam.
Tu droši vien man ticēsi – es gandrīz apraudājos.
Kad apsēdos kafejnīcā pie galdiņa, sāku atcerēties – kad es tā godīgi un no sirds slavēju kādu cilvēku un pateicos Dievam.
Man paveicās – es gandrīz uzreiz atcerējos.
Šovasar mēs dzīvojām kādā turku ciematā uz kādas salas. Es, mana draudzene – ārste ar 12 gadīgu dēlu un kāda Maskavas profesora ģimene, arī mediķi: pats profesors, viņa sieva un septiņgadīgais dēls. Skaidrs, ka puikas skraidīja pa salu kā traki, lēca jūrā, skraidīja pa akmeņainajām ieliņām un priecājas par brīvlaiku.
Kāda jaukā dienā vecākais puika nepamanīja ceļā akmeni un atsita kājai pirkstu. Viņam drausmīgi sāpēja, mēs visi bijām pārbijušies, ka trauma nopietna, bija daudz asiņu.
Cietušais ļoti vīrišķīgi turējās, viņa mamma raudāja, profesors ar sievu sniedza viņam pirmo medicīnisko palīdzību un nosēdināja man blakus uz balkoniņa. Kāja sāka pampt, to apkrāva ar ledu. Bet viesnīciņas īpašnieks pieaugušos aizveda uz tuvējo pilsētiņu nomierinošā izbraucienā un, lai nopirktu iešļūcenes, kuras derētu satraumētajai kājai.
Mēs ar bērniem trijatā palikām uz balkona. Pēc laiciņa ledus maisiņā bija pārvērties ūdenī. Es novērtēju situāciju. Man sāp celis, Vaņam – trauma, atliek vienīgi Vasja.
– Vasilij, – es teicu, – tev nāksies mūs visus glābt.
– Kas man jādara? – jautāja Vasilijs.
– Tev jānokāpj lejā, jāatrod kāds, kurš runā angliski un jadabū vēl ledus.
Viņam bija bail. Viņš gandrīz nemaz nezināja angļu valodu un arī komunikācija nebija viņa stiprā puse, īpaši, ja jāsarunājas ar svešiem pieaugušiem cilvēkiem. Bet viņš trīs reizes man līdzi atkārtoja frāzi: ‘I need more ice for my friend, please!’ un aizgāja. Bet pēc 10 minūtēm viņš atgriezās ar lielu maisu ledus.
Kad atgriezās vecāki, es viņus izsaucu uz balkona, nostādīju priekšā Vasju un svinīgi teicu:
– Man jums jāizstāsta kaut kas par jūsu dēlu. Viņam nācās atrast ledu savam savainotajam biedram. Tas nebija vienkārši, viņam nebija ērti un patīkami, taču viņš sevi pārvarēja, aizgāja, sadabūja ledu un izglāba draugu.
Un Vasilijs stāveja mammas un tēta priekšā sarkans ka biete un neizsakāmi lepns. Bet tētis, labsajūtā starojot, teica: “Tas bija viņa pienākums, jo viņš taču ir vīrietis.”
Šis ir pavisam maznozīmīgs notikums. Bet dīvaini, es to atceros ar tadu prieku. Un man, nezin kāpēc šķiet, ka arī Vasilijs to atcerās.
Diciamo bene. Pacentīsimies runāt par labo.
Mana mīļotā draudzene tagad Izraēlā ārstējas no vēža. Pirms doties turp, viņa feisbukā palaida flesh-mob. Spēles noteikumi nosaka, ka ka ik vakaru feisbukā jāuzraksta trīs labi notikumi, kuri notikuši dienas laikā un jānodod stafete tālāk diviem paziņām.
Varbūt tu brīnīsies, taču izrādījās, ka tas nemaz nav viegli – vakarā atrast trīs iemeslus priekam un pateicībai.
“Es nezinu, ko rakstīt!” – žēlojās daži.
Bet pēc tam “lietas” sakustējās. Lēni, čīkstot…
– Es uzvārīju plūmju ievārījumu!
– Manai meitai pārgāja iesnas!
– Parkā krita dzeltenas lapas!
– Es izlasīju ļoti interesantu rakstu!
– Mans mazias bērns iemācījas jaunu vārdu!
– Varēju sastrīdēties, bet nocietos un nesastrīdējos! utt.
Es ne pārāk daudz zinu par Dievu.
Taču, ja Viņš kaut daļēji ir tāds, kādam es ticu, Viņš smaida, lasot šos statusus feisbukā. Labi, lai Dievs arī nelasa feisbuku, taču Viņš noteikti zin to, kas rakstīts mūsu sirdīs, piedod par patosu.
Un viņš patiešām priecājas, ja mēs priecājamies viens par otru un pasauli ap mums. Un pateicamies Viņam un viens otram.
Un vēl es zinu noteikti: labākie cilvēki pasaulē, kurus man nācies sastapt, nekad nav baidījušies pateikt PALDIES un pateikties par it kā pavisam mazām lietām, dažkārt pat avansā, vienkārši tāpat.
Protams, tas nav problēmu risinājums.
Taču tas pilnīgi noteikti “izgaiņā mākoņus”.
Diciamo bene.
Tatjana Krasnova
Ilustracija: Mitch Antonio
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 