Tev nav jābūt labākajam. Tev jābūt sev pašam!

11070822_378324038958923_8690701234555880838_n

Gadās, ka piekūsti no cīņas par savu troni šajā pasaulē. Piekūsti no cīņas par pirmo vietu starp uzvarētājiem. Un piekūsti pat pats no sevis. Skaties savas sirds dziļumos un redzi tukšumu, kuras dibenā guļ nepiepildītas vēlmes, nepatīkami zaudējumi un visi pārējie nevajadzīgie materiālie krāmi. Un tad, šajā tukšumā un iekšējā vilšanās sajūtā tu atrodi pašu svarīgāko patiesību — tev nav jābūt labākajam! Tev nav jācīnās ar pasauli! Tev jādzīvo! Jādzīvo, apzinoties savu neatkārtojamību, pieņemot savas vājības un uzvarot ar savu iekšējo spēku. Dzīvot dzīves dēļ!

Uzvara!

Tev nav jābūt labākajam.
Tev tikai jābūt pašam.
Tev tikai jābūt īstam.
Un jārunā no sirds.
Un zini, ka tu drīksti
redzēt, tā kā tu redzi,
domāt tā kā tu domā,
just to, ko tu jūti,
un vēlēties to, ko tu vēlies.
Tev nav jābūt veiksmīgam
pasaules acīs
un tev nav jābūt ekspertam.

Un tev ir tikai viens: piedāvāt pasaulei to, ko tu piedāvā,
elpot tā, kā tu elpo,
pieļaut kļūdas un izgāzties,
iemācīties mīlēt, klupt un
гunājot nepareizas lietas pārstāt
briesmīgi uztraukties par to, kā
atstāt iespaidu uz kādu.

Tāpēc, ka gala rezultātā tev
nāksies dzīvot tikai pašam ar sevi.
ar prieku, kurš netiek dots, bet ir atklāts
pašās dziļākajās tavas dvēseles slēptuvēs.

Tā, kā prieks var būt krišanā,
prieks var būt kļūdu pieļaušanā
un arī tad, kad izliecies par muļķi.

Prieks var būt tad, kad aizmirsti prieku.
Varbūt tajā, ka tu reiz atradīsi sevi
brīdī, kad pakritis pie zemes
apraudāsi savus zudušos sapņus.

Prieks tuvāk par to,
ko tu mīli
Tas esi tu pats
Tev nav jābūt labākajam.
Tev nav pastāvīgi jāuzvar.
Tev tikai jāatceras
šo tuvību ar debesīm un kalniem.
Tev tikai jāsajūt saules siltums
uz savas sejas
un jāzin, ka esi dzīvs
veiksmīgs
uzvarētājs
bez vēlmes visiem pierādīt
šos velnišķos trikus.

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: GInta FS

Labākais, ko es uzdāvināju savai meitai

13015536_1044227522303186_1068666157146542917_n

Piecu gadu laikā, kopš sākās mans Hands Free ceļojums, es sapratu, ka labākās dāvanas nav tās, ko mēs glīti iesaiņojam kastītē. Labākās dāvanas ir tās, kas prasa pašatdevi, laiku un sirdi. Un es vēlos ar jums padalīties tajā, kuras no savām dāvanām es uzskatu par labākajām. Ceru, ka mans godīgais, pašas izsāpētais stāsts iedvesmos kādu no jums sākt dāvināt tādas dāvanas, kas dara bagātāku dzīvi daudzu gadu garumā, ietekmējot gan to, kurš saņem, gan to, kurš dāvina, bet, iespējams, arī veselu pasauli. Un tas patiešām ir iespējams.

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA

Pirmos desmit mūsu laulības gadus es bieži domāju par to, ka man ļoti gribētos kaut ko pamainīt manā vīrā. Es vēlējos, lai viņš būtu atvērtāks. Vēlējos, lai viņš manī klausītos uzmanīgāk. Es sapņoju par to, ka viņš patstāvīgi sāks ievērot, ko vajag piekārtot mājās, skatīsies man acīs, kad mēs runājam, un klusāk košļās košļājamo gumiju. Man ļoti gribējās, lai viņš nesaceltu tādu traci ik reizi, kad runa iet par dzimšanas dienas ballītēm vai citiem svētkiem.(Kā gan viņš to atļaujas!),Es pavadīju ļoti daudz laika domās par to, ka mans vīrs reiz kļūs savādāks, kļūs pavisam cits.

Reiz mums dzīvē bija ļoti saspringts moments. Kā likums, pirms katra tada notikuma es ļoti nervozēju. Mans vīrs ir pavisam savādāks – viņš man lika atslābināties. Un es teicu: “Man tā ir jauna pieredze! Es uztraucos! Vai tu vēl to neesi sapratis? Es esmu tāda, kāda esmu! Es nemainīšos. Un tas ir normāli. Iespējams, man nekas nav jāmaina!”

Oh!.

Un tajā mirklī, kad es stāvēju viņa priekšā, vēloties, lai viņš redzētu un mīlētu mani tādu, kāda es esmu, es beidzot ieraudzīju viņu – tādu, kāds viņš ir.

Un, pārstājot sapņot par to, ka viņš izmainīsies, es vienā brīdī ievēroju, ka viņš ir kļuvis atvērtāks – naktī, kad gaisma bija izslēgta un es pilnībā biju ieslīgusi kopējās sajūtās. Es ievēroju, ka viņš ļoti uzmanīgi klausās, kad es saku : “Tas ir svarīgi”. Es ievēroju, ka viņš ir uzņēmies ļoti daudzus mājas darbus, kurus agrāk nedarīja. Es apzinājos, ka viņš mani pārspēj dāvanu pasniegšanā, viņam vienkārši ļoti patīk dāvināt un viņam ir talants atcerēties to, kas cilvēkiem patīk. Un, kad viņš košļāja savu košļajamo gumiju, es sev atgādināju, ka reiz man ļoti pietrūks šīs skaņas un, ka šobrīd mani tā pat nomierina..

Labākais, ko es uzdāvināju savam vīram, ir PIEŅEMŠANA, un izrādījāš, ka es ar viņu dalījos šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai vecākajai meitai, ir BRĪVĪBA.

Pirmos sešus gadus Natālijas dzīvē, es ļoti daudz ko gaidīju no sava mazā, kustīgā bērna. Uz saviem trauslajiem pleciem viņa nesa milzīgu nastu, ko bija saņēmusi no sievietes, kas vēlējās, lai viss izskatītos ideāli un sekoja savam ģenerālplānam. Natālija ātri uzķēra manas perfekcionista slieksmes. Viņa kļuva stingra pret sevi, prasīga.  Viņas skatienā bija sastingušas sakāves gaidas un viņa nervozi kodīja lūpas.

Reiz es ievēroju, ka viņas istabas durvis arvien biežāk ir aizvērtas, un iemesls tam tālu nebija jāmeklē. Mana meita deva priekšroku laikam, kas pavadīts vienatnē – ne savas kritiskās mātes sabiedrībā. Un es sapratu, ka, ja es vēlos vairāk piedalīties sava mīļotā bērna sarunās, priekos, noslēpumos un skumjās, man nepieciešams mazāk kontrolēt un dot vairāk brīvības un atbalsta.

Es sāku viņai izteikt atzinību par visu, ko viņa darīja, tā vietā, lai noradītu uz to, kas, manuprāt bija “ne tā”. Es ievēroju, ka dažkārt uz viņas “kļūdām” vispār nav vajadzības norādīt.Galu galā viņa auga, mācījās un viņai bija vajadzīga brīvība – pašai izmēģināt, kā tas ir krist un celties – bez aiz muguras stavošā kritiķa palīdzības.

Kad mēs pavadījām kopā savu laiku, par manu mērķi kļuva vēlme padarīt katru viņas dienu labāku, un netraucēt viņu velti, bez iemesla. Ar laiku es iemācījos pakāpties atpakaļ un no malas vērot, kā mana mazulīte izmanto savas organizatoa spējas, radošo domāšanu, kā viņa lieliski tiek galā ar sociālās nometnes vadītājas pienākumiem, rokoties sarežģītu medicīnisku terminu grāmatās un, aizstāvot tos, kam klājas grūti. Katru vakaru mēs no sirds izrunājāmies viņas klusajā tumšajā istabā, un viņa man stāstīja par to, kā vēlas palīdzēt pasaulei. Viņa zin, ka, neskatoties uz kļūdām un kritieniem, kas neglābjami katram gadās dzīves ceļā, es vienmēr viņu atbalstīšu.

Labākā dāvana, ko es uzdāvināju savai meitai, ir BRĪVĪBA mēģināt, zaudēt un uzvarēt. Un, izrādās, viņa ar mani dalījās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS.

Uz to brīdi, kad manai jaunākajai meitai palika četri gadi, es skaidri biju likusi viņai saprast to, ka viņas pieeja dzīvei “ir jāapstājas un jāpasmaržo rozes”, man, kā efektīvai mātei ir īsta skabarga dibenā.

Tas notika līdz brīdim, kad izdzirdēju, kā vecākā meita jaunākajai lasa morāli par šo tēmu – tādā nepatīkamā tonī, ka man skudriņas parskrēja ķermenim, un es sapratu, kādu ļaunumu es nodaru saviem bērniem.

Tajā dienā es paskatījos Eiverijai acīs un teicu: “Piedod, mīļā, ka liku tev steigties. Man patīk, ka tu visu dari savā ritmā un es vēlētos tev līdzināties.”

Abas meitas izskatījās vienlīdz izbrīnītas par manu dīvaino atzīšanos, bet Eiverijas seja pēc tā burtiski staroja laimē. Un es zināju, ka, ja izpildīšu savu solījumu un centīšos būt līdzīga viņai, tas izmainīs visu mūsu dzīves.

Katru reizi, kad tas bija iespējams, es ļāvu Eiverijai noteikt tempu. Es viņu slavēju, kad viņa ievēroja kaut ko tādu, kam citi pagāja garām, un pati sāku kopā ar viņu ievērot daudzas lietas, ko agrāk nebiju ievērojusi. Es redzēju, kādu laimes sajūtu viņa izbauda, kad lēnītiņām uzvelk savu mīļāko pidžamu, kad ļoti akurāti kaisa savā ābolu sulā kanēli, maigi mierina savu noskumušo klasesbiedru, un pacietīgi gaida savu vetētiņu. Mans bērns ir Ievērotājs, un es ātri sapratu, ka tādi bērni ir dāvana pasaulei un saviem vecakiem. Un es sapratu, ka tieši viņa pati ir lielākā dāvana manai trakajai un skrienošajai dvēselei. Tagad šis bērns raksta mūziku. Tas ir ļoti nopietns process ar ģitāru un datoru, taču viņai ir gan pārliecība, gan talants, gan pacietība un viņa ar to lieliski tiek galā. Un, pirmkārt – tagad laiks ir Eiverijas pusē un nav vajadzības steigties, kad raksti svarīgu ziņojumu steidzīgajai pasaulei.

Labākais, ko es uzdāvināju savai jaunākajai meitai, ir LAIKS, un izrādās, ka viņa ar mani dalās šajā dāvanā.

Labākais, ko es uzdavināju sev pašai, ir ATĻAUT

Ja nebūtu pieminējusi, ko es uzdāvināju pati sev, es būtu “izlaidusi” vienu ļoti svarīgu dāvanu savā dzīvē. Neviena no iepriekš minētajām dāvanām netiktu uzdāvināta, ja es nebūtu devusi sev atļauju.

Atļauju pārstāt būt tam cilvēkam, kurš var izdarīt “jebko” ar smaidu sejā, laikā, kad kaut kur iekšā lēni mirst mans gars. Atļauju izslēgt ārpasaules trokšņus un sekot sirds balsij… atļauju būt cilvēkam…. atļauju izmantot savas kļūdas kā kāpnes, kas ved tuvāk pie manas labākās versijas… atļauju raudāt…. atļauju priecāties….. atļauju elpot. Es nebūtu tā, kas esmu šodien, ja nebūtu devusi sev atļauju rakstīt – kaut vai desmit minūtes dienā un cerēt kļūt par rakstnieci, kas palīdzēs citiem cilvēkiem viegli uzķert pašu galveno dzīvē.

Pirms pieciem gadiem es sev uzdāvināju ATĻAUJU.

Šī atļauja kļuva par dāvanu gan maniem bērniem, gan vīram un visiem, ar kuriem es dalījos savās atklāsmēs un cerībās. Un vēl līdz šai dienai es īsti labi neprotu dāvināt materiālas dāvanas, bet es esmu ieguvusi jaunu prasmi rakt dziļi, lai atrastu to, pašu svarīgāko, ko es varu dot.

Es ļoti ceru, ka šis raksts ļaus jums sajusties mazāk saspriengtiem un mazak uztraukties par to, ko iesaiņot kastītē. Ļaus koncentrēties uz dāvanu atrašanu savas dvēseles dziļumos. Šīs dāvanas ir – laiks, klātbūtne, piedošana, pieņemšana un tās ietekmē ne tikai saņēmēju, bet arī dāvinātāju un veselu pasauli. Tiem, kuriem interesē, kā sākt dāvināt tādas nozīmīgas dāvanas – nav svarīgi, sev, vai kadam, ko mīli, šis lieliskais citāts, ar kuru padalījās mana draudzene Keitlīna.

«Esi maigāks pret sevi – tu esi tas, kurš elpo, kāda atmiņas, māja veselai dzīvei»
(
Nayyirah Waheed http://www.nayyirahwaheed.com/)

O, jā, protams.
Nozīmīgas dāvanas sākas ar to, ka esi maigāks.

Esi maigāks pret sevi.
Esi maigāks pret viņu.
Esi maigāks.
Esi maigāks.
Mēs nekļūdīsimies, ja būsim maigāki, labestīgāki, atklātāki, pieņemošāki. Vienmēr ir labi sākt ar Mīlestību.

Autors: Reičela Steforda
Tulkoja: Ginta FS