APZINĀŠANĀS

Psiholoģija kā zinātne
Kas ir svarīgāks no utilitārā viedokļa: psiholoģija vai garīgā dzīve?
Praktiskā garīgās dzīves nozīme nav salīdzināma ne ar ko. Jo ko gan var nabaga psihologs? Tikai nedaudz atvieglot cilvēka ciešanu nastu.
Es pats esmu psihologs, psihoterapeits-praktiķis; un kad man nākas izvēlēties starp psiholoģiju un garīgumu, es piedzīvoju ļoti spēcīgu iekšējo konfliktu. Ļoti ilgi es neievēroju šo pretrunu un pat nebrīnīšos, ja līdz šim neviens, izņemot mani, to nav ievērojis.

Paskaidrošu.
Es daudzu gadu garumā nepievērsu uzmanību dāžādām neatbilstībām, iekams nesāku apzināties vienu vienkāršu lietu: pēc daudzām pārciestām neveiksmēm personīgajā dzīvē, cilvēki ir vīlušies pašā iespējā veidot harmoniskas attiecības ar jebkuru cilvēku. Tas ir biedējoši, vai tiesa?

Pirms iesaukties “Man apnicis līdz brošai! Kāpēc man jābūt no kāda atkarīgam?!”, cilvēkam caur ciešanām jāizpelnās sava atmošanās.
Un ko es kā psihoterapeits sāku darīt, kad apzinājos šo faktu? Cilvēki nāca pie manis ar savām nedienām: kādam neveicās partnerattiecībās, kāds neprata atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem; dažkārt es varēju palīdzēt. Taču man par lielu nožēlu, dažkārt es biju bezspēcīgs, tāpēc, ka pacients turpināja gulēt.

Iespējams, viņš vēl nebija piedzīvojis pietiekami daudz ciešanu. Varbūt viņam pašam vajadzēja sasniegt galējo izmisuma robežu, lai pateikt sev; “Tas ir viss, es vairs nevaru izturēt, esmu noguris!” Tikai tad, kad slimība tevi nogurdina līdz nāvei, tu  vari no tās atbrīvoties. Parasti cilvēki vēršas pie psihiatra vai psihologa, lai izietu paliatīvās aprūpes kursu. Es atkārtoju: paliatīvās. Ne radikālās.

Pastāstīšu tev stāstu par mazo Džoniju, kurš, kā teikt, bija nedaudz garīgi atpalicis.

Patiesībā, kā drīzumā sapratīsi, viņš bija pilnīgi vesels.

Džonijs apmeklēja keramikas nodarbības. Reiz viņš aizrāvās ar savu nodarbi, ielīdis tālākajā kaktiņā un spēlējās ar māla piku. Pie viņa pienāca skolotāja:
— Sveiks, Džonij.
— Labdien – zēns atbildēja.
— Kas tev rokā?
— Gabals govs pļekas.
— Un ko tu veido?
— Skolotāju, – puika atbildēja.

Skolotāja domāja: “Mazajam Džonijam ir regresija”. Viņa izsauca skolas direktoru – tas kāreiz gāja garām, – un paziņoja tam: “Džonijam ir regresija”.
Direktors piegāja pie Džonija un teica:
— Sveiks, dēls!
— Labdien, – atbildēja Džonijs.
— Kas tev rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Un ko tu veido?
— Direktoru.

Direktors domāja: te bez psihologa skaidrībā netikt:
— Pasauciet psihologu!

Gudrais psihologs! Piegāja klāt Džonijam:
— Sveiks, Džonij!
— Labdien!
— Es zinu, kas tev rokās, – viņš teica puikam.
— Un, kas man rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Pareizi, — atbildēja Džonijs.
— Un es pat zinu, ko tu šobrīd veido.
— Un, ko es veidoju?
— Psihologu!
— Nē. Psihologam ar šo gabalu nepietiks.

Un šādu zēnu atzina par garīgi nepilnvērtīgu.

Nabaga psihologi! Viņu darbs ir vajadzīgs. Goda vārds, vajadzīgs. Dažkārt bez viņiem, nu nekā neiztikt; kad cilvēks pilnība zaudē saprātu un krīt neprāta bezdibenī, viņš kļūst vai nu par trako vai mistiķi. Mistiķis ir pilnīgs pretstats trakajam

Zini, kā noskaidrot, vai tu guli vai neguli? Ja tu sev uzdod jautājumu “Kurš te ir traks – es vai visi pārējie?”, tātad tu jau esi pamodies. Tieši tā tas ir. 

Jo mēs visi esam neprātīgi. Visa pasaule ir sajukusi prātā. Mēs esam garīgi slimi un visus vajadzētu ņemt uzskaitē. Taču mūsu ir parāk daudz – un tas ir vienīgais iemesls, kāpec mēs vēl joprojām esam brīvībā.
Un, tā, mēs esam nenormāli. Mums ir nenormāli priekšstati par mīlestību, par cilvēciskajām attiecībām, par prieku – vispār par visu. Mēs saknē esam nenormāli.

Es nonācu pie tāda secinājuma: ja kāds kaut kam piekrīt, vari būt gandrīz pilnībā pārliecināts, ka ideja ir kļūdaina.

Jebkura doma, jebkura liela ideja sākotnējā savā fazē ir nolemta vientulībai. Vientuļš bija Jēzus Kristus. Neviens nesludināja tā kā viņš. Vientuļš bija Buda. Neviens nesludināja tā kā viņš.

Šķiet Bertranam Rasselam pieder teiciens: “Visas lielās idejas sākumā tiek uztvertas kā ķecerība”.

Patiesi vārdi. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz ķecerību. 

“Šis cilvēks zaimo!” Cilvēki ir neprātīgi un, jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk tavai veselībai – kā garīgajai tā arī prāta. Netici nevienam. Netici pat labākajiem draugiem. Paskaties uz viņiem bezkaislīgi. Viņi ir diezgan gudri. Gluži kā tu – kad tev ir darīšana ar nepazīstamajiem; tiesa, tu vari pat neiedomāties par to. O, šajā milzīgajā teātrī, kurā tu visu acu priekšā spēlē savu lomu, pats esi tāds gudrinieks, tik veikls un viltīgs!

Es neesmu pārāk laipns, vai, ne? Es vēlreiz atkārtošu: tu negribi pamosties. Tu spēlē lielu teātri. Un pats to nenojaut. Tev šķiet, ka esi mīlestības piepildīts. Kā, tad!!! Ko tu mīli? Pat tava pašuzupurēšanās tev sagādā prieku, vai tad tā nav? “Es upurējos! Es dzīvoju atbilstoši savām idejām!”  Tomēr tev taču no tā ir kaut kāds labums? Tu no visa centies gūt kaut kādu labumu – kamēr neesi pamodies.

Te nu arī slēpjas pirmais solis. Apzinies savu nevēlēšanos pamosties. Negribas pamosties – īpaši tad, ja tev ir iedvesuši, ka gabals no vecas avīzes ir čeks par miljons dolāriem. Un nepavisam nav viegli tādu gabalu izlaist no rokām.

Atteikšanās nav izeja

Katra tava atteikšanās no jeb kā ir pašapmāns. Pašapmāns. No kā tu atsakies? Lai kas tas arī nebūtu, tu uz mūžiem sevi piesien pie tā, no kā esi atteicies.

Kāds indiešu guru stāstīja: ” Kad es runājos ar vieglas uzvedības sievieti, viņa runā tikai par Dievu. Stāsta, ka viņai apnicis viņas dzīvesveids, ka viņa vēlas iepazīt Dievu. Bet tad, kad pie manis atnāk katoļu macītājs, viņš runā tikai par seksu”. Nākas atzīt: atsakoties no jeb kā, tu sevi tam piesien uz mūžiem. Cenšoties kaut ko sevī apkarot, tu vēl stiprāk taja iestiedz. Tava pretošanās pagriežas pret tevi. Jo stiprāk tu pretojies kaut kam, jo ciešāk tas tev pielīp.

Viss augstāk sacītais ir vienlīdz taisnīgi gan attiecībā uz komunistisko ideoloģiju, tāpat kā uz visu parējo. Tātad ir jāpieņem savi dēmoni, jo mūsu pretošanās padara tos stiprākus. Vai tad neviens to tev nav teicis? No kaut kā atsakoties, tu tikai pastiprini savu pieķeršanos tam.

Vienīgais veids kā atbrīvoties no kaut kā ir skatīties it kā caur to.
Neatsakies – vinkārši skaties caur to. Atpazīsti vienas vai otras lietas patieso būtību un tev nenāksies no tas atteikties; tā pati izslīdēs no rokām. Taču, ja tu to nesaproti, ja tevi hipnotizē doma par to, ka tu bez vienas vai otras lietas vai cilvēka būsi nelaimīgs, tad neapšaubāmi, tu esi iestidzis ļoti dziļi. 

Tas, kurš vēlas tev palīdzēt, nedrīkst izmantot moralizēšanas metodes – viņš nedrīkst likt tev kaut ko upurēt vai no kaut kā atteikties. Tas ir bezjēdzīgi. Tu vēl joprojām guli. Vienīgais, kas no viņa tiek prasīts, – palīdzēt tev saprast.

Kā tikko atnāks sapratne, tu momentā nevajadzīgo lietu izlaidīsi no rokām, kad pamodīsies. 

Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divi dolāri

Kāds ģimenes pāris ciemojās pie saviem draugiem. Tie uzaicināja pievienoties zirgu skriešanas sacensībās. Abi bija tik ļoti aizrāvušies, vērojot zirgus, kas traucās pa hipodromu un liekot likmes totalizatorā, ka dienas beigās palikuši bija vairs tikai divi dolāri.

Nākamajā dienā vīrs teica, ka dosies uz hipodromu viens. Pirmajā skrejienā viņš uzlika likmi – savus divus dolārus uz zirgu – autsaideru, un zirgs finišā nonāca pirmais. Pēc tam viņš vinnēja vēl. Šodien viņam veicās; vakarā viņa vinnests bija jau 57 000 dolāru.

Pa ceļam uz mājām viņš ieraudzīja spēļu zāli. Iekšējā balss, kura pirms tam viņam teica, uz kuru zirgu likt likmi, viņam teica:
– Ieej un spēlē!

Cilvēks iegāja spēļu zālē un ieraudzīja ruletes galdu. Balss atkal teica:
– Liec uz trīspadsmit.

Viņš visus savus 57 000 dolārus uzlika uz numuru 13. Rulete apstājās un krupjē paziņoja:
– Četrpadsmit.

Viņš atgriezās mājās ar tukšām kabatām. Sieva viņam jautāja:
– Kā veicās?

Viņš paraustīja plecus un teica:
– Zaudēju divus dolārus.

Kad Dievs par tevi smejas 🙂

© Entonijs de Mello
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda ir pasaule?

0452

Iedomājies, ka tu ej pa ceļu, un tev apkārt paveras brīnišķīgs skats. Tu jūties nevesels, tev ir slikts garastāvoklis, un tu neesi noskaņots baudīt dabu. Paiet dažas dienas, un tu, braucot pa to pašu ceļu, iesaucies: “Ak, Dievs, cik skaisti, kā es to neredzēju agrāk!”
Vajadzēja vien tev pašam izmainīties, un pasaule kļuva skaistāka.
Vai arī tāds piemērs. Aiz loga stipri līst un, skatoties caur aizsvīdušajām loga rūtīm, kalnu un koku aprises šķiet izplūdušas. Tev rodas vēlme iziet ārā un kaut ko izdarīt ar kalniem un kokiem. Nesteidzies – labāk pārbaudīsim tavu logu. Kad lietus beigsies, tu paskatīsies uz tiem pašiem kalniem un teiksi: “Cik ļoti viss apkārt ir izmainījies!”
Cilvēkus un visu pasauli mēs neredzam tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi esam mēs paši.

Tāpēc vienu un to pašu parādību un vienu un to pašu cilvēku mēs uztveram dažādi.

Mēs redzam pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet tādu, kādi esam mēs paši.

Entonijs de Mello “Apzinātība”
Tulkoja: Ginta FS

Ja nu kādam ir jāmainās…

divi celi6

Iedomājies tādu skatu: pacients atnāk pie ārsta un sūdzas par sāpēm. Bet ārsts viņam atbild: “Labi, es visu sapratu. Ziniet, ko es izdarīšu? Es izrakstīšu zāles jūsu kaimiņam”. “Pateicos jums, – priecājas slimais, – kāreiz tas mani izārstēs”. Absurds? Bet mēs visi uzvedamies tieši tā. Gulošajam vienmēr šķiet, ka viņa dzīve kļūs vieglāka, ja apkārtējie mainīsies. Tu ciet tikai tāpēc, ka guli:  un tomēr domā: “Cik labi būtu, ja, lūk, tas cilvēks izmainītos, ja mans kaimiņš, priekšnieks, sieva pēkšņi izmainītos”.

Mēs ļoti vēlamies, lai cilvēki mums apkārt mainītos – lūk tad mums viss dzīvē sakārtotos! Taču, vai esi domājis, kādu labumu tev dos izmaiņas tava vīra vai sievas raksturā? Tu pats taču paliksi tik pat viegli ievainojams, kā agrāk, – un gluži kā idiots; tu turpini gulēt. Ja nu kādam ir jāmainās, tad, pirmkārt, tas esi tu pats. Un ārstēties arī vajag tieši tev. Ar mani viss ir kārtībā, jo arī ar pasauli viss ir kārtībā – tu saki. Kļūdies! Ar pasauli viss ir kārtībā, jo ar mani viss ir kārtībā. Tā runā zinātāji.
Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta FS

Svētākā vieta

18

Reiz dzīvoja divi brāļi, viens bija neprecēts, otram bija ģimene – sieva un pieci bērni. Brāļiem bija ferma, auglīga zeme, kas dāvāja bagātīgu graudu ražu. Savākto ražu brāļi vienmēr dalīja divās līdzīgās daļās.

Sākumā viss bija labi. Vēlāk precētais brālis sāka mosties nakts vidū un domāt: «Nē, tas nav taisnīgi. Brālim nav ģimenes, tajā pat laikā viņš saņem pusi ražas. Man ir sieva un pieci bērni, man būs atbalsts vecumdienās. Bet kas parūpēsies par brāli, kad viņš būs vecs? Viņam jāpelna vairāk, kā viņš pelna līdz šim. Es domāju, ka viņam vajadzīgs vairāk naudas kā man.».

Ar tādām domām viņš naktī piecēlās un devās uz brāļa istabu lai izbērtu tur maisu graudus.

Neprecēto brāli arī naktīs sāka apciemot līdzīgas domas. Dažreiz viņs pamodās un domāja: «Nē, tas nav taisnīgi. Manam brālim ir sieva un pieci bērni, bet viņš saņem tikai pusi no ražas. Man taču ģimenes nav. Vai tad tas ir taisnīgi, ka mans nabaga brālis, kura vajadzības ir lielākas, saņem tikpat, cik es?» Viņš piecēlās, devās uz brāļa istabu un izbēra tur maisu graudus.

Reiz abi brāļi pamodās vienā laikā un abi devās uz brāļa istabu ar maisiem uz muguras un uz sliekšņa satikās.

Šo stāstu uzzināja tikai daudzus gadus vēlāk, kad brāļu vairs nebija. Bet tad, kad pilsētiņas iedzīvotāji nolēma uzcelt baznīcu, viņi izvēlējās to vietu, kur brāļi satikās nakts vidū, jo nevarēja iedomāties svētāku vietu par šo.
Entonijs de Mello

Tulkoja Ginta FS