Viss normāli

Es nezinu, kur sākas šis brīnišķīgais periods, kad pēkšņi saproti: lai kas arī nenotiktu – “viss normāli”.

Tas nepiespiestais miers, kuru vienmēr esmu apskaudusi.

Arī tagad turpinu apskaust, tikai jau pati sevī.
Kad kāds aiziet no tavas dzīves un tu skaidri zini – ka tas ir uz labu.

Nepārstājot just skumjas, vienkārši saproti, ka ir tie, ar kuriem ir pa ceļam, bet citi – ar kuriem noteikti nav.
Tā ir brīnumaina sajūta, kad sev tādos ierastos pārdomu brīžos, pēc kuriem agrāk bija kauns, tagad dvēselē ir absolūti klusi un mierīgi.

Lēnām malkojot kafiju tu domā: eh, kas izaudzis, izaudzis.

Kad redzi, ka pēc kārtējā ieraksta Facebook palicis par 50 draugiem mazāk. Un nav ne panikas ne trauksmes, par to, ka tu būtu kaut ko izdarījusi ne tā.

Un nākamajā dienā tev jau ir +100. Un tu nejūties izbrīnīts vai stipri šokēts.
Vienkārši tā tam ir jābūt.

Tā ir sajūta
Absolūti negaidīti.
Tu pēkšņi ievēro, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.
Nevis viens vai divi.
Patiešām tik daudz, ka tu vari izvēlēties.
Un to, kas tev der ir  p i e t i e k a m i   d a u d z.
Un no tā rodas tads vieglums ķermenī. Un tāda drosme.

Un skaidrība.
Kad nevajag aizsargāties pret agresiju – pietiek vienkārši aiziet.
Kad nevajag nevienam neko pierādīt – vienkārši atstāt cilvēkus ar viņu redzējumu par tevi.
Un atlaist.
Kad nevajag nopelnīt – tevi atradīs un novertēs tie, kam vajag.

Anastasija Zagrjadska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: sobiratelzvezd.ru

DICIAMO BENE… pacentīsimies runāt par labo

Mitch-Antonio (1)

Manā baznīciņā pašā Venēcijas nomalē nemēdz būt daudz ļaužu. Šī ir maziņa karmelītu klostera baznīca un mēs pazīstam visus kaimiņus, kuri svētdienās nāk uz šejieni lūgties. Viņu ir desmit-divpadsmit. Darbdienās, kā likums, mēs draudzes locekļi esam tikai četri – es ar savu vīru un divas pavecas kundzes.

Mēs viens otru zinām vairāk kā divdesmit gadus. Viņas ir pieradušas pie tā, ka mēs uz ilgu laiku aizbraucam, bet vienmēr atgriežamies. Mēs esam pieraduši pie tā, ka viņas vienmēr ir šeit. Mēs novecojam viens otra acu priekšā, taču nebēdājam par to.

Viena no abām sirmajām kundzēm – ļoti pievilcīga un eleganta, kā lielākā daļa itāļu kundzītes gados, uzdāvināja man brīnišķīgu formulu, kuru es ieliku kā virsrakstu šim ierakstam.

– Come va? – es jautāju, zinot to, ka viņai ne īpaši labi klājas: grūti staigāt, sāp locītavas, bezmiegs…

– Diciamo bene! – viņa atbildēja. Teiksim, ka VISS IR LABI.

Nežēlosimies. Paslavēsim sevi un citus. pateiksimies Dievam.
Tu droši vien man ticēsi – es gandrīz apraudājos.

Kad apsēdos kafejnīcā pie galdiņa, sāku atcerēties – kad es tā godīgi un no sirds slavēju kādu cilvēku un pateicos Dievam.

Man paveicās – es gandrīz uzreiz atcerējos.

Šovasar mēs dzīvojām kādā turku ciematā uz kādas salas. Es, mana draudzene – ārste ar 12 gadīgu dēlu un kāda Maskavas profesora ģimene, arī mediķi: pats profesors, viņa sieva un septiņgadīgais dēls. Skaidrs, ka puikas skraidīja pa salu kā traki, lēca jūrā, skraidīja pa akmeņainajām ieliņām un priecājas par brīvlaiku.

Kāda jaukā dienā vecākais puika nepamanīja ceļā akmeni un atsita kājai pirkstu. Viņam drausmīgi sāpēja, mēs visi bijām pārbijušies, ka trauma nopietna, bija daudz asiņu.

Cietušais ļoti vīrišķīgi turējās, viņa mamma raudāja, profesors ar sievu sniedza viņam pirmo medicīnisko palīdzību un nosēdināja man blakus uz balkoniņa. Kāja sāka pampt, to apkrāva ar ledu. Bet viesnīciņas īpašnieks pieaugušos aizveda uz tuvējo pilsētiņu nomierinošā izbraucienā un, lai nopirktu iešļūcenes, kuras derētu satraumētajai kājai.

Mēs ar bērniem trijatā palikām uz balkona. Pēc laiciņa ledus maisiņā bija pārvērties ūdenī. Es novērtēju situāciju. Man sāp celis, Vaņam – trauma, atliek vienīgi Vasja.

– Vasilij, – es teicu, – tev nāksies mūs visus glābt.

– Kas man jādara? – jautāja Vasilijs.

– Tev jānokāpj lejā, jāatrod kāds, kurš runā angliski un jadabū vēl ledus.

Viņam bija bail. Viņš gandrīz nemaz nezināja angļu valodu un arī komunikācija nebija viņa stiprā puse, īpaši, ja jāsarunājas ar svešiem pieaugušiem cilvēkiem. Bet viņš trīs reizes man līdzi atkārtoja frāzi: ‘I need more ice for my friend, please!’ un aizgāja. Bet pēc 10 minūtēm viņš atgriezās ar lielu maisu ledus.

Kad atgriezās vecāki, es viņus izsaucu uz balkona, nostādīju priekšā Vasju un svinīgi teicu:

– Man jums jāizstāsta kaut kas par jūsu dēlu. Viņam nācās atrast ledu savam savainotajam biedram. Tas nebija vienkārši, viņam nebija ērti un patīkami, taču viņš sevi pārvarēja, aizgāja, sadabūja ledu un izglāba draugu.

Un Vasilijs stāveja mammas un tēta priekšā sarkans ka biete un neizsakāmi lepns. Bet tētis, labsajūtā starojot, teica: “Tas bija viņa pienākums, jo viņš taču ir vīrietis.”

Šis ir pavisam maznozīmīgs notikums. Bet dīvaini, es to atceros ar tadu prieku. Un man, nezin kāpēc šķiet, ka arī Vasilijs to atcerās.

Diciamo bene. Pacentīsimies runāt par labo.

Mana mīļotā draudzene tagad Izraēlā ārstējas no vēža. Pirms doties turp, viņa feisbukā palaida flesh-mob. Spēles noteikumi nosaka, ka ka ik vakaru feisbukā jāuzraksta trīs labi notikumi, kuri notikuši dienas laikā un jānodod stafete tālāk diviem paziņām.

Varbūt tu brīnīsies, taču izrādījās, ka tas nemaz nav viegli – vakarā atrast trīs iemeslus priekam un pateicībai.

“Es nezinu, ko rakstīt!” – žēlojās daži.

Bet pēc tam “lietas” sakustējās. Lēni, čīkstot…

– Es uzvārīju plūmju ievārījumu!
– Manai meitai pārgāja iesnas!
– Parkā krita dzeltenas lapas!

– Es izlasīju ļoti interesantu rakstu!
– Mans mazias bērns iemācījas jaunu vārdu!
– Varēju sastrīdēties, bet nocietos un nesastrīdējos! utt.
Es ne pārāk daudz zinu par Dievu.

Taču, ja Viņš kaut daļēji ir tāds, kādam es ticu, Viņš smaida, lasot šos statusus feisbukā. Labi, lai Dievs arī nelasa feisbuku, taču Viņš noteikti zin to, kas rakstīts mūsu sirdīs, piedod par patosu.

Un viņš patiešām priecājas, ja mēs priecājamies viens par otru un pasauli ap mums. Un pateicamies Viņam un viens otram.

Un vēl es zinu noteikti: labākie cilvēki pasaulē, kurus man nācies sastapt, nekad nav baidījušies pateikt PALDIES un pateikties par it kā pavisam mazām lietām, dažkārt pat avansā, vienkārši tāpat.

Protams, tas nav problēmu risinājums.

Taču tas pilnīgi noteikti “izgaiņā mākoņus”.

Diciamo bene.
Tatjana Krasnova
Ilustracija: Mitch Antonio
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS